Kaspars Klapklans. Kaitbordista, nirēja un Robinsona galamērķis Los Roques
Autors: Kaspars Klapkalns0 ATSAUKSMES
Jebkurā lielā valstī, jebkura liela kūrorta tuvumā iespējams atrast mazo, dīko ciematiņu ar paradīzes pludmali, kā radītu iecienītajam ūdenssportam. Vai tā būtu tukša pludmale otrpus tūristu epicentram Kozumelas salā Meksikā, kur sēžot nelielā viesnīciņā klints kores spicē, var skatīties, kā viļņu šaltis triecas logos, vai klusais Los Roques salu arhipelāgs netālu no tūrisma industrijas apsēstās Margaritas salas Venecuēlā.
Lai gan Venecuēla nav tā pati viesmīlīgākā zeme - Karakasas apkārtnē mājas ir apjoztas dzeloņstiepļu žogiem un viesnīcnieks pirms iziešanas piekodina ne ar vienu nelekties un vislabāk rokas pulksteņu atstāt mājās, tomēr salu arhipelāgs Los Roques 130 km attālumā no Karakasas ir perfekts gan kaitbordista, gan nirēja, gan dīka "Robinsona" galamērķis.
Salu arhipelāgs Los Roques Karību jūrā sastāv no trīs simt piecdesmit salām, saliņām un smilšu sēkļiem. Arhipelāgs nacionālā parka statusu ieguva 1972. gadā un šobrīd rūpīgi glabā zemūdens ekosistēmu - koraļļu rifus un jūras zāļu zemūdens plantācijas.
Lai gan uz lielākās salas lidmašīnas nolaižas regulāri, tūristu tajā ir pavisam nedaudz. Tie šurp tiek atvizināti ar nelielu vecu lidaparātu, kas var gadīties arī aviomuzeja cienīgs eksponāts, kurā katrs var iekāpt no savas puses un kura pacelšanās var aizkavēties uz pāris minūtēm, ja, piemēram, kādas no pasažiera durvīm būs ne līdz galam aizvērušās. Ja jums gadīsies tāda lidmašīna, tad ziniet -atpakaļceļā varēsiet papļāpāt ar pilotiem kā ar seniem paziņām.
Industrija salās nepastāv, un grūti arī saprast, kur tad šeit ir tas Čaveza 21. gadsimta sociālisms. Šķiet, ka tas palicis uz lielajiem plakātiem galvaspilsētā. Vienīgi ostā lietussargus izsniedz un laivu kustību regulē valsts pārstāvis - šādi izpildot kontrolēto valsts biznesu, uzskaitot iebraukušos un paņemtu naudu no mazajām viesnīciņām. Uz kādas no salām tiek uzturēta kāda valsts subsidēta bruņurupuču ferma, daži vietējie nodarbojas ar zveju, taču pārsvarā Los Roques iedzīvotāji nodarbojas vienīgi ar tūrismu.
Salā visi viens otru pazīst un jau pēc trim dienām arī tu pazīsti visus. Kā pilsētas galvenā iela, šeit aizlīkumo smilšu ceļš starp vienstāvu mājām, no kurām varbūt retajai ir pieķibināts arī nosacīts otrais stāvs. Aiz garlaicības nomirt šeit būtu pilnīgi iespējams, ja vien mūsu galvenais ierašanās vadmotīvs nebūtu kaitošana.
Septiņos no rīta viesnīcā mūs sagaida brokastis, deviņos - atskan gongs, un džeka pavadībā, kurš ledus kastēs stumj mūsu pusdienas un dzērienus, mēs dodamies uz ostu, lai sadalītos pa laivām. Laivās dodamies uz kādu no neapdzīvotajām saliņām, no kurām mazākā, uz kuras izkāpām, ir vien 100 m gara un 20 m plata - niecīga smilšu sēre jūras vidū. No tās - šādas mazākas un lielākas saliņas tālumā redzamas vairākas, un starp tām kaitojot, pavadām laiku līdz pat četriem pēcpusdienā, kad mūs kāds gādīgs sauszemietis no turienes atkal savāc, lai mēs paspētu iedzert pa kādam dzērienam un pienācīgi sagatavoties vakara gongam, kurš mūs sauc vakariņās iebaudītu kādu grilētu zivi ar vēsu baltvīnu. Tā arī lēnām diena noslēdzas. Pa dienu, nirstot un kaitojot, sadzīvotais nogurums neko vairāk arī neļauj uzsākt.
Kaitošanai Los Roques ūdeņi ir ideāla vieta ar neizsīkstošu vēja brīzi, smilšainām pludmalēm, ekvatora tuvumam atbilstoši siltu ūdeni tirkizzilā krāsā un zilām debesīm, kuras iekrāso vien kāds rets pūķis.