GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Itālija

Baudītāja ceļvedisCitādi maršrutiFoto galerijas

IZVĒLIES CEĻVEDI

Kultūras grandtūre Itālijā. Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Milāna-Venēcija-Florence-Piza« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Eiropa · itālija · Itālija · Kultūras grandtūre Itālijā. Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Autors: Una Meistere1 ATSAUKSME

Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Expo 2015 un Prada mākslas centra Fondazione Prada atklāšana Milānā, mākslas biennāle Venēcijā, britu skulptora Entonija Gormleja megaizstāde Florencē – šovasar Itālija piedāvā tik blīvu izcilu kultūras notikumu klāstu, ka tam pretoties ir vienkārši neiespējami. Ir jākravā čemodāns, jo kad vēl ko tādu būs iespējams vienkopus baudīt. Turklāt uz tik aizraujošas skatuves kā Itālija, kas jau tā grandiozo iespaidu buķetei piešķir vēl papildus garšu. Jautājums vienīgi – kā to visu pagūt un no kura gala sākt? Jo ir pilnīgi skaidrs, ka šis nu nekādi nebūs īsais viena vīkenda izskrējiens, bet īstena kultūras grandtūre. Kaut kas radniecīgs 17. - 19. gadsimta lielajiem kruīziem, kuros – vēlmē apgūt klasiskās pasaules un renesanses mantojumu, devās aristokrāti un turīgi džentlmeņi. Tiesa, tolaik šie ceļojumi ilga vairākus mēnešus vai pat gadus, tajos devās ar kuģiem vai zirgu pajūgiem, visbiežāk Cicerona jeb skolotāja pavadībā. Tā lēni baudot un izgaršojot, jo tika uzskatīts, ka zināšanas rodas no ārējām sajūtām un fiziskiem stimuliem, ar kuriem notiek sastapšanās ceļojuma laikā. Taču, neraugoties uz to, ka šodien viss notiek ātrāk, ceļojuma būtība jau joprojām ir tā pati - kā kārtīgai grandtūrei tam sevī ietverot gan izklaides, gan izziņas funkciju. Un nakšņošanu kādā Venēcijas palazzo bez kuras kārtīga grand tour nav iedomājama.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Jūs, protams, varat sākt no kura gala gribat, es sāku ar Milānu. Un Expo. Vislabākais veids, kā aiztaupīt sev kreņķus ar rindām, ir jau iepriekš iegādāties biļeti Expo mājas lapā, vienlaikus rezervējot arī automašīnas stāvvietu. Tādējādi – bez lieka stresa, varēsiet piebraukt iespējami tuvu izstādes norises vietai. Tiesa, arī no stāvvietas vēl krietns gabaliņš ejams, jo nokļūšana Expo teritorijā mazliet līdzinās ceļojumam kādā pašpietiekamā un absolūti autonomā teritorijā - Expolendā. Turklāt tuvojoties Expo, izstādes apjomu ir neiespējami pat nojaust un līdz tai (kā atdalot no pārējās pasaules) ved futūristiski balts tilts. Expo teritorija, kuras kopējais apjoms ir aptuveni viens miljons kvadrātmetru, tapusi iedvesmojoties no klasiskas romiešu pilsētplānošanas. Proti, to caurvij viena galvenā iela Decumano, kas sniedzas no austrumiem uz rietumiem, to šķērsojot otrai, kas savukārt ved no ziemeļiem uz dienvidiem. Vieta, kurā abas satiekas, tiek dēvēta par forumu, šajā gadījumā – Itālijas laukumu. Valstu nacionālie paviljoni viens otram blakus izvietojušies maģistrāļu malās, to eklektiskajam veidolam dažbrīd atgādinot ceļojošā cirka teltis kādā globālā atrakciju parkā. Daļu teritorijas ieskauj kanāls, radot sajūtu, ka atrodaties uz salas.

Expo ir cita planēta, par to nav ne mazāko šaubu. Turklāt to jau no pašiem pirmsākumiem vajājusi arī virkne skandālu. Paralēli tradicionālajiem - saistītiem ar korupciju, finansu pārtēriņiem un termiņu kavēšanu, Milānas Expo sakarā uzvirmoja arī gana konceptuāls disputs, kura inciators bija arhitekts Žaks Hercogs no pazīstamā arhitektu biroja Herzog&Meuron. Līdzās Stefano Boeri un Rikijam Bardetam, viņš bija viens no tiem, kurš sākotnēji tika pieaicināts Expo ģenerālplāna izstrādē, bet vēlāk no līdzdalības projektā atteicās. Neilgi pirms izstādes atklāšanas intervijā kritiski izsakoties par tās kvalitāti un organizatorisko struktūru, kā arī nodēvējot šos valstu nacionālā lepnuma svētkus par “rudimentāru iedomības gadatirgu” un naudas izšķērdēšanu. Hercoga piedāvātais plāns radikāli mainīt Expo konceptu, pievēršot vairāk uzmanības saturam nekā sacensībai ārējā formā – arhitektūrā, netika guvis atbalstu.

Kas, ņemot vērā Expo – masu tūrisma magnēta statusu, nekādā ziņā neizbrīna. Tiek prognozēts, ka kopumā izstādei varētu būt vairāk kā 20 miljoni apmeklētāju, īsi pirms atklāšanas organizatoriem paziņojot, ka internetā vien jau pārdoti 9 miljoni biļešu.

Tikmēr par savvieda Expo kaislību kulminācijas punktu kļuva dienu pirms tā sarīkotie antiexpo grautiņi, kas gan ātri noklusa. Tiesa, neviennozīmīgā attieksme pret šo notikumu joprojām jūtama ne tikai Milānā, bet arī viscaur Itālijā, daudzu pilsētu namu sienas greznojot visdažādākās formas grafiti ar uzrakstu “No Expo”.

Kaut šī gada Expo temats ir visnotaļ cēls - “Paēdināt planētu. Enerģija dzīvei”, vēlmē piesaistīt uzmanību, virkne labu ideju izšķīdušas dažāda asprātīguma līmeņa tingeltangeļos un korporatīvajās muskuļu demonstrācijās. Turklāt arī acīmredzami kliedzošos kompromisos – piemēram, Expo teritorijā vietu rodot arī ātrās ēdināšanās tīklam McDonalds, kura atrašanās šeit ir līdzvērtīga dubļainai realitātes pēdai dizainiski glīti noformētu utopisku labo nodomu lauciņā. Lieku reizi apliecinot, ka Expo vadmotīvs dziļākajā būtībā ir tikai fikcija. Un virkne labo nodomu – vien iluzora vēlme uzdot tos par īstenību.

Un joprojām, neraugoties uz saturu – katras valsts prezentāciju, Expo sakarā arī medijos visvairāk apspriestā ir forma – paviljonu arhitektūra, kuras pompozitāte brīžiem šķiet absolūti imūna pret pasaulē notiekošo.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Kopumā izstādē pārstāvētas 145 valstis un 54 nacionālie paviljoni. Arhitektūras maratonā līdera statuss jau iepriekš tika prognozēts Lielbritānijai un, jāteic, tāds tas arī izrādījies dzīvē. Paviljonam atgādinot ažūru, mākonim līdzīgu metāla bišu stropu līdz kuram var nokļūt izlīkumojot caur zaļojošu un reibinoši smaržojošu lavandu dārzu. “Stropa” autors ir britu mākslinieks Volfgangs Batress (Wolfgang Buttress), tas ir 17 metrus augsts un veidots no 169 300 alumīnija un tērauda šūnām. Apmeklētājiem tiek piedāvāts nokļūt pašā tā sirdī, tādējādi izbaudot unikālu sajūtu piedzīvojumu iluzorā ekosistēmā.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Arhitektoniski ne mazāk spilgts ir arī Apvienoto Arābu Emirātu paviljons, kura sarkanām tuksneša kāpām līdzīgā ārējā veidola autori ir pasaulslavenais arhitektu birojs Foster+Partners. Un kamēr, piemēram, Igaunijas kokā izturētais paviljons ir skandināviski askētisks, tam tieši blakus esošā Krievijas prezentācijas telpa (arī tapusi no koka) līdzinās ekstravagantai šovizrādei – ieejai tajā atgādinot spožu modes “mēli”, kurā iespēja narcisistiski spoguļoties ir katram, kas paviljonam tuvojas. Taču, lai cik neviennozīmīgs arī nebūtu izstādes veidols, Expo redzēt ir vērts – kā eklektisku ideju megašovu, kuru katrs var pēcāk izvētīt caur savu personīgo skata prizmu.

Pilsēta Prada

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Miniatūru, taču pilnīgi citas kārtības un mērķu radītu pilsētu atgādina arī jaunais Fondazione Prada, kas durvis vēra apmēram nedēļu pēc Expo – 9. maijā. Tā mājvieta ir 1910. gadā būvēts spirta brūzis Milānas dienvidos esošajā industriālajā rajonā Largo Isarco, kura pielāgošana mākslas telpas vajadzībām tikusi uzticēta modes nama Prada dibinātājas Mjučas Pradas labam draugam, stārhitektam Remam Kolhāsam un arhitektu birojam OMA. Kas, cita starpā, ir arī vairāku Prada veikalu dizaina autors. Fonda teritorijas kopējais apjoms ir 19 000m2, no kuriem 11 000 m2 atvēlēti ekspozīciju telpām. Kaut šis projekts jau izpelnījies Milānas jaunā laikmetīgās mākslas muzeja apzīmējumu, oficiāli tam muzeja statusa nav. Fondazione Prada ir modes dizaineres Mjučas Pradas un viņas vīra – modes nama finanšu bosa Patricio Bretelli, privāta iniciatīva. Abu dibinātais mākslas fonds pastāv jau 20 gadus, rīkojis izstādes un iniciējis kultūras projektus visdažādākajās pasaules malās. Pirms četriem gadiem tika atklāta arī fonda mākslas telpa Venēcijā – grandiozs 18. gadsimta palazzo Lielā Kanāla krastā.

Taču jaunatvērtais Fondazione Prada, kura realizācija aizņēmusi veselus septiņus gadus, šobrīd nenoliedzami uzskatāms par Prada mākslas un kultūras inciatīvu flagmani. Un arīdzan zīmīgu pagrieziena punktu esošajos piekšstatos par muzeju būtību – izaicinot klasiskos un līdz šim aprobētos muzeju konceptus, kas dažāda mēroga ambīciju stutēti, pēdējā dekādē dzimuši kā sēnes pēc lietus.

Savā ziņā var teikt, ka Kolhāsa arhitektūra ir neitrāls un vienlaikus pietiekami izsmalcināts casual stila uzvalks, kas meistarīgi uzģērbts jau eksistējošajām brūža ēkām. Nekonfliktējot, nedominējot un nekādā ziņā necenšoties pašmērķīgi pārmākt saturu – te eksponēto mākslu. Un tādējādi ir ideāli piestāvošs Prada stilam, kuram bieži tiek piemērots apzīmējums “neglītais šiks” jeb anti-modes statuss. No vienas puses Prada iemieso patērētājkultūras atkarības sātana brunčus, no otras – intelektuālu snobismu. Kas, turklāt, savu virsvērtību nav zaudējis par spīti brenda masveida popularitāti ieguvušajam trīsstūrveida logo – tikpat klišejiski atpazīstamam kā dubultais C vai LV. Prada izstrādājumiem pārpludinātajam viltojumu tirgum, “Sātanam Pradas brunčos” un pārējai globālās popularitātes atribūtikai.

Kā modes brends Prada ir iekarojusi gan muzejus (Ņujorkas Metropolitēnu 2012. gadā ar izstādi – izziņas un intelektuālu piedzīvojumu: Schiaparelli and Prada: Impossible Conversations), gan tviteri, kur ik pa mirklim kāds brenda apsēstais padalās savās galantēriskajās trofejās. Tā teikt, virtuozi apmierinājusi abas – gan garīgās, gan miesiskās vēlmes. Kā reiz par Mjuču Pradu izteikusies leģendārā britu modes kritiķe Sjūzija Menkesa: “Viņa ir konceptuāla modes persona, kura saprot, kurā virzienā pūš vējš.”

Un, jāteic, to Prada lieliski apzinājusies arī šajā projektā. Kaut pirmajā atvēršanas dienā fonda telpās vēl izteikti smaržo pēc krāsas, tas arī ir vienīgais uzkrītošais mīnuss - citādi visas “vīles” ir nostrādātas perfekti, radot īsteni labi sēdoša “uzvalka” sajūtu. Kā apgalvojis Kolhāss: “fonds nav koservācijas projekts un nav jaunā arhitektūra,” bet gan organiska abu simbioze vienas teritorijas ietvaros.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Kompleksu veido septiņas vēsturiskas ēkas un trīs jaunas – izstāžu zāle, auditorija un muzejs – desmit stāvu tornis, kas, tiesa, pagaidām vēl atrodas tapšanas stadijā. Fonda simboliskā sirds ir stiklotais izstāžu paviljons, kur šobrīd skatāma atklāšanas izstāde “Serial Classic” - veltījums Senās Grieķijas un Romas impērijas mantojuma attiecībām. Izstādes kurators ir arheologs un mākslas vēsturnieks Salvatore Settis, un tās fokusā ir klasiskā skulptūra un stāsts par senajā Romā tik populāro praksi – imitācijām. Kaut klasiskā māksla saistās ar unikalitāti, nav noslēpums, ka daudzi mākslinieki, tostarp arī Mikelandželo, savulaik nodarbojušies ar grieķu artefaktu kopiju izgatavošanu, tādējādi izjaucot un sapludinot robežas starp oriģinālu un kopiju. Izstādē skatāmos oriģinālus un to kopijas Fondazione Prada aizdevušas tādas prestižas mākslas institūcijas kā Uffici galerija, Luvra, Vatikāna un Britu muzejs. Uzlikti uz koka podestiem grieķu marmora dievi un dievietes stoiciski noraugās uz visus klasiskos ideālus zaudējušajiem 21. gadsimta homo sapiens “oriģināliem”, kas spieto turpat aiz stiklotajiem paviljona logiem.

Tieši aiz jaunā paviljona atrodas arī fonda pamanāmākā ēka – Haunted House, kuras fasāde viscaur pārklāta ar zeltītu lapu gleznojumu. Tam atstarojot gaismu un, atkarībā no diennakts laika, dažādi ar to rotaļājoties. Haunted House ir mājvieta Roberta Gobera speciāli jaunajam fondam radītai instalācijai un diviem Luīzes Buržuā darbiem. Šī ir arī vienīgā izstāžu telpa visā kompleksa teritorijā, kurai nepieciešama atsevišķa ieejas biļete, turklāt apmeklējuma laiks jārezervē iepriekš, jo telpā vienlaikus tiek ielaisti tikai 20 cilvēki. Tā teikt, zelts tomēr nozīmē zināmu ekskluzivitāti! Tiesa, ņemot vērā, ka fonds nav muzejs, bet gan vesela pilsēta, kuras kārtīgai apgūšanai ar vienu dienu var arī nepietikt – neķeriet kreņķi, ja rezervēšanas brīdī pieejamais laiks atradīsies tikai dienas beigās. Ticiet, tas pienāks ātri!

Kā jau pilsētai piedien, Fondazione Prada teritorijā ir gan bruģētas ielas un pagalmi – ar soliņiem un pakāpieniem pie ēku fasādēm, kur piesēst, lai atpūstos, diskutētu, dalītos iespaidos jeb vienkārši padomātu un tāpat vien savā nodabā būtu. Tieši iepretim izstāžu paviljonam atrodas kinoteātris, tā stiklotajai fasādei kalpojot ne tikai kā dzīves skatuves spogulim, bet arī optiski palielinot pašu fonda teritoriju. Kinoteātris tika atklāts ar dokumentālo filmu – interviju “Roman Polanski: My inspirations” - veltījumu poļu izcelsmes režisoram Romānam Polaņskim.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Savukārt atsevišķa ēka, kuras nosaukums ir Cisterna (savulaik tajā glabājušās viskija un brendija mucas), atvēlēta “Trittico” projektam, kurā eksponēti trīs darbi no Prada kolekcijas. Centrālais no tiem ir Demjena Hērsta “Lost Love” - gigantisks “ginekologa kabineta akvārijs”, kurā krāsainas zivtiņas, droši vien pat nenojaušot par anturāžas absurdu, visai bezrūpīgi peld starp galdiņu ar ķirurga instrumentiem, ginekologa krēslu, turpat zemē nolikto dāmu somiņu, ārsta balto uzsvārci un mazām bērnu kurpītēm. Instalācija un viss tās iespaidīgais “dzīvības” mehānisms aplūkojama gan tuvplānā, gan no augšas – speciālas skatu platformas. No šī skatu punkta pastarpinātā mākslas objektu lomā nonākot arī apmeklētājiem un to dažādajām skatīšanās/ziņkārībās izpausmēm.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Abas galvenās – dienvidu un ziemeļu galerijas, atrodas it kā paralēlās ielās. Dienvidu galerijā jeb Deposito skatāma izstāde “An Introduction” jeb “iepazīšanās”, kuras simboliskais mērķis ir sniegt ieskatu kolekcionāra (šajā gadījumā Pradas un Bretelli) attīstības “virtuvē” - kā tiek aizsākta, veidota un tālāk attīstīta kolekcija. Prada gadījumā tas acīmredzami noticis visai eklektiski, bez izteikta fokusa – vairāk ļaujoties mirkļa aktualitātēm un apkārt virmojošām sajūtām. Vizuāli Dienvidu galerija atgādina teju bezgalīgu gaiteni, kura malās – atsevišķās galeriju telpās, eksponēti apmēram 70 mākslas darbi. 60. gadu klasiķi Ivs Kleins, Pjēro Manconi, patērētājkulta blakņu nenogurstošais parodētājs, itāļu mākslinieks Frančesko Vecoli, Lučio Fontana, Džefs Kūnss u.c. Ekskursijai simbolisko galeriju valstībā noslēdzoties gana negaidīti...ar garāžu. Milzu industriālu angāru, kur sastumti Kerstena Holera, Sāras Lukasas un Elmgreen&Dragset režijā mākslas darbos pārtapušie automobīļi.

Fondazione Prada teritorijā atrodas arī Accademia dei Bambini - fonda pirmais projekts bērniem un bibliotēka, kas gan durvis vērs nākamgad. Turpat blakus ir arī Bar Luce, kura dizaina autors ir kinorežisors Wes Andersons, interjeram atgādinot klasisku Milānas kafejnīcu, savukārt griestu velvēm – miniatūru leģendārās iepirkšanās pasāžas Galleria Vittorio Emanuele II versiju (kā zināms, tajā atrodas arī vecākais un leģendārākais Prada veikals).

Mākslas lavīna Venēcijā

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Un tālāk – uz Venēciju! Līdz pat 22. novembrim visu laiku mītiskākā pilsēta-muzejs kalpo kā skatuve pasaules unikālākajam mākslas notikumam – 56. Venēcijas mākslas biennālei. Turklāt šo reizi vēl īpašāku padara fakts, ka šis ir 120. biennāles jubilejas gads. Tās apjoms un vēriens ir grandiozs - 136 mākslinieki no 53 pasaules valstīm. Līdzās galvenajai izstādei, kuras kurators šogad ir Nigērijā dzimušais dzejnieks, politologs un mākslas teorētiķis Okwui Enwezor un kuras mājvieta, kā ierasts, ir Giardini un Arsenali, biennāles laikā megaizstādē pārtop visa pilsēta. Un tieši tas arī ir tās lielākais šarms, katrreiz ļaujot apgūt Venēciju no pilnīgi cita skatu punkta. Šī gada īpašāko biennāles galamērķu vidū ir beļģu antikvariāta, mākslas dīlera un kolekcionāra Aksela Fervorta (Axel Vervoordt) kūrētā izstāde Proportion. Tās mājvieta ir gotiskais savulaik Pesaro ģimenei celtais Palazzo Fortony, ko vēlāk iegādājās spāņu modes dizainers un scenogrāfs Mariano Fortūni (1871-1949), te iekārtojot savu darbnīcu. Viņa meistardarbiem pieder ikoniskā Fortuny Moda Lamp, kas savulaik izraisīja veselu “gaismas revolūciju” teātra scenogrāfijā un fotogrāfijā, kur tiek izmantota joprojām.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Fortūni bija arī kaislīgs mākslas kolekcionārs, viņa eklektiskajam dažādu vēstures periodu mākslas darbu un artefaktu krājumam rodot mājvietu arī pils interjerā. Vēlāk viņa atraitne pili uzdāvināja Venēcijas pilsētai un publikai šodien tā atvērta tikai izstāžu laikā. Fervorta kūrētā izstāde ir stāsts par proporcijām – mākslā, mūzikā, arhitektūrā, dabā, un to nozīmi pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Par nemitīgo dueli starp kārtību un haosu. Līdzās vecmeistaru darbiem un 20. gadsimta šedevriem eksponējot arī arhitektūras modeļus un laikmetīgo mākslu.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Īpaša telpa izstādē atvēlēta indiešu izcelsmes britu māksliniekam Anišam Kapūram un viņa visas maņas manipulējošajai instalācijai – melnajām sfēriskajām plaknēm, kas skatītāju burtiski ievelk kā melnajā caurumā – tukšuma bezdibenī, izgaisinot jebkādu sajūtu par laiku un telpu.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza
Hirosi Sugimoto. The Glass Tea House Mondrian. © Hiroshi Sugimoto + New Material Research Laboratory

Savukārt mirklī, kad iestājies iespaidu pagurums, brīnišķīga biennāles miera oāze ir slavenā japāņu fotogrāfa Hiroshi Sugimoto Glass Tea Pavillion Mondrian, kura mājvieta ir Svētā Marka laukumam iepretim esošā sala San Giorgio Maggiore. Sugimoto ir pazīstams ar savām melnbaltajām meditatīvajām fotogrāfijām, kas attaino horizontus visdažādākajās pasaules malās. Stikla tējas paviljons ir viens no viņa pirmajiem darbiem arhitektūrā. Kādreizējā klostera dārzā uzbūvētais vides objekts ir tikpat minimālistisks un harmonisks kā jūras un debesu attiecības viņa fotogrāfijās. Tikai atšķirībā no to melnbaltās izsmalcinātības, te savu lomu spēlē arī krāsa, kas no zilajām flīzēm izlaužas cauri ūdens virsmai, veidojot absolūti saskanīgu ritmu starp objekta vertikālēm un horizontālēm, starp stikla ažūrumu un ūdens caursrpīdumu. Un dažādu pakāpju trauslumu sabalansē ciedru koka čaula, kuras vidū atrodas atvērtais stiklotais kubs - tējas paviljons, kurā novietoti ceremonijas skulpturālie piederumi. Visas vasaras garumā te iespējams vērot tējas ceremonijas. Uz mirkli satikts projekta atklāšanas dienā Sugimoto saka, ka par spīti digitālajai revolūcijai joprojām stādājot tā, kā fotogrāfi to darījuši 19. un 20. gadsimtā. Viņa fotogrāfijas joprojām ir sudraba želatīna kopijas. Un tajās nav cilvēku. “Man nepatīk cilvēki manās fotogrāfijās. Man gribas mieru. Debesis, ūdens un viena līnija - tā ir vienkārša, minimālistiska ainava. Visdažādākajās pasaules malās.”

Gormlija desants Florencē

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Pat, ja jums šķiet, ka pēc Venēcijas – gluži kā Sugimoto no cilvēkiem, gribas prātu un acis atpūtināt no jebkāda mākslas kairinājuma, šovasar neaizbraukt līdz Florencei ir grēks. Turklāt līdz tai ir apmēram trīs stundas - tieši tik, lai biennāles iespaidi pagūtu mazliet iesakņoties un prāts atkal būtu gatavs jauniem kairinājumiem. Līdz pat 27. septembrim Florences pievārtē esošajā Belvedēres cietoksnī skatāms viens no šīs vasaras grandiozākajiem vides mākslas projektiem – britu skulptora Entonija Gormlija megaizstāde “Human”. Ceļš līdz cietoksnim ved caur šaurām piepilsētas ieliņām un vienlaikus piedāvā iespēju nokļūt Florencē, kas tradicionālās takas apskrienot, bieži paliek nepamanīta. Belvedēre ir otrs lielākais Florences cietoksnis, ko savulaik cēlis Mediči ģimenei pietuvināts arhitekts Bernardo Buontaleti. Tas tapa piecus gadus (1590 – 1595) un atrodas pilsētas dienvidos, Boboli dārzu augstākajā kalnā. Cietokšņa monumentālais veidols ir itāļu renesanses un sava laika militārās arhitektūras meistardarbs. Tiesa, sava novietojuma un augstuma dēļ tas savulaik ne tik daudz kalpojis saviem tiešajiem mērķiem – aizsardzībai pret ārējo ienaidnieku, bet gan ļāvis Mediči dinastijai saviem pavalstniekiem uzskatāmi demonstrēt kā rokās ir spēks un vara. Šodien tā teritorijā ir klusi un mierīgi – tālumā zilā dūmakā ietinušies vīd Toskānas kalni, bet turpat lejā – par sava laika pilsētbūvniecības meistardarbu uzskatītā Florence. Katrā ziņā ideālāku platformu Gormlija meditācijai par cilvēka dzimuma sūtību un eksistences jēgu grūti iedomāties. Visā cietokšņa teritorijā – gar aizsargmūri, pagalmos, terasēs, torņos, kāpnēs, iekštelpās, šaujamlūkās, ejās u.c. kopumā izvietotas vairāk kā 100 mākslinieka skulptūras. Viņa leģendārie dzelzs cilvēki visos iespējamos ķermeniskajos “agregātstāvokļos” – sakņupuši, sēdoši, tupjoši, lienoši, meditējoši, guloši, apgaroti, nožēlojami, izaicinoši, varonīgi un absolūti bezspēcīgi. Cilvēki, kuriem nekas cilvēcisks nav svešs. Kaili kā no mātes miesām nākuši; vāji un vienlaikus spēcīgi.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-PizaFoto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Izstādes kodolu veido ikoniskais Gormlija darbs “Critical Mass II” (1995), kuru viņš 1995. gadā radīja izstādei pamestā Vīnes tramvaja depo. To veido 12 dažādās pozās saliekušies cilvēku tēli dabiskajā izmērā, kuru modelis bijis mākslinieks pats. Vēlāk katra no formām tikusi atlieta vēl piecas reizes, kopumā šajā ciklā radot 60 skulptūras. Tagad tās visas apdzīvo cietokšņa galveno terasi. Vienā pusē – līnijā taisnā kā stīga, stāv 12 figūras – no embrija pozā sakņupuša tēla līdz apgarotam zvaigžņu pielūdzējam. Uz lejupvīdošās Florences fona radot teju vai majestātisku “radības kroņa” triumfa sajūta. Kā apgalvojis Gormlijs, instalācija ilustrē “cilvēka izaugsmi”. Vienu no lielajām utopijām. Otrpus terasei šie paši tēli burtiski samesti kaudzē – kā līķi, atkritumi, bezjēdzīgu upuru masa, tādējādi – uz militārisma citadeles - cietokšņa, fona, atgādinot par cilvēces progresa blaknēm. Kariem, nežēlīgām varas spēlēm un konfliktiem. Kaut mākslinieks pats to dēvē par “antipieminekli, kas atgādina par visiem 20. gadsimta upuriem”, tikpat labi tam varētu piemērot arī 21. gadsimta vai jebkura cita cilvēces vēstures laikposma apzīmējumu. Gormlijs pats savus dzelzs tēlus salīdzinājis ar adatām akupunktūrā, kas stratēģiski izvietotas cietokšņa teritorijā, lai akcentētu arhitektūras detaļas un stimulētu skatītāja maņas. Atklāt un ieraudzīt to, kas citādi netiek pamanīts. Arī sevī. Viņa pasaules sastingušajiem iemītniekiem it kā risinot nemitīgu eksistenciālu dialogu - starp muguru izslējušu (savas dzīves mērķus un ideālus sasniegušu) un kritušu ķermeni. Un trauslo robežu starp abiem. Lieku reizi atgādinot, cik atkarīgs, ievainojams un nedrošs patiesībā ir cilvēku dzimums un arī mūsu situācija uz planētas Zeme.

Heringa brandmūris Pizā

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Šo ceļojumu biju plānojusi noslēgt Pizā, ne tikai tālab, ka ģeogrāfijas ziņā tas ir ideāls šīs tūres galapunkts (vai sākumpunkts, atkarībā kā plānojat maršrutu), bet arī tamdēļ, ka tieši Pizā rodams kāds ļoti īpašs 20. gadsimta mākslas darbs. Leģendārā Ņujorkas ielu mākslinieka Kīta Heringa (1958 – 1990) apgleznots brandmūris, kas vienlaikus ir arī viņa pēdējais publiskais darbs. Tapis 1989. gadā – tikai gadu pirms Heringa pāragrās nāves no AIDS, tas grezno Svētā Antonija (Church of Sant’Antonio) baznīcas ārējo sienu. Nezinot te diezin vai ieklīdīsiet, svētnams atrodas netālu no stacijas un Pizas universitātes – krietni ārpus klasiskajiem tūrisma maršrutiem, kas parasti koncentrējas ap ikoniski šķībo Pizas torni. Heringa darba nosaukums ir Tuttomondo (“visa pasaule”) un, līdzīgi kā Gormlija monumentālajā instalācijā, tā centrā ir cilvēks. Trīsdesmit ar Heringa spilgto, izaicinošo līniju vilktas cilvēka figūras trakulīgās dzīvi svinošās pozās. Īstena oda priekam. Turpat iepretim atrodas arī Heringa kafejnīca, ļaujot klusi un īpašas burzmas netraucēti vēl mirkli ļauties Heringa enerģizējošajam līniju ritmam.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Starp citu, slavenais Pizas tornis nebūt nav vienīgais šķībais tornis pilsētā. Tās dienvidos – Piagge rajonā, rodamās San Michele degli Scalzi baznīcas zvanu tornis arīdzan ir gana jūtami sasvēries turpat iepretim plūstošās Arno upes virzienā. Vien te to dažādās pozās izliekušies nemēģina “stutēt” tūristu bari.

Pizā savulaik dzimis arī leģendārais itāļu fiziķis un astronoms Galileo Galilejs. Vēlāk viņš kādu laiku dzīvojis arī Florencē, netālu no jau piminētā Belvedēres cietokšņa, kuru izmantojis kā platformu saviem astronomiskajiem pētījumiem. Piza ir arī renesanses skulptūru šūpulis, daudziem vēlākajiem florenciešu meistariem šo mākslu te apgūstot pie leģendārā itāļu skulptora Giovanni Pisano, kura skulptūras rotā Pizas katetrāli un kura meistardabiem pieder arī leģendārā Sienas katedrāle, kas savulaik līdz asarām aizkustināja komponistu Rihardu Vāgneru.

Arī Toskānas arhitektūrai tik raksturīgās svītrainās ēku fasādes savulaik aizsākušās Pizā – tirgotājiem savās klejotāju takās aizgūstot šo modi no musulmaņu arhitektūras Ēģiptē un Spānijas dienvidos.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Kādu kripatiņu senās Pizas sajūtas vēl var mēģināt noķert padzerot rīta kafiju vecākajā Pizas kafejnīcā Caffè dell’Ussero, kuras mājvieta ir 15. gadsimta Palazzo Agostini Arno upes krastā. Kafejnīca durvis vērusi 1775. gadā un savos studenta gados te mēdzis iegriezties gan pirmais itāļu Nobela prēmijas laureāts Giosuè Carducci, gan Kazanova. 1839. gadā te noticis arī Itālijas pirmais zinātnieku kongress. Tiesa – kaut kafejnīcai piešķirts vēsturiskā pieminekļa statuss un tās leģendāro viesu portreti rotā arī tās sienas, citādi tā šodien šķiet visu aizmirsta, tādējādi savos viesos joprojām spējot uzburt tādas “slepenas” savējo adreses sajūtu.

Foto: Milāna-Venēcija-Florence-Piza

Ja gribas izmest vēl pavisam nelielu līkumu, pusstundas brauciena attālumā no Pizas atrodas Luka (Lucca) – slavenā itāļu komponista Džakomo Pučīni dzimtā pilsēta. Katru gadu jūlijā un augustā te notiek arī Pučīni operas festivāls. Cita starpā komponists bieži mēdzis iegriezies turpat Lukas vecpilsētā rodamajā Antico Café del Caselli, kas tagad pazīstama ar nosaukumu Cafè Di Simo, jūgendstila interjeram joprojām glabājot savu leģendāro viesu zīmes. Lucca ir maza, gleznaina oāze, kuras vecpilsētu no visām pusēm ieskauj četrus kilometrus garš un 12 metrus augsts aizsargmūris ar 11 bastioniem. Tā augšējā strēle ir pārvērsta parkā – ar visdažādāko šķirņu kokiem un zālājiem. Mūris ir īstena Lukas promenāde un sajūta še nonākot ir patiešām elpu aizraujoša – jūs it kā ejat pa ēnainu mežu kaut kur putna lidojumā, pie kājām ir visa vecpilsēta ar tās šauro ieliņu tīkolumu, savukārt tālumā vīd olīvkoku birzis un Toskānas kalni. Brīnišķīgu ceļojuma noslēgumu nudien grūti iedomāties.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Maître TOSSA

Apmeklēja: Grand marabout vaudou,spécialiste de retour affectif

Grand marabout vaudou,spécialiste de retour affectif

Grand maître spirituel marabout sorcier vaudou, grande célébrité des travaux occulte vaudou,grand spécialiste des problèmes de couple, rituel de retour affectif rapide résultat en 7 jour :
Je détiens plusieurs connaissance dans le domaine de spirituel et je suis un grand guérisseurs basé sur la combinaison des plantes de la nature pour guérir plusieurs maladies . Je pratique aussi la magie blanche avec des rituels puissants pour faire les retours affectifs de l'être qu'on aime, je peux vous aider à reconquérir votre ex rapidement en 7 jours sans aucune conséquence, je pratique aussi des rituels à distance. je fais aussi les parfums de chance et les savons et pleins d'autre choses. Je suis vraiment sérieux à aider mon prochain en difficultés dans le but d'être reconnu plus dans plusieurs pays.
Pour une solution rapide et efficace à tous vos difficultés, vos besoins, vos demandes ,vos problèmes de vie, la déception,les problèmes de couple,problèmes d'amour, retour très rapide de votre ex, protéger votre couple ou votre famille, problème de la sorcellerie, problèmes avec la justice, problème familiale, devenir riche, chance aux jeux , trouver du Travail , occuper une place dans la société, guéri les maladies inconnues ,protection contre les mauvais sorts, contre poison, faites une consultation rapide claire et gratuite, trahison protection contre les esprits de la démence et de malchance, dés envoûtement d'amour, union rapide, les cas désespéré de retour d'affection, maître marabout spirituels PAPA TOSSA mettra tout son savoir faire pour vous donner une meilleur satisfaction.

NB: certains travaux sont gratuit ou la satisfaction après le payement si le cas nécessite beaucoup de dépense à faire et vous envoyé à distance .Je vous rassure beaucoup que plusieurs témoignent de mes bienfaits dans plusieurs pays. Et pour plus d'information , visitez mon
Site Web: https://www.marabout-vaudou-retour-affectif.com
N’attendez pas que votre problème s'aggrave, il y a des solutions pour chaque problème.N'attendez pas qu'il vous quitte, n'attendez pas qu'une autre personne lui jette un sort d'amour.Soit la fondation de votre relation ou de votre couple. N’hésitez pas à me contacter même s’il s'agit d’une simple question. Mon plaisir est d’aider ceux qui en ont vraiment besoin. Travail rapide et discret, résultat 100% garantit.
Je suis ouvert à toutes vos discutions et inquiétude si vous en aviez. Votre satisfaction fera mon plaisir.

CONTACT:
Téléphone WhatsApp : +22 997 638 657
E-mail: contact@marabout-vaudou-retour-affectif.com
SiteWeb: https://www.marabout-vaudou-retour-affectif.com/
https://maraboutvaudourapide.wixsite.com/occulte
Téléphone: +22 997 638 657

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: