SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

P.S. Par šo jauko ceļojumu vēlamies pateikt lielum lielo paldies mūsu uzņēmējiem un aprūpētājiem Gruzijas latviešiem, Gintam, meitenei dinamītam Ingai, un pacietīgi nesatricināmai Agatei. Paldies arī mūsu jaunajiem Gruzijas draugiem Dāvitam, Ramazam ar ģimeni, un it īpaši Toko un viņa mammai Nino, par iespēju redzēt un izbaudīt šo skaisto zemi un tradīcijas ārpus standartizētajiem tūrisma maršrutiem un priekšrakstiem.

Tiem, kas lielāko daļu dzīves rūdījuma guvuši tieši Padomju laikos un vecās labās krievu komēdijas (piemēram, Mimino, Kaukāza gūstekni) redzējuši lielās devās, pavisam noteikti ir spilgti stereotipi par to, kādiem tad jābūt gruzīniem - viņi noteikti visu laiku dzer vīnu no ragiem, viens otram ir tuvākie draugi un par tavu brāli kļūst jau teju pusstundas laikā. Izkāpjot Tbilisi lidostā, vajag tikai pāris minūtes laika, lai apjaustu, ka visi līdzšinējie priekšstati viennozīmīgi atbilst patiesībai. Vārda vislabākajā nozīmē.

Ar Gruziju viegli saslimt, jo vairāk tamdēļ, ka vietējie mīl baltiešus - aiz nostaļģijas pret senākiem laikiem un arī novērtējot lielo atbalstu nesen Dienvidosetijā notikušā kara laikā. Arī pašam latvietim atliek šai zemē nodzīvot nieka pusgadu, lai savā garā un pārliecībā kļūtu par īstenu gruzīnu. Vismaz kāds šeit dzīvojošais latviešu puisis, kas nedaudz pazīstams tikai vienam no mūsu ceļojuma dalībniekiem, gatavs ciemiņus sagaidīt lidostā kaut pulksten vienos naktī, un jau pēc 15 minūtēm tu esi uzaicināts viesoties viņa mājās un palikt tur abas ceļojumam atvēlētās nedēļas. Viņš par tevi pilnībā parūpēsies!
Lietas būtība ir skaidra - ja vien puslīdz saprotami runā krievu mēlē, esi atvērts un nebaidies jautāt, Gruzijā nepazudīsi un draugus atradīsi vidēji pusstundas laikā. Kaut ko īpaši saplānot uz priekšu arī nav vērts, jo visu taču saplānos tavā vietā - naktsmājas, transportu un tālāko maršrutu Gruzijā. Tiesa, der uzmanīties no pārāk lielas grožu atdošanas citu rokās, pretējā gadījumā var gadīties, ka nejauši izskanējusī frāze par vēlmi drusciņ pakāpt kalnos jau nākamās dienas rītā realizējas steidzamā telefona zvanā - Nu, kur tad esat? Jākāpj kalnos!

Pirmais ievads par Gruziju

Pirms došanās uz Gruziju, laikus esam parūpējušies tikai par naktsmītni pirmajā naktī, proti, paliksim pie jau minētā latviešu puiša. Tālākais noskaidrosies pats. Tiesa, mierīgas atdusas vietā (kas būtu loģiska, jo esam taču ielidojuši krietni pēc pusnakts) mūs sagaida pirmais ievads par Gruziju. Pa ceļam uz mājām, protams, nopērkam neatņemamo vakara sastāvdaļu - 5 litrus gruzīnu mājas vīna. Arī vietējo maizi puri un sieru sulguni. Starp citu, vēl šodien katrā Tbilisi kvartālā ir vismaz viena maizes ceptuve, kurā tradicionālā puri maize tiek cepta lielajā, ar malku kurināmajā katlā. Pavisam vienkārša - milti un ūdens, taču vienmēr svaiga, smaržīga un fantastiski garda. Kaut nakts vidū!

Nelielais Gruzijas ievads ātri vien uzņem apgriezienus, un jau pēc dažām stundām visi pieci litri veiksmīgi pievārēti. Taču nedomājiet, ka Gruzijā ir tādas problēmas kā alkohols tikai līdz pulksten 22 vakarā. Aši tiek sagādātas vēl kādas piecas pudeles vīna un ievads par Gruziju var turpināties.
Gruzija ir tradīcijām bagāta zeme, un pārsteidzoši, ka pat progresīvi, pasauli apceļojuši gruzīnu jaunieši joprojām stingri turas pie bērnībā ieaudzinātajām vērtībām. Arī mēs izejam īso kursu Gruzijas ābecē un jau tai pašā vakarā tiekam apgaismoti par to, kas ir un kas nav pieklājīgi, kā drīkst un kā nedrīkst uzvesties. Par to, ka pirmais tosts vienmēr ir par mieru visā pasaulē, bet tostam par aizgājušajiem vienmēr seko tosts par dzīvajiem un bērniem. Un par to, ka runātāju šai brīdī neparko nedrīkst pārtraukt un iedzert drīkst tikai tad, kad tosts svinīgi pabeigts. Tiesa, vakaram atraisoties, runas pie vīna glāzes kļūst arvien biežākas un garākas, nereti ievelkoties līdz pat pusstundai no vietas - visi tikmēr stāv un gaida, bet, ja ir vēlme, tad pēc šķietami bezgalīgās uzrunas var sākt savējo, sirds izkratīšanu izvēršot uz vēl ilgāku laiku.

Gruzijas ievads noslēdzas vien ap septiņiem rītā, kad, krietni sasildījušies, dodamies iepazīt kalnainās Tbilisi šarmu. Pa lielam viss izvēršas mēģinājumos uzkāpt 800 metrus augstā kalnā. Nu jā... pastaiga pa Gruzijas galvaspilsētu prasa krietni lielāku piepūli nekā Vecrīgas bruģis. Citādi Tbilisi ir jauka un mīlīga. Ārzemniekam nesaprotama un haotiska, taču savā ziņā skaista - kalni, lejas, mazas, šauras ieliņas un neticami šarmanti piecentra rajoni, kur milzīgajos māju iekšpagalmos sānu pie sāna gozējas pusšķībi dzīvoklīši un balkoniņi. Tā vien šķiet, ka katru ģimeni ar citu te saista kāda tuvāka vai tālāka radniecība. Te jaušama arī Gruzijas patriarhālās iekārtas otra puse - it kā jau sabiedrībā galveno lomu spēlē vīrietis, un publiski ko teikt daiļajam dzimumam tā īsti nav ļauts. Viņas vieta ir virtuvē, tā teikt. Bet mājās visus komandē mamma. Neuzkrītoši, taču vienmēr panākot savu. Arī te, līkločojot cauri māju pagalmiem, gluži kā tāda svīta vedeklas tipina nopakaļus galvenajai mammai. Viņai jau ap 85, bet krampis, ka bail, un, pamanījis aizkarā kārtējo caurumu vai pārlieku biezo putekļu kārtu, tantuks dusmīgi krata pirkstu un lasa kārtējo morāli visai savai svītai.

Citviet pilsētā, kā jau visās bijušajās Padomju Savienības republikās, neiztikt arī bez tā laika arhitektūras, jo īpaši dzīvojamajos rajonos, turklāt šobrīd Tbilisi pārpildījuši bēgļi no Dienvidosetijas, un daudzviet manāmi visdažādākie augļu, zaļumu un krāmu tirdziņi, kas ir galvenais, varbūt pat vienīgais bēgļu iztikas avots. Diskusijas par un pret Dienvidosetijā notikušo, kā arī Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili politiku vēl nav norimušas, un arī mūsu ceļojuma laikā Tbilisi centrā slējās dīvaina paskata auduma teltis, uz kurām rakstīs „Cell Nr.1", „Cell Nr.2" utt. Izrādās, kā iedvesmas avots savdabīgajai opozicionāru protesta akcijai kalpojusi Gruzijā slavena dziedātāja un šovmeņa Giorgi Gachechiladze televīzijas programma „Cell Nr.5", kurā uz 24 stundām viņš sevi ieslēdza simboliskā cietuma kamerā, ļaujot filmēt un tiešraidē pārraidīt katru savu soli. Tajā laikā, kad pilsētā viesojāmies mēs, lielāka daļa telšu jau bija tukšas un protesta vietā bija palikušas vien piedrazotas ielas un netīrība.

Lai apskatītu ainavas un paēstu

Par Gruziju klīst vēl kāds stereotips - uz šejieni galvenokārt jābrauc, lai apskatītu ainavas un paēstu. Patiesībā tā jau arī ir. Un abu lietu apvienojums nav tālu jāmeklē. Dažu minūšu brauciena attālumā no Tbilisi centra augstu kalnā izlaidies Bruņurupuču ezers, līdzās tam - Brīvdabas muzejs. Tajā arī atrodams ļoti jauks restorāns. Vietējo ka mudž, un visa Tbilisi pie kājām! Sēdi uz terases, mielojies un vēro, kā lēnām, dienai satumstot, pilsētā arvien vairāk un vairāk iedegas gaismas. Fantastisks skats! Tādā brīdī pat mazais caurums galdautā šķiet pilnīgi nebūtisks. Vakariņojot, noteikti pasūtiet vietējo mājas vīnu, kas ir neatņemama Gruzijas sastāvdaļa. Pat daudzdzīvokļu namu garāžas stāvgrūdām pilnas ar plastmasas vīna konteineriem. Galu galā katram kārtīgam gruzīnam laukos ir kāds, kas raudzē vīnu, un 4 tonnas gadā uz ģimeni ir kā minimums.
Otrās dienas rīts sākas ar pavisam negaidītu telefona zvanu - Kur jūs īsti kavējaties? Jābrauc taču! Iestājas neliels mulsums - Kā? Kur jābrauc? Uz ko seko atbilde - To jēru jūs gribējāt kaut! Tai pašā brīdī atmiņā uzpeld iepriekšējā vakarā nejauši izteiktā frāze, ka būtu diezgan interesanti izbraukt kaut kur ārpus pilsētas un jēra šašliku uzcept... Nu, lūdzu, tagad varat braukt! Acīmredzot viss jau saplānots bez mums. Zibenīgi.

Brauciens mazliet ārpus Tbilisi Rustavi virzienā un skatam paveras kaut kas starp restorānu un viesu māju. Skaisti un idilliski, vietām mēģināts pagalmu atdzīvināt pat ar mākslīgajiem strautiņiem. Tiesa, uz Latvijas viesu māju romantiku īsti nepavelk - vairāk tāds lauku šarms. Turpat netālu aktīvi rosās arī bariņš cūku, aitu un jēru. Bet tas ir tēvoča Šahro (viens no jauniegūtajiem draugiem) draugu nams un tā iemītnieki jau laikus pabrīdināti par ciemiņu ierašanos. Kādus 70 kilometrus uz šejieni atkūlies arī Šahro dēls, lai izrādītu cieņu tēva viesiem. Uz dēla kāzām, protams, tiekam uzaicināti arī mēs.
Pēc neilga brīža mūs iepazīstina ar jēriņu. Jēriņš smuks un labs. Taču, sargājot ciemiņu jūtas, pēc mūsu lūguma mazais pūkainis tomēr tiek iecelts auto bagāžniekā un dodas prom, lai jau pēc nieka pusstundas atgrieztos, glīti sapakots maisiņos. Jērs, pagatavots visdažādākajos veidos, kļūst par maltītes galveno sastāvdaļu un līdzās citiem gardumiem klāj supras galdu. Supra jeb tā sauktais diplomātijas galds ir katras kopā sanākšanas un svinību būtība, tas ir vesels process, kura pirmsākumi meklējami gadsimtiem senā pagātnē. Vēsturiski pie supras galda risināti dažādi politiskie konflikti, pretējām pusēm sanākot bez ieročiem un visu vienkārši izrunājot. Tieši tamdēļ galds ir ļoti, ļoti zems, lai būtu labi redzams, ja gadījumā kāds no pretiniekiem slēpj ieroci. Savukārt jāsēž uz maziem, grīlīgiem trīskāju ķeblīšiem, lai mājas saimnieks jau laikus varētu pamanīt sagurušos viesus un pieklājīgi pavadīt no galda - pretēji Latvijā tik ierastajai „ar galvu rasola bļodā" atslēgšanās metodei, Gruzijā zaudēt seju ir liels negods.

Šoreiz gan galda augstums ir vidēji 50 cm, kas īsti neatbilst tradicionālajiem supras galda izmēriem, bet tāpēc jau process nav mazāk interesants. Neprātīgā izēšanās ilgst no plkst. 14 līdz pat pusnaktij. Nevienu brīdi galds nav tukšs - dažnedažādas uzkodas, maize, tai skaitā hačapuri (ar sieru pildīta maize), zaļumi (labākai alkohola absorbēšanai), jēra aknas, šašliks un milzīgs katls slavenā čakapuli (sutināts jērs ar zaļumiem un tkemali plūmēm). Un, protams, mājas vīns! Uz 4-5 cilvēku lielo kompāniju tas tiek patērēts vidēji ar ātrumu 3-4 litri stundā. Galarezultātā vakars noslēdzas ar 7 litriem vīna katram. It kā jau grādos vieglāks nekā, piemēram, klasiskie franču vīni, bet tomēr vīns. Un gandrīz ne mirkli uz galda nav jaušams tā iztrūkums, turklāt vīna „apgādes" hierarhija ir skaidri noteikta - brīdī, kad, labu gribēdams, ar tukšo krūku jau ceļos, lai ietu to no jauna uzpildīt, tēvocis Šahrovs ar vienu skarbu „Sēdi!" acumirklī nosēdina mani atpakaļ. Dusmīgais skatiens slīd uz dēla pusi - Tu neredzi?! Ir tukšs! Ko tu iedomājies, viesim jāiet pakaļ? Kārtība ir un paliek kārtība.

Dzert drīkst tikai pēc kārtējā tosta - tāda viegla uzdzeršana pa virsu katram maltītes kumosam Gruzijā nav pieņemta. Un līdzi turēt nav nemaz tik viegli - vēl neesi īsti paspējis nolikt nupat iztukšoto glāzi uz galda, kad kāds to no jauna piepilda un uzsāk nākamo tostu. Izbēgt no šķietami nemitīgās dzeršanas var tikai šmaucoties vai arī ļoti spēcīgi argumentējot savu nostāju, lai nekādā veidā neaizvainoto nama saimnieku. Turklāt kuņģa čūla nav nekāds attaisnojums, jo to, kā zināms, vislabāk ārstē tieši vīns. Mazliet vieglāk ir ciemiņiem-sievietēm, no kurām, protams, netiek gaidīts līdzvērtīgs sniegums, un izvēle dzert/nedzert ir ļoti brīva.
Tā sēžot kādu laiciņu, pēc vairākiem litriem vīna garām pagalmam pa lauku ceļu aizslīd trafiks. Esam ceļojuši daudz un pār ceļu dzīti ganāmpulki redzēti ne vienreiz vien, bet TĀDU „satiksmi" piedzīvojām pirmoreiz mūžā - milzīgs aitu un kazu ganāmpulks 2 km garumā! Uz veselām 45 minūtēm dzīve trafika ceļā vienkārši apstājas. Mērogi, kas gruzīnu ganiem jāpieveic, ir iespaidīgi - vidēji kādi 300-400 km. Ar kājām...

Reizēm tak var palielīties...

Vēl Gruzijā jābauda kalni. Turklāt atrast gidu nav nemaz tik sarežģīti, vajag tikai ieminēties. Dāvits, kolosāls puisis un absolūts kalnietis - gadā vismaz 2-3 mēnešus pavada kalnos, tā vienkārši - savam priekam. Pilnīgs fanāts! Ved grupiņas un entuziastus. Par ļoti pieņemamu cenu (2 dienu brauciens kalnos, naktsmītne, ēšana, džipa īre - 450 eiro uz trim cilvēkiem) viņš apņemas līdz Kazbegi nogādāt arī mūs. Un maršruts pa slaveno Gruzijas kara ceļu ir tiešām fantastisks! Ne velti populārākais visā valstī. Kā tāds apsēstais, muti iepletis, nemitīgi vaicā - O, kas šis ir par kalnu?! Klau, un tas tur? Un kā sauc to kalnu? Uz ko gids ar vieglu smīnu sejā tikai nosaka - Liecies mierā, tie tak vēl nav kalni... Pirms tam gan, kā jau dzīvībai svarīgu uztura līdzekli, gids nekautrējas līdzi paķert arī nieka 10 litrus mājas vīna un vienu litru čačas (vīnogu kandža). Bez tā nu nekur!

Pa ceļam piestājam netālu no vecās galvaspilsētas Mtskheta, kurai tieši iepretim kalna galā slejas vecākā krusta būves (no 6. gs) baznīca Gruzijā un Eiropā. Nekā elpu aizraujoša - pavisam vienkārša, ļoti maza, taču jauka baznīca, ko aši apskatīt un izstaigāt. Tālāk slavenais Gruzijas kara ceļš un valstī lielākais slēpošanas kūrorts Gudauri, kur kopējais nobrauciena garums ir 18 km!
Vēl tikai slavenā Krusta pāreja 2395 metru augstumā, kurā reiz pabijis pats Puškins, un tad jau Kazbegi (1740m v.j.l.) - neliela apdzīvota vieta 157 km attālumā no Tbilisi, zināma arī ar nosaukumu Stepantsminda. Galvenokārt zīmīga ar savu Trīsvienības klosteri (2170m v.j.l.). Kāpiens augšup līdz tam ir pamatīgs. Stāvi, degunu gaisā pacēlis, un veic aprēķinus - Ak kungs, tur jau sanāk kādi 430 metri gandrīz vertikālā kāpienā, tas taču ir nereāli! Turklāt ne mazāk mulsinoši šķiet laikapstākļi - maija sākumā, loģiski, esi atbraucis uz Gruziju vasaras botās, jo Tbilisi tobrīd ir kādi +30 grādi. Tikmēr Kazbegi labi, ja +6, no rīta zem nulles un visu noklājis slapjš sniegs, bet kalnu takas līdz klosterim vietām sedz ledājs. Tad nu rāpies, slīdi un drebinies, bet pavisam noteikti ir tā vērts. Stunda krietnas piepūles un augšā paveras pasakains skats uz Kazbeka virstoni. Tieši šis esot labākais skatupunkts uz to. Līdzās sniegotajam piectūkstošniekam tālumā saskatāmas vēl citas virsotnes, kas, tā vien šķiet, atrodas turpat, turpat rokas stiepiena attālumā. Fantastiski!

Nakšņojam turpat Kazbegi viesu mājā (vietas aptuveni 8 cilvēkiem) pie kādas kundzes, kas mūs uzņem jo īpaši mīļi. Izrādās, te vairākkārt jau pabijuši kā latvieši, tā arī lietuvieši un igauņi. Pat visu triju valstu karogi plīvo ārpusē pie nama. Mūsējais gan tāds drusku nošļucis, tāpēc pavelkam augstāk. Un, kas par to, ka tā kārtīgi, virs pārējiem - lai zina, ka esam te bijuši! Reizēm tak var palielīties...

Šoreiz lielā izēšanās ir pie īsta supras galda - tik zema, ka grūti ielocīties. Ja godīgi, sasodīti neērta sēdēšana, jo īpaši, ja esi divmetrīgs airētājs. Vienlaikus ar mums te apmetušies arī putnu vērotāji no Beļģijas, kas par savu gidu nolīguši kādu vietēju svanu. Par svaniem ir atsevišķs stāsts. Tieši par Svanetijas (Svanetia) augstkalnu reģionā dzīvojošajiem gruzīni stāsta visvairāk anekdošu. Gluži kā mēs par igauņiem. Svani ir augumā ļoti lieli, gaišiem matiem un, kā runā, diezgan agresīvi. Arī fotogrāfijas ar tradicionālajiem svanu torņiem redzētas ne vienreiz vien. Karu laikā tajos slēpušās visas svanu ģimenes, jo tas bijis vienīgais veids, kā izglābties. 90. gadus sākumā, tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukšanas, neviens īsti neuzdrošinājās Svanetijā spert kāju - tur bija tikai ģimene pret ģimeni, mafija pret mafiju. Līdz 90. gadu beigās, Saakašvili nākot pie varas, pilnā ekipējumā turp tika nosūtīta OMON vienība un veikta pamatīga tīrīšana. Taču vēl joprojām Gruzijā valda uzskats, ka Svanetijā bez gida svana vai kāda, kas šai reģionā nodzīvojis vismaz gadus desmit, labāk nerādīties. Ne velti Gruzijā dzīvojošās paziņas arī mums zina stāstīt par kādu lietuviešu ceļotāju grupiņu, kas turp bija devušies uz savu galvu un pazuduši. Vien pēc nedēļas, divām, ne ar vienu nerunājot, visi sakāpuši lidmašīnā un aizbraukuši prom. Kas un kā īsti bija noticis, nevienam tā arī nav zināms.

Mūsu bariņā sēdošais svans gan šķiet tīri sakarīgs džeks. Pat savus beļģu tūristus (protams, viņiem klāt neesot) viņš nekautrējas izsmiet pēc pilnas programmas - Kas tas par idiotismu?! Viņi man liek sešos no rīta kāpt kalnā, lai tikai viņi, lūk, varētu nofotografēt, kaut kādu putiņu. Ne medī to, ne ēd - slimi galīgi! Taču kādā brīdī par svaniem dzirdētie nostāsti liek par sevi manīt arī mūsu supras laikā. Labu gribēdami, skanot Borisa Grebenščikova meldijām, uzsaucam kārtējo tostu - Lai nu kādi kuram ir tie ienaidnieki, viss taču ir kārtībā, un galu galā mums ir kopīga valoda, kurā spējam komunicēt! Tai pašā mirklī pretim sēdošā svana seja sastingst un pārvēršas par 180 grādiem - Labi, es iedzeršu par jūsu tostu. Bet, ja jūs te būtu atradušies augustā (Dienvidosetijas kara laikā), es ar jums ne tikai nerunātu, bet visticamāk pārgrieztu rīkli... Viņš mierīgi paceļ glāzi un izdzer tukšu. Pēc tam sejā parādās agrākās grimases, un saruna ievirzās vecajās sliedēs. Bet skaidrs ir viens - niknums par nodarīto ir pamatīgs.

10 metri līdz Batumi

Tālāko maršrutu esam iecerējuši veikt ziemeļu virzienā līdz pašai robežai, kura nu vairs nestrādā un aizklapēta ciet. Līdz ar to nav iespējams piekļūt arī carienes Tamāras pilij, pirms kuras Krievija pamanījusies pārbīdīt savu robežlīniju. Taču ceļa posms tik un tā ir vienreizējs, un tos 10-15 km esi gatavs kaut kājām iet, lai tikai varētu ilgāk izbaudīt pasakaino ainavu. Tu brauc pa Dieva aizmirstu aizu, kuru no abām pusēm ieskauj milzīgas, stāvas, akmeņainas un pilnīgi kailas klintis - neviena paša zaļuma! Sirreāli! Tās pašas klintis, kas iemūžinātas filmā par Ostapu Benderu un neganto svēto tēvu Fjodoru, kas nozadzis Benderam un Kisam desu, centies paslēpties klintīs. Vieta ar pievienoto vērtību, tā teikt.

Džuta (Djuta) ir vēl viens Gruzijas dārgums. Vien nepieciešams labs džips. Citādi līdz vairāk kā 2700 metru v.j.l. esošajam ciemam netikt. Ceļš augšup ir gandrīz pilnīgi stāvs. Ar džipu brīžiem apstājamies, lavierējam cauri akmeņu krāvumiem un apšaubāma paskata stieplēm, ar kurām ceļš it kā labots. Tas viss tikai viena iemesla dēļ - kādu kilometru ar kājām uz priekšu no Džutas ciema ir skatupunkts, no kura paveras fantastiska panorāma uz veselām 15 virsotnēm! Sānu pie sāna tās izkārtojušās glītā diagonālē. Protams, pēc visiem Mērfija likumiem, tieši mūsu ceļojuma laikā virsotnes klāj mākoņu sega. Kas zina, varbūt jums paveiksies. Ja ne, tad tepat apkārtnē izkaisītas dažnedažādas kāpelēšanas trases, sākot no vieglākā - pirmā - līmeņa jeb vienas dienas gājiena turp un atpakaļ, līdz sarežģītākajai jeb 5A trasei. Uz servisu gan nekādu neceriet - nekā tāda te nav, vien tu un tava mugursoma.

Pēc atgriešanās no sniegotajām kalnu virsotnēm kārojas izbaudīt sulīgi zaļo Gruziju, tāpēc loģisks ir lēmums doties uz Batumi. Un kur vēl ideālāk - nakts vilciens no Tbilisi startē plkst. 22 un Batumi ierodas jau 8 no rīta. Izložņā Melnās jūras piekrasti visas dienas garumā un vakarā ar vilcienu plkst. 22 dodies atpakaļ uz galvaspilsētu. Tā arī darām - nopērkam biļetes, ērti iekārtojamies kupejās un ceļa kājai iedzeram pa glāzītei stroha. Vilciens jau sācis palēnām buksēt un kādus 10 metrus nobraucis, kad arvien skaļāka kļūst pūļa aurošana kaut kur ārpusē. Zinātkāres mākti pabāžam galvas ārpus loga. Vesels pūlis, karogiem, protesta plakātiem un citu atribūtiku rokās, panesas garām tieši vilcienam un sakrīt turpat uz sliedēm. Izrādās, tieši šodien Gruzijas neatkarības diena - acīmredzot īstais laiks kārtējām pret Saakašvili politiku vērstajām protesta akcijām. Kaut kas taču jāizdara - kāpēc gan nenobloķēt vilcienu! Sēžam, gaidām, prasām vienam, otram, trešajam, vai brauks un kad brauks, bet neviens neko īsti nezina. Visbeidzot pēc pusotras stundas ierodas vilciena direktors un apmierināts paziņo, ka diemžēl nē, šodien nekur nebrauksim. Biļetes varat pret naudu apmainīt kasē.

Te taču ir Georgia...

Neveiksmīgā Batumi brauciena vietā tukšu dienu īsti negribas atstāt, tamdēļ par mūsu nākamo Gruzijas pieturpunktu lemts kļūt Gori, kas slavena tikai un vienīgi ar to, ka ir Staļina dzimtā pilsēta. Bet reizi mūžā taču vajag apskatīt. Ērtākais veids, kā tur nokļūt, ir, braucot ar maršrutnieku jeb mikroautobusu (2 Ls no cilvēka). Pēc izmisīgiem pareizā spēkrata meklējumiem Tbilisi tirgus apkārtnē, no kurienes tam it kā būtu jāatiet, ar vilinošu piedāvājumu mūs aši cenšas apvārdot kāds vietējais. Viņam, lūk, Gori esot tieši pa ceļam mājup no tirgus un labprāt mūs aizvedīšot. Arī par cenu uzreiz izdodas vienoties (6,5 Ls no 3 cilvēkiem), tāpēc bailes par kārtīgu uzmetienu izpaliek.

Tā īsti, ko darīt Gori nav - visai atbaidoša pilsētele, un, liekot roku uz sirds, varu droši atzīt, ka šeit esošais Staļina muzejs ir briesmīgākais, kādu nācies jelkad redzēt. Interesanta tajā nav nekā - dažas vecas fočenes un tempļa būvei līdzīgā konstrukcijā iemūrēta mājiņa, kurā dzimis pats Staļins. Pilnīgs sviests! Ja vien neesat vēstures fanāti - nebrauciet!

Agrāk vai vēlāk, taču visi Gruzijas iesācēji vismaz vienu reizi piedzīvo vienu un to pašu likstu, ja pusdienas dodas ēst kādā no vietējiem restorāniņiem. Arī mūs, brokastis nepaēdušos, ap pulksten 3 dienā sāk mocīt vilka izsalkums, un šķirot labās un sliktās maltīšu vietas nenāk ne prātā. Tīšām vai netīšām, kas viņu zina, bet pasūtīto 12 hinkaļu vietā atnes 20 un viena kebaba vietā uz šķīvja katram ēdājam gozējas pa diviem kebabiem. Gan jau, ka bija vēl kādi brīnumi, īsti vairs neatceros, bet skaidroties iet nav vērts, jo krievu mēli te tāpat gandrīz neviens nesaprot. Ēdam cītīgi un daudz, bet visu notiesāt fiziski tomēr nav iespējams. Par laimi, neapēst visu Gruzijā nav nepieklājīgi.

Par nelaimi, tas, ko izdevās notiesāt, arī izrādījies par daudz, un ar katru mirkli pārņem arvien lielāks bezspēks. Izēšanās mūs ir pazudinājusi! Tiesa, vienu no trijām kalnos cirstajām pilsētām - Uplistsikhe, kas atrodas pavisam netālu no Gori, tomēr gribas apskatīt. Slinkuma mākti sabiedriskā transporta meklējumus ātri vien metam pie malas. Seko zvans tam pašam džekiņam, kas uz Gori mūs atvizināja no rīta. Nepaiet ne desmit minūtes, kad viņš jau ir klāt un savus jauniegūtos draugos cenšas ievirzīt citā gultnē - Klau, nu kāda tur Uplistsikhe, davai, braucam pie manis! Man ir milzīga māja un dēli sabraukuši, pasēdēsim, normāli vīniņu iedzersim... Rīt uz Batumi par velti aizvedīšu! Taču pie vislabākās gribas nākas atzīt, ka vēl vienu supras vakaru mūsu organisms neizturētu - neturam līdzi un viss. Labāk Uplistsikhe. Par cenu izdodas vienoties ļoti ātri - Ai, ko jūs! Maksāsiet, cik gribēsiet!

Ceļš līdz „klinšu pilsētai" izvēršas krietni vien interesantāks nekā gribētos. Braucot tā mazliet saraustīti, šoferītis sāk izkratīt sirdi un lēnprātīgi stāsta, ka mēs, lūk, viņu no galda nocēluši - šodien sievasmātei 40. nāves diena, bet tas jau nekas, mēs esot viņa draugi un viss kārtībā. Tikai mašīnas kādā brīdī vajagot apmainīt, jo viņš šodien jau astoņas glāzes baltvīna izdzēris. Sakarību virkne netop īsti skaidra līdz brīdim, kad auto tiek samainīts pret kādu mazāku, dīvaināku un tumšiem sliktiem - tas tāpēc, lai policija neredzētu, ka vadītājs piedzēries. Citādi jau nestādināšot. Nu jā, tagad skaidrs... Mašīnu apmaiņas laikā mūsu draugs no viena bagāžnieka otrā aši pārceļ arī 2-litrīgu plastmasas pudeli ar vīnu. Redzētais pagaidām lieku paniku neizraisa. Vien atgriežoties pēc 45 minūšu pastaigas pa smilšakmenī izcirsto pilsētu, nelaimīgā vīna pudele nu stāv tukša un astoņām vīna glāzēm tagad pa virsu ir vēl divi litri vīna. Tad nu, traucoties ar vidējo ātrumu 120 km/h un īpaši nepiebremzējot pie kazu, govju un aitu ganāmpulkiem, šoferis laiski stūrē Tbilisi virzienā, kamēr es, viegli drebošiem pirkstiem, sūtu ziņu mūsu paziņām tur pilsētā - Varbūt vakarā tiekamies, ja Dievs būs lēmis. Braucam ar pilnīgi piedzērušos šoferi uz Tbilisi. Uz ko atbildes īsziņā rakstīts - Protams, ka būsiet Tbilisi. Te taču ir Georgia...

Taisnība par vienu lietu mūsu šoferim gan ir - bez īpaša iemesla policija Gruzijā nestādina. Galvenais, lai uz ceļa ir kārtība. Ja vien pareizi brauc ar visiem 160 km/h, arī tā ir kārtība. Turklāt, pat tad, kad tevi apstādina, visu var pa draugam sarunāt. Vismaz vietējie, kas pavisam noteikti cits citam ir kāds draugs vai paziņa. Jebkurā gadījumā - nemēģiniet dot kukuli! Par to uzreiz sēdina cietumā (uz 5 gadiem)! Pirms četriem gadiem Saakašvili atlaida pilnīgi visus ceļu policistus, darbā pieņemot jaunu personālu, no kuriem neviens nekad nebija strādājis ceļu policijā. Viņiem ir laba alga, salīdzinoši viegls darbs, viņi brauc ar jaunām patruļmašīnām un vēlme pašiem 8 gadus sēdēt aiz restēm par kukuļņemšanu nav itin nekāda.

Policistu darbs Gruzijā kopumā ir diezgan labi organizēts, vismaz tajā ziņā, ja tev kā tūristam nepieciešama kāda palīdzība. Pēc neilgas cīņas ar automātu (kas runā tikai gruzīnu valodā) telefona kartes papildināšanai arī pie mums metro stacijā piesteidzas kāds vietējais policists un lauzītā krievu valodā, cik vien labi mācēdams, laipni pajautā - Vai es varu jums kā palīdzēt? Ko es varu darīt jūsu labā? Pat atvadoties neiztrūkst „Laimīgu ceļu!". Pašu mājās ikdienā ko tādu vis neredzēsi.

Nike zeķītes un Pikaso par latu

Drīz vien pēc sapazīšanās ar šeit dzīvojošās latviešu paziņas jauno vīru Toko tiekam uzaicināti ciemos pie viņa vecvecākiem dzimtas mājās Kahetijā. Un Kahetija zināma ikvienam sevi cienošam un Padomju gados augušam vīna mīļotājam - nav tādu, kas tais laikos nebūtu dzēruši slavenos Mukuzani, Tsinandali, Kardenakhi u.c. gruzīnu vīnus. Vīna ražotnes joprojām darbojas, un ceļš cauri šķietami bezgalīgajiem vīna laukiem Alazani ielejā ir elpu aizraujošs. Bet līdz tam vēl tiksim. Vispirms lielā pakošanās un pošanās pirms izbraukšanas no Tbilisi. No draugiem tiek aizlienēts astoņvietīgs mikroautobuss, kurā pamatīgu daļu aizņem milzīgā Toko mātes paunu krava. Jau vairākas dienas iepriekš viņa virtuvē cītīgi šmorējuši, cepusi un vārījusi, un tagad visu līdzi ņemamo grūti panest pat četratā.

Pirms galamērķa sasniegšanas piestājam Signakhi - mazā Saakašvili paraugpilsētiņā, kuras ārējā fasāde pilnībā restaurēta. Mazas, glīti uzspodrinātas mājeles un vilcieniņi, kas gluži kā Zooloģiskajā dārzā čunčina šurpu turpu un vizina tūristus. Teju vesela leļļu pilsētiņa, kurā trūkst tikai ģipša rūķu. Pēc traukšanās garām pieticīgajiem gruzīnu ciematiem šī liekas kā cita pasaule. Agrāk vai vēlāk visi Gruzijas apceļotāji nonāk Signakhi, lai gan nekā īpaša jau šeit nemaz nav. Turklāt, paverot kāda nama durvis vai vārtus, acīs ieduras līdz šim ierastā, neglancētās Gruzijas seja. Ja nu vienīgi Pikaso izstāde. Tieši tā! Ticiet vai nē, taču brīdī, kad šeit viesojāmies, Signakhi muzeju pilnībā bija ielenkuši masu mediji un dažas politiskās autoritātes. Galu galā pat Rietumeiropā tik bieži negadās redzēt ceļojošu Pikaso oriģināldarbu izstādi ar vismaz 80 viņa meistardarbiem. Pikaso par vienu latu, tā teikt. Tieši tik maksā ieeja muzejā.
Ko citu šeit apskatīt? Ar nieka pusstundu pietiks restaurētajai vecpilsētai, baznīcai un iespaidīgajam cietoksnim, pa kuru iespējams apiet apkārt visai pilsētai.

Brauciena turpinājumā - Telavi. Pilsēta, kas, pateicoties Padomju laika kinoklasikai, pasaulē nes Gruzijas vārdu. Tieši no šīs pilsētas nāk filmas Mimino galvenais varonis, un režisora Georgi Daneliya meistardarbs vēl šodien tiek citēts reizēs, kad kāds ieminas par Telavi. Te arī ļoti kolorīts un šarmants vietējo tirgus. Salīdzinājumā ar Tbilisi esošo, krietni mazāks un pārskatāmāks, tomēr ļoti labs. Netrūkst ne milzīgu siera krājumu, zaļumu un gaļas, kas turpat iekārta āķos. Ik pa laiciņam tik kāds nošķeļ kārtējo gabalu. Par spīti prātam neaptveramajiem pārtikas kalniem, kas mums jau līdzi, obligāti jāpiestāj arī šeit - pēc Toko mammas norādījumiem trūkstot gaļa šašlikam. Nikna kā pūķis Toko mamma atgriežas no tirgus un kādu brītiņu lādējas, ka nupat viņu centušies apšmaukt, samainot gaļas gabalus. Kad brēka norimusi, turpinām ceļu.

Visbeidzot Matani - mazs ciemats aptuveni 40 km attālumā no Telavi. Pašā Kaukāza pakājē. Neticami skaista vieta! Jau ceļš vien līdz tai ir elpu aizraujošs - visa Kaukāza kalnu grēda izstiepusies turpat līdzās. Lejā pamatīgi cepina, termometra stabiņš uzkāpis līdz +38 grādiem, bet sniegotās kalnu virsotnes gozējas teju rokas stiepiena attālumā. Fantastiski! Tepat kalna otrā pusē - Čečenijas robeža, burtiski kādi 10 km. Kā stāsta Toko ģimene, Čečenijas karu viņi varējuši klausīties atliku likām.

Ļoti iespaidīgs ir arī Toko vecvecāku nams - milzīgs, ar septiņām guļamistabām un vairākām atsevišķām telpām - vīna istabu ar zemē iemūrētām vīna krūkām, īpašu telpu pasēdēšanai un ēšanai ar zemo supras galdu un trīskāju ķeblīšiem, visbeidzot viesu zāli, kas ir īsts Padomju greznības kalngals! Grandiozas vitrāžas, kristāla trauki, grezni banketa krēsli un milzīga terase, no kuras paveras pasakains skats uz sniegotajām Kaukāza virsotnēm. Kā stāsta pats Toko, viņš iecienījis te šūpuļkrēslā zvilnēt kaut stundām ilgi, gaidīt, līdz saulrieta gaismā debesis un kalni iekrāsojas visdažādākajās krāsās. Tie nemitīgi mainās un fascinē. Ehh...tā klausoties, esi jau gandrīz gatavs uz dzīvi šeit pārcelties.

Drīz vien sākas lielā gatavošanās vakariņām. Viesiem, protams, aizliegts jelkādi palīdzēt, tāpēc nākas izklaidēties savā nodabā - uzspēlēt nardus, atlaisties šūpuļkrēslā vai ko citu. Visinteresantākā nodarbe gan šķiet vērošana, jo tieši tā iespējams sev atklāt vēl daļiņu gruzīnu kultūras. Šašlika gatavošana ir mājas vīriešu pienākums, tad nu arī Toko, viņa vectēvs un draugs veselu pusstundu trinas ap gaļas gabalu, diskutējot un strīdoties par to vien, kā labāk gaļu sagriezt. Jo ne jau šā tā - svarīgākais, lai cepot neizdalās sula. Rūpes par lielajā malkas kamīnā čurkstošo šašliku nenorimst ne mirkli - vīri to lēni groza, pēta un, neatejot ne mirkli, gādā, lai vienmērīgi apceptos no visām pusēm. Tas ir gandrīz kā vērot vesela mākslas darba tapšanu. Pat kura katra malka neder kurināšanai, vajag pareizo blīvumu un aromātu.

Savukārt Toko māte un kaimiņiene ķeras pie pārējo pārtikas kalnu izpakošanas. Banketa galdu pamazām noklāj ēdienu ēdieni, vieglā vīna etiķa mērcē iemarinētus milzu lašus ieskaitot. Ārprātīgs kvantums, salīdzinājumā ar kuru latviešu lauku kāzas tādas vieglas uzkodas vien ir. Ak, jā, un vēl šašliks, pagatavots, cik vienkārši vien iespējams - nekādu lieku garšvielu! Saceptos gabaliņus samet bļodā, pāri pārkaisa drusciņu sāls un sīki sakapātus sīpolus. Pēc tam sakrata un viss. Bet garšo perfekti!

Galda klāšanai tiek veltītas stundas trīs, līdz visbeidzot var sākties lielā mielošanās. Galda vienā galā sēž Toko kā pašreizējais mājas saimnieks, otrā - viņa māte. Tiesa, tikai uz brīdi, jo, kā jau mājas saimniecei, viņa ik pa laikam aptekalē ciemiņus un gādā, lai uz galda ne mirkli nekā netrūktu. Visi ēd, saka tostus - par mieru, ģimeni, kā jau vienmēr. Savā naivumā apskatām arī ragu kolekciju uz kamīna - Vai tad no tiem tiešām dzer? - Jā, jā, dzer. Un, kad jau liekas, ka pēc TĀDAS izēšanās un vairākiem brangiem tostiem būtu jāmet miers, vakars, izrādās, tikai nupat ir sācies. Jāķeras pie ragiem. To dzer divatā - pieceļas, ielej ragā litru vīna (laba lauku vīna, noturētu 5-7 gadus), saka tostu un dzer tukšu līdz dibenam. Citādāk jau nemaz nevar, rags ir rags - uz galda nenoliksi. Kad tas iztukšots, piepilda no jauna un dod nākamajiem. Un tā uz riņķi. Arī mums, ne mirkli elpu neatvelkot, godam izdodas pievarēt ragu līdz pēdējam pilienam - kauns latviešu nācijai par mums nebūs. Un kad jau atkal liekas, ka ar to vakars varētu būt beidzies, nekā - ragu nomaina piālas. Princips tas pats - uz galda nolikt nevar, tāpēc jādzer tukšs un jādod nākamajam. Rupji rēķinot, vīna daudzums organismā varētu būt kādi 3-4 litri uz cilvēku, bet izklausās trakāk nekā ir patiesībā, jo tādas plikas papļumpēšanas vietā visu laiku tiek ēsts un bagātīgās devās uzņemti zaļumi. Satraukumam par krišanu kaunā vai neplānotu atslēgšanos nav pamata - mājas saimnieki jau laikus vieglā un neuzbāzīgā tonī norāda - Lūdzu, te ir jūsu guļamistaba. Varbūt vēlaties pagulēt?

Ne mazāk pārsteidzošs ir nākamais rīts. Galva mazliet dulla, dūša arī tāda jocīga - teiksim, kā ir - moka paģiras. Tieši tamdēļ brokastīs uz mazā supras galda tiek pasniegts haši, kas ir tikai un vienīgi paģiru ēdiens. Zupa ar govs kuņģi un cūkas kājām. Pēc skata gandrīz kā mats uz matu pašmāju aukstā gaļa pirms sarecēšanas (slapjas un sačervelējušās Nike zeķītes, kā tikām pirms tam iebaidīti, gluži tomēr neatgādina). Tiesa, neprātīgi trekna un vārīta bez garšvielām. Sāli, ķiplokus un pienu katrs var pievienot pēc savas vēlmes. Nav jau spiesta lieta, un, apzinoties, ka tā ir vietējo tradīcija, arī Toko māte brīdina, ka ēst vai neēst ir katra paša ziņā. Bet nav tik traki, un viena liela šķīvja vietā kāre mitējas tikai pēc otrā. Turklāt katra sastāvdaļa pilda svarīgu funkciju. Tā, piemēram, govs kuņģis - ferments labākai iepriekšējās dienas sagremošanai, ķiploki - vitamīni, piens - atindēšanās. Pārsteidzošākais, ka haši garšo pavisam citādāk, pareizāk sakot, garšo briesmīgi, ja mieloties ar to mēģina skaidrā dūšā. Tā, lūk!

Pēc haši sākas nesteidzīga brokastošana 4 stundu garumā, ar tostiem un visu pārējo. Tikai mājas vīna vietā šoreiz čača - 65 grādīga vīnogu kandža, ar kuru parasti uzlāpās pēc paģirām. Sākumā no mazām čačas glāzītēm, lēnā garā pārejot uz 150 gramīgu ragu. Vienu uz visiem, pa riņķi. Laikam ejot, mūsu skaits sāk sarukt, iepriekšējā diena, miegs un čača liek par sevi manīt. Ja godīgi, daļa šīs dienas vēl joprojām pazudusi kaut kur atmiņā, un nav jau brīnums, ja vidējā deva uz cilvēku ir kāds pusotrs litrs čačas. Bet ļoti labas čačas.
Atpakaļceļš uz Tbilisi atkal ved garām idilliskam saulrietam, fantastiskiem kalniem un ielejām. Pamatīgi nokavējušies, lidostā ierodamies vien 40 minūtes pirms izlidošanas, kad reģistrācija it kā jau beigusies. Par laimi reiss aizkavējies un šeit dzīvojošās latviešu paziņas visu prot sarunāt. Galu galā - te taču ir Georgia...

Noteikti jānogaršo:
- parastā puri maize un hačapuri (maize, pildīta ar sieru)
- hinkali jeb lielie pelmeņi
- mtsvadi jeb šašliki un gaļas
- lobiani - maize, pildīta ar pupu biezeni (lobio - pupas)
- meža šampinjoni, pildīti ar sieru
- sulguni siera plāksnītēs ietīts nadugi siers (biezpienveidīgs) un gabaliņš tarhūna
- ceptas cāļu akniņas
- auksta zivs vieglā vīna etiķa marinādē (piemēram, lasis)
- visdažādākie zaļumi. Jārēķinās gan, ka daudzviet klāt ir tarhūns (garšaugs ar ļoti specifisku garšu, kas uzlabo gremošanu un paaugstina potenci)

Vērts zināt
- No Rīgas uz Tbilisi visērtāk nokļūt ar tiešo airBaltic reisu.
- Tbilisi visērtāk pārvietoties ar taksi. Ja galapunkts atrodas turpat centrā, cena vidēji ir 3 lari (1Ls), mazliet ārpus centra (piemēram, mūsu Pļavnieki) - 5 lari, bet vēl tālāk (mūsu Rumbula, Salaspils) - 10 lari. Nevajag pārmaksāt - noteikti atradīsiet kādu par labākām cenām.
- Vienīgais puslīdz prognozējamais sabiedriskais transports ir metro. Ir ļoti daudz maršruta taksometru (mikroautobusi), taču tie neatiet pēc stingra grafika, un arī maršruts var tikt variēts.
- Ja Tbilisi nav paziņu, pie kā nakšņot, un ielidot sanāk vēlu pēc pusnakts, viesnīca, protams, varētu šķist labākais variants. Taču cenas ir briesmīgas un kvalitāte ne tuvu atbilstoša. Vislabāk īrēt dzīvokli vai istabu, un atrast kādu, kas zinās ko ieteikt, ir gaužām vienkārši. Kaut nejaušs garāmgājējs! Tie būs pāris zvani un dzīvoklis rokā! Vēl ir tā saucamās biržas (jeb Sausais tilts), kur visas dienas garumā rosās cilvēki un piedāvā visdažādākos pakalpojumus - viņi sameklēs tev dzīvokli, istabu, santehniķi, automehāniķi... jebko! Vajag tikai pavaicāt.

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.