SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Mājas vīns, tomāti un īpaša savdabība. Tas nebūt nav vienīgais, ar ko lepojas Moldova, taču, iespējams, tieši šīs lietas ir pirmās, kas iešaujas prātā, domājot par vienu no kādreizējām Padomju republikām. Nedaudz vairāk kā 4 miljonu apdzīvotā valsts joprojām sašķelta divās daļās - Piedņestra un pārējā Moldova. Uzskati, valoda un sapņi par nākotni šeit dzīvojošajiem gaužām atšķiras. Raksts Prednestrovskaya Pravda pirmajā lapā - Krievija atzinusi Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. Starp rindiņām izskan nostalģiska cerība „Un kad tad mūs?". Pasaules lielākā valsts joprojām ir daudzu piedņestriešu apsolītā zeme, un teju ikviens klusībā cer reiz doties turp, dzīvot un strādāt. Maskavā vai Sanktpēterburgā. Nekā agresīva, taču līdz kaulam prokrieviski. Kamēr tur, otrā robežas pusē, moldāvieši par savu svarīgāko mērķi noteikuši pievienošanos Eiropas Savienībai. Šobrīd dzīve kā sprostā - lauksaimniecībā varētu daudz saražot, taču nepirks ne Krievija (principu pēc), ne Eiropas Savienība (neatbilst standartiem). Bet par apsolīto zemi kļuvusi Rumānija un Itālija, valodas radniecības dēļ un varbūt vienkārši tāpēc, ka tur būtu labāk...

Cauri Piedņestrai

Ja par ceļojuma starta punktu esat izvēlējušies kaimiņos esošās Ukrainas pilsētu Odesu, visticamāk ceļu līdz pašai Moldovai nāksies mērot caur Piedņestras republiku - autonomu Moldovas daļu, kas, starptautiski gan neatzīta, tomēr lepojas ar savu armiju, policiju un gandrīz nekādu komunikāciju ar pārējo valsti. Izvēlētais transportlīdzeklis - autobuss, mērķis - Kišiņeva. It kā jau Odesas autoostā atiešanas laiku saraksti izvietoti, taču ne kāds zina, kur meklējams pats spēkrats, ne arī to, cik ilgi tas čunčinās līdz konkrētajam galamērķim. Biežāk dzirdamās prognozes - 200 km, 9 stundas. Visbeidzot izdodas pamanīt vietējo fīrmani, kas, skaļi bļaustīdamies, sēdina visus pa mikroautobusiem. Mūs, kā reiz, viņam izdodas jo īpaši apvārdot un pierunāt braukt ar taksometru, vecu pirmo Golfu. Tiesa, ar ļoti labu un sakarīgu šoferi.

Pēc pusotras stundas brauciena nākas apstāties - Piedņestras robeža. Atmiņā uzreiz uzplaiksnī iepriekš kaut kur interneta tīmekļos lasītais, kā tā tāda naudas kāstuve vien ir un ar to jārēķinās. Arī palūkodamies uz robežsarga spīdošajām acīm, kas rūpīgi pēta iesniegtās pases, saproti - o, jā, viņam radusies interese. Tūlīt pa rāciju kaut kas tiek visiem izziņots, bet kāds no tūristiem aicināts doties līdzi. Mācība viena - nekad neteikt, ka kabatā ir arī skaidra nauda. Ja pateiksi 150, viņš arī paprasīs 150. Tāpēc tikai loģiska ir atbilde, ka skaidras nauda šobrīd „uz rokas" nav, tikai norēķinu karte.
Pēc nelielas pārdomu pauzes robežsargs lūdz sekot pie maiņas priekšnieka. Gudrs būdams, saprotu, kā tās lietas darāmas un, uzrādot pases, vienā no tām ielieku 10 eiro. Priekšnieks domīgi paskatās, it kā ieliek tos 10 eiro atpakaļ un lūdz doties līdzi uz imigrācijas policiju, nelielu būdeli turpat blakus. Viss norit kā pa diegu - tiek uztaisītas imigrācijas kartiņas un atdotas pases, bez 10 eiro. Kad jau šķiet, viss nokārtots un esi gandrīz paspējis izbraukt no pierobežas joslas, automašīnas spogulī pamani kādu traucamies nopakaļ. Kas nu?! Pieskriedams robežsargs neapmierināts norāda - ātri uz priekšnieka kabinetu! Tur priekšā jau sēž gan puisis no imigrācijas posteņa, gan pats priekšnieks. Kad jau liekas, cauri būs, viens no viņiem domīgi pasaka frāzi, kas jo īpaši mīļa un prātā paliekoša kļūst uz visu ceļojuma laiku - Kuda že ti naši jevro pavjoz? (Bet kur tad mūsu eiro vedīsi?) Mazliet apmulsis uzreiz atvainojos, ka tā sanāca, un promejot atstāju vēl 10 eiro...

1940. gadā Padomju armijas okupētā Moldovas daļa savulaik attīstītās rūpniecības vietā šodien pirmajam iespaidam piedāvā šķietami bezgalīgu, plakanu zemi, taisnu ceļu bez līkumiem un izdegušas pļavas 30-40 km garumā. Pretēji latvju kūlas dedzinātājiem, piedņestrieši jo īpašu naski uz salmu dedzināšanu rudenī. Skats gluži kā pēc kara. Lielākā daļa iedzīvotāju ir krievi, Padomju laikos iebraukušais darbaspēks, un tieši tamdēļ nerimstas nemitīgā rīvēšanās starp autonomo republiku un pārējo Moldovu. Pat paralēli ceļam esošais un nu jau daļēji izlaupītais dzelzceļš, kas savieno Ukrainu un Moldovu, jau sen kā vairs nedarbojas - Piedņestra to vienkārši nelaiž cauri.
Brauciens līdz pirmajai pieturvietai nav pārlieku interesants - apkārtne ir diezgan tuksnešaina un to atdzīvina vien ik pa laiciņam dežūrējošie ceļu policisti. Kā zina stāstīt mūsu šoferis, oficiāli seši no desmit iedzīvotājiem te strādājot kādos „orgānos" - vai viņš būtu robežsargs, muitnieks, ceļu policists vai armijnieks, divi - kaut kur citur, bet atlikušie divi ir bezdarbnieki. Tāds daļēji legāls valsts rekets, kad oficiāli darbs ir gandrīz visiem, bet reāli samaksāt nevar.

Galvaspilsēta Tiraspole. Pilnīgi vēlīns 70. gadu Padomju monstrs ar pāris kafejnīcām un Dom Sovetov ar paša Ļeņina stalto stāvu priekšgalā. Iespējams, vienīgā modernā būve ir monstrozais futbola stadions ar pavisam jaunām tribīnēm un ziliem krēsliem. Starp citu, kvalifikācijas maču te aizvadījusi arī Latvijas izlase. Ja esat Tiraspolē ap Lieldienu laiku, noteikti aizejiet līdz Suvorova piemineklim pilsētas centrā. Slavenāks par pašu karavadoni gan ir viņa zirgs, kuram svētku dienās kāds allaž pamanoties nokrāsot olas...
Upes otrā pusē atrodas Benderi, it kā atsevišķa pilsēta, taču organisks Tiraspoles turpinājums. Tās pašas blokmājas, vietām gan pamestas, un skaistais Benderu cietoksnis. Tiesa, gaisotne mazliet depresīva. Visticamāk tamdēļ, ka kopš Padomju Savienības sabrukuma laika un rūpnīcu slēgšanas (strādā tikai divas), lielākai daļai iedzīvotāju nav darba. Benderos joprojām izvietoti krievu armijas miera uzturēšanas spēki, taču nekāda militāra agresija absolūti nav jūtama.
Izbraucot no Piedņestras republikas, atkal priekšā postenis. Šoreiz gan nekādas kontroles nav, par visu jau ir samaksāts un attiecīgi par to noziņots. Pa vidu tā saucamā buferzona, pēc tam Moldova. Taču arī te robežkontrole (vientuļa būdiņa trim cilvēkiem) nav īpaši stingra, galu galā vienreiz valsts teritoriju jau esi šķērsojis.

Kišiņevas danči

Īstas skaidrības par to, kur Kišiņevā nakšņosim, nav. Vien šoferis zina stāstīt, ka stacijas tuvumā mēdzot uzrasties vietējie tantuki ar šiltēm rokās par iespēju izīrēt kādu istabiņu. Dienas laikā gan nevienu tā arī neizdodas uziet un līdz 8 vakarā, kad esot īstais pulcēšanās laiks, arī nevaram gaidīt. Tā nu dodam priekšroku braucienam līdz centram (trolejbuss maksā tikai 1 santīmu!), kur gadās ieklīst kādā visai dīvainā krodziņā. Kakadu šveicars ir melnādainais, oficianta vaibsti liecina, ka viņš nāk no arābu zemēm vai Indijas, bet tam visam pa vidu - tipiska Moldovas virtuve. Sekojot viesmīļa ieteikumiem par naktsmītnes iespējām, nākas pamatīgi vilties. It kā jau tikai 2,50 Ls no cilvēka, bet diezgan pabaisas kopmītņu stila istabas ar brezenta gultām un izlietni dušas vietā. Turklāt telpas jāatstāj jau 8 no rīta. Pat mēs, tādi nepretenciozi mugursomnieki, šeit tomēr nepaliksim. Tā vietā dodam priekšroku kādai viesnīcai (tūrists). Krietni dārgāka - 7 Ls no cilvēka, taču Padomju laika numuriņi, kas remontu, šķiet, pēdējo reizi piedzīvojuši 70. gados, ir tīri un kārtīgi. Atgriežoties viesnīcā ap vakara pusi, nākas piedzīvot ko nervus kutinošu. Lifta durvīm jau lēni veroties ciet, pēkšņi pamanām, ka milzīgā ātrumā pakaļ metas viesnīcas apsargs. Gluži kā kinofilmas varonis viņš burtiski pēdējā brīdī, paraudams vaļā durvis, ienirst liftā. Doma viena - kas tad nu šoreiz?! Taču varonīgais sargs vien lēnprātīgi pavaicā - Ģevučki ņenada?(Meitenes nevajag?)...

Kišiņevā neko tādu, ko varētu saukt par veco arhitektūru, vairs neatradīsiet. Lai gan dārdzības ziņā Moldova daudz neatpaliek no Latvijas (izņemot, piemēram, sabiedrisko transportu, tomātus u.c.), luksusa klases automašīnas saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem un pārāk daudz labu restorānu arī te nav. Galvenokārt tie izretojušies tikai vienā centrālā bulvāra pusē, līdzās ārvalstu vēstniecībām. Otrpus ielai - vienkāršāki krodziņi, kur paēst par 3 Ls.
Mums laimējas pilsētā viesoties tieši 27. augustā, kad Moldova svin valsts svētkus. To galvenā norises vieta, protams, centrālais bulvāris. Šai dienā slēgts un atvēlēts dažādiem pasākumiem. Lielā skatuve, tirdziņš, programma visas dienas garumā un kas patiesi fenomenāls - tuvējā parkā sapulcējušies vietējie pensionāri un gluži kā senā jaunībā ļaujas danču burvībai. Spēlē orķestris, tantuki un onkuļi iegājuši pilnīgā azartā un ik pa brīdim aiztek līdz blakus krodziņam iestiprināties. Dievīgs skats!
Vakarā vietējo popstāru koncerts. Briesmīgs! Ne jau repertuārs, bet skaņas kvalitāte. Ārprātīgs troksnis, viss pļerkšķ un tarkšķ. Tā vien šķiet, ka tumbas tūlīt izlaidīs garu. Bet kulminācijā - salūts. Nu jā... Kā vietējie sprieda, kādam tur kāzās esot bijis lielāks. Tādi vienmērīgi un lēni puffff, puffff, puffff no vienas un tās pašas vietas.

Cauri Moldovai

Lielo automašīnu īres kompāniju piedāvātās cenas ir visai šausminošas (vidēji 120-130 eiro dienā), tāpēc krietni vien izdevīgāk ir izmantot vietējo kompāniju pakalpojumus. Sistēma gan ir interesanta. Ierodamies, prasām, vai iespējams norēķināties ar kredītkarti. Puisis pie letes tā arī skaidri pasaka - Nu, jā, it kā jau var, bet tad man būs oficiāli jāreģistrē. Īpašu iebildumu nav, tāpēc samaksāts tiek skaidrā. Nākamais posms - drošības nauda. Kad vaicājam, kā tā tiek aprēķināta (no mašīnas vērtības vai tml.?), puisis domīgs paceļ galvu, palūkojas gaisā un nosaka - 300 eiro. Visu cieņu aprēķina metodei... Šoreiz gan summa tiek novilkta no kartes, taču arī te bez īpatnībām neiztikt. Turpat ceļotāju klātbūtnē nomas darbinieks piezvana uz banku un mutiski piesaka, lai uz kartes tādas un tādas rezervē nepieciešamos eiro. Līdzīgi arī, atgriežot auto atpakaļ, - zvans uz banku un lūgums rezervēto summu atcelt. Tiesa, atcelta tā tiek tikai pēc mēneša, liekot drusku panervozēt.

Visbeidzot auto ir rokā - 2002. gada Opel, kas pie mums jau sen kā būtu nogādāts autokapsētā. Pretēji Krievijai, kurā bekpekerus redz ik uz soļa, Moldovā no tiem nav ne miņas. Skaidrojums pavisam vienkāršs - nav, kur pārnakšņot. Ja ir viesnīcas, tad tikai rajonu centros, kurus mugursomnieki reti iekļauj sava maršrutā. Tie vienkārši ir garlaicīgāki, turklāt padomiskā garā celtās viesnīcas uz kopējā valsts fona nav nemaz tik lētas. Tā nu naktsmītnes meklējumi ātri vien kļūst par galveno rūpi ceļojuma laikā.

Iecerētais galamērķis - Staraya Arhej (Orhei Veči) un Saharna, vietas, kur apskatāmi klintīs cirsti klosteri. Visai vilinoša gan šķiet doma pa ceļam piestāt slavenajā Cricova vīna darītavā, ko gluži kā obligātu apskates objektu iesaka teju katrs vietējais. Arī informācijas bukleti pilni slavas vārdiem par šo vietu. Milzīgs uzraksts, uz kura lepni gozējas „Cricova Regatul Vinului", taisns ceļš tālumā uz priekšu un šlakbaums tā sākumā. Atrast izslavēto vietu nav grūti, neiespējami, kā izrādās, ir tajā iekļūt. Apsargs domīgi norāda, ka te tālāk nedrīkst braukt, jo tas, lūk, esot valdības ceļš. Čunčinādami cauri tuvējam ciematam, atrodam citu iebraukšanas vietu teritorijā. Taču arī te seko atteikums, jo ekskursijas iepriekš jāpiesaka. Kad gribam tādu pieteikt, mums paskaidro, ka te jau neviena pašlaik nav un pieteikt arī nevar. Pēdējā cerība ir vīna darītavas telefona numurs, uz kuru tā arī neviens neatbild. Izmēģinot laimi otrajā no valsts slavenākajām vīna darītavām - Milestii Mici, nākas atdurties pret to pašu sistēmu. Vīna pagrabus tā arī neredzējām... Starp citu, Milestii Mici iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā lielākais pazemes vīna komplekss pasaulē.

Staraya Arhejev (Orhei Veči) savulaik esot bijis vesels ciemats. Šodien palikušas vairs tikai necilas klintīs cirstas drupas, kuru galvenie iemītnieki ir vietējais kazu ganāmpulks. Ne kontroles, ne samaksas - vienkārši ej un klīsti pa tūristu iemīto taku. Ceļa galā ir otrs apskates objekts. Te gan jāapstājas, jānopērk biļete un auto jāatstāj vietējā etnogrāfiskā sētā. Kāpdams augšā, klusībā jau gaidi ko iespaidīgu - klintīs cirsts klosteris tak nemaz nevar tāds nebūt! Taču kā izrādās, viss ir krietni vien piezemētāks. Un tomēr skaisti - neliela baznīca, zvanu tornis un mazs lodziņš. Ienākot dievnamā, skatam paveras maza istabiņa, miniatūras lieluma altāris un kādas piecas klintīs cirstas celles tam līdzās. Šķību aci uz ciemiņiem noraugās vietējais mūks, kas vientuļi te dzīvo jau veselu mūžību. Vismaz tik ilgi, šķiet, nokalpojis viņa talārs - nu briesmīgi novalkāts. Izrādās, kādreiz bijis grezns zamša halāts.
Lielākā daļa tūristu ir pareizticīgie, kas šurp dodas, piemēram, iesvētīt krustiņus. Uz klostera sienām atrodama visai dīvaina un vienlaikus mazliet baisa lasāmviela. Uz A4 formāta plakātiem sadrukāti dažnedažādi ārpasaulīgi vēstījumi - „Pirms ienesiet šeit kādus produktus, noplēsiet svītru kodu, jo katrā no tiem iekodēts sātana skaitlis 666"; „Sievietēm nebūs vīrieša drēbēs staigāt un vīriešiem sieviešu, jo tas nāves grēks"; vai arī „Būs laiki, kad nākšot telefoni bez vadiem un ka jauniešiem tie ļoti populāri būs, jo antikrists caur tiem ar viņiem runās, un tad nāks pasaules gals". Lieki piebilst, ka vientuļais mūks visā pārliecībā tam arī tic...

Tuvējā ciematā izdodas atrast kādu pavisam jauku un omulīgu veikaliņu. Tā lielākais dārgums - mājas vīns, ko ciemiņiem uznes turpat no pagraba (2 litru pudele maksā nieka 80 santīmu!). Drīz vien atsākas naktsmītnes meklējumi. Kā norāda pārdevējs, netālu dzīvojot kāda tante, kas piedāvājot naktsmājas. Kad nokļūstam līdz viņai un taujājam par iespēju pārnakšņot, tantuks bažīgi izprašņā - Kas teica, ka var palikt? No kurienes to zināt? Galu galā noskaidrojas, ka tieši šobrīd viss esot aizņemts, bet tur tālāk atrodas viens veikals, kurā izīrējot istabas. Sekojam norādēm, taču izrādās, ka saimnieki šobrīd nav mājās, tāpēc drusku jāuzgaida. Nekas cits neatliekt, kā ērti iekārtoties turpat veikala priekšā. Alus, maize, desa ir, vajag tomātus. Kad palūdzam garām ejošajām meitenēm nopirkt kādu kilogramu, viņas nekautrējas piebilst - Nu jā, varētu, bet tas maksās 10 lejas (50 santīmi). Sarunāts, nekādu problēmu. Tiesa, pēc kāda laiciņa dažu tomātu vietā viņas atstiepj kilogramus piecus...
Sēžot ārpusē uz koka bluķiem un sūcot aliņu, pēkšņi pamanām rosību visapkārt - cits aiz cita atveras pagalmu vārti un lēnā solī, gluži kā apmātas pa galveno ceļu nāk govis. Gandrīz neviena neskubinātas tās apzinīgi iesoļo māju pagalmos. Un katra savā! Fantastisks skats!

Pēc kāda laika ierodas veikala saimnieki. Ziņa nav iepriecinoša - parasti jau palikt var, tikai šoreiz braucot ciemiņi. Bet, lūk, nākamajā ciematā ir kāda viesu māja. Braucam. Izrādās, arī tur viss ir pilns, taču mūs tik un tā uzņemšot. Tiesa, negaidītājiem ciemiņiem tiek ierādītas pašu saimnieku istabas - dīvāns dēla istabā un darbistabā. Luksus pēc pilnas programmas, tā teikt! Par maltītes bagātību vakariņu laikā sūdzēties būtu grēks - 4 veidu salāti un uzkodas iesākumam, baklažāni tādi un baklažāni šitādi. Tam seko moldāviešu nacionālā zupa zama - vistas zupa ar pašu gatavotiem makaroniem un tā saucamo kislij kvass jeb īpaši sarūdzinātu, saskābinātu kvasu. Ak, jā, vēl kāpostu tītenīši un, protams, no pagraba uzstiepts mājās vīns. Naktsmājas - aptuveni 6 eiro, pusdienas ar 3-4 litriem vīna vēl kādi 7 eiro no cilvēka.
Kad garšas kārpiņas apmierinātas pilnībā, varam ļauties draudzīgai papļāpāšanai ar nama saimnieku. Izradās lauku tūrisma biznesā kungs darbojas jau 7 gadus un kopā ar vēl kādu reiz Amerikā sastaptu moldāviešu dāmu ir vienīgie valstī, kas ar to nodarbojas. Tikai divi cilvēki visā Moldovā! Pateicoties tam, nopelnīt varot diezgan labi, arī dēls Londonā skolojas. Tik pats nams tuvumā esošās upes dēļ katru gadu applūstot. Tāds sīkums...

Nākamais pieturpunkts mūsu ceļojuma maršrutā ir Saharna, lielākais pareizticīgo klosteris Moldovā, kas joprojām darbojas. Klosteris kā jau klosteris, vien stikla būros kaudzītē saliktie mirušo kauli šķiet mazliet dīvains pareizticīgo apglabāšanas veids. Uz tevi noraugās vairāki desmiti galvaskausu...

Vēdera pavēlnieks

Ceļš līdz valsts ziemeļu lielākajai pilsētai Sorokiem, šķiet, pārdzīvojis vairāk nekā tikai karu. Pilnīgs ārprāts! Milzīgas rises, bedres, kuras ne izbraukt, ne apbraukt, un retas asfalta paliekas, kas kulšanos padara vēl mokošāku. Brīžiem šaurā spidometra bultiņa noslīd līdz pat 3 km/h! Ātrāk pabraukt vienkārši nav iespējams. Gluži kā gliemezis nieka 30 km velcies veselas trīs stundas!
Iebraucot Sorokos, atmiņā uzplaiksnī Kišiņevas autonomā strādājošā puiša teiktais - Uz Sorokiem?! Nē, tur nebrauciet. Tur dzīvo ļoti daudz cūku. Loģiski rodas jautājums - Kā cūkas, dzīvnieku daudz? - Nē, cilvēki - cūkas... Un, kā vēlāk izrādās, tālu no patiesības tas arī nav. Iebraucot Sorokos, skatam paveras baisi piegružotas ielas un nomales, un bez tā viena cietokšņa pilsēta ne ar ko dižu nepārsteidz. Ja nu vienīgi ar vakariņu meklējumiem. Piebraucam pie viena restorāna - viss aizņemts, kāzas. Aizčunčinam līdz otram - atkal kāzas. Līdz trešajam - kāzas. Izrādās esam ietrāpījuši vienā no tām divām sestdienām gadā, kad vietējie masveidā izprecina savas jaunās atvases - visi lauku darbi apdarīti, tāpēc var ļaut vaļu svinībām.

Arī nākamajā restorānā lepni gozējas bagātīgs kāzu galds, taču saimnieki apņēmības pilni mūs ātri pabarot. Kaut ko pasūtīt īsti nav laika, tāpēc vēderu nākas iepriecināt ar to, kas tiek dots. Iesākumam tradicionālā zupa zama, jau iepriekš pārbaudīta vērtība. Pēcāk cits nacionālais lepnums - tocana. Un te sākas pats interesantākais... Viena no izslavētā ēdiena sastāvdaļām ir mamaliga jeb rupji malta kukurūzas biezputra. Nu tad uz šķīvja gozējas tāds kārtīgs putras klucis. Līdzās tam - nu ĻOOOTI trekna aitas gaļa, sutināta ar sīpoliem. Lai vēl neliktos par maz - omlete, apkaisīta ar ĻOOOTI treknu bryndza sieru. Un kā jums liekas, kā vēl netrūkst? Protams, milzīgs toveris skābā krējuma! Tik pēc visa notiesāšanas milzīgā ātrumā attopies, ka grandiozā tocana par tava vēdera pavēlnieku kļūs vismaz uz dienām trim. Ceļabiedrs, no kura nevar paslēpties...

Beltsi ir otra lielākā pilsēta Moldovā. Tur pavadām veselu pusstundu, ar ko pilnībā pietiek, lai apskatītu centrālo pieminekli - tanku. Tālākais maršruts ved virzienā lejup gar Rumānijas robežu. Asfaltu nomaina grunts un neskaitāmi ciemati viens pie otra. Milzīgie lauki kā nosēti zosīm, un te beidzot izdodas pamanīt arī vecās, pirmspadomju laika celtās mājeles. Pārņem tāda viegla un patīkama lauku sajūta.
Uz kādu brīdi pieturam pie kāda veikaliņa mazajā Lucāceni ciematiņā. Te nopērkama tikai desa ar zilganu nokrāsu un „Ņiļežki kaif" prezervatīvi par pāris santīmiem. Lielo ziņkāri par ārvalstu ciemiņiem neslēpj arī kāds vietējais garā vājais. Sirsnīgs bez gala un nesmādē kopīgi uzpīpēt. Krieviski viņš neprot gandrīz ne vārda, tomēr pamanās norādīt uz savu govi, kas tur tālumā ganās, un apkārt klīstošajām zosīm - Gus, gus... Taču atliek vien piebilst - Jā, jā, gus, gus, laba uzkoda -, kad draudzīgais kungs pēkšņi metas pakaļ vienai no zosīm! Ja bravūrīgo mednieku neizdotos laikus apturēt, savu "labo uzkodu", lauztu kaklu, dabūtu turpat uz vietas.

Droši un pārliecinoši braucam pa kartē koši sarkanā krāsā iezīmēto ceļu. Līdz asfaltu nomaina arvien briesmīgāks asfalts, bet vēl tālāk grunts... Šaubu pārņemti kartē ieskatāmies teju pēc katra kilometra - Vai tiešām šis ir tas ceļš? To pašu jautājam vietējiem, kad iecerētais maršruts pārtop teju par neizbraucamu meža stigu. Dzirdams tikai viens - Jā, jā, ir īstais. Kad veiksmīgi izdodas aizkulties līdz kalna augšgalam, skatam otrā pusē paveras...milzīga peļķe. Apgriezties un braukt atpakaļ nav iespējams - ceļš ir pārāk šaurs un turpat līdzās uz Rumānijas robežas novilkts dzeloņdrāšu žogs. Nekā cita neatliek, kā cerēt uz veiksmīgu sagadīšanos un braukt cauri. Kā būs, tā būs, ja ne - izstumsim. Pēc kāda brīžam esam jau peļķes otrā pusē. Bet par to, kas sekos tālāk, pat bail domāt. Tiesa, kā vēlāk izrādās, nav pamata - kilometru pēc kilometra ceļš atgūst savu sākotnējo izskatu.

Gluži kā rudens Siguldā

Nākamais pieturpunkts - Kahulas (Cahul) pilsēta pašos valsts dienvidos, taču līdz tai vēl jānokļūst. Pa ceļam ir vēl kāda mistiska pilsēta, kuras vienīgā viesnīca uz tobrīd ir remontā, un taksista ieteiktās dzelzceļnieku kojas arī mums liegtas, jo tajās drīkstot nakšņot tikai dzelzceļnieki. Tālākajā ceļā, pavisam negaidot, nākas šķērsot vēl vienu autonomu republiku Moldovas teritorijā - Gagūziju (Gagauzia). Sava valdība un valoda, taču ne armijas, ne policijas, tātad arī robežkontroles ne. Par iebraukšanu „valstī" informē vien simbolisks uzraksts. Krievu-tatāru pēcteči, šiltes un plakāti gagūziešu kirilicā un milzīgs, plats ceļš cauri Kirsovas pilsētai. Tāds kārtīgs miests, sādža tās vislabākajās izpausmēs - žogs gar ceļa malu, māja pie mājas un to priekšā uz soliņiem sasēduši tantuki lieliem lakatiem galvās. Šķeļ sēmuškas uz nebēdu! Tiesa, kad, šejienes eksotikas valdzināts, gribi iemūžināt lielisko ceļmalas veikalu, kāds metas klāt un tramīgi jautā, ko mēs tagad darot, kāpēc kaut ko tādu būtu jāfotografē utt.

Taču mērķis ir viens - atrast Moldovā arī kādu patiesi mīlīgu pilsētu. Arī te taču jābūt savai Kuldīgai, Cēsīm. Visas cerības uz Kahulu. Izbraucot cauri Gagūzijai, nonākam teju pašos Moldovas dienvidos. Sajūtas, izkāpjot no auto, mazliet sirreālas. It kā 35 grādu karstums, bet Gagūzijas zaļos vīna laukus te nomainījušas melnas saulespuķes, koki krāsainām lapām un rudenīga saulesgaisma. Gandrīz kā septembra beigas Siguldā. Diemžēl arī Kahula nešķiet daudz pievilcīgāka par citām Moldovas standartpilsētām, lai gan valsts dienvidi ir krietni vien tīrāki, sakoptāki un pārtikušāki. Kaut kas tiek atjaunots, uzlabots, pat divas no trim pilsētas viesnīcām ir privātas, kas šejienes ekonomisko principu apstākļos ir retums. Izmēru ziņā Kahula nav lielāka par pašmāju Alūksni, ļoti kompakta pilsēta ar nelielu centrālo laukumu un estrādi, kas jo īpaši šarmanta kļūst svētdienās un svētkos, kad no kultūras nama tiek iznestas tumbas, kāds vietējais talants spēlē vijoli, bet sanākusī publika ļaujas dančiem turpat uz deju plača.

Mūs gan urda vēlme nomēģināt kādu vietējo naktsklubu. Pārvarot face control, speram soli Space telpās, kas izrādās visai pieklājīgs Essential stila līdzinieks - gaumīgs dizains, balti ādas dīvāni, labi dīdžeji un pat ļoti sakarīga publika. Īsti netop skaidrs, kā šai pasaules nostūrī, kur viss cits šķiet mazliet pusaizmirsts, pēkšņi var būt arī kaut kas tāds. Izrādās, Kahula lepojas ar veselām trim universitātēm. Un tad jau sakarību virkne vairāk kā skaidra - jaunieši, tusiņi, aktīva naktsdzīve.
Kad, mājās braucot, ar vienu kāju jau esi iekāpis taksometrā, nez no kurienes uzrodas vēl kāds, kura šoferis piedāvā aizvest par velti. Mazliet dīvaini, taču pārāk kārdinoši, lai atteiktos. Pa ceļam aizsāktā saruna galu galā izvēršas vairāku stundu diskusijā, stāvot turpat pie viesnīcas durvīm līdz pat 6 no rīta. Šoferītis, izrādās, dzīvē piedzīvojis vairāk, kā daži labi kopā. Bijis zaglis, drusku pasēdējis. Tad aizbraucis strādāt uz Austriju, atkal pasēdējis. Tā klausoties, pamazām atskārsti, ka patiesībā jau tas, kas notiek Moldovā, pirms gadiem astoņiem vai vairāk, bija arī mūsu ikdiena. Korupcija, legāls valsts rekets, melnā kase utt. Ja gribi uzsākt kādu biznesu, rēķinies, ka savu daļu noslauks atbildīgie posteņi. Ja nemaksāsi, bodi slēgs. Tāpēc nav brīnums, ka pieklājīgas, rietumu standartiem atbilstošas viesnīcas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un tūrisms vēl ir „bērna autiņos".

Kur nakšņot? Uz visu postpadomju monstra fona Green House šķiet jo īpaši patīkama. Divstāvu privātmāja, kas pirms gadiem pieciem pielāgota viesu uzņemšanai. Nedaudz ārpus centra, taču ar skaistu pagalmu un labām brokastīm.
Kur paēst? Viesnīcas Marco Polo restorāns ar dārzu un milzīgu kamīnu ārpusē, kurā čurkst grilēta gaļa. Droši ejiet klāt un vaicājiet pavāram - viņš godprātīgi ieteiks labākās ribiņas. Arī 2006.gada PRCARI baltvīns izrādās tīri baudāms. Restorānā dārgākais, 5,50 Ls (Rīgā-7,50 Ls veikalā Stockmann). Tiesa, saldētavā vietas pietiek tikai vienai pudelei, otro par atdzesētu vairs nenosauksi. Starp citu, visa ceļojuma laikā šī kļūst par vienīgo vietu ārpus Kišiņevas, kur izdodas sastapt vēl pāris citu ārzemnieku. Kā var nojaust, tas šeit nemaz neesot nekas neparasts.

Moldovas iepazīšana tuvojas beigām. Vēl tikai pāris stopētājas pa ceļam, kas labprāt sastāda lamu vārdu vārdnīcu, un ceļš līdz Kišiņevai (aptuveni 250 km). Iecerētais maršruts liek braukt cauri Piedņestrai. Jau atkal... Uz robežas starp autonomo republiku un Moldovu problēmu nekādu - par 50 centiem nopērkam tranzītpasažieriem nepieciešamās vīzas, aizpildām imigrācijas lapiņas un prom. Taču Piedņestras otrā pusē gaida slavenā „Kuda že ti naši jevro pavjoz?" robežkontrole. Šoreiz gan mums gadījies tāds skarbāks taksists - normāls mužiks tā ap 45, ar savu skatījumu par lietām un stingru nostāju - Bet tu nemaksā un viss! Tā nu apņēmības pilni un īpaši samācīti izstrādājam plānu - viens (ļaunais) iet iekšā un mēģina visu nokārtot bez 10 eiro, otrs (labais) ir kā rezerves variants - ja nu nekādi, tad aši kaut ko iešņāps. Kad gaidītās aktivitātes no mūsu puses neseko, muitas darbinieks lepni paziņo, ka, lai izbrauktu cauri Piedņestrai, iepriekš Kišiņevā jāpiereģistrējas, ka esam bijuši Moldovā. Tad nu centīgo darbinieku acu priekšā zvanam Latviju pārstāvošajam konsulam Moldovā, kas skaidri un gaiši paziņo, ka Eiropas Savienības pilsonim nekas tāds nav nepieciešams. Tā arī paskaidrojam robežpunktā strādājošajiem. Tālākā saruna risinās apmēram šādi: Pag, pag, diez ar kādu konsulu jūs tagad runājāt? - Ar Moldovas. - A kas mums Moldova?... Tā nu pēc gandrīz stundu ilgas stīvēšanās, top skaidrs, ka būs vien jāizmanto tas rezerves variants. 10 eiro un ar pasēm rokās beidzot varam pamest šo „draudzīgo" valsti...

Vērts zināt

- Piedņestras republikā valdošā ir krievu valoda - prese, ikdienas sarunvaloda utt. Kamēr Moldovas dienvidu daļā krievu valodu zina vairs tikai retais.
- 1 Moldovas leja (MDL) = 0.089 USD / 100 MDL = 8.99 USD
- Ceļu kvalitāte Moldovas dienvidu daļā ir pilnīgi O.K., kā pie mums un varbūt pat labāk.

Raksts ievietots 2009gadā

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.