GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Turkmenistāna

Citādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Pasaules lielākā salaCeļojums laika mašīnāTīra un neatšķaidīta eksotika

Turkmenistāna

Tīra un neatšķaidīta eksotika« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Āzija · turkmenistāna · Turkmenistāna · Lato Lapsa

Tīra un neatšķaidīta eksotika

Autors: Lato Lapsa3 ATSAUKSMES

Tīra un neatšķaidīta eksotika

Vairāk kā divas trešdaļas sešu miljonu apdzīvoto Turkmenistānu klāj viens no lielākajiem smilšu tuksnešiem pasaulē - Karakums. Tāpēc plus 35 grādi oktobra mēnesī ir pavisam normāla dienas temperatūra. Pa ielām traucas bezgala sagrabējuši padomju laika žigulīši. Bet kārtības sargu dzenāti tantuki, tērpušies nacionālajās krāsās, uz stūriem mēģina nopārdot visu iespējamo. Masu tūrisma upuri acis var pamielot ar gan ar divmetrīgām ķirzakām, pazemes ezeriem, Kaspijas jūru un pasaules lielākajām sikspārņu pazemes kolonijām. Apsēstākie gatavi divas dienas rāpties augšup, divas - lejup no plato, lai redzētu vairāk nekā 1000 dažāda izmēra dinozauru pēdu. Turkmenistānā atrodams arī pasaulē trešais lielākais meteorīts. Vārdu sakot - atrakciju netrūkst.
Taču labākā no tām ir tīra un neatšķaidīta eksotika. Profesionālo Ēģiptes beduīnu vietā, kas pēc kārtējā uznāciena ieraušas džinsu biksēs un atkorķē colas pudeli, Turkmenistāna fascinē ar absolūtu personības kultu un visām no tā izrietošajām sekām. 1990. gadā valsts galvas troni ieņēmušais Saparmurats Nijazovs (zināms arī kā Turkmenbaši) savas valdīšanas laikā paspējis savā un pārējo ģimenes locekļu vārdā pārdēvēt ne vien kādreizējo Krasnovodskas pilsētu Kaspijas piekrastē, bet arī vairākas skolas, lidostas, mēnešus un nedēļas dienas. Pat meteorītu... Lielā vadoņa portrets rotā naudaszīmes, skolas solā sasēdušos pavada Ruhnama, Nijazova sarakstītā svētā grāmata (ne vairāk un ne mazāk kā kārtējais Visu Turkmēņu Tēva slavinājums), bet galvaspilsētas skvērus un parkus izdaiļo bijušā nācijas līdera un viņa mātes pieminekļi. Glābiņu neatradīsiet arī baznīcā. Islams turkmēņu gaumē evaņģēliju vietā piedāvā tās pašas Ruhnamas lasījumus. Pat nākot pie varas jaunajam vadonim ar neizrunājamo vārdu - Gurbanguli Berdimuhammedow - daudzas lietas palikušas vecajās vietās.

Dodoties uz Turkmenistānu, jāsaprot viens - atplestām rokā tajā neviens jūs negaida. Maigi sakot, piņķerīga un dārga ir vīzas nokārtošana vien - nepieciešamas trīs nedēļas un aptuveni 170 dolāru, turklāt bez vaučeriem (dokuments, kas apliecina viesnīcas rezervāciju un apmaksu) valsts robežu ārzemju viesiem šķērsot arī nav iespējams.
Līdzīgi kā Uzbekistānā, arī šai pasaules nostūrī noziedzības mūsu izpratnē vairs nav. Pa ceļam no lidostas ielu malās ik pēc pārsimts metriem rātni tipina jaunekļi formās - kārtības sargāšana un satiksmes uzraudzība jau krietnu laiciņu ir armijas rūpju bērns. Un kā rādās, policijas aizstājēji savu darbu pieprot gana labi - pa ieliņām bezbailīgi čāpo vientuļas kundzītes ar naudaszīmēm pārbāztiem caurspīdīgiem polietilēna maisiņiem rokās. Kā atzīst vietējais taksometra šoferis, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma gadījumā armijas vīru apetīte esot krietni vien mazāka nekā policistiem.

Ašhabadā pompozu un maciņu žņaudzošu viesnīcu piedāvājums ir gana plašs. Turku uzņēmēju saceltie hoteļi lepni gozējās līdzās citām galvaspilsētas celtnēm. Bezgaumīgo konfekti, kurā sagrūsti miljoni, papildina grandiozi parki un strūklakas. Kādreiz nabadzīgās un pelēcīgās pilsētas centrs nu laistās marmorā, stiklā un apzeltījumā. Protams, reti kura ēka uzdrīkstas sacensties greznībā ar pašu Turkmenbaši pili.
Noraugoties leknajos arhitektūras brīnumos, tā vien šķiet, ka Turkmenistāna slīgst savā bagātībā. Reālā situācija gan ir gaužām pretēja. Dabas resursu nestā nauda aizplūst uz Turciju un Irānu, kam Turkmenistānā, šķiet, ir lielāka teikšana nekā pašiem turkmēņiem. Tuksneša zemei paliek tikai parādi un nabadzība, kas, dodoties ārpus krāšņās Ašhabadas, jūtama jo vairāk. Augstākā pensija nepārsniedz 40 dolārus, bet no oficiālā kursa noteiktajiem 100 dolāriem, kas ir minimālā alga, tirgus noēd vairāk kā divas trešdaļas. Turklāt ierasta ir algu un pensiju neizmaksāšana vairāku mēnešu garumā. Nav brīnums, ka cenas veikalos (divlitru minerālūdens pudele vai kilograms ābolu centrāltirgū maksā vairāk nekā dolāru, kilograms gaļas - no 6 līdz 8 dolāriem) pievilcīgas liekas tikai ārvalstu tūristiem, oficiālā kursa vietā priekšroku dodot plaukstošajam melnajam tirgum. Lieki piebilst, ka importa preču cenas vietējos ražojumus pārspēj vismaz divkārt.
Diezgan savdabīga ir komunālo maksājumu izpratne. Viss it kā ir par brīvu - ūdens, gāze, elektrība. Turkmenistānas gaumē tas nozīmē, ka ūdens reizēm pazūd - ieslēdzas Turkmenbaši uzstādītās strūklakas un cilvēki no tuvējām mājām klīst apkārt pa pilsētu ar spaiņiem rokās, meklējot pazudušo ūdeni. Turklāt daudzstāvu mājās jau gadiem ilgi tā nav augstāk par otro stāvu. Par kvalitāti nemaz nerunājot - brīžam no krāna līst tīrie dubļi.
Arī bezmaksas elektrībai ir savs bonuss - uzsprāgušas lampiņas, nosviluši ledusskapji un televizori. Tā vien šķiet, ka elektrības piegādātājiem atšķirība starp 100 un 380 voltu spriegumu ir tumša bilde. Ne mazāk nervus kaitinoši ir telefonsakari.

Tuvākajos gados uz grandiozām izmaiņām cerēt ir vairāk kā naivi. Deviņdesmit procenti Turkmenistānas iedzīvotāju ir neizglītoti. Pat tiem, kas nedzīvo tuksnesī, negana aitiņas un kamielīšus, valsts vara efektīvi nogriezusi jebkādas iespējas palūkoties tālāk par savu degungalu. Līdzās valsts masu saziņas līdzekļu dozētājai informācijai (Ruhnamas, sajūsmas pilnas „darbaļaužu vēstules, pretsmēķēšanas reklāmas un tml.) pa retam pazib kāda amerikāņu filma Turkmenistānas mērcē (skūpstīšanās ainas rūpīgi izgrieztas) un multenītes par Vinniju Pūku.
Pārvietošanās pa centrālās Āzijas zemi ir gana sarežģīta. Ja vien vīzā sīki un smalki nav atzīmēti visi interesējošie maršruti un robežas šķērsošanas punkti (kārtojot vīzu, ieteicams tos sarakstīt pēc iespējas vairāk), nokļūt uz kādu no apdzīvotājām vietām ir teju bezcerīgi. Dokumentu palūgšana stacijā ir ikdienas prakse, bet auto noma vienam cilvēkam ir padārga. Starppilsētu vilcieni gan īpaši neatšķiras no padomju laika bāņiem - gana ērtas un vēsas kupejas. Pat tad, ja ārā gaiss iesilis līdz plus 45 grādiem. Savukārt sēdvietu vagoni ir ne mazāk šausminoši kā itin visur pasaulē.

Līdz Turkmenbaši pilsētai ved bezgala vienmuļš un pelēcīgs dienas brauciens autobusā - aiz loga plešas tuksneša klajumi, un tikai vakara krēslā pavīd neliela vietējo klejotāju apmetne un daži kamieļi. Salīdzinājumā ar galvaspilsētu, Turkmenbaši gluži kā izslaucīta no bijušā prezidenta statujām un plakātiem ar viņa ģīmetni. Arī mistiskais Kārļa Ulmaņa piemiņai uzstādītais krusts te nav atrodams.
Kaspijas jūras pilsētā ārvalstu ciemiņus liekas ērtības negaida. Iespējas kvalitatīvi paēst tuvojas nullei, nožēlojama paskata viesnīcā iepriecinošās cenas (dažas kapeikas) papildina ne mazāk priecīgi prusaki, kas gurkst teju ik uz soļa. Bet pilsētas apkārtni, kuru vietējie gudrie prāti sauc par ideālu tūrisma attīstībai, ieskauj vesela graustu buķete - no maziem līdz šausminošiem. Tikpat pamests ir vienīgais perons Turkmenbaši dzelzceļa stacijā - tikai pāris reizes dienā te pienāk un atiet Ašhabadas vilciens.

Vērts zināt

- Ērtākais veids, kā nonākt Turkmenistānā, ir avioreiss Kijeva - Ašhabada;
- Latvijai tuvākā Turkmenistānas vēstniecība atrodas Minskā, Baltkrievijā;
- Kredītkartes atpazīst vien lielajās starptautisko ķēžu viesnīcās;
- Ārpus Ašhabadas atrast kvalitatīvu medicīnisko aprūpi ir pagrūti;
- Prezidenta pili aizliegts tuvumā fotografēt. Līdzīgi kā galvaspilsētas centrālās dzelzceļa stacijas un tirgus ēkas, arī Karabogazgolas sāls rūpnīcu Kaspijas jūras krastā un pat nelielā autocisternā iekārtotu armijas posteni;
- Autobuss no Ašhabadas uz Turkmenbaši nekursē katru dienu;
- Ērts un noderīgs veids, kā pārvietoties pilsētas robežās, ir vietējie taksometri. To vadītāju dzīves uzdevums ir „visu sarunāt";
- Turkmenistāna nav nekāda stingrā islāma valsts - profesionālās meitenes pie viesnīcas numuriņa durvīm klauvē jau pāris minūtes pēc ārzemju viesa ierašanās un mierā neliekas pat pēc sestā atteikuma;
- Lai no valsts izvestu kaut mazāko paklājiņu, nepieciešama oficiāla ekspertīze un Ašhabadas paklāju muzeja sertifikāts, kas apliecina, ka kārotais tepiķītis nav valstiska vērtība. Tiesa, gadās, ka pārlieku centīgie muitnieki mākslas vērtību cenšas piedēvēt arī turkmēņu vecmāmiņas adītām zeķītēm;
- Desas pirkt nevar, jo tajās ir gandrīz tīrs papīrs;
- Turkmenistānā ir pilnīgi aizliegta tabakas un tabakas izstrādājumu reklāma.

Raksts ievietots 2007.gadā

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

sanita

Tikko pabeidzu lasīt "Brīvības grāmatu" un esmu sajūsmā par to, tāpēc gribējās uzzināt vēl ko par šīm divām valstīm. Turkmenistānā gribētos pabūt, bet Ziemeļkorejā gan ne. Ir sajūta, ka no turienes varētu arī netikt ārā. Paldies Lato Lapsam!

Ingus

Gramataa ar nosaukumu "brivibas gramata" L.L saka, ka K.Ulmanim uzstaditais krusts ir atrodams un samera neskarts, tach šeit saka, ka nav saglabaajies..kaa tad isti?
Bet, lai nu kaa, tad sii konkreetaa gramata ir visgarlaicigaakaa no l.l gramatam. Un Ziemelkorejaa ll vispar manuprat nav bijis, Tikal brangi salasijies un atstastijis interneta resursus un citus stastus.

Dina

Apmeklēja: 20.g.atpakaļ

ar intresi izlasīju rakstu, un skumji konstatēju, kādreiz tā nebija, kad bijām PSRS. es tur pabiju savlaik 8 reizes, iepazinu cilvēkus,iemīlēju šo valsti. žēl, ka vairs nav iespēja tur vienkārši aizbraukt.Taču valstī dzīvo manuprāt jau ne tik maz izglītoti cilvēki, un medicīniskā aprūpe arī nebija pārāk slikta. laiki mainās un šoreiz laika gaitā dzīve valstī mainījusies diemžēl uz slikto pusi.

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: