Imants Jansons. Pasaules skarbākais ultramaratons Nāves ielejā
Autors: Imants Jansons0 ATSAUKSMES
Pēc dalības Bordo maratonā pagājušajā gadā, šis gads lika pievērsties jauna izaicinājuma meklējumiem. Caurskatot pasaules maratona sarakstus, pirmajā brīdī saistošs un atbilstošs šķita Sanfrancisko maratons. Maratona norises laiks un vieta - 31. jūlijs, Kalifornija - likās pati pilnība, taču dienu straujais ritums drīz vien lika atskārst, ka, lai pienācīgi fiziski sagatavotos skrējienam, laika tomēr ir daudz par maz. Jau ar entuziasmu izplānotajam Amerikas braucienam ir jānotiek, tomēr to nāksies ieguldīt citās sliedēs... Laimīga sagadīšanās mani no jauna saveda kopā ar bijušo darba kolēģi Artūru Veicu, kura pieredzē bez tradicionālajiem maratoniem, pievārēti arī vairāk kā simt kilometru garie ultramaratoni. Apskrējis 166 km distanci apkārt Monblāna virsotnei, piedalījies Sahāras sešu dienu ultramaratonā, Artūrs šoreiz bija pietecies pasaules skarbākajam ultramaratonam - 217 km garajai Badwater Ultramarathon distancei.
Maratons aizsākas 86 m zem jūras līmeņa, līkumo cauri Austrumkalifornijas Nāves ielejai un noslēdzas 2548 m augstumā virs jūras līmeņa - Vitneja kalnā (Mount Whitney). Maratona distancē ietilpstoši ir arī divi nepielūdzami kalnu kāpumi, temperatūras stabiņš maratona laikā bieži vien uzrāpjas virs 40°C atzīmei, taču visam spītējot, ultramaratonā sevi izaicina cilvēki, kas gatavi pārbaudīt savu iespēju robežas.
Katru dalībnieku maratonā atbalsta pavadošā komanda - divu līdz sešu cilvēku sastāvā. Atbalstītāju komanda ir būtiska maratona sastāvdaļa - vairāk kā trīsdesmit stundu garumā, katru jūdzi pavadot skrējēju līdzbraucošā automašīnā, tā rūpējas par dalībnieka komfortu skrējiena laikā - piegādā ūdeni, ēdienu, nodrošina ledus nomaiņu.
Tā kā pats maratonam gatavs nebiju, nolēmu piedalīties ultramaratonā - šoreiz atbalstītāju komandas trīs cilvēku sastāvā.
Arī no komandas maratons prasa rūpīgu sagatavošanos, kas nozīmē vērienīgu iepirkšanās procedūru, kuras ietvaros tiek iegādāta ledus kaste, ēdiens pašiem un maratona galvenajam varonim, ūdens krājumi, pirmās palīdzības nodrošinājums. Tāpat rūpīgi tiek sagatavotas un atbilstoši noteikumiem marķētas pavadošās automašīnas. Atbalstītāju komandai ir jādarbojas kā pulkstenim, rēķinoties, ka Nāves ielejas distancē veikals vai benzīntanks būs pieejams vien trijās vietās.
Ierodoties Nāves ielejā pusnaktī un atverot labi kondicionētās mašīnas durvis, mūs šokē kārstā gaisa vilnis. Nakts tikai par pāris grādiem bija spējusi vēsināt 40°C karstās gaisa masas. Uz mirkli atmodās iesnaudušās bailes par to, uz ko esam parakstījušies, tomēr mūsu skrējēja labā oma palika tikpat nesatricināma, kā šeit manāmā dalībniekus vienojoša solidaritāte.
Ultramaratonisti neskrien 100 m vai 10 km, viņu sprinta distance robežojas no 100 līdz 200 un vairāk kilometriem. Dažas personības ir staigājošas Badwater Ultramarathon leģendas un šo maratonu pievārējušas jau vairakkārt.
Piedalīties Badwater Ultramarathon var dažādu valstu pārstāvju, taču katram nepieciešama pirmskvalifikācija - ir jābūt iepriekšējai pieredzei, kurā noskrieti vismaz 300 km. Artūrs Veics ir pirmais Nāves ielejas maratona dalībnieks no Latvijas, un maratonu lielākoties veica pats. Savukārt mēs darbojāmies kā perfekti ieeļļots mehānisms - pabraucot ik jūdzi, sagaidot savu skrējēju, lai atvēsinātu to ar ūdeni, pasniegtu ar sāļiem un elektrolītiem šķaidītu ūdeni, burtnīcā pierakstītu veiktās distances datus - laiku, ūdens patēriņu, uzņemtās barības vielas utt.
Tuvojoties finišam, pirmos kāpienus kalnos milzīgajā karstumā pavadīja pretvējš - karsts kā no uzkarsēta fēna. Distanci Vitneja kalnā beidzām, visiem finišējot kopā ar augsti paceltu Latvijas karogu, esot pilnīgā mierā ar sevi un lepnuma pilni par Artūru.
Artūrs Veics maratonā finišēja kā četrdesmitais, distanci pieveicot ar laiku 37:56:42 (kopumā 2011. gada Badwater Ultramarathon piedalījās 94 dalībnieki). Teju trīsdesmit astoņu stundu distancē Artūrs bija gulējis vien stundu.
Amerikas programmas skarbākā daļa, nu, bija pievarēta, taču nākamās dienas ekstrēma adrenalīns dzina vēl uzkāpt Amerikas pamatteritorijas augstākajā kalnā - 4421 m augstajā Vitneja virsotnē. Saņēmuši atļaujas, tērpušies vien ikdienas apģērbā, sākām kāpt skaistajā trekinga maršrutā ar skatu uz Nāves ieleju. Kalns savā klēpī glabā čalojošus strautiņus, kristāldzidrus ezerus un šur tur plaukstošus ziedus. Līdz sniegotajai virsotnei gan pietrūka vien daži simti metru, taču pieņēmām gudrāko lēmumu - tālāk neiet.
Jau pirms maratona, koncentrējoties uz treniņprogrammu, paralēli tika domāts arī par izklaides programmu, kas pilnvērtīgam Amerikas piedzīvojumam ir neiztrūkstoša sastāvdaļa - Lasvegasas pokers, spēļu automāti, šovi, butaforijas un izklaides virsotnes. Tāpat arī Lielā kanjona un Hūvera dambja apmeklējums, kas vizuāli iespaidīgs beidzot ar realitāti sazemē filmās redzēto fikciju.
Ja ir izdzīvota Lasvegasa, izturēts ultramaratons, uzkāpts kalnā, nepieciešama arī kāda Amerikas relaksācija, tāpēc turpmākās dienas tika veltītas Kalifornijas pludmalēm, labam ēdienam un filmām Santabarbarā, lai pēc tam dotos uz Holivudu saņemt no tās labāko, kas iespējams. Apmeklējot gan Universal, gan Warner Brothers studijas, paši savu filmas gaisotni izbaudījām braucienā pa Mulholland Drive - naksnīgajā Losandželosā.