GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Latvija

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes

Latvija

Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · latvija · Latvija · Dace Rībena

Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes

Autors: Dace Rībena0 ATSAUKSMES

Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes

Nomedīt, noķert vēju. Vairāk vai mazāk tā ir sērfotāju, kaitotāju un vindsērfinga atkarībnieku ikdiena. Viņi ir īpaša suga, kurai nav līdzīgas. Ja ir vējš, viss pārējais kļūst mazsvarīgs - rūcošs vēders, kas palicis bez pusdienām, saulē apdedzis degungals un laiks, kas nepielūdzami dzen dienu uz vakara pusi. Boards.lv rīkotā nometne ļauj šai pasaulē ielūkoties arī tiem, kas ikdienā adrenalīnu uzlādē kā citādāk. Tiesa, tikai caur adatas aci, jo ar trim dienām nebūt nepietiek, lai par visiem 100% izgaršotu to, kā dēļ miljoniem cilvēku pasaulē uz vairākām nedēļām, pat mēnešiem gatavi pamest darbu un mājas un doties sazin kur uz pasaules otru malu ķert vēju. Arī es, kā anothertravelguide.lv eksperte pievienojos pirmajai šā gada Boards.lv sērfa nometnei, lai visu izbaudītu uz savas ādas. Kvalifikācija - iesācējs, peldēt prasmes - tuvu nullei, bet zinātkāre ir liela un pasākums pārāk labs, lai laistu garām. Pat ja brīžiem drosme zem papēžiem japameklē tā cītīgāk.

Glīti zīmējot astoņniekus

Foto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes

Nelielais entuziastu bariņš tiekas pie Boards.lv veikala Rīgā. Šoreiz tikai jaunieši. Visi neziņā, maziem tauriņiem vēderā, bet ar milzu apņemšanos. Seko īsa sapazīšanās, ieskats maršrutā un tad jau visi salec pa saviem spēkratiem. Spraukšanās sarkanajā Boards.lv busiņā prasa papildus iemaņas akrobātikā. Starp sērfošanas dēļiem, pūķotāju inventāru un somām pakaļējā sēdeklī izdodas iekārtoties arī man. Auto piekrauts līdz pašai augšai un vēl vairāk, burtiskā nozīmē - daļa dēļu sagūluši arī uz busiņa jumta. Kad visi sarūmējušies, vēja medības var sākties - AC/DC uz austiņām un laižam!

Galamērķis - Ventspils, jo tur gaidāms labākais vējš. Turklāt 33 km uz augšu no pilsētas atrodas arī mūsu bāzes punkts - kempings Miķeļtornis. Pa ceļam aizslīd jau ierastās Latvijas ainavas. Kurš gan tās nav redzējis simtām reižu! Krāsainās vējjakās saģērbti bērneļi uz kartupeļu lauka, vesels bars stārķu, kas lēni brien cauri mitrajai zālei, brūnaļas, pļavas un meži. Ak, jā un vēl Pūres zemenes un ķirši. Uz īsu mirkli piestājam nopirkt arī tās. Brauciens jau it kā raits, vien mantu kaudze aiz muguras ik pa laikam atgādina par sevi. Galvenais pārāk strauji nebremzēt. Bet gribēt jau var daudz ko - seko bīstams apdzīšanas manevrs no pretim braucošā auto, straujšs blieziens pa bremzēm un pāri galvai pārveļas kāda no ķeselēm. Bez traumām, ar smaidu un turpinām ceļu.
Pēc pāris stundām veiksmīgi esam nokļuvuši Ventspilī un lēnā garā čunčinām pāri smilšainajam koka celiņam kaut kur dziļāk kāpās. Starp tām paslēpusies arī saujiņa nepacietīgāko vasarnieku, jo vēsais un vējainais laiks liedz sauļoties pašā jūras krastā. Tad nu, satuntuļojušies biezajās jakās, kādā no smilšu placīšiem piezemējamies arī mēs. Pirms praktiskajām nodarbībām - teorētiskā apmācība. Nometnes vadītājs izvelk baltu papīra loksni, cītīgi zīmē, rāda, stāsta. Beidzot tiec apgaismots par tādiem jēdzieniem kā offshore, sideshore, onshore utt. Galu galā atliek vien secināt, ka laikapstākļi treniņiem ar kaitu ir ideāli. Pēc ilustrācijām, protams, seko paša pūķa izrādīšana. Iesākumā gan tas ir tikai mazais iesācēju inventārs, bet acis tik un tā kāri tver katru detaļu. Un kur nu bez briesmu stāstiem par striķiem, kas, pūķiem uzšaujoties gaisā, tiek nospriegoti kā makšķernieku žilka un kādam nošķēluši ausis, pirkstus... Par lielo pūķi, kas ar savu spēku smilšu kāpās ietriecis pat profesionāļus. Un par izmežģītiem pleciem, jūrā aizrautiem pūķotājiem utt. Tai brīdi prātā iekliedzas doma - Ko es te vispār daru?!, bet patiesībā jau tas ir tikai brīdinājums nepārvērtēt savas spējas un savdabīgo sporta veidu uztvert ar visdziļāko pietāti. Galu galā tā nav pastaiga pa parku.

Kad nelielā ievadlekcija veiksmīgi pārdzīvota, visi sadalās pa pāriem un katram tiek iedalīts pa mazajam pūķītim. Ar tiem nekaito, tikai trenējas. Uz pirmo paraugdemonstrējumu jauno censoņu bariņš sapulcējas cieši kopā - nometnes vadītājs sagatavo pūķi un palaiž gaisā. Vēja ātrums tobrīd ir pamatīgs, tāpēc pūķis debesīs uzšaujas vienā acumirklī. Tāds pamatīgs šviuhhhh un spēcīgs rāviens uz priekšu. Balsīs atskan izbrīnas pilns Ohoo! un visi kā viens pavērsuši galvas augšup. Gandrīz kā uz brīnumu. Vairāk kā 20 metru augstumā. Kad tiek dota vaļa izmēģināt pašu spēkiem, skubināms nav neviens. Pirms ķerties pie lielā kaita, visiem jāiemācās noturēt mazo pūķi augšā virs galvas, nolaist lejup uz vieniem un otriem sāniem. Izklausās elementāri. Bet nu jā - izklausās... Pūķis gāžas lejup vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Kādam nožvingst tieši gar ausīm, kādam uzkrīt virsū, bet vēl kāds pamanās sapiņķerēties diegos. Par laimi, bez traumām. Brīžiem ar nelielu paukšķi pūķis krīt arī ūdenī, laikam jau jūtot, kurā virzienā jādodas. Vien pēc pamatīgas stīvēšanās un cīniņa ar straujo negantnieku sāc pamazām to kontrolēt un debesīs zīmēt glītus "astoņniekus". Beidzot tu dancini pūķi, nevis otrādi. Tiesa, prieks nav ilgs, jo jau pēc minūtēm desmit, kuras cītīgi esi lūkojies debesīs, kakls paliek nejutīgs un esi gatavs velnam dvēseli pārdot par vienu kārtīgu masāžu.

Foto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes

Pusdienu pārtraukumā triekties uz kempingu nav vērts, jo vējš jāķer, kamēr pūš, tāpēc bulciņas un siermaizītes aši sametam vēderā turpat jūrmalā. Un tad jau seko lielā kaita izrādīšana. Par ribām, "vistas āķi" un to, kā pareizi nolikt pūķi "uz mutes". Kad nometnes vadītājs sāk demonstrēt drošības auklas un verķus, kas jāparauj, zaudējot kontroli pār pūķi, mazliet iekņudas vēders. Pie vārdiem - Ja nu galīgi rauj prom un jūt, ka būs traki -, iekņudas vēl vairāk. Bet atpakaļceļa nav, tāpēc, uzvilkuši hidras (speciāls ietērps siltumam) un trapeces (josta, pie kuras piestiprina pūķi), ar lielo kaita somu uz muguras braši dodamies tuvāk ūdeņiem. Pagaidām vēl bez dēļa, iebrienot tāpat vien.
N-to diegu atpiņķerēšana, kuros satinies pūķis, vien jau ir vesels pacietības treniņš. Nereti tajos salīp ūdenszāles un sametas mezgli, tāpēc, ja iepriekšējais nav satinis diegus kā nākas, knibināšanās var aizņemt pat vairākas stundas. Uz dienas otro pusi vējš drusku norimis, bet tik un tā rāviens ir pamatīgs. Viens ar pēdām šļūc līdzi pūķim pa mitrajām smiltīm, otrs gazēlēdamies krīt uz vēdera ūdenī, bet vēl kāds cits cenšas saķert jau nokritušo milzeni. Kā izrādās, dabūt pūķi zemē nav nemaz tik vienkārši - burtiski pēdējā mirklī tas pamanās izslīdēt no pašiem pirkstu galiem un, uzsūcot vēja brāzmu, no jauna pacelties gaisā. Krāsainas buras šaudās pa Ventspils piekrasti, un nemitīgi raugies visapkārt, lai neiesoļotu kāda iesācēja treniņu zonā. Kad līdz lielajam pūķim tieku arī es, vējš jau norimis gandrīz pavisam un pat ar vislielāko raušanu un skriešanu smiltīs guļošo palagu nevar nekādi uzdabūt gaisā. Varbūt rīt...

Prom dodamies ap kādiem pulksten 8, pus 9 vakarā. Pludmalē esam palikuši gandrīz vienīgie. Ja būtu vējš, droši vien dzīvotos vēl ilgāk, kamēr saule pavisam ieslīd jūrā. 40-45 minūšu brauciens ar slavenā sērfera El Mars dziesmām fonā un esam Miķeļtornī. Kādi padsmit koka namiņi, vairākas ugunskura vietas un aptuveni 200 metri līdz jūrai. Paēdam vakariņas, pārrunājam piedzīvoto un pamazām iekārtojamies. Visas namiņu terases apkarinātas slapjiem pelkdostīmiem un hidrām, bet turpat līdzās zemē iesprausts baltais nometnes karogs ar slavenā Boards.lv suņuka logo uz tā. Pako, franču buldogs. Nu jau citos medību laukos.
Visi tādi mazliet slābani un saulē iedegušiem vaigiem. Arī sērfa filmu par nepieveicamo Havaju Pipeline vilni ar Geriju Lopezu priekšgalā sākumā skatāmies tikai kādi seši. Pret odiem izturīgākie. Tad jau paliekam trijatā un drīz vien pēc tam veselīgs nogurums pieveic arī atlikušos.

Varbūt kādam ir sniegadēlis?!

Foto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes

Nākamais rīts ir dzestrs un vēss, un tādā laikā uzvilkt mugurā pa nakti absolūti neizžuvušo hidru ir īsts pārbaudījums. Kā mierina nometnes vadītājs, briesmīgākās esot pirmās desmit sekundes, kad mitrais gumijveidīgais audums tikko pieglaužas ādai. Teikšu godīgi - tās ir vairāk kā desmit sekundes... Bet ar katru nākamo reizi pārsteiguma moments kļūst arvien vieglāk pārdzīvojams, un galu galā nav jau tik traki.
Pulksten 8 no rīta paredzēta rīta rosme. Aizmirstiet par staipīšanos un klasiskiem vingrinājumiem - mēs ejam sērfot! Tieši tā! Pasituši padusē katrs pa savam sērfa dēlim, braši dodamies uz jūru. Cauri mežam sanāk iet labi ja kādas divas minūtes, bet vesela odu kolonija ap tevi sapulcējas tik zibenīgi, ka cīņa ar naskajiem asinssūcējiem ir bezcerīga. Jo vairāk ar tiem kaujies, jo lēnāk ej. Jo lēnāk ej, jo ilgāka odiem maltīte.
Ūdens ir auksts. Labi, ja kādi 15-17 grādi. Brrr.... Bet kas par to! Neliela šoka terapija plikajām pēdām un jau pēc mirkļa guli uz dēļa un airējies tālāk uz priekšu. Nekāda dižā viļņu gāšana nevienam gan nesanāk, jo nav jau vēja, bet neliels ieskats vajadzīgs - gadījumam, ja dienas laikā izdodas nokļūt tur, kur pūš. Pagaidām pietiks ar to pašu, jo noturēt līdzsvaru uz vēdera vai apsēsties uz dēļa arī nemaz nav tik vienkārši. Iesācējam, protams... Galvenais - Kājas uz augšu! -, kā ik pa brīdim jaunajiem censoņām uzsauc otra trenere. Ne mazāk atspirdzinoša ir arī duša pirms brokastīm - karstais ūdens pats pēc saviem ieskatiem miksējas ar auksto un atpakaļ, neļaujot atslābt ne mirkli. Nekas, būs rūdījums!

Sekojot informācijai sērfošanas veblapās, dodamies uz Jūrkalni (42 km no Ventspils). Debesis drūmas, laiks vējains un draud ar negaisu. Bet mirdzums visu acīs, raugoties lejup no Jūrkalnes stāvkrasta, ir neviltos - O, jā, ir viļņi! Ne milzeņi, bet Latvijas mērogiem un iesācēju apmācīšanai pat ļoti pieklājīgi. Burtiski piecās minūtēs naskākie jau sapakojušies hidrās un metas lejup uz jūru. Dēļi visiem vienlaikus nepietiek, tamdēļ drusku jāuzgaida, kamēr kāds pagurs. "Izcilo" peldēt prasmju dēļ pārāk dziļi līst ūdenī prāts nenesas, tāpēc cenšos viļņus pieveikt tuvāk krastam. Par nelaimi tieši tur tie ir visjaudīgākie, tāpēc pat īsti nesanāk laika uzgulties uz dēļa ar vēderu. Vilnis aiz viļņa. Burtiski met ārā no ūdens! Arī vesels kumšķis aļģu striķī pie kājas saķeras acumirklī. Tikmēr debesis virs galvas savilkušās vēl tumšākas, tālumā zibeņo un pamazām sāk pidžināt lietus. Mirkli vēlāk no debesīm sāk gāzties krusa! Un ir gandrīz jūlija vidus! Vieni samūk pa mašīnām, bet citi satinas čeholos (sērfa dēļa pārvalks) tupat ārpusē. Dažās minūtēs zemi piepilda mazi ledus gabaliņi. Hmm...varbūt kādam ir sniegadēlis?!

Tā vien šķiet, ka te vairs nebūs aršana, tāpēc lūkojamies Liepājas virzienā - tur debesis gaišākas un arī vējam vajadzētu būt. Turklāt 72 km turp un vēl visi 147 km atpakaļ mājupceļā sērferim jau nav nekāds attālums. Daļa mašīnās salec ar tām pašām slapjajām hidrām mugurā un uz priekšu! Pēc pusotras stundas esam Liepājā. Ir saule, vējš un pilsētu pieskandina Jūras svētku pasākumi. Mūsu pieturpunkts gan ved uz kaitotājiem, sērfotājiem un ūdensmotocikliem atvēlēto pludmales zonu. Par nelaimi lielākā daļa cilvēku nezina, ka atsevišķā teritorija atzīmēta tamdēļ, ka parastam atpūtniekam var būt bīstama. Cilvēki staigā šurpu turpu, pat apstājas teju blakus, lai pavērotu krāsainās buras augstu debesīs, bet citi kūtri nopukst - Kāpēc tad mums jāiet citur, lai iet pūķotāji. Kamēr kaits ir iesācēja rokās, labāk turēties pa gabalu. Ne velti, sviežot milzīgo pūķi gaisā, arī man sanāk ieskrieties nedaudz par tālu un ar žilkas asuma striķi aizķert kāda tantuka matu galus. Sabijusies viņa aši atskatās atpakaļ un nākamajam milzenim jau tuvojas ar lielu, lielu līkumu. Tpu, tpu, tpu, par mata tiesu... Bet pēcāk, sturējot pa gaisu milzīgo buru, ar kārtīgu bams! tā nogāžas burtiski pus metra attālumā no kāda pārīša. Cīniņš pamatīgs - kamēr pūķis rauj uz priekšu, treneris aizmugurē tur aiz trapeces, lai pārāk tālu neaizvelk. Tiesa, ne vienmēr tas ir garants. Vēl īsi pirms tam vējš ar kārtīgu švunku bija parāvis kā mācībnieku, tā pašu skolotāju un abi ar pamatīgu blīkšķi ielikušies ūdenī. Kājas pirksts zils un gandrīz nekustīgs. Kas zina, varbūt lauzts... Bet tas viss pieder pie lietas, jo bez kritieniem iemācīties kaitot vienkārši nav iespējams, un, kad jau esi daudz maz apguvis arī lielo pūķi uz sauszemes, kaifs ir baigais! Mazāks prieks varbūt tam riteņbraucējam, kurš, pēdējā brīdī mainot virzienu, pūķa striķus pamanījās apviņķelēt sev ap kaklu. Par laimi, kaita ātrums vairs nebija tik liels un puisis tika cauri vien ar nelielu izbīli.

Foto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmesFoto: Vēja medības Latvijas rietumu piekrastē. Sērfa nometnes piezīmes

Dienas plānā ietilpst arī līdzi paņemtās pusdienas - zupa, ko ieliet metāla katlā un uzsildīt turpat uz grila. Bet arī šoreiz vēdera vajadzības labprātīgi tiek ignorētas. Nav tak laika! Kamēr vieni kaito, citi izmēģina spēkus vindsērfingā. Tas nu gan ir pacietības bieds, jo strauji progresēt pāris dienās šai sporta veidā ir bezcerīgi. Vairāk vai mazāk viss laiks paiet, gāzelējoties uz kustīgā dēļa, lai tikai nostāvētu. Nemaz nerunājot par kustību noteiktā virzienā. Pūsdami un elsdami, iesācēji atkal un atkal velk augšā ūdenī guļošo buru, lai jau pēc divām, trim sekundēm iegāztos no jauna ūdenī. Šad tad dabū ar bomi pa pieri, šad tad virsū uzkrīt visa bura, un, iznākot krastā, sajūta kā būtu pāris stundas rukājis sporta zālē.
Līdz ar saulrietu prom pošamies arī mēs. Galu galā jātiek atpakaļ līdz pašai Ventspilij un vēl tālāk. Kempingā sagaida prāvs pulks jaunu atpūtnieku - bariņš latviešu, kas, sasēduši uz koka bluķiem ap ugunskuru, vienu pēc otras rauj vaļā klasiskos dziesmu gabalus. Sākot no "Pilsētā, kurā piedzimst vējš...", beidzot ar "Jehal v poezd nomer pjaķ, Baku-Erevan...", kuras tālākais teksts nav domāts bērnu ausīm... Bet mēs, vēl slābanāki kā pirmajā vakarā, turpinām skatīties sērfa filmas otro daļu. Kūp vīraka kociņš, odi kož pat cauri džinsenēm, un filmas beigu titrus vismaz man tā arī neizdodas sagaidīt.

Nākamās dienas rītā prognozes skeptiskas un sejas drūmas. Nekur nav vēja. Pēdējā nometnes diena varbūt būs jāpārceļ. Taču beigās viss izvēršas diezgan cerīgi. Kā izrādās, lai apgūtu vindsērfingu, pārāk liels vējš un viļņi ir tikai traucēklis, tāpēc daži cītīgi nododas šim sporta veidam. Pārējie drusku paslinko, uzsplēlē volejbolu, kamēr rokas paliek zilas, vai lēnu garu paairējas uz sērfa dēļa. Pārāk ilgi nevar, jo ūdens joprojām ir ļoti auksts. Vēl kāds snauž turpat pludmales smiltīs, meitenes paklačojas un visi vienkārši čilo. Līdzās plīvo nometnes karogs un saproti, ka pie šāda dzīves ritma varētu pavisam viegli pierast. Tiesa, līdz sērfotāja iedegumam neizdodas tikt - pārāk maz saules, bet mati gan, pat mazgājot, tādi puspinkaini un vēja appūsti. Tieši tā kā jābūt... Pēcpusdienā pošamies uz māju pusi, viegla un patīkama noguruma pārņemti.

Nākamās sērfa nometnes datums: 14. - 16. augusts. Sīkāks info: www.boards.lv un www.aloha.lv

Foto: Flēra Fedjukova

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: