GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Nepāla

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

4000 salas un bezgalīgs miersVārti uz AnkoruLabākā tom yum zupa un privātais saulrietsPar kalniem un cilvēkiemJaunzēlandes adrenalīnsPatagonijas vējš un Argentīnas krāsasKolumbija un Zudusī pilsētaKilimandžaro un savvaļas dzīves mācībstundaAtakamas tuksneša muzejsInle Lake ezera dzīve un zelta saulrieti BaganāDienvidāfrika - 4000 visdažādāko emociju kilometri

Nepāla

Mākslinieces Flēras Bīrmanes sakrālie iedvesmas pieturpunktiPar kalniem un cilvēkiem« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Āzija · nepāla · Nepāla · Ieva Irbina

Par kalniem un cilvēkiem

Autors: Ieva Irbina1 ATSAUKSME

Par kalniem un cilvēkiem

Rūgušpiens, kalni un fenomenāli cilvēki. Lai arī daudziem Nepāla ne tuvu nešķiet tik kārdinošs un piesātināts galamērķis kā, piemēram, Taizeme, tā ir īpaša ar to, ka Himalaju zemē nav nejaušu ceļotāju. Galvaspilsētā Katmandu tādus var sastapt pavisam reti. Lielākā daļa atbraukušo skaidri zina, kurp un kāpēc vēlas tālāk doties. Galvenokārt jau meklēt, redzēt un sajust kalnus. Līdzās tiem arī vietējo kultūru, kuras lielākā vērtība ir patiesums. Arī te, līdzīgi kā Laosā, cilvēkos iezadzies apskaužams miers. Viņi ir laipni un atsaucīgi. Bet visskaistākie ir tieši vecie cilvēki ar saviem unikālajiem sejas vaibstiem, kad pat vismazākajai krunciņai ir varens stāsts un izteiksmīgajā skatienā lasāma visa cilvēka dzīve.

Kāpēc „rūgušpiens"? Tā ir nacionālā nepāliešu tēja. Tieši tā - čajs jeb uzsildīts saskābis piens, kam pievienota melnā tēja un cukurs. Turklāt tā pamatīgi, lai netrūkst salduma. Arī virtuve izceļas ar nacionālajām īpatnībām. Līdzās visdažādāko zemju virtuvēm (Eiropas, Taizemes, Japānas utt.), kas Nepālā, jo īpaši Katmandu, atrodamas kuplā skaitā, ceļotājiem tiek piedāvāts arī tradicionālais dalbats - rīsi, lēcu zupa, dārzeņi karijā un gaļa. Tas viss sakrauts vienā šķīvī, samaisīts un ēdams ar rokām. Turklāt tādā daudzumā, ka viena vietā paēst varētu kādi trīs „vidēja izmēra" latvieši. Dārzeņus pasniedz visdažādākajās variācijās - kartupeļi, sīpoli, pupiņas u.c. Pat garšvielu lauciņā valda pārbagātība, pārdesmit karija paveidus ieskaitot.
Līdzīgi kā Indijā, arī Nepālā jūtams sabiedrības dalījums slāņos - ja reiz esi piedzimis velorikšas braucēja ģimenē, tad par tādu arī kļūsi. Lai gan arvien vairāk jūtamas tieši jaunās Nepālas paaudzes ambīcijas un vēlme savu nākotni noteikt pašiem, nevis ļauties gadsimtiem senu tradīciju aizspriedumiem.

Piena vīrs un oranžie pilsoņi

Foto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiem

Liela daļa ceļotāju Nepālā ierodas pēc viesošanās Indijā. Kontrasti ir gana spēcīgi - nospiedošais cilvēku pūlis gluži kā izšķīdis uz visām pusēm, uzmācīgo tirgotāju ir krietni vien mazāk, un arī klimats tīkamāks - termometra stabiņš gan joprojām spītīgi turas ap 36 grādu atzīmi (septembrī, oktobrī), taču sviedri vairs nelīst pie katras mazākās kustības, un arī gaiss šķiet krietni vien tīrāks nekā Indijā.
Vizuālajā skaistumā Katmandu nespēj konkurēt ar lielākajām Eiropas vai Āzijas pilsētām, taču Nepālas galvaspilsētai piemīt savs īpašais, unikālais šarms. Velorikšām, autorikšām, motorikšām, motocikliem, skūteriem un mašīnām pārblīvētā ceļu satiksme, kas plūst noteiktā ritmā un pieradina pat apzinīgākos ceļotājus. Namu durvis, kuru augstums nepārsniedz 1,70m, liekot garāka auguma iebraucējiem saliekties, ikreiz pa tām ieejot. Un tirgus tā visneierastākajās izpausmēs, kad uz vienkāršas, zemē noklātas lupatu drānas vai kartupeļu maisa apbrīnojami glīti izkārtotas piparu, ābolu un neskaitāmi daudz citu dārzeņu un augļu kaudzītes. Turpat kāda publiskāka laukuma viducī. Pat, ja atlikuši vairs tikai pieci pipari, tos pašus nepālietis noformēs tā, it kā tas būtu vesels mākslas darbs. Un tai brīdī saproti, ka patiesībā jau tu pērc ar acīm - tik skaists un glīts viss šķiet. Ja nu vienīgi tā nokautās cūkas galva, kas lekni gozējas turpat uz kāda veikala letes, īsti nedod mieru un liek gaļas ēdāja kārei drusku atkāpties. Starp citu, pat ja vēlamo lietu nekādi neizdodas uzreiz pamanīt, droši pavaicājiet - tā noteikti atradīsies. Te visi pārdod gandrīz jebko.
Salīdzinājumā ar Laosu, kur tantuku stumtie ratiņi jau pa gabalu kārdina ar sulīgajiem un košajiem augļu gabaliņiem, Nepālā krāsu un smaržu ir nedaudz mazāk. Tā vietā uz nebēdu var pamieloties ar āboliem, banāniem, kokosriekstiem un sezonas laikā arī ananāsiem un granātāboliem.

Katmandu apskatei vidēji var pietikt arī ar dienām četrām. Vismaz tik daudz laika nepieciešams, lai savām acīm redzētu te tuvumā esošos apskates objektus. Swayambunath Stupa jeb tā saucamais Mērkaķu templis atrodas nedaudz ārpus pilsētas centra, kalna galā (kāpiens ir pamatīgs), un savu otro vārdu izpelnījies, pateicoties te kuplā skaitā mītošajiem mērkaķiem, kas, kā stāsta vietējie, sargājot templi. Vērts atcerēties, ka stupas apskatot, tām apkārt jāiet pulksteņa rādītāja virzienā, pretējā gadījumā tā tiks uzskatīta par necieņas izrādīšanu. Baltais templis tiek regulāri atjaunots, tāpēc uzgleznotās Budas acis šķiet jo īpaši vērīgas. Arī tradicionālo Dashain svētku svinēšana te noris pilnā sparā. Tad vienkopus pulcējas veselas ģimenes, kuru vecākais dod svētību katram no tās locekļiem - pieres vidu iezīmējot ar sarkanā krāsā atjauktiem rīsiem. Svētki ilgst 10 dienas. Pēc tam sākotnēji baltais, rīsiem apsvaidītais templis vietām krāsojas spilgti sarkans.

Foto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiem

Durbar Square ir lielākais Katmandu laukums, kas sākotnēji celts kā karaļa rezidence. Mājas izrotātas bagātīgiem kokgrebumiem, un, sēžot uz kādām no stupu kāpnēm, skatam paveras rimtā pilsētas dzīve. Cilvēki nāk, iet, plūst un tirgojas. Vēro kaut stundām ilgi. Kas zina, varbūt uz Kasthamandap Cafe & Restaurant jumta laimējas mieloties tieši brīdī, kad lietum mitējoties, gluži kā pelēks mākonis pār Katmandu paceļas milzīgs putnu bars. Bet mirkli vēlāk uz apkārt esošo ēku jumtiem sarodas vietējie jaunieši, lai desmitiem metru augstumā laistu savus pūķus. Tik tikko saskatāmi, mazie, melnie punkti piepilda debesis, radot teju sirreālu efektu.
Lielā skaitā visādi izkrāšļojušies oranžās drānās tērpti apkārt klīst tā dēvētie Holy Men. Tiesa, svēto kārtā viņi atļāvušies iecelt sevi paši. Un kāpēc gan ne, ja pašpasludinātie oranžie pilsoņi bauda vairākas priekšrocības vienlaikus - lērums tūristu, kas labprāt ar tiem nofotografējas (un „svētais" nekautrējas par to paprasīt attiecīgu naudas summu), iespēja bez maksas saņemt pajumti un ēdienu, turklāt viņi ir vienīgie, kam Nepālā legāli ļauts pīpēt zāli. Taču citādi „svētie vīri" mats matā līdzinās citiem tūristu „tramdītājiem" daudzviet pasaulē - tie uzrodas nez no kurienes, veikli uzbārsta kādas puķes uz galvas, iebaksta oranžu punktu pierē un par šo garīguma pilno procesiju paprasa ziedojumu. Par laimi, katru no tūristiem viņi apstrādā tikai vienreiz - droši vien pēc acīm iemanījušies nolasīt, kurš te ir jauniņais.
Līdzās viltojumiem nepālieši tomēr var lepoties ar diviem ĪSTIEM svētajiem, kas reiz dzīvojuši klintīs upes augštecē. Tiesa, satikt viņus tā arī neizdevās - tā saucamais Milk Man (piena vīrs - kopš 20 gadu vecuma viņš pārtiek tikai no piena) bija devies uz Ameriku pasniegt jogu, savukārt otrs šobrīd dzīvo netālu no Annapurnas kalniem.

Foto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiem

Aptuveni 5 km attālumā no Katmandu atrodas lielākā tibetiešu apmetne valstī (Bouddhanath). Sajūta it kā te valdītu absolūts miers. Pat kāda vietējā tibetiete, degošām eļļas svecēm noklātu paplāti uz galvas, aizslīd garām viegli un nemanāmi.
Arī Pashputinath Hindu Temple ir ļoti īpaša vieta. Visticamāk tamdēļ, ka tās apmeklējums kļūst par vienu no emocionāli piesātinātākajām ceļojuma daļām. Tā ir hinduistu svētā vieta. Gluži kā Meka, kur vismaz reizi mūžā jānokļūst katram, kas sevi uzskata par piederīgu šai reliģijai. Ieiet templī ļauts tikai hindusitiem, tāpēc lielākā daļa ceļotāju par izslavētajām 17 sudraba durvīm un Pashputinath Hindu Temple sakrālumu var nojaust vien no dzirdētā. Un varbūt, ka tā pat ir labāk... Apmetnes teritorijai cauri tek upe, tai pāri tilts, bet krastos vairāki postamenti jeb izvirzījumi ūdenī, uz kuriem tiek kremēti mirušie. Nabadzīgie vienā, bagātie - otrā tilta pusē. Rūpīgi sakrautas malkas kaudzes un parafīna piesūcinātās drānās ietīti cilvēku ķermeni. Vīrieši - baltā, vecākas sievietes - oranžā, jaunākas - sarkanā. Aizgājēja kājas tiek iemērktas upē, vēl pēdējoreiz dodot svētību, bet pēcāk tos novieto uz ugunskura. Svarīgi aizdedzināt no mutes, jo tikai tā var atbrīvot ceļu dvēselei. Viegli kūpošs ugunskurs, uz kāpnēm sasēduši ģimenes vīrieši (sievietēm tas ir liegts, jo raudāšana varētu traucēt reinkarnācijai) un vairāk emocijas, nekā ožu kairinoša smaka 3-4 stundu garumā. Caur liesmām brīžiem pavīd melns, apčervelējies ķermenis. Pēc tam pelni tiek ieskaloti turpat upē. Vien pamanīdams mazos puišeļus rušināmies pa bagātniekiem atvēlēto upes krastu, saproti, ka tradīcijai ir arī otra puse - viņi meklē zelta zobus. Tā vienkārši... Sadedzināti tiek aptuveni 24 cilvēki dienā. Vienam cilvēkam nepieciešami 300 kg malkas, un, lai kā arī te neiederētos tik skaudri aprēķini, vietējiem tos nākas izskaitļot. 1 kg malkas maksā aptuveni latu, tāpēc, ja vien to ļauj kāda cita aizgājēja ģimene, uz viena ugunskura tiek dedzināti divi ķermeņi.
Daudzi vecāka gada gājuma hinduisti uz šejieni dodas jau laikus. Lai sagaidītu nāvi. Šim nolūkam viņiem te radīts īpašs nams. Līdzās tam, te atrodas arī Mātes Terēzes dibināts veco ļaužu nams, kurā ļauts uzturēties, sasniedzot 65 gadu vecumu. Neko par to nemaksājot.

Zīmīgi, ka tempļa apkārtnē daudzviet redzami falliski simboli. Nespējot vairāku gadu garumā ieņemt bērnu, laulātie pāri dodas pie tiem, ziedojot pienu, medu un rīsus. Ja 10 gadu laikā sieviete tā arī nedzemdē bērnu, vīram ir tiesības precēt citu.

Kur nakšņot?

Līdzīgi kā Bangkokas Khaosan Road, arī Katmandu ciemiņu ērtībām atvēlēts vesels viesnīcu, krodziņu un restorānu kvartāls - Thamel. Tā viducis nosēts neskaitāmiem bekpekeru standartiem atbilstošiem hoteļiem un naktsmītnēm, bet nostāk no skaļā epicentra - visdažādāko rangu viesu namiem un viesnīcām. Tāpat bezgala šarmanti kafūzīši un spa saloni, kurus mazo ieliņu mudžeklī izdodas uziet tikai vērīgākajiem ceļotājiem.
Nepālas galvaspilsētā grūti atrast naktsmītni, ko varētu pieskaitīt boutique viesnīcu kategorijai. Tādu šeit gandrīz nav. Īstais Katmandu nervs jāmeklē ģimenēm piederošajos viesu namos, kur sānu pie sāna saimnieko teju visi ģimenes locekļi. Arī Yellow House (Freak Street, netālu no Durbar Square) iemieso patiesu māju sajūtu un ciemiņi tiek apčubināti pēc pilnas programmas. Viņi sameklēs izdevīgākos lidojumus, jūsu vietā norezervēs viesnīcu tālākajam ceļojumam - tā vienkārši, no sirds. Un droši vien arī tamdēļ, ka ļoti labi apzinās - atsauksmes tik blīvi apdzīvotā reģionā izplatās vēja spārniem, tāpēc darbs jāpadara godam, lai vienkārši spētu te izdzīvot. Yellow House atrodas vien piecu minūšu gājiena attālumā no centra, taču pamanījies noslēpties tā, lai nekas par to neliecinātu. Turklāt sestdienu vakaros kārdinošais barbekjū aromāts uz nelielo viesu nama dārzu atvilina teju visus tā iemītniekus. Tāda relaksēta un patīkama pasēdēšana. Visi runājas, kopīgi ēd un cep gaļu. Tieši tad, pārlaizdams skatu sanākušajiem viesiem, saproti, ka lielākā daļa no tiem ceļo pašu priekam un ar garšu, nevis tamdēļ, lai godprātīgi aizpildītu darba grafikā paredzētās brīvdienas.

Lidojošais mikroautobuss un zelta virsotnes

Foto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiem

Nepālas iekšzemes lidojumi ir ļoti īpašs pārdzīvojums, sākot jau ar reģistrāciju. Paveroties biļetē, viegli pamanīt nelielu uzrakstu, kurā teikts, ka aviokompānija neuzņemas nekādu atbildību par izlidošanas laiku. Un šo nelielo atkāpi tā izmanto pilnībā. Kā jau pieredzējis ceļotājs, lidostā ierodies labu laiciņu pirms reģistrācijas sākšanās. Reiss - plkst. 9.30, taču, kā norāda kāds darbinieks, reģistrācijas sākums tikai pusstundu, nevis veselu stundu iepriekš. Iebildumu pret to, protams, nekādu. Vien, uzrādot iekāpšanas pasi, pamani, ka aiz koka letes stāvošais reģistrētājs uz svarīgā dokumenta ar roku uzšņāpj citu reisu numuru. Kā vēlāk izrādās, vienā lidojumā tiek sakomplektēti gan tie, kam reiss paredzēts plkst. 9 un sen kā jābūt augstu gaisā, gan tie, kas izlido 9.30.
Taču tas ir tikai sākums, „otrais" un „deserts" vēl sekos. Lidaparāta vietu skaits nepārsniedz 20, un priekšgalā tiek lūgts sēsties smagākajiem, bet astes daļā - vieglākajiem pasažieriem. Tas tamdēļ, lai izlīdzinātu svaru starp priekšējo un aizmugurējo, somām piekrauto lidmašīnas daļu. It kā jau loģiski, līdzīgs princips tiek ievērtos arī rietumniekiem ierastāku lielo Eiropas reisu lidojumos, taču brīdī, kad gaisa spēkratā tiek iestūķēti vēl divi krēsli, jo, lūk, gadījies, pārdot par daudz biļešu, miers par tālāko lidojumu pazūd kā nebijis. Vienīgais mierinājums ir fantastiskais skats uz sniegotajām kalnu virsotnēm (ja lidojat uz Pokharu no Katmandu, jāsēž labajā pusē).
Pēc 40 minūtēm „lidojošais mikroautobuss" veiksmīgi piezemējas Pokharas lidostā - maza, balta mājele teju nekurienes vidū. Pokharu par savu galamērķi ieteicams izvēlēties tiem, kas kalnus grib redzēt. Ja ir vēlēšanās tajos kāpt, jādodas uz Luklu. Jebkurā gadījumā iespaidi garantēti, jo, kaut tikai veroties uz vairākām Annapurnas virsotnēm, elpa uz brītiņu aizraujas. Desmit no 14 pasaules astoņtūkstošniekiem atrodas tieši šeit - Nepālā.

Kad jau esi pieradis pie sajūtas, ka arī šo, kalniem bagāto zemi iekrāso Laosas sirsnīguma šarms, nākas tomēr atdurties pret dažu vietējo vēlmi mazliet „uzmest" tūristus. Tādi ir retums, salīdzinājumā ar citviet Āzijā pieredzēto, un tomēr... Jau iepriekš Katmandu viesu nama saimnieks ceļotāju vietā rezervējis numuriņu kādā jaukā Pokharas viesnīcā, lūdzot tās darbinieku jaunos viesus sagaidīt lidostā. Sagaidītājs ir, numuriņš arī norezervēts, vien galapunkts, kurā attopies, nav īstais. Tad nu nākas uzklausīt veselu stāstu par to, kā Yellow House saimnieks zvanījis atkārtoti, sakot, ka, tur viņi tomēr nedzīvošot, bet gan, lūk, šeit. Bet kā? Vien pirms divām stundām ar viņu vēl tikāmies un, ja būtu kas mainīts, viņš taču mums pateiktu! Tad nu, viegli apmulsis, sagaidītājs turpat acu priekšā saspiež mistiskas pogas savā mobilajā, nober pāris neskaidru frāžu un, laikam jau nojauzdams, ka šoreiz triks nenostrādās, taksometra šoferim nosaka - Nu labi, ved viņus uz to viesnīcu...

Foto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiem

Pokhara atrodas 800 metrus virs jūras līmeņa, un kalnus iespējams redzēt, vai nu kāpjot 1800 metru augstumā līdz Sarangota ciematam, vai arī ejot virzienā, kur 1500 metru augstumā atrodas tā sauktā World Peace Pagoda. Neviens no maršrutiem nav īpaši iezīmēts kartē, tamdēļ atliek vien paļauties uz saviem spēkiem, aptuvenām vietējo norādēm un sarkanām bultiņām, kas ik pa laikam skatienam pazib vien „Sarangota maršruta" ietvaros. Pēc pusotras stundas kāpiena pa šaušelīgi stāvu zig-zag veida ceļu buksēt sāk ne vien kājas, bet arī apņemšanās līdz galam pieveikt uzņemto kursu. Kad ceļa malā pamani necilu koka būdeli un kādu vietējo tajā sēžam, liekas, ka finiša taisnei jau jābūt kaut kur tepat, tepat. Taču uzkarsēto prātu (un karstums, tā ejot, ir pamatīgs) ātri vien atvēsina uzraksts „Half way" (pusceļš)... Aina nav daudzsološa, un, kā nosaka še satiktais kungs, vietējiem vēl būtu kādas 30 minūtes, mums - visa stunda. Laimīgi piebeidzot atlikušos kilometrus, seko negaidītais - debesis tālumā pamatīgi apmākušās un no kalnu virsotnēm ne vēsts.
World Peace Pagoda maršrutu iesējams veikt divējādi - ar laivu šķērsojot ezeru vai arī kājām mērojot ceļu apkārt tam. Nebrīnieties, ja pēkšņi te uzrodas kāds vietējais puišelis, kurš gatavs jūs uzvest pa īsāko ceļu. Varat droši ļauties, vien jāpatur prātā, ka īsākais ceļš visticamāk izvērtīsies neticami smagā 45 minūšu kāpienā. Mazais gids gan to pieveic vieglā riksītī. Kārtējais fantastiskais skats pār pilsētu un milzīgajiem rīsu laukiem kalnu nogāzēs, lai gan iespaidīgāks tas tomēr ir, veroties no Sarangota. Jo īpaši agrā rīta stundā, kas patiesībā ir labākais brīdis kalnu vērošanai. Atliek vien iepriekšējā vakarā sarunāt taksometru, kas pirms pus sešiem no rīta jūs „uzrauj" līdz Sarangota ciematam. Tad „skatīšanās platformu" te okupē pamatīgs cilvēku pūlis, kā vietējie, tā ārzemnieki. Tas sastingst un gaida. Pamazām paliek gaišāks, taču nekas īpašs nenotiek. Nu, un? Pēc kāda mirkļa visi pagriežas pretējā virzienā - tālumā lec saule. Tā vien šķiet, ka te sanākušie reizē ievelk elpu. Un tad pavērš skatu kalnu virzienā, kur virsotnes krāsojas zelta krāsā. Stariem slīdot arvien zemāk un zemāk, balti sniegotie Annapurnas milzeņi burtiski mirdz. Fantastisks skats! Un ne jau tikai te augšā. Klīsti pa Pokharas ieliņām un vēro, kā pilsēta mostas. Kā, milzīgus augļu un dārzeņu grozus turot uz galvas, lejā no kalniem nāk vietējās sievietes. Viņas piestāj pie katra, kurš iznācis uz sava nama sliekšņa un gatavs nopirkt svaigos gardumus. Turpat uz vietas izņem, nosver un samaksā.

Kur nakšņot?

Green Peace Resort (e-pasts: greenpeaceresort5@yahoo.com; www.greenpeaceresort.com.np) atrodas teju pašā ezera krastā, kādu gabaliņu nostāk no Pokharas centra. Ļoti skaists dārzs, kurā pār mākslīgi izveidotiem dīķīšiem uzlietas nelielas platformas, bet uz tām zem nojumes eleganti izkārtoti pāris restorāna galdiņu. Duša, siltais ūdens, viss kā pienākas. Diviem cilvēkiem - 600 Nepālas rūpijas (aptuveni 4 Ls).
Butterfly Lodge (tel.: 061-522892; e-pasts: pahari_govinda@hotmail.com) - viesu nams kā sociālais projekts. Visi ienākumi tiek ziedoti bērniem. Atrodas nedaudz tuvāk centram.

Tīra un īsta Nepāla

Foto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiem

Pokhara savā ziņā ir unikāla, jo prot pielāgoties. Gan tiem, kas meklē klusu, mierpilnu pasaules nostūri un vēlas palasīt dārzā līdzpaņemto grāmatu vai vienkārši nedarīt neko, gan tiem, kuriem nagi niez izlekt ar izpletni, pakāpelēt pa kalnu nogāzēm vai doties trekingā. Tieši pēdējā izklaide piedāvā visplašākās variācijas - 5 dienu gājiens 3500m augstajā Punhilā, 7 dienu ilgs ceļš līdz Annapurnas bāzes nometnei vai arī iespēja nozust pat uz 22 dienām, ejot apkārt milzīgajiem kalniem. Galu galā savu maršrutu varat sastādīt paši, jo lielākā daļa viesu namu un viesnīcu darbinieki gatavi sameklēt gidu, ar ko kopīgi iespējams vienoties par fiziski atbilstošāko un vēlamāko kursu. Tiesa, tā pa īstam piesātināts ceļojums kļūst tikai tad, ja vietējo kultūru iepazīst ārpus viesnīcu un restorānu robežām. Tieši tā - ejot kalnos cauri Nepālas ciematiem.
Izvēlētais ceļa posms sākas ar tā saucamo Royal Trek, kuru savulaik mērojis arī Princis Čārlzs. Pirmās trīs stundas pirmajā dienā ir visgrūtākās, jo tieši tad saproti - Nu jā, tagad es iešu... trīs dienas. Tuvējo ciematu robežas nosaka vien tuvākā un tālākā māja, skaita ziņā reti kad pārsniedzot desmit. Nekādu īpašu atpūtas punktu nav, tikai vietējās mājas ciematos. To saimnieki - sirsnīgi un atsaucīgi. Viņi pagatavo brokastis par nieka 100 rūpijām (biezpiena plācenis, čajs un augļi) un labprāt aprunājas. Un tādu vietu pa ceļam sanāk bezgala daudz. Bariņš bērnu, sakāpuši milzīgās, koka stalažām līdzīgās šūpolēs. Virtuve kā koka šķūnis ar plītiņu un ķeblīšiem turpat ārpusē. Un mazdārziņš, kurā rušinās kāda vietējā nepāliete. Arī nakšņošanai atvēlētas tās pašas mājas - māla grīdu, sienām un jumtu, par kura piestiprināšanu neviens īpaši nav satraucies. Viena gulta un viss. Pat logu nav, tāpēc iekšpusē valda teju pilnīga tumsa. Arī dušas kabīne, šķiet, uzslieta piecās minūtēs - četri, zemē sadzīti koki, apkārt apvilkts plēves maiss un šļūtene. Taču neko vairāk jau arī nevajag - tā te pulsē apkārtējā dzīve un tādai tai jāļaujas. Ar visām govīm un vistām nama priekšpusē, saules baterijām, šūpolēm no rīsu maisa un vientuļajām mājām rīsu lauku vidū.

Katru dienu jāiet vidēji 6-8 stundas, tāpēc nav brīnums, ka gida vārdi „Vai nevēlaties kādu aliņu?" skan kā mūzika ausīm. Ir noietas vairāk kā 40 minūtes un skaidri zini, ka tuvumā nekādu veikalu nav. Kur tad te kāds aliņš? Taču gids bezrūpīgi nosaka - Ai nekas, redz kur čalīts aizjozīs pakaļ, iedodiet tikai naudu. Sacīts, darīts un pēc pusotras stundas čalīts ir atpakaļ ar aliņiem rokās. Aizskrēja uz tuvējo ciematu, tā teikt...
Džungļu rieksti un svaigu, plakani izrullētu un saulē izkaltētu rīsu plāksnes (čipsi Nepālas gaumē, garšo mazliet pēc papīra) ir tikai daži gardumi, ar kuriem vietējie labprāt pacienā. Vārīti dzeltenie zirņi un kartupeļi ar bagātīgu čilli un karija devu ir vienkārši dievīgi! Te izdodas arī nobaudīt labāko dalbatu visa ceļojuma laikā. Ar savu interesi par ciemiņiem vietējie pārlieku neuzmācas. Ja nu vienīgi novirzoties no ierastajām trekinga takām un ejot tur, kur baltais ceļotājs retāk ieklīst. Tad gan ziņkāres mākts vienuviet pulcējas gandrīz viss ciems un vēro katru svešinieka kustību.

Foto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiemFoto: Par kalniem un cilvēkiem

Kad jau liekas, ka viss ekstrēmais veiksmīgi pārdzīvots, seko atpakaļceļš no kāda vietējā ciemata uz Pokharu. Autoostā (drīzāk gan autobusa pieturā ciema vidū) tiek paziņots, ka spēkratā vietu vairs nav un sēdēt var tikai uz jumta (parasti tas ļauts tikai vīriešiem). Tā kā nākamais autobuss būs labi ja pēc pusotras stundas, nekas cits neatliek kā rāpties augšup. Pirmā stunda ir kritiskā - iekrampējies autobusa malās un mētājies kā tāds pelmenis pa jumtu, palecoties uz katru ceļa nelīdzenumu. Tam visam pa vidu koku zari un elektrības vadi, starp kuriem jāprot izmanevrēt. Taču pie Tarzāna cienīgās pārvietošanās ātri vien pierodi un sāc pat saskatīt zināmas priekšrocības. Kaut vai tikai to, ka neatrodies autobusa lejas daļā, kurā ik pa laikam tiek stūķēti iekšā arvien jauni un jauni pasažieri.
Vairākus kilometrus pa priekšu traucas mocītis. Šofera uzdevums laikus ziņot par pretim braucošiem transporta līdzekļiem, jo vietas uz kalnainā ceļa pietiek tikai vienam spēkratam, tāpēc nepieciešamības gadījumā jau laikus jāatrod kāda kabata. Pēc nobrauktām 3 stundām jāpārkāpj citā autobusā, kura vadītājs paziņo, ka vedīšot tikai 2 km - pēc tam esot sastrēgums. Avārija uz ceļa un var nākties gaidīt stundas divas, trīs. Taču, tuvojoties negadījuma vietai, skatam paveras ne mazāk kā sešus kilometrus gara automašīnu un autobusu rinda. Kaut kur pa vidu - epicentrs. Prātā jau raisās baisākās domas, te nu jābūt kārtīgai megavārijai. Kā izrādās - mikroautobuss notriecis cilvēku. Mirušo apstājis milzīgs cilvēku pūlis, visi kā viens skatās, nekust un gaida. Pa vidu bezmērķtiecīgi rosās policija. Loģisks rodas jautājums, kāpēc neviens neko nedara? - Nu jā, jāgaida policija (šobrīd tur esošā neesot īstā), neko nevarot īsti zināt... Un par to, ka satiksmi iespējams kaut kā regulēt pa vienu ceļa pusi, arī neviens neiedomājas.
Tā nu, padzirdot, ka reiz šādā situācija bijis jāgaida 24 stundas, prātīgākais šķiet kājām aizkulties līdz „korķa" otram galam. Un izrādās veiksmīgi - tur esošie autobusi pamazāk sāk griezties apkārt, arī tie, kas dodas atpakaļ uz Pokharu.

Vērts zināt

- Ērtākais veids, kā nokļūt Nepālā, ir, lidojot no Deli. Lidojums no Taizemes ved pāri kalniem, tāpēc lidmašīnai jāceļas augstāk. Tas krietni vien sadārdzina biļešu cenas. Deli-Katmandu maksā aptuveni 180 $, kamēr no Bangkokas - 260 $. No Deli iespējams lidot arī uz Pokharu.

- Vīzu droši var nokārtot turpat Katmandu lidostā. Atliek vien aizpildīt pāris anketas. Vīza uz 15 dienām maksā 25 $, uz 30 dienām - 40 $. Izlidojot vairs nekas nav jāmaksā.

- Ieejas maksa Durbar Square ir aptuveni 200 Nepālas rūpijas (1,20Ls), taču pēcāk, līdz ar pasi uzrādot to viņu ofisā, jums tiek izsniegta ieeja karte, kas derīga līdz vīzas termiņa beigām.

- Brauciens autobusā no Katmandu uz Pokharu ilgst astoņas stundas un pat vairāk (200 km). Biļetes cena - vidēji 15-20$. Savukārt lidojums ilgst 40 minūtes, cena vidēji 80-100$.

- Kāpjot kalnos vai ejot trekingā (ja vien neesat iecerējis augstākās profesionalitātes kāpienu), visu nepieciešamo inventāru droši varat nopirkt tur uz vietas. Nav nekādas vajadzības staipīt to līdzi. Turklāt tas izmaksās vismaz trīs reizes lētāk, nekā pašu mājās.

- Ilgstoši kāpjot pa augstām nogāzēm, padzerties ieteicams tikai pašās beigās, sasniedzot galapunktu. Jo vairāk dzersiet, jo vairāk jāsvīst un kāpt būs grūtāk.

- Došanās trekingā izmaksā aptuveni 2500 Nepālas rūpiju (20Ls) par vienu dienu, ja pasūtat to caur ceļojumu aģentūru. Sarunāt gidu un izplānot maršrutu labprāt palīdz arī viesnīcās strādājošie. Tas izmaksā vidēji 1800 Nepālas rūpiju (12 Ls) par dienu.

- Pirms došanās trekingā ar gidu ieteicams iepazīties jau iepriekš - kaut vai tikai uzaicināt uz kopīgām vakariņām. Galu galā tas būs cilvēks, ar kuru sānu pie sāna jāpavada vairākas dienas un kurš vienīgais no jums zina vietējo valodu. Uz zināmu laiku tu viņam uztici sevi visu - savu veselību un dzīvību, tāpēc jau laikus jāsajūt, vai uzticies viņam un vai ar viņu maz ir interesanti.

- Trekingā katru dienu jānoiet vidēji 6-8 stundas, līdz plkst. 17 vakarā, kad kļūst tumšs. Guļammaisu iespējams izīrēt uz vietas.

- Par naudas izņemšanu satraukumam nav pamatā. Lielākajās pilsētās netrūkst ne bankomātu, ne naudas maiņas punktu.

- Komunicēt angļu valodā nav problēmu. Kaut minimālas zināšanas ir lielākai daļai nepāliešu.

- Nepāla nav iepirkšanās paradīze. Ja arī ir kādi moderno apģērbu veikali, tad galvenokārt vīriešu. Sievietēm nākas aprobežoties ar izvēli starp dažādu krāsu sari.

- Nepālā tā saucamais street food ir aizliegts, un paēst galvenokārt var tikai restorānos. Uz lielu ietaupīšanu gan neceriet, jo maltītes cena īpaši neatšķiras no Eiropas pilsētām - vakariņas diviem vidēji 6-7Ls, kas Āzijas reģionam nav maz.

- Dashain - www.nepalhomepage.com/society/festivals/dashain.html

- Lieliskas vietas, kur ēst Pokharā: Be Happy Restaurant (Lakeside 6, mob. 98460-40693); New Everest Steak House (Lakeside 6); Sweet Memories Restaurant, Tasty Bakery (Lakeside 6, mob. 98460-28980).

- Avio kompānijas iekšzemes lidojumiem: Budhha Air, Sita Air, Jeti Air

- Avia Club Nepal - www.aviaclubnepal.com, sales@aviaclubnepal.com - iespēja pacelties virs pilsētas un kalniem un redzēt to burvību.

- Serentiy Spa - Thamel, Kathmandu - www.serenityspanepal.com, kā arī Tamas Spa Lounge.

- United Books - Thamel, Kathamnu (unitedbooks@yahoo.com) - lietotu un jaunu grāmatu veikals, kur iegādājoties grāmatu, saņem kuponu tējai vai kafijai blakus esošajā restorānā, kas ir viens no gaumīgākajiem Thamel. Tas atrodas nostāk no lielās ielas un nejaušs garāmgājējs tam visticamāk paies garām - Jatra cafe & bar (iesaka arī Lonely Planet) - jatrathamel@yahoo.com

Raksts ievietots 2008.gadā

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

maartinjdesa

Apmeklēja: driiz

eu, nu tik forsh raksts, bet ne viena komentaara ;)

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: