GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Japāna

Baudītāja ceļvedisAktīvā atpūta

IZVĒLIES CEĻVEDI

Sirmā neticamie garšu ceļojumi

Dzīvesviļņa sērfsIgaunijas forest food un safari SāremāKarija kurss Indijā'Sushi high society'Sardīnijas ganu maize un zilās spuras tunča kultsDzūkijas sēņu bumsCeļojums laikā: Etiopija, 2007. gadsKu-kū, ku-kū! Laiks sparģeļiem un Švarcvaldes kiršu kūkaiUkrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFeta, frappe un grieķu izēšanās kultsTurcijas smaržu psihedēlijaNormandijas laika rēbuss un malks kalvadosaCitrusa enerģija un vaniļas erotiskais valdzinājumsEiropas Bābeles garšasPica un mafija. NeapoleSenā alu pilsēta Matera« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Āzija · japāna · Japāna · Sirmā neticamie garšu ceļojumi

'Sushi high society'

Autors: Ilze Lasmane-Brože0 ATSAUKSMES

'Sushi high society'

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Kults: sakura

Viens no Japānas absolūtajiem kultiem ir ķiršu ziedēšana pilsētas parkos - tā saucamā, sakura. Jāteic, ka pat šo dabas parādību japāņi spējuši kārtīgi ‘sapopsēt’ un ‘nomārketēt’, padarot par kulta patēriņa preci. Nu, kā nekā tieši Japānā meklējams patērētājsabiedrības fenomena aizsākums. Tāpēc ķiršu ziedēšanas laikā parkos ieeja ir maksas un vai ik uz stūra sastopami sakura ‘suvenīri’ - sakura saldējums, sakura alus un limonādes, sakura iemānīta pat burgeros... Valstī izveidoti pat sakura ziedēšanas prognožu portāli, un ķiršu ziedēšana tiek gaidīta ar neiedomājamu nepacietību. Taču sakura aizvien paliek neprognozējama. Tās ziedēšana ilgst apmēram nedēļu, taču tā kā ķirškoka ziedlapiņas ir trauslas, pie stiprāka vēja - tā pat var izrādīties mazāk kā nedēļa. Visa šī ņemšanās var šķist visai absurda, taču gaidīšana ir japāņu diezgan tipiska iezīme, tāpat arī pamatīgu pūļu ielikšana, lai kaut ko ieraudzītu, sajustu, pieredzētu. Jau 500 gadus senos samuraja-ārsta Kaibara Ekikena sastādītos rakstos “JODZJOKUN. Samuraja mācība par dzīves spēcināšanu” stāstīts, ka, lai redzētu visskaistāko pilnmēnesi, japānis gatavs doties pat simtiem jūdžu tālu.

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Tā kā šoreiz Sirmā raidījuma kulta ēdiens ir suši, tā izpēti komanda aizsāka ar pasaulē lielākā Tsukiji Market zivju tirgus apmeklējumu. Šeit komandai bija tas gods iepazīties ar vienu no izcilākajiem suši meistariem- Satoshi Urushibara. Viņa izcilību apstiprina kārtējais japāņu entuziasms, proti, ik dienas no plkst 3.00 naktī pie viņa suši ēstuves Sushi dai durvīm veidojas garum gara rinda, kuru vietējie ir gatavi stāvēt pat četras stundas. Gan bariņos, gan pa vienam, gan no tuvienes, gan tālienes, budisma cienīgā pacietībā viņi gaida, lai nobaudīti tieši šo īpašo suši maltīti.

Tā kā, ja Japānā meklējat jebkāda kultu - vienkārši lūkojat, kur ir rinda!

Sushi high society’

Atgriežoties pie suši, jāsaka, ka tādu, kādu mēs to zinām, to radījusi tieši patērētājsabiedrība. Suši nebūt nav tradicionālā, senā japāņu ēdmaņa – šis ēdiens ir radies Tokijā un kļuvis par kultu pilsētās visā pasaulē tieši kā fast food.

Iepriekšminētajā Tsukiji Market zivju tirgus ēstuvē savukārt suši atkal pārnests slow food formā. Tā pagatavošana ir pārvērsta teju mākslas aktā. Pats meistars ik dienas izvēlas labākās zivis, ko aizrunā pie labākajiem pārdevējiem tirgū. Viņš ļoti precīzi zina, kādai jābūt zivij, tāpēc ne vienmēr pārdevēju piedāvājumu atzīs par gana labu. Rīsus meistars audzē Nagano reģionā - laukā kādas upes kreisajā krastā. Šo lauku viņš gadiem meklējis, jo upes labajā krastā rīsi nebūt neaug tādi, kā vajag. Gadu desmitiem viņš lipina suši, taču ir pārliecināts, ka vēl ir jāmācās un jāmācās.

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Raidījuma veidotājiem tika sniegti paraugdemonstrējumi, rādot, kā var atšķirties vienlīdz ātri, bet ar dažādu pieeju gatavoti suši. Noslēpums ir pirkstu tehnikā, kas izkopta gadu desmitiem ‘glāstot’ rīsus. Suši, kas gatavoti pavirši, kopgarša nav jūtama, kumosi izjūk vai šķiet pārlieku saķepuši. Savukārt ‘izglāstītais’ kumoss ir vesela, stingra matērija, kurā visas garšas vienlaikus ir sadziedājušās kopā un kūst mutē. It kā iespējams just katru gabaliņu, tajā pašā laikā - visu kopumu. Fenomenāli! Tik vien no tā, kā tiek saspiests šis klucītis – viss mainās!

Tokijā rodamas arī tādas suši ēstuves, kur ne-japānim iekļūt īsti pat nav iespējams. Japāņi neslēpj, ka negrib bārstīt pērles cūkām - viņi uzskata, ka ieguldīto meistarību nesapratīs un nenovērtēs. Un, domājams, viņi zina par ko runā. Īsta suši nianses ir ārkārtīgi smalkas, un iespējams, tā tiešām ir tikai un vienīgi ‘sushi high society’ saprotama lieta!

Japānas ēstuvju scēnā jaušama ļoti sīka specializēšanās – ja tiek gatavots kāds ēdiens, tad tikai tas viens. Tas tiek gatavots ar jēgu, domājot par katru kumosu. Protams, varbūt ne lielpilsētās, kur iegriezusies vāveres riteņa mašinērija, taču laukos un tirdziņos - aizvien jūtamas gadsimtos izkoptās ēšanas tradīcijas, kas, starp citu, patiesi strādā veselības un ilga mūža labā.

Šī tauta ļoti domā par veselību, un ne velti arī ir ilgdzīvotāji. Katra tradicionālā maltīte sākās ar mazītiņu kripatiņu rīsu klijās fermentētu dārzeņu. Ik ēdienreize tiek sākta ar ēdiena noformējuma novērtēšanu ar acīm, ar izsmaržošanu. No fizioloģiskā viedokļa šādi sāk izdalīties siekalas un darboties kuņģa sula, un organisms ir sagatavots pamatmaltītei, kas gan nav daudz lielāka par uzkodiņām, taču to veido jau daudz lielāka produktu grupa.

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Kults: slow food wasabi

Būtiska Japānas virtuves sastāvdaļa, kas aizsākusies Nagano reģiona budisma tempļos, ir wasabi. Interesanti, ka wasabi auga raža ir cauru gadu un tas novācams neatkarīgi no sezonas, taču joprojām ir ļoti dārgs. Wasabi audzēšana ir roku darbs, kas notiek lēnā tempļu ikdienas tempā. Īstenā wasabi piedeva tiek pagatavota, augu rīvējot uz haizivs ādas, kas tam arī piešķir tā īpašo struktūru. Budisma tuvums šai rūpalai gan neliedz to atkal ‘sapopsēt’... – ir gan wasabi alus, saldējums, gan wasabi nūdeles. Griķu nūdeles soba tiek vārītas speciāli izmeklētā avota ūdenī, papildinātas ar slow food wasabi un kaltētām tunča pārslām – ir vienkārši neiedomājami garda maltīte!

Japānas virtuvē gandrīz tikpat kā nav sāls, tikai tik cik sojas mērcē. Minimālisms, askētisms, lēna ēšana... Iespējams, šī tā pasaules virtuve, no kuras visvairāk ir ko mācīties un gūt. Ir no tiesas patīkama sajūta šādi ēst un šādi gatavot.

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Wabi-sabi vs perfekcionisms

Runājot par Japānu, nevar neminēt tējas dzeršanas rituālu, tā perfekcionismu un tam it kā pretrunīgo wabi-sabi filozofiju, kura paģērē to, ka ne-perfektumā mīt skaistums. Wabi-sabi tiek novērtēts roku un prāta darbs, kas ir pretstatā robotizētai perfekcijai, kurā nav dvēseles pazīmju. Šis neperfektais skaistums tiek izmantots ar perfekciju saistītos rituālos, piemēram, tējas ceremonijā. Lai arī pats tējas rituāla process ir perfekcija, tajā izmantotā atribūtika ir individuāla parādība – roku darbs, un, šķiet, kalpo tam, lai rituāls varētu notikt tā, kā tam jānotiek. Lēni koncentrējot uzmanību uz krūzīti, no kuras dzersi, trauciņu, kurā pildīta tēja, trauciņu, kurā tēja vārās, kausiņiem, karotītēm, putojamo slotiņu – tie tiek aplūkoti un apbrīnoti... Malkojot tēju, krūzīte ir trīs reizes jāpagriež, tad jānovieto savā sākotnējā pozīcijā. Racionalizējot visu šo ideju - ja krūzīte būs perfekta, bez kādām individualitātes un dvēseles pazīmēm – to nevarēs nolikt atpakaļ tā, kā tai jābūt.

Jā, un, ja japānis pamanīs, ka ziediņa motīvs uz trauciņa un vāciņa nebūs savietots precīzi milimetru milimetrā, ziedlapiņa pret ziedlapiņu – jau nākamajā sekundē viss tiks salikts pa vietām.

Protams, šis sīkais skats uz lietām, dažkārt traucē. Piemēram, ja nepieciešama kāda tūrisma informācija. Iespējams, jums tūrisma kioskā spēs paskaidrot tikai un vienīgi par konkrētās pilsētiņas tūrismu, bet kaut būcenītis atradīsies pie pašas vilciena stacijas, to, kā nokļūt uz citu pilsētu, jums paskaidrot neviens nevarēs. To, lūk, sauc par patiesu fokusēšanos.

Iekonservētās tradīcijas Kioto

Lai gan Kioto ir jau diezgan izdaudzināts galamērķis, citādās kultūras sajušanai tas ir apmeklējuma vērts. Pilsēta šeit subsidē tradīciju saglabāšanu, un, piemēram, sievietēm, kas staigā kimono, piemērots noteikts finansiāls atbalsts. Līdz ar to pilsēta ieguvusi skaisti tradicionālu veidolu. Kioto arī iespējams redzēt īstās geišas, taču bez vietējā, kas parādīs, kura ir īsta – pašu acīm tās atšķirt nebūs iespējams. Īstās geišas ir patiesi nemanāmas un slīd kā ēnas uz saviem koka kluču apaviem. Savas prasmes tās apgūst gadu desmitiem, viņas neinteresē nekas no apkārt notiekošā, viņas ir fokusētas uz to, ko dara, uz to, kur iet un kā iet. Tā ir ļoti skaista parādība – brīnums un retums.

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Kioto virtuves specifika ir ramen, kas ir kviešu nūdeļu zupa (mēdz būt arī ar cūkgaļu). Ramen visnotaļ ir Kioto kulta ēdiens. Kā var noteikt, kura ir labāka ramen vieta? Pa dienu, protams, pēc tā, kur ir visgarākā rinda, savukārt vakarā – jāskatās, pie kuras ēstuves ārpusē izlikts pēc iespējas vairāk koka kastu. Tās ir kastes, kurās tiek glabātas svaigās, tajā pašā dienā gatavotās nūdeles. Jo vairāk kastes – jo vairāk ramen apēsts!

Kioto burvīgs ir sintoisma templis - Fushimi Inari Taisha. Kalns ar koši oranžiem vārtiem, gar kuriem slapstās lapsiņas. Vieta ir brīnišķīga. Kalnā tiek vesti slimi bērniņi, lai gūtu svētību un atbalstu. Tur notiek arī bēres. Brīvā dabā atliek vien izvēlēties savu svētvietu, iezīmējot to ar baltu lentīti. Miera un labas gaisotnes meklētajam šī būtu vieta, kur pavadīt dienu.

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Nara, Takayama un Macumoto pilsētiņu šarms

Tiem, kam patīk dzīvnieki – smieklīgs un interesants būs pilsētiņas Nara apmeklējums. Šodien tās vidū, gluži kā pie mums baloži - sastopmas stirnas. Tās ir visur, tās staigā pa ielām, tāpēc pilsētā manīsiet uzjautrinošas brīdinājuma zīmes – “stirna var iebadīt pa dibenu”, “stirnas zog”... Ļoti priecīgs piedzīvojums!

Pilsēta kalnos – Takayama Nagano reģionā ir klusa un tukša, un brīžam pārņem sajūta, ka bez tevis pasaulē cita neviena nav. Pilsētā gan manāmas tūrisma velorikšas, taču pat tās šeit gaumīgi un skaisti iederas. Takayama piedāvā izbaudīt īsteni japānisku vidi. Ēdiens šeit ir citādāks un parādās arī gaļa - marmora liellops Hida Takayama Beef, kas jāpagaršo obligāti. To mēdz gatavot uz dzīvās liesmas ļoti precīzu laiku. Pēc receptes tas tiek cepts magnolijas lapās kopā ar miso pastu. Takayama iekonservēto tradīciju vidē vēl joprojām var novērot cilvēkus dzīvojam komūnās, un, ja kādam šejienes namam jumts ies postā, tad pie labošanas darbiem ķersies visi ciema vīri.

Foto: 'Sushi high society'Foto: 'Sushi high society'

Macumoto pilsētiņā ir brīnišķīgas udon un soba nūdeļu ēstuves – vislieliskākā ir vietējo strādnieku ēstuve (koordinātas skatīt šeit), kurā nūdeles gatavo saimnieki paši savām rokām, vārot tās svētavota ūdenī. Izrādās, pareizi nūdeles ir jāēd skaļi, to īsti no Japānas varbūt negaidāt, bet arī skaļi sūkt nūdeles ir jāprot.

Jebkur Japānā vērts iepirkties nelielos veikaliņos un pirkt kaut tikai tāpēc, lai izbaudītu iesaiņošanas mākslu. Skaistāku attieksmi pret to, ko esi iegādājies reti kur iespējams sastapt. Saiņojot pirkumu, cilvēki iegulda sevi visu, un par spīti, ka rinda aug garumā – pārdevējs ir šeit un tagad ar tevi, ar tavu pirkumu.

Pilsētu luksus: minikrogi, love-hotels un kaķēnu mīļošanas vietas

Tokijā pastāv Shinjuku Golden Gai  kvartāls, ko, iespējams, drīz likvidēs, lai celtu augstceltnes, taču kamēr vēl iespējams – to vērts uzmeklēt. Ja skatās uz kartes, tas atgādina rūtiņu burtnīcu, un šo mazo ieliņu rūtojumā slejas mazi vēsturiski namiņi ar mazām durtiņām. Un katrās durtiņās ir krogs - kopumā vairāk kā divi simti nelielu iestādīšu, kurā katrā satilpst maksimums pieci cilvēki. Par kroga apmeklējumu ir jāmaksā ieejas maksa, taču uzkodas un pirmais dzēriens maksā būs iekļauts. Par katru nākamo dzērienu maksāšana notiek rozā plastmasas krājkasē, kas atgādina spēļu automātu. Tajā naudiņa vienkārši ir jāiemet - neviens neko nepārbaudīs. Atliek vien pateikt, ka esi samaksājis un dzēriens tiks iedots. Šis liek aizdomāties par šejienes cilvēku uzticēšanos...

Interesanta Tokijas parādība ir vietas, kur var paglaudīt un paspēlēties ar kaķēniem. Šī ir luksusa lieta, jo dzīvojamo platību šaurība pilsētā neļauj turēt šo mājdzīvnieku.

Osakā savukārt var uziet love-hotels... Tā kā japāņu namos ir plānas sienas un augstā vērtē ir tikumība, love-hotels ir vieta, kurp doties gan neprecētiem pāriem, gan arī vīriem un sievām. Agrāk šajās institūcijās bijis arī īpašs aprīkojums, bet tā kā tas veicinājis netiklas darbības - ticis likvidēts. 

Daudz interesantu faktu par dažādu pasaules tautu kultūru un ēdieniem iespējams uzzināt LTV1 raidījumu ciklā “Sirmais. Kulta ēdieni”.

Producente: Ilze Lasmane-Brože (GSM: 00 371 29104652, e-mail: kulta.edieni@gmail.com).

Foto: Epatastudio

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: