GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Filipīnas

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES OBJEKTU

« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

· Āzija · filipīnas · Filipīnas

Neiespējami neiemīlēt

Autors: 1 ATSAUKSME

Neiespējami neiemīlēt

Autore - Linda Krūmiņa

Klusējošu vulkānu varenība notirpina skudriņas pār muguru, ieelpu reibina eksotiskas smaržas un ļaudis - ar smaidiem, kuros spulgo otrpus okeānam kveldējošās saules visdāsnākie mirkļi. Ak, jā, un vēl te viss maksā smieklīgi maz. Pēc divām nedēļām, jau atceļā uz mājām, mana pārliecība ir absolūta – ir neiespējami neiemīlēt Filipīnas! Visticamāk, kādu mirkli izskatījos kā no ūdens izmesta zivs – tik vien spēj kā pārsteigumā mēmi virināt muti, bet piekritīsi, ka jautājums: «Vai tu gribētu doties uz Filipīnām?» īpaši, ja tas izskan gada sākuma aukstākajās dienās, var sagādāt vismaz vieglu šoku – ļoti patīkamu, protams.

KAS LĒNI NĀK...

Latviju no Filipīnām šķir apmēram deviņi ar pusi tūkstoši kilometru, un pārlidojumos paiet praktiski divas diennaktis. Rīga – Amsterdama – viena vīle, bet jau pavisam drīz sākas ceļojuma nogurdinošākais posms: 12 stundas līdz Honkongai. Kaut gan, nav grūtuma bez labuma – sekojošais pāris stundas ilgais lidojums līdz Sebu salai, kas atrodas 588 kilometru attālumā no galvaspilsētas Manilas, atgādina brīvdienu izbraucienu starprajonu autobusā. Pirmā «zīme», kas liecina par galamērķa tuvošanos, ir... imigrācijas anketa – neliela lapiņa, kurā jāieraksta personas datus, ceļojuma mērķi, u.tml.. Acīs burtiski duras anketas pēdējā rindiņā lieliem sarkaniem burtiem drukātais brīdinājums par to, ka iesaistīšanās jebkādas darbības, kas saistītas ar nelegālām narkotiskām vielām, Filipīnās tiek sodītas ar NĀVI. Šāds likums pieņemts pirms pieciem gadiem – tobrīd apreibinošo vielu varā pastāvīgi atradās apmēram desmitā daļa valsts iedzīvotāju, vairums gados jauni. Šobrīd atkarīgo ir mazāk, bet tik un tā viņu skaits pārsniedz sešus miljonus. Tāpēc jo pārsteidzošāks bija vienā no nākamajiem vakariem piedzīvotais. Ar iznomātajiem motorolleriem esam ceļā uz viesnīcu, visapkārt samtaina tumsa, šur un tur starp vairāku mājeļu puduriem iezaigo ugunskuru mēles – šķiet notiek tāds kā vietējo tusiņš. Un te pēkšņi no ugunskura, kas ceļmalai liesmo tuvāk par citiem, uzvējo specifiskais marihuannas aromāts. Vai tā kā tāda parasta nezāle augtu sētmalēs? Atbildi noskaidrot neizdevās – vietējie šo tēmu nemīl iztirzāt.

PIRMATKLĀJĒJU JUTOŅĀS

Brīdī, kad aiz muguras sakļaujas lidostas durvis, un ekvatoriāli spožā saule piespiež samiegt acis, pirmo reizi atskārstu, ko patiesībā nozīmē vārdi: «Tik karsts, ka ne paelpot!» Aprīļa vidū +37 grādi ēnā ir ierastā gaisa temperatūra Filipīnās. Nevienu saulē novietotu termometru neizdevās sameklēt, bet pieļauju, ka cipari būtu iespaidīgi. Pirmās divas trīs dienas pagrūti – izrādās, arī neko nedarot un laiskojoties pavēnī, cilvēks viens divi kļūst cauri slapjš. Bet, kad organisms saprot, ka neko padarīt – nāksies vien aklimatizēties pie jaunajiem apstākļiem, trako karstumu sāc uztvert kā pašsaprotamu. Grupas biedri (pavisam kopā esam 13) joko par to, vai nelūgt politisko patvērumu Filipīnās sakarā ar «ārkārtīgi nelabvēlīgajiem laikapstākļiem dzimtenē», jo, zvanot uz mājām un uzzinot, ka «Bauskā šorīt sniga», tas izklausās nedaudz biedējoši. Karstums Filipīnās ir neparasts. Pirmkārt, gaisā ir daudz mitruma, tādēļ svelme pieņem matērijas formu un burtiski ieskauj katru tās varā nonākušo. Otrkārt, tā ir nepārejoša. Pirmās dienas pievakarē esam pārliecināti, ka tūdaļ mūs iepriecinās nakts dzestrums. Velti! Pasaules otrā malā viss ir kājām gaisā – līdz ar saulrietu norimst arī jebkādas vēja pūsmas. Un pat īsi pirms pusnakts, dīki zvilnot, sviedru lāsītes līgani dej pāri mugurai. Starp citu, vēl viena Filipīnu karstuma savdabīgā iezīme ir tā, ka nesaudzīgi sviedrējot ik dzīvību savā ceļā, tas kaut kādā veidā tomēr neliek izplatīties specifiskajiem ķermeņu aromātiem, kā to varētu sagaidīt. Ūdens ir vienīgais glābiņš – konstatējam, jūtot neviltotu atvieglojumu, jo mūsu pirmais pieturas punkts Sebu salas viņā galā ir vieta, kas plaši pazīstama kā nirēju paradīze. Uz nelielo Malboalas pilsētiņu jābrauc trīs stundas, un tās izvēršas nemitīgos pirmatklājēju jūsmas mirkļos. Piemēram, ielas krāšņo ļoti savdabīgais un tikai Filipīnās atrodamais sabiedriskais transports, kas izskatās pēc busiņa un neliela izmēra kravas auto mīlestības augļa. Turklāt ikkatrs džīpnija (tā šie mašīnu bērneļi nodēvēti) šoferītis par sava goda lietu tura braucamo padarīt par viskošāko, visgreznāko, vis -, vis - ... Rezultātā tie laistās histēriski košos krāsu salikumos, uztūnēti ar iespaidīgu skaitu spožu gaismas lukturu un izskatās vairāk pēc kādu jancīgu svētku dalībniekiem, nevis parastiem pasažieru pārvadātājiem. Bet pilsētai paliekot aiz muguras, varam novērtēt Filipīnu vulkāniskā reljefa patieso skaistumu – dzidrajos padebešos iegrauzušās palmām apaugušu kalnu augstienes, kas mijas ar ieleju lekno zaļumu. Daile savā vistīrākajā formā! Nojauta čukst, ka labākais vēl tikai priekšā. Un šoreiz viņa nekļūdās. Pirmās asociācijas par vietējiem iedzīvotājiem ir ar... skudrām – tieši tāda rosība iesvilstas visapkārt nelielajai viesnīciņai, pamanot mūsu ierašanos. Bērneļi ziņkāri pēta jaunos viesus, skaļi smejas, kad atbildam ar tik pat ieinteresētiem skatieniem, sievietes, sastājušās aiz savu nelielo tirgotavu letēm māj, aicinošus sveicienus – kā nekā nākamās četras dienas būsim viņu potenciālie klienti.

NIRĒJIEM TOPĀ

Malboala ir piemīlīga mazpilsēta, kas lepojas ar vairākiem kūrortiem un kuras iedzīvotāju nozīmīgākais ienākumu avots ir tūristi. Pārsvarā šo vietu izvēlas divu veidu ceļotāji. Pirmie (pie kuriem piederam arī mēs) ir aizrāvušies ar scuba-diving (niršana ar akvalangu). It viss ir pakārtots viņu (tātad arī mūsu!) vajadzībām. Nelielā viesnīca, kurā apmetamies, ir piecu soļu attālumā no daivinga centra – nepretencioza paskata, bet laba servisa iestādījuma, uz kura izkārtnes lasu Sea Quest*. Vēlāk uzzinu, ka tā īpašnieks ir kāds holandietis, bet galveno gidu šeit strādā solīda vecuma šveiciete Hanna (vēlāk viņa pastāstīs, ka jau divdesmit otro gadu pēc kārtas Filipīnas kļūst par viņas mājām uz saviem sešiem mēnešiem, kamēr pārējā ģimene izvēlas palikt dzimtenē. «Es vienkārši mīlu šo zemi!» teic Hanna, un es ļoti labi viņu saprotu), savukārt pieci filipīnieši amatu apvienošanas kārtībā ir gan zemūdens gidi, gan niršanas inventāra aprūpētāji. Šī ir pirmā reize, kad niršu atklātos ūdeņos, iepriekš esmu izgājusi vien apmācības kursu Piņķu skolas baseinā. Tādēļ, redzot, kur esmu nonākusi un kas ir visapkārt, manī virmo vismaz dubultas intensitātes dēkainība un piedzīvojumu – pārsteigumu gaidas! Tūristu ceļvežos biju lasījusi, ka Filipīnas niršanas ziņā ir viena no labākajām vietām pasaulē. Un jau pirmā satikšanās ar zemūdens valstību pārliecina – tā tiešām ir! Pat tie grupas biedri, kuru kontā ir tuvu pie simts niršanām un kuri, ekipēti ar akvalangiem, iepazinuši gan Ēģiptes Sarkano jūru, gan Maldivu salu un kādus tik vēl ne eksotiskās dzelmes, nespēj apvaldīt sajūsmas pilnus izsaucienus, ikreiz atgriežoties uz sauszemes. Filipīnām piegulošie ūdeņi slēpj visfantastiskākos koraļļu dārzus – jau piecu sešu metru dziļumā tie atklājas netveramā krāsainībā: sarkani, dzelteni, zili... Un vēl sazaroti, izliekti - teju kosmiskās formās. Tos par mājvietu izraudzījies vismaz miljons mazu dzīvespriecīgi košu krāsu zivteļu. Tās nekad nepārstāj šaudīties šurpu turpu. Kā tauriņi! – iedomājos, nonākot ar to visu aci pret aci. Dodoties dziļāk, koraļļi kļūst pieticīgāki un saplūst vienotā sienā, kuru izraibinājušas neskaitāmas aliņas. Gids uzmanīgi pabaksta vienā no tām un... uzmodina murēnu – agresīvais purniņš izšaujas no paslēptuves un izskatās pilnīgā uzbrukuma gatavībā, ja gadījumā uzradīsies vēl kāds bezkaunīgs miera traucētājs. Bet metrus piecus tālāk līgani aizpeld milzu bruņurupucis – tādu viedu sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņu jau nu gan nekas šai pasaulē nespēj satraukt. Un barakudas! Neskaitāmas sudrabotas barakudas ierindas cienīgā kārtībā pēkšņi iznirst no dzelmes miglāja, lai tik pat ātri un noteikti pagaistu skatam. Ielūkojos pulkstenim līdzīgajā zemūdens kompjūterā: dziļums - 25 metri, ūdens temperatūra +29 grādi, nirstam jau 32 minūtes. Pēc apmēram stundas ceturkšņa gaisa manā alumīnija balonā būs vien tik daudz, lai droši iznirtu un gaidītu piepeldam netālu noenkurojušos kuģīti. Dienas paradīzē rit nemainīgā režīmā: deviņos no rīta pirmā niršana, tad pusdienas, ap pulksten diviem nākamā niršana un tad brīvība darīt visu, ko sirds kāro, līdz miegs ņem virsroku. Tiktāl par pirmās «specializācijas» tūristiem.

SEKSTŪRISTU UN NIRĒJU PARADZĪZE

Otra «suga», kas ļoti iecienījuši Filipīnas, ir sekstūristi. Viņu intereses ir burtiski sejā rakstītas, un es tiešām nepārspīlēju. Ja pērn mēs satraucāmies, ko patiesībā šeit meklē svešzemju vīrišķi, tad, jāatzīst, tas ir kā salīdzināt bērnu ballīti ar svingeru klubiņu. Tipiskais miesīgu prieku meklētājs izskatās apmēram tā: solīda vecuma kungs, ap gadiem plus mīnus 60, sirmā galvas rota nereti ir jau gluži niecīga, vasarīgo kreklu satur viena poga uz krūtīm, tādējādi tas paveras, atkal un atkal atsedzot diezgan cienījamu parametru alus vēderu. Vairums to, kuri ganījās Malboalā sarunājās vāciski. Un tagad stādies priekšā ainu, kad vakara tumsiņā šāds tēvainis, tā paša alus noreibināts, skaļi smej, slājot viesnīcas virzienā un zem rokas viņam iespiedusies filipīniete, kas augumā ir knapi līdz viņa krūšu galiem. Viņas visas ir patiešām ļoti, ļoti smukiņas – maziņas, tumsnējas, gariem, spīdīgi melniem matiem, izteiksmīgām acīm, jutekliskām lūpām, tieviem vidukļiem un kārdinošiem apaļumiem. Un ļoti, ļoti jaunas. Jo tās filipīnietes, kurām tuvu pie trīsdesmit, izskatās vismaz gadus desmit, pat visus piecpadsmit vecākas. Nakts ar diviem «tauriņiem» maksājot apmēram 30 dolārus, bet par simts dolāriem meitene ir gatava apmierināt kārīgā vīra iegribas veselas nedēļas garumā. Protams, tā ir viņu pašu izvēle – pelnīt, izklaidējot ārzemniekus. Un tomēr – tā kā žēl, tā kā skumji kļūst, redzot kārtējo pārīti ceļā uz viesnīcu. Filipīnās viss ir iepriecinoši lēts. Pieci līdz septiņi dolāri par visnotaļ baudāmām pusdienām vienam pieaugušajam, bet teju karaliskas vakariņas: paša izraudzīts, vēl tikai pirms minūtēm 20 spīles kustinājušais, krabis guļ uz šķīvja līdzās desmitam sprīža garuma tīģergarneļu, un tad vēl svaigi cepta papagaiļzivs – vārdu sakot, īstenas gastronomiskas izvirtības izmaksā apmēram 30 dolārus. Koraļļu krellītes, pērļu virtenes, kaklarota ar haizivs zobu, koši apdrukāti lakati, kurus var uzsiet tiklab kā kleitiņu vai garus svārkus – izrādās, sievietēm var būt patiešām grūti neļauties iepirkšanās trakumam, jo vairāk, ja, piemēram, pērļu rotu komplekts (krelles, rokassprādze un auskari) maksā tikai 20 dolārus.

CIVILŠOKS

Visneparastāko Filipīnu pieredzi man sagādāja Apo sala. No kuģīša klāja mājām ardievas viesmīlīgajai Malboalai, lai piecas stundas vēlāk sveiktu saliņu, kas patiesībā ir aizmidzis vulkāns. Apo izvērtās par viegli ekstrēmu, bet noteikti ekskluzīvu piedzīvojumu. Uz nelielās salas ir viens zvejniekciems, kurā mīt apmēram 300 iedzīvotāju. Un viesnīca – nelieli namiņi, kas ir gandrīz nepieejami, jo taciņa uz tiem vijas starp milzīgām klinšu sienām. Tieši pirms tām ierīkots sargpostenis, un drošībnieks tālāk laiž tikai viesnīcas iemītniekus. Tādējādi, sakot, ka uz salas dzīvojām vieni paši, nebūšu pārspīlējusi. Uz Apo nav saldūdens. To katru vakaru ved salietu kannās no netālās Negro salas. Tādējādi, protams, izpaliek jebkādi centralizētas ūdens padeves prieki un nākas atcerēties, kā mazgājas, aplejoties ar ķipīti. Bet tas arī vedina uz dažām labām atklāsmēm. Piemēram, ka nebūt nav obligāta milzu vanna, lai nomazgātos, bet pietiek ar tik vien kā sešiem litriem ūdens. Lai civilizācijas izlutinātajiem «baltajiem» neliktos maz, uz Apo nav arī elektrības. Un, kad vakaros uz stundām četrām iedarbina dīzeļa ģeneratoru, telpās iemirdzas spuldzītes un ventilators sāk piemīlīgi murdēt, tad nu reiz patiešām novērtē visas modernās sadzīves priekšrocības. Tomēr visbrīnišķīgākais ir tas, ka Apo ļauj absolūti aizmirst par jebkādu saspringto ikdienu. Aptin virs peldkostīma te pat iegādāto puķaino lakatu, izlaidies zvilnī, bet, ja kļūst par karstu, ļaujies atsvaidzinošajiem jūras viļņiem, no kuriem šķir vien pāris soļi. Paradīze! – skaļi izsaucos jau kuru reizi. Absolūto dīkdienību četru dienu garumā pārtrauca īstens civilizācijas šoks, ierodoties pēdējā ceļojuma pieturvietā - Panglao salā. Kad pusi nedēļas esi dzirdējis gandrīz tikai un vienīgi klusumu, kūrortpilsētas kņada izraisa apstulbumu. Nokāpjam no kuģa, un visapkārt... cilvēki! Daudz cilvēku! Daudz pavisam baltu, nenosauļojušos cilvēku, kuri runā sabļaustās valodās! Pieļauju, ka pirmo pusstundu mēs izskatījāmies pēc mūža mežus atstājušiem mežonīšiem, kuri nu nonākuši pie ļaudīm. Tik ļoti gribējās atpakaļ uz vientulīgo Apo... Par laimi, šoks ir pārejoša kaite un jau vakarpusē priecīgi novērtējām izteikti civilizēto restorānu ēdienkaršu piedāvājumus. Filipīnām ir pa spēkam piepildīt gan visizlepušākā, gan visekstravagantākā ceļotāja vēlmes. Bet visvairāk pa spēkam tai ir savaldzināt un likt iemīlēt šo paradīzes nostūrīti Klusā okeāna plašumu viducī.

* Jūras cīņa, angv.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Egils

Apmeklēja: 2005

Ieraudzīju fotogrāfijā Šokolādes kalnus un nolēmu paskatīt, kurš vēl no Latvijas ir pabijis tādā Dievu aizmirstā vietā. Un kad vēl izlasīju par Apo salu - visu cieņu!! Pie Apo salas, mežonīgās starumes dēļ, nirst tikai ļoti pieredzējuši nirēji. Mēs pabijām Cebu reģionā 3 nedēļas un tās vēl joprojām ir vienas no skaistākajām atmiņām.
Filipīnas - tā ir fantastika un ir neiespējams neiemīlēt šo zemi.

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: