ENG LAT

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Dienvidamerika · dienvidamerika · Dienvidamerika · Jānis Jenzis

Komplicētā lidojuma Parīze - Ņujorka - Maiami - Managva iniciators savā ziņā bija mūsu labs draugs – beļģu bārmenis, kurš lēma precēt savu draudzeni no Nikaragvas. Lai arī cik ļoti viņus steidzinājām to darīt laikā, kad plānojām viesoties šajā Centrālamerikas valstī – mums tas neizdevās. Taču pāris turp tik un tā devās trīs mēnešus garās brīvdienās, un mēs viņiem sekojām...

Pārlidojums bija garš - 36 stundas bez gulēšanas. Draugi mūs lidostā sagaidīja ar leģendāro Nikaragvas kabrioletu – precīzāk, augsto džipu ar kravas kasti, ko vietējie izmanto par itin ērtu salonu, un šādi arī vizinās. Arī mēs kastē nosēdējām teju visu ceļojumu, ik pa mirklim pieciešot belzienus, mašīnai traucoties pāri guļošajiem policistiem.

Lai arī kartē skatoties visas Centrālamerikas valstis šķiet viena otrai ļoti tuvas, jo ilgi prātojām, vai labāk no Nikaragvas doties uz Kostariku un Panamu, vai uz augšu - uz Hondurasu un Gvatemalu. Lēmām par labu otrajam variantam.

Nikaragvas galvaspilsētā Managvā visai skaudri jaušama nabadzība un tāda kā interesanta kombinācija starp kristietību, sociālismu un kapitālismu. Galvenie lozungi šeit sakņoti šajās trīs idejās, taču tajā pašā laikā it viss noris pēc kapitālisma plāna – tirdzniecība, tirgus un bagāto ģimeņu monopols. Reiz lielais brīvības cīnītājs Daniels Ortega tagad ir ievēlēts par valsts prezidentu, un tauta viņu mīl. Savus ideālus viņš sludina pilsētas centrālajā laukumā ļaudīm, kas mēnesī nopelna labi ja 150 dolārus, savukārt pats dzīvo pilī, brauc ar helikopteru un ... turpina runāt par vienlīdzību.

Ja Managvā šis viss jūs nomācis un vēlaties nelielu atkāpi, lieliska vieta, kurā maz jaušams pilsētas griezīgums, būs viesnīca – Wayak Hotel (wayakhotel.com).

Runājot par ceļojumā tik būtisko ”kur paēst” aspektu, jābrīdina, ka šīs kontinenta daļas valstīs restorānu kultūra nav sevišķi augstā līmenī, un patiesībā atstāj iespaidu – it kā ielas ēdiens būtu pārcelts uz šķīvjiem, pirms tam ielūkojoties internetā, kā to izskaistināti pasniegt. Paši vietējie restorānus nepameklē – varbūt vienīgi turīgākā sabiedrības daļa, un tad tikai svētku reizēs.

Tomēr esot Managvā, vietējiem uzjautājiet ceļu uz restorānu kalna augšā. Tur nonākuši, noteikti nobaudiet lielisko ceviche, kas ir svaiga baltā zivs - laima, jalapeno piparu un piparmētru marinādē, kā arī vietējos banānus jeb plantas – ceptus kā sāļo ēdienu, vai ceptus glazūrā kā saldo, noteikti nobaudiet arī churasco, vietējo alu un Flor de Caña rumu.

Taču viennozīmīgi labākais ēdiens, kas tika baudīts visās šajās valstīs, bija visvienkāršākais street food. Ielu ēdinātavās var baudīt asado (grilēta vistiņa), ar bāzes ēdienu - rīsiem un pupām.

Runājot par alkohola izvēli, galvenais šejienes ruma zīmols ir, jau minētais, Flor de Caña, par kura ražošanu rūpējas bagāta ģimene, kas tur alkohola monopolu, ko vēlīgi atbalsta valdība. Importētajam alkoholam līdz ar to šeit ir astronomiska cena, par piemēru minot Čīles supermārketa vīnu, ko šeit var iegādāties par 30 neadekvātiem dolāriem. Tālab mēs arī pieturējāmies pie ruma, un pārsvarā baudījām septiņgadīgo – īstās ozolkoka mucās nostādinātu, bet Flor de Caña ražotnes tūres degustācijā nobaudījām un mājās pārvedām arī izcilo astoņpadsmitgadīgo. Tūrē paralēli garšas, krāsas un smaržas testam, tiek veikta arī prove uz tausti, proti, ielejot rumu plaukstās un pēc tam to izsmērējot. Rokas paliek tīras kā ar spirtiņu apslacītas, nebūt ne lipīgas - tādējādi tiek pierādīts, ka rumam klāt netiek pievienoti nedz cukuri, nedz sīrupi, tas ir tīrs un dabīgs.

Pati Flor de Caña tūre gan, jāsaka, bija visai disnejlendisks pasākums, kas mūsu gadījumā iesākās ar mūsu izlamāšanu par kavēšanos. Nepacietīgs, ātrāk mājās gribošs gids mūs iesēdināja garā vagoniņā un visupirms ilgi klāstīja, kur drīkstam fotografēt, kur nē. Tālāk, gluži kā audiogids, viņš monotoni runāja atstrādātu tekstu mikrofonā, pēc kura pustukšajā, klusajā vagoniņā gan nebija nekādas vajadzības. Degustācijā ruma meistaram uzdodot jautājumus, uz tiem saņēmām visai paviršas atbildes. Toties viņi bija izrēķinājuši, ka, ja Flor de Caña rumu šodien beigtu ražot, ar viņu rīcībā esošajām rezervēm pietiktu vēl nākamajiem 30 gadiem. Dažādi par šo aprēķinu gan mēģinājām stāstnieku provocēt, uzdodot dažādus jautājumus, bet viņš bija ļoti pārliecinošs. Tūre noslēdzās veikalā, kur, protams, iespējams nopirkt kā rumu, tā dažādus suvenīrus. Ja ir gadījies pabūt ražotnēs, tad šo var arī izlaist!

Tālāk caur Masaya pilsētu devāmies uz Granādu. Masaya ir vulkāns - 635 m augsts un nepārtraukti aktīvs. Dūmiem un tvaikam nemitīgi izgarojot, ir mazinājusies vulkāna eksplozijas iespējamība. Ap šo vulkānu iespējama zirgu izjāde, taču šāda lēnīga tūre var izrādīties visai apnicīga.

Interesanta Masaya pilsētas atrakcija ir tirgus apmeklējums. Tirgi šeit ir divi – viens ir Artesanes – vietējo mākslu un amatniecības tirgus ar visu maiju pēcteču atribūtiku, vairāk trāpīgi mērķētu pilsētas viesiem.

Paši lieliskākie šeit izrādījās sulu kioski, kuros par 2 dolāriem iespējams iegādāties svaigi spiestās sulas, sulu kokteiļus, smūtijus, bet par 3 dolāriem jau to visu ar rumu, un nobaudīt lielisku pina colada ar dabīgo ananasu!

Otrs - pavisam ikdienišķais vietējo tirgus, kur rodams it viss – sākot no botām beidzot ar radio tehniku un pārtiku, turklāt ne sevišķi sanitāros apstākļos glabātu. Ejot cauri gaļas nodaļai, sastapsieties ar smaržu, kas izsauks nelabumu vai... ļoti spēcīgu nelabumu. Gaļa +35 grādos tiek glabāta kā nu pagadās.

Interesantākais, ko šeit atradām, bija bruņurupuča olas ar mīksto čaumalu, kā arī concha negra - melns gliemezītis melnā sulā. Gan olu, gan concha negra baudījām turpat uz vietas ar čili un laimu. Vietējiem bija jautri noskatīties, kā niekojamies ap šiem brīnumiem.

Pa ceļam uz Granadu ir kāds ciemats, kur top visi iespējamie vietējie daiļamatniecības izstrādājumi – no keramikas, no bambusa. Visas darbnīcas atrodas vienuviet – šeit var apciemot amatniekus, iegādāties jau gatavus izstrādājumus, kā arī paši piedalīties lietu tapšanā.

Vienubrīd arī man šķita, ka jāiesaistās keramikas pulciņā, tāpēc sēdos pie virpas. Plāns bija uztaisīt vāzi, taču tā juka un bruka, un uz augšu neveidojās. Māli šķīda, krekls un šorti kļuva aizvien netīrāki... un tā līdz saimnieks iespieda veidojumam ar dūri, un sanāca pelnutrauks! Smagais trauks žuva nedēļu. Tā mēs to vadājām līdzi, lai beigu beigās atstātu kādā lauku sētā.

Vēl viens lielisks pieturpunkts ceļā uz Granadu ir Laguna de Apoyo minerālu ezers - labākā peldvieta un pludmale Nikaragvā. Pēc ūdens atpūtas, kalna galā, labākajā skatu punktā - vietējiem dziedoņiem par 5 dolāriem iespējams pasūtīt trīs dziesmas pēc pašu izvēles, pašiem dziedāt līdzi un jautri pavadīt laiku!

Netālu no Granadas atrodas Mumbacho vulkāns, kas reiz izvirdis Nikaragvas ezerā un izveidojis Les Islettas salu grupu. Tur iespējamas dažāda veida laivu tūres, kuru pamatcena ir 80 dolāri, taču mēs pratāmies nokaulēt līdz 45. Šeit biju pārliecināts, ka salu ansamblī skaistākā ir Concheta sala, kas mums obligāti būtu jāredz. Sala izrādījās pati tālākā, bet manā informācijā par to kā skaistāko atklājās nobīde. Nokļuvuši tur, sapratām, ka sala no malas izskatās baisi – krastā, no visa, kas pieejams, uzslieta būda, pie tās sēž dusmīga ģimenīte, bet mēs parkojamies pie viņu laipas... Atļauju prasījām - iebildumu nebija, prasījām arī salas tūri - to bērniņš mums parādīja, lūdzām kokosriekstus – vīrs bez jebkādiem palīglīdzekļiem, pa ceļam vēl nocērtot lapseņu pūzni, uzkāpa 6 m augstā palmā un sagādāja mums kokosriekstus. Viņi šeit tūristus redzēja pirmo reizi.

Salu ansamblī rodama arī mērkaķu sala – La Isla De Los Monos. Reiz mākslīgi šeit ielaisti, pērtiķēni te vairojas un dzīvo uz nebēdu. Mūsu laivas vadītājs bija draugos ar pērtiķieni Lūsiju. Izdzertos kokosriekstus sacirtām un vedām Lūsijai kā cienastu. Sadzirdējusi gida svilpienu, Lūsija pa zariem lēkādama, tuvojas un ieraušas laiva. Dzīvnieks tomēr ir mežonīgs - viņa piezemējas uz laivas malas, atņirdz zobus, nošņāc un ķeras pie kokosriekstiem. Manu kaklu pērtiķiene izmanto kā balsta punktu - kā zaru, un ar asti pieķērusies, raušas garām.

Laimīgi un sastinguši, sēdējām un vērojām viņu, līdz tai tika norādīts doties projām. Dāma paņēma savus kokosriekstus, nevarēdama īsti tos sagrupēt un noturēt, un devās projām.

No Granadas tālāk ceļu mērojām uz Rancho Santana, kas atrodas netālu no San Juan del Sur - Klusā okeāna krastā. Lielajā piejūras teritorijā reiz nopirkto zemi tagad apsaimnieko amerikāņi, un šeit uzbūvētās mājas izīrē tūristiem. Līdzās tiek celta viesnīca. Šī ir ideāla vieta, kur nedarīt neko – baudīt okeānu, sauli, atpūtai pievienot mazliet golfa, tenisa, bāru un restorānu apmeklējumus, izcilas ķermeņa masāžas, bet aiz kompleksa kāpās baudīt vietējo publiku – Endžijas - kompleksa darbinieces - bārā.

Pie šādas atpūtas lieliski piedienas cigāri, un Nikaragvā tie ir ļoti labi. Lai arī nav tik pazīstami kā Kubas cigāri, šejienes cigāri izcilībā neatpaliek, un runā pat, ka patiesībā daži Kubas cigāri nākot tieši no Nikaragvas. Šur tur valsts cigāru rūpnīcas ir iekārtotas speciālas atrakcijas, kur iespējams vērot, kā cigāri tiek uzrullēti. Pēc tam tos baudpilni var nokvēpināt speciāli iekārtotās atpūtas zonās.

Tālākais pieturpunkts – Selva Negra ekokūrorts un kafijas plantācija. Šeit nu radās sajūta, ka tad, kad pēc 20 gadiem vairs negribas taisīt remontu, tad var arī paziņot, ka tagad tas būs eko tūrisms, kur viss ir dabīgs, piemēram, durvis leņķī un čīkst...

Granada un Leona ir divas Nikaragvas koloniālās pilsētas, kas savā starpā sacenšas, kura skaistāka, kura tūristiem vairāk sasitoša. Bijām abās. Subjektīvi spriežot, Granada ir vairāk butaforiska un tūristiskāka, kamēr Leona - dzīvīga, jauna un priecīga. Leonā turklāt ir salīdzinoši labi restorāni, it īpaši viens centrālajā laukumā, un interesants izrādījās arī vietējo vidū ļoti populārs karaokes bārs. Savukārt stundas braucienā uz ziemeļu daļas Klusā okeāna pludmalēm atrodas labākā sopa de mariscos vieta ar nosaukumu Las Penitas. Sopa de Mairscos ir bagātīga jūras produktu zupa ar krietnu skābā krējuma cepuri, ko nenobaudīt nedrīkst!

Vienīgais mūsu autobusa pārbrauciens bija no Managvas uz Centrālamerikas trešo lielāko valsti - Hondurasu. Tas ir pieminēšanas vērts! Šoferis uzgriezis tik zema temperatūru, ka visi momentā sasedzās, skaidroja, ka tagad ir vajadzība nedaudz padzesēt, jo Hondurasā būšot ļoti karsts. Tā nu autobuss tika dzesēts 3 stundas.

Tādā vēsā pārbraucienā devāmies līdz lielajai pilsētai San Pedro Del Sul, un tālāk uz La Ceiba, kas ir ostas pilsēta, no kuras tad ņēmām kuģi uz Karību jūras salām.

Hondurasa salīdzinājumā ar Nikaragvu ir nedaudz mežonīgāka – var gadīties, ka cilvēki uz ielām prasīs naudu un cigaretes, taču, kā jau Latīņamerikā, šeit jāliek lietā visa intuīcija un veselais prāts, lai neiekultos nepatīkamās situācijās. Dažviet var pārņemt sajūta, ka ir sācies  karš, it īpaši brīžos, kad redzami cilvēki bruņoti ar šautenēm un ieročiem. Taču viņi šeit tikai sargā - katru viesnīcu, veikalu un benzīntanku.

Karību jūras salas Utilla un Roatan ir ļoti piemērotas snorkelēšanai un zemūdens niršanai. Personīgi es gan ieraudzījis mazo haizivi – kādu metru garu ar visu asti, tomēr izraudzījos palikt laivā un pamalkot rumiņu.

Šeit noīrējām auto un devāmies apskatīt Roatan salu. Nakšņojām maģiskā vietā ar piekrastes namiņiem - Lost Paradise Inn (www.lost-paradise.com), un iemīļojām restorānu Ronny's Barefeet Restaurant & Bar (www.barefeetbar.com). Reizi nedēļā šeit tiek gatavota machuga, kas ir
brīnišķīgs ēdiens no vietējiem banāniem, jukas, truša, vistas un klimpām - kokosriekstu pienā. Protams, arī omārs un kalmāri šeit izcili!

Atpakaļceļā lidojām uz San Pedro del Sul un tad uz Guatemala City - vispirms ar tādu 19 vietīgu lidaparātu, kurā prāvāka auguma vīri savās vietās ne sevišķi ērti ietilpa un sēdēja pusailē, un tad jau ar 32 vietīgu lidmašīnu.

Gvatemala šķita ļoti dzīvīga – ar sparīgu naktsdzīvi. No tās tālāk devāmies Tikalas virzienā. Tikala ir maiju svētvieta ar piramīdām džungļu viducī. Uz Tikalu vajag doties pēc iespējas agrāk no rīta, pirms kliegdami, bļaudami ierodas amerikāņu tūristi – tad vēl varēsiet sadzirdēt un saredzēt putnus un zvērus. Ja paveicās - arī jaguāru. Tikalā atmosfēra ir no tiesas maģiska.

Tālāk devāmies uz pilsētiņu Antigua, kas tiešām ir ārkārtīgi skaista. Tur paņēmām pavārkursus ar tirgus tūri – Cooking School (www.frijolfeliz.com). Kopumā septiņas stundas gatavojām banānu lapās ietītu kartupeļu biezputru ar īpašu Gvatemalas mērci, vistu un čili šokolādi. Tāpat arī melno pupiņu pastu, cukīni pildītu ar sāļu sieru un panētu olbaltumā ar dzeltenumu, tortillas, saldo moli ceptu ķirbju un sezama sēklās, un banānus ar aso mērci, tomātiem, papriku, čili un šokolādi.

Antigua arī atrodas viena no skaistākajām Centrālamerikas mākslas galerijām – La Antigua Geleria de Arte (www.laantiguagaleria.com), kur izstādīti tiek vietējie mākslinieki – izcili un nebūt ne lēti.

Interesants ir arī privātais muzejs-viesnīca – Casa Santa Domingo (www.casasantadomingo.com). Tā koncepts paredz, ka muzeja kompleksā ar baznīcas drupām, farmācijas muzeju, arheoloģijas muzeju, Pirmskolumba laika un stikla mākslas muzeju, ir iespējams arī nakšņot – pieczvaigžņu viesnīcā.

 

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.