SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Мы ♥ Беларусь

Baltkrievijā diktatoriskā nebrīve jūtama ik uz soļa, tomēr šķiet, ka vismaz daļa šajā valstī mītošo to savā ziņā mīl. Iebaroti ar dažnedažādām dotācijām un garantijām. Baltkrievijā vidējā alga ir 300 dolāri, tomēr nevienam īpaši galva nesāp par komunālajiem maksājumiem, jaunlaulātajiem tā nav jālauza par tikšanu pie sava mitekļa utt... Lai gan paši iedzīvotāji par „baķku" (Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko) smejas diezgan daudz, tomēr lielais vairums, šķiet, ar viņu apmierināti. Nacionālā propaganda košos ziedos jūtama ik uz soļa - dažādi reklāmas nesēji un māju sienas izkliedz „Мы, белорусы" (kas arī valsts himnas nosaukums un tās pirmie vārdi), un citus saukļus. Interesanti, ka tiek izmantots arī pārveidots 70. gados ASV izstrādātais logo „I♥NY" vai „We♥USA", un ar sirds simbolu aizstāts vārds „mīlam" - „Мы♥Беларусь".

Darbam slava!

Baltkrievi paši it kā smejoties, bet ar lepnumu saka, ka Baltkrievija ir apkopēju un sētnieku valsts. Un patiešām pārsteidzoša ir tur valdošā tīrība un sakoptība pat lauku reģionos. Gaidītās ainas vietā ar aizaugušiem laukiem un vēja purinātiem krūmiem, veco zāli un pērnajām smilgām, uzarts un saposts ir viss līdz pēdējam ceļmalgrāvim. Vietējie smej, ka „Baķka" visiem liek strādāt, daudzviet manāmi arī lozungi no sērijas „Darbam slava!"

Neapvaldāmā krāsu eksplozija

Baltkrievi ir tauta, kas līdz sirds dziļumiem mīl krāsu. Nekādi likumi vai ierobežojumi nevar viņus atturēt to izpaust. Kur gan vēl var redzēt tādu krāsu sprādzienu kā Baltkrievijā - uz žogiem, logu slēģiem un pašām mājām!!!! Tā ir māka sakombinēt kopā neskaitāmus gaiši zilos un tumši zilos toņus, un oranžos un dzeltenos, un divi logi - zaļi, trešais - zils...
Arī jaunā arhitektūra rosās tādā pat krāsu sprādzienā, nemaz nerunājot par tiem daiļdarbiem, kas vērojami uz vecajiem namiņiem - šķībiem, greiziem, varētu pat teikt, amizantiem, bet tik patiesi krāsainiem. Eiropas pilsētas ar savu krāsu diētu pamatīgi novājē uz Baltkrievijas sātīgā krāsu fona. Tas ir skaidrs - baltkrieviem nekādi ukazi nevarētu atturēt krāsot slēģus un sulīgi izmargot māju sienas un žogu dēļus!

Arhitektūras daudzrunība

Arhitektūrā, kā grāmatā, izlasāms viss par nācijas varēšanu, gudrību, ticību, strīdiem, samierināšanos un ilgām. Baltās Krievzemes stāsts lasāms viduslaiku feodālajās celtnēs, Polijas-Lietuvas ūnijas un Krievijas impērijas iespaidīgajās kņazu rezidencēs, PSRS industriālo celtņu mantojumā, kā arī prezidenta Aleksandra Lukašenko vadības laika eiropeizācijas mēģinājumos...

Vietējā arhitekte-dizainere stāsta, ka Baltkrievijā arhitekti un dizaineri nav īsti cieņā, augstāk tiek vērtēti pieredzējuši būvdarbu vadītāji, jo tie kā sāk celt no viena gala - tā otrā galā pabeidz. Strādā visai brīvi improvizējot un kā sanāk. Jā, tā arī gadījās redzēt, ka stāva plakne jaunuzceltā viesnīcā nav vienā līmenī ar kāpņu plakni, veidojoties tādam kā trapam. Taču tas nevienu pārāk neuztrauc un viss ir labi!
Savukārt seno apbūvi un arhitektūru diemžēl pavada mīts, ka tā tikusi „noslaucīta" kara laikā. Patiesībā ļoti daudzas ēkas gan Minskā, gan citās pilsētās bija pavisam normālā stāvoklī arī pēc kara, un lielākie nojaukšanas momenti un spridzināšana notika tieši 70., 80. gados aizbildinoties, ka šīs ēkas esot drupas vai neglābjamas mājas. Tai laikā tika gāztas baznīcas, lai tur uzceltu, piemēram, sadzīves pakalpojumu kombinātu, un nošķūrēti seni kvartāli, lai tur izveidotu platas ielas ar neskaitāmām joslām. Un tagad Minska ir slavena ar to, ka tajā praktiski nav auto sastrēgumu.
Šobrīd diemžēl arhitektūras un būvniecības jomā darbojas ne tikai profesionāļi, bet arī tie, kam ir pareizie kontakti, un šai jomā valda pamatīgs haoss. Arī tagad ik palaikam pavisam negaidīti vēsture līdz ar saknēm tiek iekašāta kārtējā būvbedrē.
Tik daudz kas tiek nomaitāts no tā, kas vēl ir saglabājies. Restaurējot paātrinātos tempos būvju un lietu vēsture netiek līdz galam cienīta, tiek saliktas kopā visnedomājamākās lietas, taču pat vienkāršam vērotājam ir skaidrs, ka daudz kas varētu tikt darīts citādāk.
Uz Baltkrieviju jādodas tagad, kamēr senais vēl ir dzīvs, jo centienos uzlaboties un eiropeizēties, tiek izravētas daudzas saknes.

Lietuvas lielkņazistes senās pilsētas

Ievērojams vēstures periods, kas atstājis mantojumā unikālus arhitektūras šedevrus ir Lietuvas lielkņaziste jeb Lietuvas dižkunigaitija, kas bija valsts no 13. gadsimta vidus līdz 1569. gadam mūsdienu Lietuvas, Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas teritorijās.
150 km attālumā no Minskas Baltkrievijas rietumdaļā atrodas senās Lietuvas lielkņazistes pilsētas - Nesviža, Mira, Novogrudeka, Ļida un Grodņa. Lietuvas pārvalde bāzējās tieši šajos apgabalos, tur noritēja aktīva tirdzniecība, kas lika šīm pilsētām augt un plaukt.

Nesviža - Radzivila grāmatu, medību un jūras kauju valstība

Nesviža (Не́свиж) ir ļoti sena pilsēta, kurā gaisā vēl aizvien jūtama senā godība. Un, šķiet, tā ietekmē arī cilvēkus, kas tur dzīvo. Tiem jūtama savas aizmugures, esības, tradīciju, savu sakņu apziņa un lepnums, kas rada tādu kā dabisko inteliģenci - sajūtu par to, kas ir skaisti un kā darīt skaisti. Jo, jāatzīst, ka daudzviet citur sajūtams, ka cilvēki labprāt gribētu skaisti darīt, taču nezina kā. Tāpēc dažkārt lietas izdodas smieklīgi vai skumji smieklīgi, tā notiek, kad mēģina izdarīties smalki, bet nav šīs iekšējās sajūtas.
Radzivilu pils un parku ansamblis Nesvižā ir vairākus hektāru liels. Pirmo reiz rakstos pils minēta 1446. gadā, savukārt uzplaukuma gados no 1549. - 1616. gadam tajā valdīja Mikalajs Kristofs Radzivils iesaukts Bārenītis. Kņazs Radzivils bija izslavēts ar domas asumu un enerģiju, viņam patika baudīt dzīvi visos iespējamos veidos, kā arī ievest un izmēģināt dažādus jaunievedumus. Radzivils būvēja dažādas dīķu-ezeru sistēmas, kurās ūdens līmeni mainīja slūžu konstrukcijas. Pilij visriņķī tika izveidoti vairāk kā desmit ezeri, kuros Radzivils izveidoja tādu kā savu spēļu floti un inscenēja jūras kaujas. Pie viņa viesos brauca Polijas karaļgalma augstmaņi, un tad viņi no balkoniem vēroja rūpīgi gatavotās un inscenētās rotaļu jūras kaujas, kā arī baleta iestudējumus, kur daudzas lomas attēlot bija kārtīgi samācīti vietējie zemnieki.
Vēl savā Nesvižas īpašumā Radzivils izveidoja vienu no slavenākajām šķirnes zirgu kolekcijām. Kā arī medību suņu audzētavu un modernu medību sistēmu, kurā īpašuma zeme tika sazonēta, lai tajā audzētu dažādus dzīvniekus. Šodien ejam medīt mežacūkas, rīt - uz briežiem!
Ne mazāk viņš aizrāvās arī ar dārzniecību un Nesvižā izveidoja auglīgu eksotisko augļu oranžēriju.
Tajā pat laikā Bārenītis ne tikai mīlēja baudīt dzīvi, viņš bija ļoti izglītots cilvēks, kas izveidoja iespaidīgu bibliotēku un ap sevi pulcēja gudrus cilvēkus. Pēc pils piedzīvotajām izlaupīšanām vēlākos gados, tās bagātības un bibliotēkas vērtības atrodamas izkaisītas pa visu pasauli un kuplina daudzu slavenu muzeju kolekcijas.
Radzivila rezidencē šobrīd tiek veikta apzināta un rūpīga restaurācija. Kaut kur, kādā apvidus saimniecībā, šķūņa durvis var būt atstutētas, piemēram, ar pils ģerboņa fragmentu, tad nu šīs lietas tiek uzmeklētas un vāktas kopā - senā godība atgriežas. Šī ir viena no varenākajām un skaistākajām Baltkrievijas vietām.

Savukārt Nesvižas rātsnama restorāns parūpējas par kņazisku maltīti, piedāvājot senās Radzivilu ģimenes receptes. Piemēram, seno zupu - rupjmaizes cilindriņš, kuram nošķelts galiņš un izgrebtais viducītis pildīts ar sēņu-grūbu-kartupeļu zupu. Garša un izskats izcili labs, un uz cilindriņa vāciņa ar krējumu kaligrāfiski uzvilkts augstmanīgais Radzivilu „R" burts.

Nesvižai ir daudz romantisku leģendu, bet viena no tām ir līdz šim brīdim aktuāla. Kādā no karadarbību periodiem kaut kur tikušas paslēptas ļoti lielas bagātības. Klīst nostāsti, ka eksistē kāda pazemes eja, kas ved uz šo dārgumu krātuvi. Neatlaidīgi cilvēki, izmantojot uzņēmumu no satelīta, bija izrēķinājuši, kur ejai jābūt un sākuši rakšanas darbus, kas diemžēl beidzās traģiski - spēlējoties bojā gāja ejā iemaldījušies bērni. Darbi tika pārtraukti un tā tas viss palicis, ne bagātības ir atrastas, ne tuneļu sistēma izpētīta.

Miras pils komplekss. Slāviski-lietuviski-poliskā arhitektūra un mūsdienu kišmiš ar rozīnēm

Miras pilsētā ir ļoti skaista pils (Мирский замок), kas 15. gadsimtā tika aizsākta gotikas stilā, bet 16. gadsimtā Radzivils to pabeidza renesanses stilistikā. Lai gan pils ir UNESCO vēstures mantojuma sarakstā, tomēr tur vērojamas skumjas epizodes kā vēsture atkāpjas dažādu modernu risinājumu un papildinājumu priekšā. Šobrīd cienījamajam valsts galvam Miras pilī tiek iekārtoti apartamenti, tālab restraurācija tiek dikti steidzināta - ar visām no tā izrietošajām sekām. Pils iegūst citu seju, to varētu salīdzināt ar plastiskās operācijas veikšanu dabiskā izskata mainīšanai. Pils iekšienē tiek veidots valsts vadības vēlmēm atbilstošs interjers un dizains. Tādi vērienīgi paradoksi! Ļoti dārgas lietas tiek samiksētas ar lētām, un vēsturisko stilu burvības vairs nav, tik tāda dažādu apstākļu radīta eklektika, kas maina pils garšu. Arī pils apkārtne tiek veidota un labiekārtota nerespektējot vēstures stāstu.
Taču pils ir ļoti iespaidīga un skaista savā varenumā un apjomā, tajā dzīvojuši gan Radzivili, gan slāvu kņazi, tādēļ šeit mijas slāviskais ar lietuviski polisko. Netālu no pils kā svētība slejas skaista pareizticīgo kapela, kas ar savu netradicionālo novietojumu pret debespusēm un īpatnībām atšķiras no citām pareizticīgo baznīcām.

Novogrudekas pilsēta, kurā sapņojis un rakstījis Adams Mickevičs

Novogrudekas (Новогрудок) pilsēta radusies 1044. gadā kā tirdzniecības pilsēta. Dažādas nacionalitātes tur maisījušās, mainījušās un krustojušās un tagad izveidojies tāds interesants cilvēku kopums.
No Novogrudekas pils nekas daudz pāri vairs nav palicis, vien tikai dažas sienas.
Toties milzīgais pilskalns ar milzu drupām aizvien ir dzīvs - ar skaistiem skatiem uz pakalniem un bērzu birzīm, un balto baznīcu pilskalna piekājē, kas slavena ar to, ka tur laulājušās karaļu ģimenes. Ar skatu uz pilsētiņas krāsām - zilām, zaļām, sarkanām, lillā, rozā.... slēģiem, koloniņām, ciku-cakām un dūmu strūkliņām no skursteņiem oranžā vakara saules mērcē... un zosu gāgināšanas atbalsošanos... Starp citu, šķiet, Baltkrievija ir arī zosu zeme. Krāsas, senās godības atblāzmas, suņu rejas dzestrajā rudens gaisā, un balto zosu sagāgināšanās.
Suņu rejas un zosu gāgāšana vēlajā vakarā iedzīvināja filmas „Karaļa Staha mežonīgās medības" noskaņu. Gribējās uzkavēties pilskalnā un padomāt, kas tā par tādu mistisku zemi, un no kura stūra varētu izlīst mežonīgais karalis Stahs uz sava zirga un triekties pretim ar saviem medību suņiem.

Šī ir arī rakstnieka, domātāja un savas zemes patriota Adama Mickeviča dzimtene - gan poļi viņu sauc par savējo, gan lietuvieši un baltkrievi. Tagad Novogrudeka glabā Mickeviča memoriālo muzeju, kas iepazīstina ar viņa dzīves gājumu un nozīmību visas Eiropas kultūrā. Caur šo māju strāvo savas zemes mīlestība un uzticība tai. Gids stāsta no visas sirds un spēj uzburt ainas par Mickēviču ģimenes dzīvi, tā laika valsts kārtību, tradīcijām, brīvības centieniem un savas zemes un brīvības mīlestību. Kavējoties muzejā, var daudz mācīties un padomāt arī par sevi, savu vietu. Lai arī kā būtu, ir taču kaut kāds svarīgs iemesls, kāpēc mēs katrs esam tur, kur esam, tad, kad esam, un tieši ar tiem cilvēkiem, ar kuriem esam...

Ļidas neuzvaramie nocietinājumi

Ļidā (Ли́да) ir sena, liela pils, kurā no visas pasaules vasaras otrajā pusē ierodas bruņinieku tradīciju glabātāji un piekopēji uz bruņinieku svētkiem. Milzīgajā pils pagalmā sabrauc kavalērija, saceļ teltis, organizē turnīrus un izspēlē bruņinieku pasauli.
Pils nav radīta, domājot par skaistumu vai ērtībām, tā radīta kā apvidū lielākais nocietinājumu punkts. Tā ir skarba karotāju pils nevis augstmaņu rezidence. Apstākļi dzīvei tajā bija diezgan nežēlīgi, auksti un nemīlīgi, pilī bija iebūvēts tikai viens pats kamīns dzīvojamā torņa daļā. Karadarbības laikā tā spēja paslēpt iedzīvotājus un tajā glabājās pārtikas rezerves līdz pat pusgada vajadzībām. Šeit uzreiz nāk prātā filma par Robinu Hudu...
Arī Ļidas pilī šobrīd norit restaurācija un vietējie īpaši lepojas, ka vienu no pils torņiem izdevies atjaunot četru mēnešu laikā. Jā..., tas izsauc klusu nopūtu..., kā var atjaunot viduslaiku torni tik īsā laikā...

Lidas jaunatklātajā viesnīcā bija tas gods būt vieniem no pirmajiem viesiem. Tajā vēl neoda pēc cigarešu dūmiem, taču jau nākamajā rītā, izejot no numuriņa, bija skaidrs - viesnīca ir atklāta un „iesmēķēta". Jāmin, ka Baltkrievijā praktiski nejūt nekādus smēķēšanas ierobežojumus un vispār jābūt gataviem uz dažādiem sadzīviskiem pārsteigumiem, apbruņojoties ar veselīgu humora izjūtu un asprātības rezervēm neparastu situāciju risināšanai.

Grodņa

Grodņa (Гродно) ir sena pilsēta Nemunas upes krastos. Upe, kā ierasts, bijusi par pamatu pilsētas augšanai, plaukšanai un tirdzniecības tradīciju attīstībai. Šodien pilsētas restaurācija tiek veikta uzmanīgi, izveicot rūpīgu pētniecisko darbu. Cilvēki šeit vēsturiskās vērtības apzinās un novērtē, tāpēc pratīs saglabāt.
Taču par Grodņu ir cits stāsts, kuru negribas, lai ietekmētu restaurācija. Uz Grodņu gribas aizbraukt vēlreiz, jo šī bija vieta personiski dziļam pārdzīvojumam.
Pilsētas nomalē ir ļoti skaista pareizticīgo baznīca - Borisoglebskaja , kas celta kā klosteris, tālab atstatus no pilsētas kņadas - Nemunas upes krastā, augstā kraujā, augstu virs pilsētas. Unikālā celtne celta no akmeņiem un speciāliem ķieģeļiem, sienās veidojot krustu zīmējumus, izmantojot dažādas krāsas materiālus. Krustu motīvi kā brīnišķi akmens ziedi grezno baznīciņas sienas.
Laimīgā kārtā nav pieticis līdzekļu vai varēšanas to sākt atjaunot (tā ir tikai veiksmīgi iekonservēta), tādēļ, manuprāt, tā ir vispatiesākā, autentiskākā vieta, ko redzēju. Tas, kas tur ir cietis no laika zoba un cilvēku rokas, ir ļoti veiksmīgi nostiprināts ar koka konstrukcijām, bet tas, kas nav cietis, ir tik patiess, ka tur esot, bijībā aizraujas elpa. Tā dzīvo savu dzīvi, un cerams, ka tai klāt neviens neķersies. Tāda sajūta, ka mūki, kas agrāk tur dzīvojuši un lūgušies, vēl aizvien tur staigā un pieskata visu. Un pārņem sajūta, ka baznīcā tik tiešām mājo Dievs visdažādākajos savas izpausmes veidos. Vienkāršajā mūra baznīciņā ir kaut kas tik stiprs - ar visām tām sveču tantītēm, ar Dievmātes, Nikolaja Brīnumdarītāja ikonām, ar vaska smaržu... Tur ir vērts pakavēties un padomāt, esot vakara saulē. Tāds cēlums, vienkāršība un tīrība. Šī ir viena no tām baznīcām, arī par kuru varētu būt dziesma „Вечерний звон". Šis bija spēcīgākais iespaids no redzētā un sajustā šajā ceļojumā pa seno Lietuvas Lielkņazistes zemi.
Un kā jauki sācies, viss reiz jauki beidzas. Saule norietēja, tumsa iestājās, drēgnums uznāca un mēs devāmies atpakaļ uz Viļņu un Rīgu.

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.