GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Indonēzija

Baudītāja ceļvedisCitādi maršrutiFoto galerijas

IZVĒLIES AUTORU

Sērfotāju galamērķisIezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiSērfotāju galamērķisLabākie viļņi un skorpiona kodiens

Indonēzija

Cilts sievietes un saldūdens delfīnu meklējumi BorneoIezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Āzija · indonēzija · Indonēzija · Renārs Bīrmanis

Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti

Autors: Renārs Bīrmanis0 ATSAUKSMES

Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti

Cik reižu nav dzirdēta no Bali atbraukušo tūristu lielīšanās - O, jā, protams, es esmu bijis Indonēzijā! Taču Indonēzija ir kas krietni vien vairāk par viesnīcu ķēžu un sērfotāju epicentru. Katra no tās salām ir citādāka. Vējš, kas brīžiem pūš ar tādu spēku, ka grūti nostāvēt. Baltas smiltis, gliemežvāki un okeāna izskaloti koraļļi, kas čirkst zem pēdām, staigājot pa pludmali. Un vēl paši indonēzieši, kas pēkšņi caur zobiem izspļauj oranžsarkanu masu - gliemežvāku pulverī mērcētus kastanim un sviesta pupai līdzīgus augļus, no kura košļāšanas noreibt varot ne pa jokam... Indonēzija ir kontrastu zeme, kurā dzīvokļu debesskrāpjiem līdzās slejas kokā izgrebtas būdeles un tūristu taksometriem garām čunčina vietējie autobusi, vaļējām durvīm un logiem. Pat dažādas ticības dzīvo sānu pie sāna - islāms, hinduisms un kristietība. To visu nevar atrast uz vienas salas. Indonēzijā tādu ir vairāk kā 17 tūkstoši...

Java - applūdusī sala

Ar 124 miljoniem iedzīvotāju Java ir pasaulē apdzīvotākā sala un viens no blīvāk apdzīvotajiem reģioniem uz šīs planētas. To saproti, jau pirms esi nolaidies Džakartā. Pa lidmašīnas logu paveras gandrīz tikai ūdens. Tā vien šķiet, ka visa sala applūdusi - rīsu laukos sadalīts katrs centimetrs zemes virsmas. Tas gan Indonēzijas salai netraucē kļūt par valsts ekonomiskās un politiskās dzīves centru, un burtiski dienu no dienas uzņemt arvien straujākus apgriezienus attīstībā.
Sekojot lidostas Lost&Found nodaļā strādājošo indonēziešu ieteikumiem, gadās aizklīst līdz kādam vietējam rajoniņam (5 km no lidostas) - vien dažu minūšu brauciens mikroautobusā, kas, kā jau daudzviet Āzijā, ļodzās un grab. Visbeidzot esi klāt. O, jā - skats ne pa jokam! Nebeidzama cilvēku jūra, kurā neko nevar atrast, bezjēgā saceltas būdas un viesnīcu izskata mājas. Kādā no tām nākas sastapties ar galēju ticību islāmam - ja ar savu draudzeni neesi precējies, vienā numuriņā aizliegts apmesties. Tiesa, mēģinājums „uzmest" zaļos tūristus (vienas istabiņas vietā maksāt par divām) ātri vien pačib, ja skaidri liec manīt, ka i nedomā piekāpties.

Arī galvaspilsēta Džakarta liekas mazliet dīvaina, par spīti tam, ka nauda šeit kūsāt kūsā un līdzās pilnīgai nabadzībai notiek prātam netverama apbūve. Nomaldīties te var pat ar karti rokās. Klīsti pa ielām pāris kilometrus, līdz kāds tevi cenšas pārliecināt, ka jādodas pretējā virzienā. Pat sekojot Lonely Planet ieteikumiem, nākas aplauzties. Ceļotāju bībelē ieteiktā piecu dolāru istabiņa kādā hotelī līdzinās šausmām - bez loga, viss sapuvis... Arī tā saucamajos middle range apartamentos par 15 dolāriem lieku komfortu nemeklējiet. Gultiņa, skapītis un logs. Var jau arī atrast pieczvaigžņu gigantus, kas šeit esot lētākie pasaulē, bet ne jau tajos slēpjas īstā Indonēzija. Tiesa, dažas dizaina viesnīcas un restorāniņi ir patiešām pievilcīgi. Lara Djonggrang (Jl. Teuku Cik Ditiro 4, Tel.: +6223 153 25200) ir viens no tādiem. Restorāna lielākā vērtība ir tā atrašanās vieta - rajonā, kas līdzīgs pašmāju Mežaparkam. Zaļi, klusi un mierīgi. Apkārt slejas villas (Jūrmalas bezgaumīgie apartamenti šīm nestāv pat blakus!), un baudīt Āzijas virtuvi sarodas lielākoties viesi no tuvumā esošajām viesnīcām un villām.
Ieteiktu apmeklēt arī restorānu The Champa (Jl. Wijaya I /50. Kebayoran Baru, Jakarta - 12170, Tel.: +6221 727 88668, www.thechampa.com).

Naktsmītņu iespējas Džakartā:
Budžeta hostelis - Hotel Margot, Jl. Jaksa 15, Tel.: +622 39 13830
Labs variants ir tieši blakus Lara Djonngrang restoranam esošais Hotel Marcopolo, Jl. Teuku Cin Ditiro 19, mcopolojkt@telkom.net, Tel.: +622 230 1777

Bīstamie kokosrieksti un melnie maisiņi

Nokļūšana līdz Indonēzijas lielākajai salai Sumatrai ir gana vienkārša. Lidojumus līdz Bandar Lampung pašos salas dienvidos piedāvā gandrīz visas lielākās vietējās aviokompānijas, atliek vien izvēlēties un izstāvēt teju bezgalīgās rindas Džakartas lidostā. 40 minūšu lidojums un esi jau klāt! Taču sērfotāju tālākais maršruts ved līdz pilsētas autoostai, lai nokļūtu Krui - vietu, kur no maija līdz pat oktobrim meklējami labākie viļņi un minimāla konkurence par tiem. Bet, ja laimējas arī ziemas periodā, kad nepūš orkāni, Krui ir atrodami pasaules klases viļņi. Svīšana un kratīšanās autobusā 7 stundu garumā ir gana mokoša. Spēkrats velkas gliemeža ātrumā un šķērso teju katru bedri. Kājām īsti nav vietas, visi pīpē vietējo tabaku, kuras atbaidošā smaka vien varētu piebeigt ziloni. Ir karsts, tāpēc limonāde vai ūdens ātri vien kļūst par labāko draugu. Likumsakarīgi, ka pēc stundām divām nepieciešams nokārtot dabiskās vajadzības, taču šoferis tik nosaka, lai vēl kādu stundiņu pacieties, tad pieturēsim. Kad liktenīgās 60 minūtes iztecējušas un „daba sauc" kā nekad agrāk, dodies vēlreiz pie autobusa vadītāja un šoreiz viņš norāda uz melnajiem maisiņiem, kas karājas pie rokturiem. Tai brīdī saproti, kāpēc tie, pildīti ar nezināmu šķidrumu, ik pa laikam izlido pa logu...huh, sašķebina uz mirkli!

Pat stopēšana te nenotiek kā citviet Āzijā. Autobusa durvis, protams, stāv vaļā, taču ne jau tāpēc, lai pasažieri ātri pa tām ielektu. Bez šofera transporta līdzeklī brauc arī pāris vietējie, kas, pamanot kādu sēžam ceļa malā, sit ar akmentiņiem pa logu, tādejādi ziņojot, ka būs jāpiestāj. Jau pa gabalu viņi sasaucas ar potenciālo pasažieri - Uz kurieni, uz kurieni? Ja viņš paceļ roku, autobuss piestāj. Ceļa malā sēdošais apvaicājas, uz kurieni spēkrats kursē, cik maksā un, laiciņu padomājis, atbild, ka nē, tomēr nebraukšot... Un tā ik pa pāris kilometriem.

Iebraucot Krui, skats ir patiešām pasakains - mazliet kalnaina pilsētiņa un okeāna līcītis. Izkāpjot no autobusa, tālākais transports ilgi nav jāmeklē - vietējie ar rikšām burtiski ielenc ceļotājus. Sērfa vietas gan ieteicams noskaidrot iepriekš. Meklējot „uz dullo", var atrast arī 2 metrus platas pludmales, kuras nosētas atlūzušiem zariem un okeāna izskalotiem koraļļu rifiem. Pat, ja pieklājīga paskata bungalo namiņš un ēšana izmaksā vien 10 dolārus, viļņu ķērājiem šī nebūs tā piemērotākā vieta. Tāpēc atliek vien sēsties līdzās šoferim uz īrētā mopēda un turpināt meklējumus. Nedomājiet, ka viss ies tik gludi. Pa ceļam jāuzpilda tukšā benzīna bāka (degviela tiek „vadāta" līdzi īpašās burkās, jo uz ceļiem uzpildes staciju te nav), jāpasalst, kad pēkšņi uznāk ārprātīgs lietus un tādā garā jānobrauc aptuveni 25 km.

Lonely Planet un World Surf guide ieteiktā Kierang Nymbor Guest house ir labs atradums. Kādam amerikānim piederošā viesnīca atrodas 25 km (Lonely Planet ir kļūda - 10 km uz Z), uz dienvidiem no Krui. Par ciematiņu šo vietu grūti nosaukt - burtiski piecas mājas, daži vietējo uzcelti viesu nami un vulkāns tālumā, ap kuru cirkulē mākoņi un taifūni. Taču sērferiem Kierang Nymbor varētu būt paradīze. Kādi 10 sērfošanas spoti, ko sezonas laikā okupē labi ja kādi 20 entuziasti! Fantastika!
Tā vien šķiet, ka dzīvošana šeit padara jaunāku - amerikānis, kas nu jau tuvojas 50 gadu robežai, izskatās uz kādiem 38, bet sieva ir vietējā - aptuveni 21 gadu veca. Celies sešos no rīta, pasērfo, zvilni šūpuļtīklā, ēd trīs reizes dienā un dzīvo kā pieticīgs karalis par 15 dolāriem dienā. Istabiņa pavisam vienkārša, taču ko tādam sērferim vēl vajag? Pat skats uz vilņiem, sēžot pie sava numuriņa, ir ideāls. Bet pilnīgu Dienvidsumatras fīlingu noķersiet, ja nakšņosiet pie vietējiem. Dzīvošana tā dēvētajās Losmen viesu mājās dienā izmaksā maksimums $10 (ar ēdināšanu 3 reizes dienā). Labākais serviss un pārtika ir tieši pirms amerikāņa rezidences. Tur arī lētāk un mājīgāk.
Tiesa, decembris nebūt nav īstais laiks, kad baudīt Dienvidsumatru. Lietus mēdz ievilkties pat uz vairākām dienām un vēja ātrums var sasniegt orkāna spēku, 30 - 40 m/s. Tādos brīžos īpaši bīstami šķiet pat palmās augošie kokosrieksti vai palmas zars - ja krīt un trāpa uz galvas, joki mazi.

Ja reiz šai vietai ir kāds klupšanas akmens, tad tā ir ēdināšana. Kāds vietējais džeks ar pamatīgi gariem nagiem sastampā bļodiņā rīsus un uzmet pa virsu eļļā ceptu zivi vai vistu. „Pavāra" nagi no ārpuses it kā nokrāsoti balti, taču iekšpusē rēgojas pamatīgs melnums. Brrr.... Maltīte jau pa gabalu ož pēc mazgāšanas līdzekļa, un ko tik negaršīgu, šķiet, vēl nekad neesi ēdis. Arī tāpēc labāk iesaku dzīvot viesu mājās pie vietējiem.
Karang Nyimbor Beach hotel - www.sumatrasurfcamps.com, 25km uz D no Krui. Tel.: Andy's - +628 52 697 77555

Gandrīz otrpus Jaungvinejai

Foto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti

Pa lidmašīnas logu Jaungvinejas ainavas gandrīz mats matā līdzinās Jaunzēlandei - zaļie kalni un ezeri starp tiem. Elpu aizraujošs skats! Jaungvineja ir pasaules otra lielākā sala. Viena puse, okupētā, pieder Indonēzijai, otra ir neatkarīga valsts - Papua-Jaungvineja. Pat cilvēki abās salas pusēs izskatās mazliet atšķirīgi, jo sajaukušies ar indonēziešiem un citiem aziātiem. Indonēzijas pusē dzīvojošo vaibstos manāmas šai valstij raksturīgās iezīmes (lai gan ne vairs tik izteikti kā, piemēram, Javas vai Sumatras indonēziešiem), taču Papua-jaungvinejieši atgādina Austrālijas pamatiedzīvotājus jeb aborigēnus - augumā mazāki, nedaudz uzrautiem pleciem, muskuļaini un fiziski ļoti spēcīgi. Papuasi Indonēzijas pusē ir okupēti un apspiesti vārda vistiešākā nozīmē, jo grūti atrast darbu, turklāt viņus uzskata par zemākas kārtas ļaudīm. Indonēzijas papuasi vai nu dzīvo ārpus pilsētas vai mežos, ezeros, kur zvejo. Tiesa, abās salas pusēs vadošā ticība ir kristietība, lai gan pēc būtības Indonēzija ir islāma valsts.

Diemžēl robežas šķērsošana, lai no Indonēzijas nokļūtu otrā Jaungvinejas pusē, nav nemaz tik vienkārša. Gadījumā, ja neesat bijuši tik čakli un vīzu nokārtojuši jau Džakartā vai Eiropā. Uz Ziemassvētku brīvdienām Džajapūrā esošais konsulāts ir slēgts un patiess nav arī Lonely Planet rakstītais ieteikums, kārtojot vīzu pasē ielikt pārdesmit vai vairāk dolārus - lai process noritētu pēc iespējas ātrāk. Pat ar visiem dolāriem konsulāta darbinieks paskaidro, ka vīzu saņemsiet vien pēc nedēļas. Pases kopija esot vēl jāsūta uz galvaspilsētu Port Moresby. Pat, ja norādīsiet, ka „aizfaksēt" to iespējams stundas laikā, jums atbildēs - „Jā, bet tas prasa laiku...". Vārdu sakot, birokrātija te zeļ un plaukst. Parakstīties uz nelegālu robežas šķērsošanu pa okeānu arī būtu neprāts. Ja reiz militāristi nekautrējas svešiniekus sīki izprašņāt vietējā kafejnīcā pie pusdienu galda, bail iedomāties, kas notiek valsts cietumos.

Taču, ja reiz nolemts šeit uzkavēties dažas dienas, vislabāk to darīt ārpus pilsētas. Pati Džajapūra ir diezgan baisa un nebaudāma. Kā stāsta kāds vēstniecībā satikts čehu tūrists, vairāk par plastmasas maisiņu kolekcionēšanu šeit nav ko darīt!
Mandala ir viesnīca uz ūdens. Uz pārējo cenu fona tā ir nedaudz dārgāka ($40), taču gana patīkama un interesanta. Baseins daļēji savienots ar okeānu, tāpēc nebrīnieties, ja ik rīta peldes laikā jums piebiedrojas kāda zivs! Arī vietējie zvejnieki dzīvo uz ūdens, laivās. Bet restorāns, virs kura ieejas gozējas FKC burti, ir vienīgā vieta, kur Džajapūrā kaut cik normāli paēst tūristam. Tā rakstīts Lonely Planet, un tas šoreiz atbilst patiesībai.
Ieteiktu palikt arī Džajapuras glaunākajā viesnīcā Swis Hotel. Hotelis atrodas pašā centrā!

Iezemiešu ciltis un Jaunā gada spridzināšana

Foto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti

Ieskatoties Lonely Planet ceļvedī, ļoti vilinoša šķiet kāda sala uz ziemeļiem no Jaungvinejas. Baltas smiltis, neapdzīvotas salas - īsta paradīze. Taču, te nonākot, saproti - nav variantu. Viesnīcas Indonēzijai piederošajā Biak salā atrodamas gandrīz tikai tās galvaspilsētā Kota Biak, turklāt indonēziešu mēli te aizstājis vietējais dialekts (pamatiedzīvotāji ir papuasi). Arī par vieglu komunikāciju angļu valodā jāaizmirst. Atliek vien noīrēt smieklīga paskata mikroautobusiņu un doties gar ZA piekrasti spotu meklējumos. Piestāj vienā - nekā, otrā - arī viļņu nav. Kad sāk jau tumst, jāķeras pie galējiem līdzekļiem - vietējiem zvejniekiem ar cerību, ka līdzīgi kā Šrilankā, Madagaskarā vai citos pasaules nostūros padzīvot iespējams vietējo mājās. Bet cik naivi! Ierodoties kādā ciematiņā, baltais cilvēks ir gluži kā brīnums salinieku acīs, visi smaida, māj ar roku un mazākie skrien nopakaļus. Pieej pie kāda no iedzīvotājiem, vaicā, kur šeit var pārnakšņot, taču viņš tikai smaida, raugās uz tevi un nesaprot ne vārda no sacītā.

Nākas vien doties atpakaļ uz salas galvaspilsētu. Laimīgā kārtā kāds zina ieteikt viesnīcu Bosnik pilsētiņā aptuveni 20 km attālumā no Kota Biak. Tā atrodas kāda veikala otrajā stāvā. Kad ap desmitiem vakarā viesu namu beidzot izdodas uziet, visi jau sen kā devušies pie miera. Pēc aizrautīgas klauvēšanās nedaudz samiegojusies durvis atver Bosnik Beach Guest House saimniece un skaidrā angļu mēlē iepriecina ceļotājus - jā, ir brīva istabiņa, 10 dolāri. Namamāte vēl tai pat vakarā pagatavo vakariņas (jau ierastā miltos un eļļā ceptā vista) un, kā izrādās, esot precējusies ar kādu amerikāni no Aļaskas.
Jau nākamajā rītā izdodas novērot ko interesantu - pirmajā stāvā atrodas veikals un vietējie it kā nāk iepirkties. Taču tas, visticamāk, ir tikai iegansts, jo teju katrs pircējs lūko ieraudzīt svešiniekus sēžam uz otrā stāva balkoniņa. Interese par viņiem ir neviltota.

Foto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti

Bez sērfošanas te īsti nav, ko darīt. Ja nu vienīgi ar īrētu mopēdu apbraukāt tuvējo piekrasti un ciematus. Ik pa laikam okeāna krastā manāmi dīvaina paskata štābiņi. Tajos saliktas tumbas un skan lēta 80. gadu Eiropas popmūzika. Dažos štābiņos vietas pietiek labi, ja trim cilvēkiem, bet tusiņš kūsā tik un tā - ja ne zem paša jumta, tad turpat tuvumā. Citviet izdodas uziet pamestu, apsūbējušu un džungļu zaļumos burtiski ieaugušu pieczvaigžņu viesnīcu. Ar baseinu kompleksu un balkoniem. Tā šķiet pilnībā pabeigta, taču nezināmu iemeslu dēļ atstāta novārtā. Tukša un vientuļa nekurienes vidū... Dīvaini, ka kādam vispār ienācis prātā šai pasaules nostūrī būvēt viesnīcu - nav taču tūristu! Tamdēļ arī vakariņu vietas meklēšana sagādā ne mazums rūpju. No vietējiem izdodas noskaidrot, ka nelielā, šķūnim līdzīgā zaru būdele ezera krastā varētu būt restorāns. Kad prasi tā saimniecei, vai pēc stundas viņa varētu pagatavot kūpinātu zivi, viņa smaidot pakrata galvu - yes, yes. It kā būtu sarunāts, taču, kad ierodies noteiktajā laikā un vaicā, vai vakariņas gatavas, viņa (jau atkal smaidot) atbild „No". Īsti nesaprazdams, kā tā, vēlreiz pārvaicā, vai tiešām „No?". Šoreiz sieviete atbild „Yes". Apjucis vēlreiz vaicā „Yes?", viņa atkal - „No". Tikai pēc kāda brītiņa attopies, ka saimnieces sacītais „Yes" ir kā apstiprinājums tavam „No?", proti - jā, vakariņu nav.

Biak sala nebeidz pārsteigt ne mirkli. Traucoties ar mazo mopēdu, pēkšņi noplīst riepa. Kad jau šķiet, ar gaismu mājās netikt, no meža iznāk divi indonēzieši - viņi tāpat te klaiņojot un varot ceļotājus aizvest. Skats gan fenomenāls - kamēr viens no viņiem stūrē, otrs ar ģitāru rokās sēž aizmugurē un visa ceļa garumā trinkšķina pa kādam meldiņam! Mazāk omulīgs ir brauciens ar zvejnieku laivu gar tuvējām arhipelāga saliņām. Laiva ir šaura, gara un pilnīgi nestabila. Viss kustas, ļodzās un tā vien šķiet, pie nākamās vēja brāzmas apgāzīsies. Turklāt tai nav pat airu! Taču 3-4 stundu ekskursija ir tā vērta. Skatam ik pa laikam paveras lielākas un mazākas saliņas. Dažas no salām apdzīvo ciltis, pavisam īstas un civilizācijas neskartas. Būdiņas meža vidū un no zālītēm pagatavoti gurnu apsēji. Gluži kā filmās. Katlā ciemiņus iezemieši gan nevāra, taču seko ik uz soļa. Pat tad, ja nepieciešams nokārtot dabiskās vajadzības...

Gana savdabīgas brīvdienas var izvērsiet arī tepat uz Biak salas. Peldi stundu no vietas un čilo kopā ar vietējiem zvejniekiem. Nekā cita jau nav, ko darīt. Ja nu vienīgi 31. decembra vakarā. Pulksten 23.00 - klusums, 23.30 - joprojām nekas neliecina par Jaunā gada svinībām. Te pēkšņi 15 minūtes pirms pusnakts vienuviet sarodas teju visi salas iedzīvotāji, dedzina īpašo ugunskuru un spridzina! Spridzina visu un no sirds. Tāds troksnis un jandāliņš, ka, šķiet, ausis tūlīt nokritīs! Un tā veselu stundu. Jaunais gads Indonēziešu gaumē, tā teikt...

Bosnik Beach Guest House
Biak, Irian Jaya, Papua, Indonesia
Tel.: 011 62 981 81078 (vaicājiet pēc īpašnieces Agustinas)
www.aawesomeworld.com/bosnik/

Secret spot un bezrūpīgais zvejnieks

Foto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti

Bali ir viena no tūristiskākajām Indonēzijas salām. Un ne jau tāpēc, ka uz šejieni triektos profesionālu sērfotāju tūkstoši. Lidmašīnas te nolaižas ik pa trim - piecām minūtēm, ik reiz no tām izkāpj vairāki simti pasažieru, taču labi ja 1% no visiem kaut reizi mūžā turējis rokās sērfa dēli. Pat angļu tantuki klīst pa neskaitāmajiem veikaliem un pērk sērfotāju T-kreklus tāpēc vien, ka to dara visi pārējie. Viļņu ķērāju Meka pamazām sāk pārvērsties par mītu - pat, ja esi uzgājis tā saucamo secret spot, kas nav minēts nevienā ceļvedī, ūdenī, visticamāk, jau gaidīs kādi 20 sērferi. Un pa vilni gāzt var tikai viens...
Denpasāras vai Kuta beach tuvumā ir vēl trakāk kā pašu Jūrmalā. Tirgotāju un cilvēku mudžeklis, visi dzīvo pēc viena režīma - iepirkšanās, ēšana un vietējais tusiņš. No tā grūti izbēgt, ja atrodies vietā, kur veikali sarindoti sānu pie sāna bezgalīgā rindā (ieej vienā, bet pēc 50m jau atkal tāds pats!) un tūristu bari pampst saulē teju viens otram uz galvas. Glābiņš nav arī Turtle Island (Bruņurupuču sala) uz dienvidaustrumiem no Kutas. Viļņu ķērāju, ka biezs, turklāt daži tik ļoti līdzinās Krusstēva mafiozņikiem, ka pat bail jaukties pa vidu. Japāņu kamikadzēm un austrāliešu smagsvariem Balī ir iemīļota sērfošanas vieta. Arī par naktsmītņu trūkumu nevar sūdzēties. Svaigo gaļu uzreiz ielenc bariņš vietējo, tam seko jau atstrādāta jautājumu virkne: „Kur dzīvo? Cik maksā? O, pie manis var divreiz lētāk!"

Tomēr pat šeit, ja labi pacenšas, var atrast nomaļas un skaistas vietas, kur vietējās sievietes, sekojot hinduisma tradīcijām, ikdienas laiž ūdenī ziedus, visi smaida un līdzās melnajām okeāna smiltīm gaida pavisam brīvs un vientuļš vilnis... Pusstundas brauciena attālumā (ar mopēdu) uz dienvidiem no Denpasāras atrodas Bingin ciemats - mājvieta vairākām jaukām dizaina viesnīcām un vienkāršākiem hotelīšiem. Daļa atrodas klints virsotnē, citi - tās pakājē. Te nonākot, uzreiz sajūti, ka vieta ir īstā. Un, ja vēl zini, ka tieši Bingin - Imposibles, Padang Padang, Dreamland pludmalēs savulaik tusējuši hipiju bari un uzņemta mākslas filma Dieva rokās (visu sērferu gods un lepnums!), tad iestrēgt šai Bali nostūrī ir pavisam viegli.

Foto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiFoto: Iezemiešu ciltis un slepenie sērfa spoti

Arī Noyman Losmen viesnīcas namiņi it kā daļēji iebūvēti klintī. Nokļūt līdz tiem nav nemaz tik vienkārši - kāpelējot lejup cauri šaurām taciņām. Izbraukt ar auto nav iespējams. Kā stāsta pati saimniece, ceļot viesnīcu, lielākie līdzekļi iztērēti, lai materiālus vienkārši nogādātu līdz šejienei. Lai vai kā, vieta ir patiešām fantastiska. Sēdi pie sava numuriņa un skaties uz okeānu tieši acu priekšā! Gluži tāpat, kā to darījis pats Toms Kurens (Tom Curren) vai Kellijs Sleiters (Kelly Slater), vieni no labākajiem viļņu gāzējiem pasaulē. Tieši tā! Arī viņi šeit reiz apmetušies!
Un Noyman Losmen atceras visus. Ieraugot kādu sievieti, kas šeit atgriezusies pēc gadiem astoņiem un nu jau ar vīru pie sāniem, viesnīcas namamāte ne mirkli nekavējas izsaukties - „Sveika Džesika!". Pat šikajos pieczvaigžņu hoteļos tevi neviens tā neatcerēsies!
Gana savdabīga personība ir arī saimnieces vīra brālis. Visas dienas garumā viņš čilo pludmalē, gulšņā un šķietami neko nedara. Taču, kā stāsta vietējie, zivju ķeršanā esot labākais. Tāpēc vakariņas jāpasūta tieši viņam. Ja vaicāsi, kas šovakar paredzēts, viņš atbildēs, lai pagaidi, tad jau manīsim... Kad beidzot vilnis uztriecas pludmales rifiem, bezrūpīgais kungs iet pēc kārtējā loma. Par cenu gan ieteicams vienoties jau laikus, tā būs krietni lētāk.

40 minūšu brauciena attālumā no Bingin atrodamas vairākas gana labas un nepārslogotas sērfošanas vietas - Sanur. Viena no tām gan atrodas dziļāk okeānā un līdz turienei jābrauc ar vietējo laivu. Viļņi ir fantastiski un cilvēka gandrīz neviena, taču garantijas par 100% drošību zemūdens rifu un iespējamo klinšu dēļ nav. Tāpēc, kad laivas saimnieks jau grib airēties prom un savākt tevi pēc kādas stundiņas, atliek vien par 20 dolāriem noīrēt viņu uz palikšanu - sēdi te un gaidi mani!

Daži labi sērfa spoti: Uluwatu, Padang Padang, Imposibles - Bali dienvidos, Šrilanka - salas DA. Tiesa, braucēja līmenim jābūt tuvu vidējam (3-5 gadus pieredze). Visos sērfa veikalos var nopirkt vietējo sērfa ceļvedi. Noderēs!

Vērts zināt

- Ērtākais veids, kā nokļūt Indonēzijā, ir lidojums Rīga-Prāga/Frankfurte-Abu Dhabi-Džakarta. Ir vēl Singapūras "versija". No Amsterdamas, Apvienotās Karalistes un Vācijas aviokompānijām ir tiešie reisi uz Bali.

- Sumatra, Jawa, Balī, G-Land, Sumbawa - sērfa sezona ir aprīlis - novembris. Ziemas periodā viļņi atrodami vairāk salu austrumu piekrastēs, kuri nav tik labi kā sezonā. Protams, viss atkarīgs arī no valdošajiem vējiem. Varbūt jums paveiksies...

- Pirms braucat ar autobusu, noteikti pavaicājiet jau laikus kādam vietējam, cik aptuveni maksā biļete. Pretējā gadījumā jums „noplēsīs" 3 līdz 4 reizes vairāk. Līdzīgi, braucot ar taksometru. Sarullējiet naudu un vienkārši iedodiet šoferim. Viņš pat nepārskaitīs. 7 stundu brauciens autobusā maksā aptuveni 1-2 dolārus.

- Indonēzijas vīzu iespējams nokārtot arī uz vietas lidostā.

- Tā kā Indonēzijas vietējo aviokompāniju lidmašīnas neatbilst visiem drošības standartiem, tām aizliegts lidot uz Eiropu, Ameriku vai jebkur citur tālāk par Ķīnu. EU dzīvības apdrošināšana šajos gadījumos nav spēkā.

- Plašāks info par sērferu kultūru - www.aloha.lv

Raksts ievietots 2008.gadā

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: