SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Autore: Dace Dātava

Doma tāda - braukt vīnu darīt ukraiņu gaumē. Mūsu ceļojums ilga nedēļu, un tā mēs četratā devāmies trakā braucienā ar mašīnu uz Ukrainu. Braucām bez pārtraukuma cauri Lietuvai un Polijai (negribējām cauri Baltkrievijai, jo tad vajadzētu vīzu). Izbraucām piecos no rīta, galā bijām naktī.

Apmetāmies Medveģeva ciemā, kurš atrodas Aizkarpatu apgabalā. Tas robežojas ar Ivanofrankivskas un Ļvivas apgabaliem ziemeļaustrumos, kā arī Polijas Piekarpatu vojevodisti ziemeļos, Slovākiju ziemeļrietumos, Ungāriju dienvidrietumos un Rumāniju dienvidos. Ciematu apdzīvo rusīni (mums, piemēram, tie varētu būt latgalieši). Dzīvojām mazā mājiņā, kura piederēja vienam no ceļojuma biedriem. Tajā bija divas istabas un virtuvīte ar kamīnu. Viņiem tur māja pie mājas un logi nedrīkst būt pretim - kreisajai mājas sienai jābūt bez logiem. Tā mazliet dīvaini, tomēr ātri pieradām pie šādiem sīkumiem. Tā kā bija jau ļoti vēls, uzreiz devāmies pie miera.
Otrā rītā pamodāmies no tā, ka divas vāveres trako valriekstu kokā, kas aug tieši pie loga. Kā reizi bija riekstu vācamā sezona, un laikam kaimiņi jau bija sākuši novākt ražu, tādēļ vāveres tik naski ņēmās, arī mēs vēl paspējām saujiņu ar riekstiem nobaudīt.
Naktī, kad iebraucām, bija piķa melna tumsa, neredzējām neko, bet no rīta patīkami pārsteigti secinājām, ka mūsu mājoklis atrodas tieši pie kalna. Tā kā tie ir Aizkarpati, tur viss vienos kalnos, to nemaz tā nevar izstāstīt, jo ir WOW! Arī laiks bija labs. Mēs tur bijām oktobra beigās, bet jau +20 grādi laukā. Tomēr ne visas dienas laikapstākļi mūs lutināja.

Šipotas dārgumi

Pavisam drīz iepazināmies ar latviešu izcelsmes vīndari Vaņu, kurš agrāk bija strādājis par gidu, bet tagad apmeties uz dzīvi ciemā. Viņš mums piedāvāja doties meklēt kalnu kristālus pie Šipotas ūdenskrituma. Bija jābrauc apmēram 100 km pa kalniem un lejām. Ceļa remonta dēļ līdz ūdenskritumam bija jāiet 2 km ar kājām. Pa ceļam uz Šipotu ievērojām, ka ūdeni, kurš tek no kalna, izmanto, lai dabiskā veidā ražotu elektroenerģiju. Apskatījām īstas lauku sētas ar naturālo saimniecību. Vēlējāmies uzzināt, vai kādā no tām var nopirkt ukraiņu tautisko kreklu - baltu ar sarkaniem izšuvumiem. Stājāmies pie katras sētas un jautājām, vai šeit nav tāds izšūts krekliņš dabūjams. Diemžēl kreklu tā arī nekur neatradām.
Pārgājiens uz Šipotu bija kā pasaku filmā, jo Vaņam bija speciāls cirvītis jeb kalts, ar kura palīdzību izcirst cieto augsni, lai varētu sameklēt kristālus, bet pats viņš atgādināja rūķi. Kā par brīnumu, beigās darbs vainagojās panākumiem un atradām maziņus kristāliņus. Žēl, ka tā diena bija apmākusies, jo, kā stāstīja mūsu „rūķis", tad saulainā dienā kristāli spīdot un tos ieraudzīt esot vieglāk - tikai īstās vietas jāzina. Daba tur bija fantastiska - kā filmā „Gredzenu pavēlnieks" - mazliet mežonīga, kalnaina ar neredzētu ūdenskritumu. Un gaiss pilnīgi citādāks kā Latvijā. Mums ir tāds mitrs, kā jau pie jūras, bet viņiem tāds sausāks, tīrs kalnu gaiss, kas lieliski arī palīdzot atlabt plaušu slimniekiem. Ukrainā biju 9 gadu vecumā un spilgti to atceros. Interesantākais ir tas, ka katrā vietā Ukrainā ir citādāka daba, tradīcijas un dažādi valodu dialekti.
Šipota tiek dēvēta arī par hipiju pulcēšanās vietu un vasarās viņiem tur notiek nometnes, kur pamatā sabrauc visi Ukrainas hipiji, bet ne tikai. Tieši, kad bijām aplūkot hipiju nometni, mums gadījās piedzīvot vienu dabas untumu - kalnos bija iesprūduši mākoņi un sākās nebeidzamas lietus gāzes. Kaut ko tādu vēl nebiju pieredzējusi nevienā ceļojumā.
Vēl Šipotā ir slēpošanas trase, diemžēl ar labu servisu tur laikam rēķināties nevar, tā stāsta zinātāji.

Vīna darīšanas prieks

Katrā mājā tiek audzētas vīnogas. Viņiem ir tāds speciāls rāmis, kas veidots no maziem, reti sastiķētiem stienīšiem, kur tās vīnogas aug (vietējie to dēvē par lagošu). No tā viena vīnogulāja vasarās sanāk lielisks pavēnis, kur paslēpties no saules.
Vienu rītu pamodāmies un izdomājām, ka jātaisa vīns. Ukrainā vīna darīšana ir pārliecība. Vīnogas tiek audzētas nevis ēšanas vajadzībām, bet speciāli vīnam. Izvēles nav - vai nu jāspiež, vai jāļauj sapūt kokā. Tad nu, izlēmām, ka mēģināsim savām rokām radīt šo dievu dzērienu. Vispirms novācām vīnogas. Neticami, bet darbs vedās ātri. Bija jākāpj uz īpašām sastatnēm, lai tiktu viņām klāt. Beigās bija pielasītas divas brangas mucas ar vīnogām. Kad tas izdarīts, sākās vīnogu malšana speciālā ar roku griežamā ierīcē, kur ogas tiek samaltas ar visiem kātiņiem. Tā uzparikte bija inčīga, jo vīnogas tajā tika vieglītēm saspiestas, bet kauliņi tā arī palika neskarti. Izspiestā suliņa tek pa metāla presi mucā. Protams, nespējām sagaidīt, kamēr vīns gadiem nostāvēsies - dzērām arī to suliņu un par brīnumu - tā izrādījās ļoti garšīga.
Ukraiņi to dēvē par burčeku - trīs un vairāk dienu aktīvi rūgstoša vīnogu sula un, kad tā nav kļuvusi par īstu vīnu, derot zarnu attīrīšanai.

Medveģeva ciemā mums vakari bija tādi - aiz kalniem saule noriet un „čink" - pilnīga tumsa, nu tā, ka neko neredz. Cik sapratu, tad vietējie tur ceļas ar sauli un guļās tiklīdz tā noriet, jo uz ielām nav elektrības un nekāda naktsdzīve ārpus mājām nenotiek. Laukā tumšāks nekā fotogrāfa melnajā somiņā. Vakaros mēs iekurinājām kamīnu, dzērām vietējo vīnu un stundām vienkārši runājāmies. Starp citu, ļoti lēts tur ir „Kotnar" oriģinālais konjaks, ko salīdzināt nevar ar mūsu ražojumiem.

Pilsēta ar savu „es" - Mukačevo

Tā kā pašā Medveģeva ciematā bijām tikai vakaros, tad braukājām pa apkārtnes pilsētām un ainavu vietām.
Vairākas reizes braucām uz Mukačevo - tuvākā pilsēta ar mazām, šaurām ieliņām. Tajā dzīvo ap 100 000 iedzīvotāju. Sajūta tāda kā padomju laikos, piemēram, ieejam maizes veikalā un pārdevēja nosviež bez iepakojuma maizi turpat blakus naudai. Neierasti, ko tādu mūsdienās redzēt. Bet maize tur tiešām ļoti garšīga - bez sāls un cukura. Nu tāda īsta rupjmaize un baltmaize. Vispār ēdieni ukraiņiem ir gardi. Visu ko nobaudījām.

Nacionālie ēdieni:
Bob-gulaš - asa zupa ar klimpām, pupiņām, gaļu un kartupeļiem. Gulašu zupas variācija.
Bogračs - gulaša zupas paveids.
Banašs - kukurūza, putraimi, sviests un pa virsu rīvēta brinza jeb kazas siers. Garšo pēc manna biezputras, kurai pa virsu uzkaisīts siers.
Siera bizītes - kazas siers, kas smalki sapīts kā mati.

Mukačevo joprojām ir visi gastranom un tādas lietas. Es teiktu, ka viņi dzīvo tā kā mēs dzīvojām gadus 20 atpakaļ.
Cilvēki tur ir laipni un vienkārši. Skatoties no mana - pilsētnieces - skatupunkta, man viņi likās nabadzīgi, bet absolūti nesūdzas par dzīves līmeni un zemajām algām - Vaņa, piemēram, visu mūžu ir nostrādājis par 40 Ls (rēķinot mūsu naudā). Uz ielām neredzējām tādus bomžus kā pie mums, kuri tikai diedelē naudu un meklē veidu, kā polšu nopirkt. Tur viņi ir nosušķējušies, bet ar raksturu un aktīvi močī pa ielu apkrāvušies ar visādām tarbām un mantām.. nu kā tādi pasaku tēli.
Viņiem ir ļoti aktīva tirgus darbība. Tirgošanās notiek gan uz ielām, gan laukumā. Ļoti populāri ir plastmasas ziedi, un vispār tur ir reāls kapu kults. Kapi ir pilni ar mākslīgajām puķēm un dažāda izmēra gaismas lukturiem.
Ukraiņi daudz darba iegulda rūpniecībā. Ja pie mums tā šobrīd ir gandrīz aizmirsta nozare, tad Ukrainā viņi ražo slavenās Fischer slaloma slēpes, ķīlē mopēdus ar nosaukumu „Rīga", kurus var nopirkt par lētām naudiņām (kaut kur zem 100 Ls). Neko daudz jau viņi paši nesaņem par savu darbu, toties pārtiku paši sev izaudzē un dzīvo laimīgi.
Mukačevo mēs redzējām vienu no skaistākajiem skatiem sava brauciena laikā - izdzisušu vulkānu, kuram galā jau kopš seniem laikiem uzcelta pils - Palanok. Pili uzcēluši ungāri ar vietējo slāvu rokām. Tagad tur ierīkots ļoti bagātīgs muzejs. Izrādās tas apriņķis ir pilns ar tāda veida pilīm, kuras uz vulkāniem sāka celt 11.gadsimtā.
Netālu no Mukačevo atrodas Perečina, un arī tur esot slavena pils, bet to mēs šoreiz neredzējām.

Čigānu ciems

Neparasts sanāca brauciens cauri vienam čigānu ciematam. Ukraiņi čigānus uzskata par „necilvēkiem". Ja čigāns iepērkas pie ukraiņiem un stāv veikalā rindā, tad viņus vispār ignorē un izliekas nemanām.
Tad nu viņi, neviena netraucēti, ir apmetušies savā ciematā un dzīvo. Vispār es brīnos, kā tur vēl nav ieradusies kāda amerikāņu filmu uzņemšanas grupa, jo tā ir perfekta vide, lai atainotu senos laikus. Viss, pilnīgi viss ir nesamaksājami krāšņs - skaista daba, ar māliem apmestas būdas bez logiem, bērni tur bērnus „gana", paštaisīti zirgu pajūdziņi. Nu tāda seno laiku atmosfēra, ka nav iespējams aprakstīt.

Ceļojuma laikā pamanījāmies atrast avotu, kurā dzelzs ir tik koncentrētā līmenī, ka tur visa zeme ir pilnīgi oranža. Daba ražo minerālūdeni ar veselībai nepieciešamo dzelzi, un, lai cik dīvaini neliktos, bet tas pat ir nedaudz gāzēts.
Netālu kalnos atrodas atpūtas komplekss „Karpati" un sanatorija „Perlina Karpat". Arī tur ir iespējams izbaudīt minerālūdens procedūras. Liela rinda ar tūristiem bija pie Skaistuma avota. Ticējums vēsta, ja trīs reizes noskalosi tajā seju, tad nebūs grumbas un ilgāk saglabāsies jaunība.
Atpakaļceļā braucām cauri Slovākijai, kur paspējām apskatīt un nofotografēt autentiskos tankus.
Mūsu ceļojums nebija no ierastajiem tūristu braucieniem - visur pārvietojāmies ar mašīnu vai kājām. Dzīvojām gandrīz kā vietējie rusīni - ēdot, strādājot un atpūšoties no lielpilsētu kņadas. Nedēļas laikā daudz ko atklāju par sevi un to, cik vienkārši tomēr var dzīvot un izdzīvot, ja tu daudzas lietas dari saskaņā ar dabu un cilvēkiem, kas tev līdzās.
Man šķiet katrs mēs kaut ko jaunu uzzinājām. Vēl nesen tā skaisti nobaudījām arī vīnu, kuru paši bijām gatavojuši. Vajadzēja vēl laikam ļaut nostāvēties, bet ziņkāre jau ņēma virsroku.

Vērts zināt

- Pāri robežai drīkst izvest tikai 2 pudeles vīna.
- Ar stopošanu tur varētu būt problēmas, jo vietējie prasa naudu. Var cerēt, ka ārzemnieku caurbraucēji būs atsaucīgāki.

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.