GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Kostarika

Citādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaRakija un nepieradināts skaistumsKišiņevas danči un Piedņestras kolorītsUkrainas pludmaļu kolorīts un Odesas stāstiKalni, vīns un Pikaso par latu

Kostarika

Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Ziemeļamerika · kostarika · Kostarika · Guntis Ērglis

Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna

Autors: Guntis Ērglis4 ATSAUKSMES

Kostarika ir kontrastu zeme. Skaista, bagāta un dienvidniekiem neraksturīgi sakopta. Braucot cauri teju visnomaļākajiem laukiem, ceļmalas ir izpļautas un tīras. Lai arī maza un kompakta valsts, Kostarika prot pārsteigt ar spilgtu dažādību. Karību jūras piekrasti un valsts vidieni apņem dzīvi un pavisam īsti džungļi. Augstkalnu apgabalus nemitīgi ieskauj mākoņi, tāpēc te ir ļoti mitrs un sulīgi zaļš. Turpretim Klusā okeāna pusē klimats ir krietni vien sausāks un putekļi noklāj teju visu, kas gadās tiem ceļā. Ak, jā un vēl vulkāni - aktīvi un neaktīvi, vairāk kā simts visā valstī.
Iespējams atteikšanās no savas armijas (pirmā valsts pasaulē, kas to izdarījusi) bija kā papildus stimuls Kostarikas straujākai attīstībai. Nauda tiek ieguldīta elektro un vēja enerģijas ražošanā, top projekti par vulkāna spēka izmantošanu līdzīgiem nolūkiem. Turklāt Kostarika ieņem pirmo vietu pasaulē banānu un ananāsu ražošanā.
Par to, ka šī ir pārtikusi zeme, liecina jau tas, ka, ieejot kādā no Sanhosē krodziņiem, biznesa lenču vai vakariņas bauda lielākā daļa vietējo. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi, taču bez liekas iztapības tūristiem. Pie viesnīcas jūs nesagaidīs 7 apkalpotāji, kas tā vien deg nepacietībā panest smagos koferus. Taču, ja ko palūgsiet, jums palīdzēs. Pat, ja nepārzināt spāņu mēli, sazināties ar zīmēm nebūs nekādu problēmu. Pretēji Meksikai, kurā pavadot teju veselu mēnesi, iepazīt izdodas tikai mazu daļiņu, Kostariku krustu šķērsu var izbraukāt aptuveni trīsarpus nedēļās.

Foto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna

Ielidojot Sanhosē, ātri vien saproti, ka šī nekļūs par tavu mīļāko pilsētu. 1991. gadā Kostarikas galvaspilsētu nopostīja kārtējā zemestrīce, aiz sevis atstājot vien koloniālās arhitektūras gruvešus. Tā vairs nav skaista pilsēta. Šodien te sabūvēti bezgaumīgi dzelzsbetona monstri, pat jaunuzcelto viesnīcu fasāde ne ar ko neizceļas. Par pieczvaigžņu Sheraton un Carlton aizmirstiet. Labākajā gadījumā uziesiet kaut ko Radisson stilā. Sanhosē centrs aprobežojas vien ar galveno kājāmgājēju ielu un diviem kvartāliem uz vienu vai otru pusi. Tas izstaigājams burtiski 2 - 3 stundu laikā. Jau otrajā dienā sāc domāt par projām braukšanu, jo tā īsti te nav, ko darīt. Vakarā jau ap 23.00 tiek slēgti krodziņi un visi dodas gulēt. Ja arī kaut kur vēl samanāma kāda dzīvība, tie, visticamāk, ir pamatīgi ieriebuši britu un amerikāņu tūristi, kas savu aliņu sūc jau no 11.00 rītā.
Apstaigā vietējo tirgu (smuks, bet arī tikai stundai), aizej uz modernās mākslas muzeju (tāds diezgan paplicināts gan ir), pasēdi parkā, paklīsti pa tuvējām ielām un vēro vietējos. Ātri vien kļūst skaidrs, ka lielākajai daļai ceļotāju Sanhosē ir tikai starta punkts vai pietura starp diviem ceļojuma posmiem. Uz Kostarikas galvaspilsētu nebrauc, lai atpūstos. Tā nav tūrisma orientēta vieta. Pat, ja kāds par varītēm cenšas pierunāt doties uz tā saukto El Pueblo turpat pilsētā, jo tur, lūk, esot neskaitāmi restorāni, bāri, naktsklubi un šopinga paradīze - NEBRAUCIET! Viens milzīgs laukums, ap kuru sarindojušās suvenīru bodes, kādi trīs restorāni, no kuriem neviens „neuzrunā", un pāris krodziņi, kas atvērti līdz diviem naktī. Klīsti kā pēdējais lūzers pa laukumu visas dienas garumā, bet līdz pulksten deviņiem vakarā dzīvība tā arī neuzrodas. Varbūt tikai piektdienu un sestdienu vakaros. Varbūt...

Bruņurupuču zeme un plastmasas maisu plantācija

Foto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna

Tortuguero ir neliels ciemats Kostarikas austrumos, pašā Karību jūras piekrastē. Tā lielākā vērtība ir Nacionālais parks un bruņurupuči, kas ik gadu decembra un janvāra mēnešos nāk krastā perēt olas. Pat, ja neizdodas „ietrāpīt" tieši uz šajā laikā, milzīgās iedobes pludmalē redzamas arī pēcāk. Nokļūšana līdz „bruņurupuču zemei" gan ir visai eksotiska. Kostarikas austrumu daļu ieskauj džungļi, kurus caurvij upju un iekšzemes kanālu sistēma. Ceļu, pa kuriem te pārvietoties, vienkārši nav. Tāpēc atliek vien ar auto braukt līdz Limon pilsētiņai (uz Dienvidiem no Tortuguero) un tālāk ar laivu cauri džungļiem (2,5 stundas). Tiesa, ir vēl kāds variants - lidojums no Sanhosē ar parastu satiksmes reisu. Tiem, kam klikšķis uz neikdienišķo, pavisam droši var sēsties 50.gadu lidaparātos, līdzās vietējiem, vistām un cāļu būriem. Fun!
Šī reģiona tūrisma galvenais balsts ir bruņurupuči. Taču Tortuguero Nacionālo parku mēdz okupēt arī putnu vērošanas cienītāji (brauciens ar laivām pa iekšzemes kanāliem). Ak, jā, un vēl pastaigas pa džungļu takām (aptuveni 2-3 stundas). Pretēji agrākai pieredzei, kad, lasot neskaitāmās norādes par to, kas tik te nedzīvo, nevienu no eksotiskajiem dzīvniekiem tā arī nepamani, Tortuguero zvēru ir, ka mudž! Pērtiķi manevrē starp koku galotnēm, koši oranždzelteno knābi pazibina tukāns (Kostarikas nacionālais putns), bet uz kādas palmas lapas snauž neliela, spilgti dzeltena čūskiņa. Izrādās, dzeltenastes odze, kuras kodiens cilvēku pieveic nieka 30 sekundēs... Viss ir īsts un dzīvs. Ne velti gids piesaka - neatspiedies te, nepieskaries tur. Turklāt, tā vietā, lai kārtējam tūristam monotoni atstāstītu (arī angļu valodā) savu sakāmo, viņš, degunu gaisā pacēlis, aizrautīgi pēta koku lapotnes. Skatās savā binoklī un brīnās, muti pavēris. Gluži kā piedzīvotu visu pirmoreiz.

Pašā Tortuguero ir labi ja kādi 600-800 iedzīvotāji, viena galvenā iela, restorāns, pāris viesu nami, veikaliņi un, protams, milzīga suvenīru bode - viss par un ap bruņurupučiem. Naktsmītņu iespējas? Tortuguero Nacionālā parka kanālu malā sarindojušies neskaitāmi viesu nami. Mawamba Lodge (www.grupomawamba.com) ir viens no tiem. Lētākie numuriņi atrodas kopējā ēka, taču tos labāk neizvēlēties. Tik mazi un saspiesti, ka uzmācas teju klaustrofobiskas sajūtas. Junior suite ir krietni vien labāka izvēle. Pašam sava mājiņa un milzīga vannasistaba ar divvietīgu vannu. Uz pārmērīgu smalkumu gan neceriet, taču par 60-80$ ir pat ļoti OK. Tiesa, maltītes piedāvājums pamatīgi pieklibo. Vietējā virtuve aprobežojas ar rīsiem un pupām, kas garšo tā, it kā būtu vārītas vienā katlā. Alternatīvas arī nav. Lai gan līdz ciematam ir tikai pārdesmit minūšu gājiens kājām, tais pāris restorānos neko citu neatradīsiet. Vienīgais, kas to kompensē, ir augļi. Tik sulīgi un fantastiski gardi ananāsi, mango un avokado, kādus citur neatrast!

Foto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna

Tortuguero tuvumā atrodas arī banānu plantācijas. Tikai pēc tam, kad esi braucis pusotru vai pat divas stundas un gar mašīnas logu vēl joprojām slīd banānu „birzs", saproti, kāpēc tieši banānu ražošanā Kostarika ieņem pirmo vietu pasaulē. Nezinātājiem droši vien acu priekšā pavīd idillisks skats - palmai līdzīgi koki ar spilgti dzeltenu augļu ķekariem tajos. Realitāte ir mazliet citāda. Ceļa malās vīd zili, pie banānkokiem piestiprināti plastmasas maisi, kuros gardie augļi tiek sapakoti vēl tiem augot. Tādā veidā tiek nodrošināts vajadzīgais mikroklimats. Un tas viss ir roku darbs, nekādas automatizācijas. Strādnieki novāc banānus (vēl pilnīgi zaļus), uzāķē uz drāšu konveijera, skalo, mazgā, apstrādā. Sajūta gluži kā koloniālisma laika filmā - ir 19. gadsimta sākums un teju sāksies vergu buntošanās.
Šodien paši kostarikāņi banānu plantācijās vairs nestrādā, tā vietā ieved lēto darbaspēku no Nikaragvas. Strādniekam tiek piešķirta māja, apmaksāti komunālie maksājumi, bet alga ir vidēji 500$ mēnesī. It kā nav tik traki, taču, izbraucot cauri melnstrādnieku ciematiem, skats nav no jaukākajiem. Vietām gan pavīd pieklājīga paskata nami un kāds noputējis futbola laukums, taču lielākoties visi dzīvo nodiluša betona karkasa būdelēs un dzīves laikā neko daudz vairāk par mājām un banānu lauku tā arī neredz.

Dzīvais vulkāns un vanna zem klajām debesīm

Foto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna

Virzienā uz ZR no Sanhosē atrodas Arenal vulkāns. Tas ir tikai viens no daudzajiem šai apkārtnē, turklāt joprojām aktīvs. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka visas tūrisma atrakcijas koncentrētas tieši par un ap vulkāniem. Sākot jau ar Manoa viesnīcu (it kā liela, bet katram ir sava kotedža), kas viesiem piedāvā terasi ar skatu uz vairāk kā pusotru kilometru augsto Arenal. Līdz tam tiek organizēti pat īpaši braucieni, lai debesīm satumstot, skatītos izvirdumu. Koši oranžās lavas straumes un lidojošie akmeņi izskatās īpaši iespaidīgi, taču var gadīties, ka, pat nodzīvojot te vairākas dienas, neko tamlīdzīgu arī neieraudzīsiet. Ne jau tāpēc, ka nebūtu izvirduma - vulkāna virsotne vienkārši ietinusies biezos mākoņos. Kāds vietējais zina teikt, ka pēdējo reizi skaidrs laiks tur augšā bijis pirms nedēļas... Bet tik un tā katru vakaru tūristu masas „gāžas" Arenal virzienā, cerībā pašu acīm skatīt degošās zemes dzīles.
Tā pa īstam vulkāna spēku var sajust, vien tajā uzkāpjot. Tāds neliels trekings gida pavadībā. Nemitīgi dzirdams troksnis, kad uz āru šaujas uzkarsētās gāzes. Tu stāvi un jūti, kā pelēkbrūnais milzenis burkšķ turpat zem kājām. Arī mākoņi vairs netraucē ieraudzīt lejā ripojošos un degošos akmeņus.

Zirgu izjādes ir vēl viena šejienes atrakcija. Un nekāda mierīgā pastaiga pa skaistu taciņu vai jūras malu tā vis nav. Augšā un lejā, pāri upēm un grāvjiem. Brīžiem atliek vien maksimāli sasvērties uz aizmuguri, lai klumburējot lejup pa stāvo nogāzi, nepārveltos zirgam pāri. Aizraujoši un skaisti. Pat tie, kas nav zirgu mīļotāji, kaut drusku pavelkas, jo tuvējo apkārtni iespējams apskatīt no pavisam cita skatupunkta.
Līdzās Arenal vulkānam meklējams vēl kāds dabas skaistums - La Fortuna ūdenskritums, zem kura iespējams arī nopeldēties. No 75 metru augstuma krītoša ūdens masāža mugurai, maigi sakot, ir visai iedarbīga. Taču vislabāk milzīgā ūdens blāķa augstumu var apjaust brīdī, kad pa šaurām un stāvām kāpnītēm jāraušas atkal augšup. Ne velti te vīd uzraksts - Tiem, kam sirds problēmas, labāk nevajag kāpt. Un tiešām - labāk ne...
Liela daļa vietējo iedzīvotāju Arenal apkārtni iecienījuši tā saucamo hot springs jeb karsto upju dēļ. Tekot uz leju, tās veido vairākas kaskādes un līcīšus, kuros gluži kā karstā vannā gumst lērums atpūtnieku. Jo tuvāk iztekai, jo augstāka ūdens temperatūra. Apkārt upju sistēmai ērti iekārtojušies neskaitāmi spa centri, to vidū arī Tabacón Hot Springs. Ideja jau laba, taču tas viss līdzinās dārgam „Līvu akvaparkam" - cilvēku, ka mudž un no klusuma masāžas laikā ne vēsts. Ģimenes, grupas ar bērniem... Par laimi tumsā pārejos neredz, tikai dzird nerimstošu murdoņu.
Labākā vieta, kur tuvumā paēst, ir tā pati Manoa viesnīca. Glābiņš brīdī, kad no vienā katlā vārītajām pupām un rīsiem jau esi noguris. Manoa piedāvā visai savdabīgu, tomēr internacionālu virtuvi fusion virzienā. Saldais ar skābo tiek miksēts uz nebēdu, jūras velšu salātus ar persiku vai zemeņu mērci ieskaitot.
Ieteikums: pavadiet te ne vairāk kā 2 dienas. Pašā pilsētā arī nebūs īsti, ko darīt. 2 ielas, daži krodziņi - tipiska mazpilsēta.

Manoa
Cena no $135
Tel.: 506 2479-11-11
E-pasts: info@arenalmanoa.com
www.arenalmanoa.com

Mežonīgās pludmales un šimpanžu karavāna

Foto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna

Uz leju no Puerto Limon ciemata (krastmalas reģions saucas Puerto Viejo, www.puertoviejoweb.com) arvien vairāk jūtama Karību klātbūtne - mainās daba, iedzīvotāji, kultūra. Viss kļuvis netīrāks un te dzīvojošie Afro-Carribeans zālīti pīpē jau no agra rīta. Taču vietas šarms ir nenoliedzams. Aptuveni 40 km no Puerto Limon cits aiz cita sarindojušies mazie līcīši ar mežonīgajām pludmalēm, kurās līdzās tev plunčājas labi ja vēl pāris atpūtnieku. Baltās piekrastes smiltis, Karību jūra un džungļi. Gandrīz nekāda tūrisma un pavisam noteikti nevienas ķēžu viesnīcas. Te esošie hoteļi piedāvā unikālu iespēju - dzīvot džungļos. Tieši tā, arī Almonds and Corals bungalo namiņi noslēpušies kaut kur dziļi starp palmu un paparžu mudžekļiem. Tie uzslieti uz 2-3 metru augstiem pāļiem un teju mats matā līdzinās koka štābiņam bērnībā, tikai ar lielāku komfortu. Ierodoties Almonds and Corals, sākumā gan pārņem visai baisas izjūtas. Viesu uzņemšanas telpa bīstami līdzinās Vaivaru sanatorijai, gaisā jūtama hlora smaka un, tā vien šķiet, esi atmests gadus 30 atpakaļ. Tikai pēcāk saproti, cik vienreizēja ir šī vieta. Katram savs namiņš, bez sienām un logiem. To vietā moskītu tīkli un aizkari. Bet nelielajā plastmasas „kapsulā" ierīkotas labierīcības un duša. Viss ir tīrs un kārtīgs, lai gan personāls mēdz pabrīdināt - pirms dodaties gulēt, paskatieties zem segas. Nav jau tik traki - no tām piecām ķirzaciņām, kas ērti bija iekārtojušās mājelē, gultā ielīda tikai viens mazais gekons...

Galvenokārt tā arī paiet pirmais vakars - pierodot pie nemitīgā trokšņa tur ārā. Katru rītu līdz ar saullēktu tevi modina pērtiķu bari. Tie saceļ tādu trobeli, ka, šķiet, šurp dodas mežonīgu šimpanžu karavāna. Izrādās, tie ir tikai howler monkeys, paprāva kaķa lielumā. No vienas bungalo būdiņas uz otru ved koka celiņi. Ej un ik uz soļa dzirdi, kā kaut kas nočab zem kājām. Bet pludmale kā nosēta krabjiem, kas skatās uz tevi. Pārējos viesnīcas ciemiņus gandrīz nemani. Ja vienīgi tā nav kāda amerikāņu tīņu grupa 20 cilvēku sastāvā. Citādi Almonds and Corals ātri vien kļūst par mīļāko vietu visa ceļojuma laikā. Un kā nu ne, ja vientuļa pludmale atrodas desmit metru attālumā.

Maxi's (tel.:759-0673) tuvējā Manzanillo ciematā ir labākā vieta, kur paēst. Ļoti laba jūras velšu virtuve, milzīgas, sulīgas un n-tajos veidos pagatavotas garneles ieskaitot. Sēdi pītā salmu krēslā (kaut slapjos šortos un bez krekla), sūc savu aliņu un nedari neko. Pie blakus galdiņa pavisam noteikti kāds smiesies - viņš vai nu pīpēs, vai arī būs jau sapīpējies zālīti. Brīvdienās Manzanillo „sagāžas" teju visi tuvumā dzīvojošie kostarikāņi. Sauļojas pludmalē, peldas, cep šašlikus, uzspēlē pa kādam meldiņam un vienkārši čilo līdz vēlam vakaram.

Almonds & Corals (Almendros Y Corales)
Cenas no $160
E-pasts: info@almonsdandcorals.com
www.almondsandcorals.com

Putekļainais ceļš un salas idille

Foto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavānaFoto: Dzīvais vulkāns un šimpanžu karavāna

Nicoya pussala (ar prāmi jāpārceļas no Puntarenas pilsētas) Kostarikas ziemeļaustrumu pusē ir valsts putekļainākā daļa. Izklausās mazliet jocīgi, taču tā ir. Klusā okeāna piekrastē klimats ir krietni vien sausāks un karstāks. Dienas vidū temperatūras stabiņš uzkāpj līdz pat +36 grādiem. Knapi sper 10 soļus, izejot no mājas, kad esi jau nosvīdis. Cīnīties ar to nav jēgas. Sausajā sezonā izžūst mazās upītes un ceļus klāj nežēlīgi putekļi. Ja no pludmales puses nākas doties uz tuvējo ciematu, lai paēstu brokastis restorānā vai veikalā nopirktu kādu kruasānu, putekļi tevi apņem dažu minūšu laikā. Tāpat kā džungļu zaļumus. Pat alus sešpaka, izņemta no leduskastes, ir noputējusi! Un ja vēl garām panesas vietējais ar kvadriciklu... Starp citu, tas šeit ir populārākais pārvietošanās līdzeklis.
Dusty road (putekļainais ceļš), kā to sauc vietējie, ir galvenais, kamdēļ vērts paviesoties šai Kostarikas nomalē. Atliek vien ar džipu braukt gar Klusā okeāna piekrasti, atklājot jaunus un jaunus līcīšu ar mežonīgajām pludmalēm. Santa Teresa ciemats ir gana labs sākuma punkts, lai gan par laisku papeldēšanos jāaizmirst. Šī pludmale ir sērferu okupēta. Pa baltajām smiltīm šurpu turpu klīst neskaitāmi „viļņu ķērāji". Tā vien gribas sev nopirkt kādu rokas somiņas izmēra sērfa dēli, lai nebūtu jāstaigā tukšām rokām. Vide jau interesanta, ja neesi neko tādu līdz šim piedzīvojis. Ik uz soļa tik dzirdi - Hei, kur tad tu tagad brauksi? - Ai, es uz Havajām, un tu? Bet kādā citā brīdī pretim nākošais sērferis skaļi uzsauc - Klau, tu esi tas džeks, kas gribēja pirkt to dēli? Lieki paskaidrot, ap ko te „grozās" visas sarunas.

Brasserie de mare ir vieta, ko der ielāgot - kādam londonietim un viņa sievai piederošs restorāniņš, vienīgais, kas 3 km rādiusā piedāvā jūras veltes. Maltīte atkarīga no tā, ko konkrētajā dienā izdevies noķert. Nu ļoti garšīgi. Tiesa, trešajā reizē sāc pamanīt, ka viss, ko te gatavo, ir diezgan trekns. Saldo krējumu neviens pat nedomā taupīt. Noteikti pamēģiniet sangriju! Savukārt brokastīm kā radīti mazie Santa Teresa maizes veikaliņi - smaržīga un karsta maize katru rītu. Mmm...
Apbraukājot vientuļās pludmales, pie reizes „paķeriet" klāt kādu no Islas Tortugas arhipelāga saliņām Klusajā okeānā, netālu no Nicoya pussalas krasta. Skats tik idillisks kā filmā - sniegbaltas smiltis, koši zils ūdens un palmas. Dzīva Bounty šokolādes reklāma! Lai arī brauciena mērķis (ar laivu) ir snorkelēšana, pieredzējušus šīs izklaides cienītājus nekas nepārsteigs. Tā vietā var vienkārši pasēdēt pludmalē (bez dažiem zviļņiem un suvenīru bodes nekā cita te nav). Paņem līdzi kādu kārumu un mielojies, līdz nelielo 30 cilvēku čupiņu atkal nogādā atpakaļ uz Nicoya pussalas..

Naktsmītņu iespējas Santa Teresa ciematā: Esencia viesnīca, cena no $80, www.esenciahotel.com

Vērts zināt

- Ērtākais veids, kā nokļūt Kostarikā, ir, lidojot no Madrides ar Iberia. Lidojums gan ilgst neciešamas 10 līdz 11 stundas, taču serviss ir ļoti labs un cenas atbilstošas.

- Kostarikas ceļi ir sakārtoti un izbraucami (problēmas gan varētu rasties lietus sezonā). Var gan īrēt auto, gan izmantot transfēra iespējas (auto + šoferis), ja negribas vairākas stundas nīkt pie stūres. Satiksme ir normāla, to kontrolē pietiekams skaits ceļu policistu.

- Lai no Tortuguero ar auto nokļūtu līdz Arenal vulkāna apkārtnei, jādodas atpakaļ uz Sanhosē. Taisnāka ceļa turp nav.

- Neviens no Latvijā esošajiem mobilo telefonu operatoriem Kostarikā nedarbojas. Tāpēc atliek vien izīrēt telefonu turpat uz vietas. Īre maksā 6$ dienā, bet sarunas minūte ar Latviju - 1$. Sazvanoties katru dienu uz 5 - 10 minūtēm, trīs nedēļu laikā nākas iztērēt ap 150$. Tas pat ir izdevīgāk nekā ar savu telefonu. Sakari ir normāli. Zona pazūd, vien ieejot džungļos.

- Ūdeņiem tik bagātā zemē var tomēr nākties atskārst, ka nav īsti, kur nopeldēties. Karību jūrā ne, jo pieeju pie pludmales daudzviet liedz vulkāniskais krasts un bruņurupuču sezonā te sarodas buļhaizivis (bullshark). Savukārt sauszemes kanālu ūdeņos mīt krokodili un kaimani. Nav tā labākā kompānija...

- Kostarikas nacionālā valūta ir coloni, taču norēķināties var arī ASV dolāros. Vietējie lieto abas naudaszīmes. Nereti gadās, ka, maksājot dolāros, izdoti tiek coloni vai otrādi. Nomaļākos reģionos ir problemātiski norēķināties ar karti. Turklāt nekur valstī bankomātos nav iespējams izņemt naudu ar karti, kurai ir čips (šobrīd tādas ir lielākā daļa karšu Latvijā). Pretējā gadījumā jāmeklē vietējā banka.

- Piektdienu vakaros nav ieteicams braukt ar auto. Vietējie mēdz pasvinēties tā pamatīgāk un, līdzīgi kā Latvijā, vairums dzērušo tomēr sēžas pie stūres.

Raksts ievietots 2008.gadā

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Oktobris

Ļoti labs apraksts, tieši kā man rakstīts! Bez liekiem pārspīlējumiem, aprakstot vietas un lietas tieši tā, kā tas visticamāk arī ir. Pārspīlētas sajūsmas gūzma var radīt liekas ekspektācijas, kā man tas reiz gadījās pirms cļojuma uz Kubu.

Adrija

Daudz informācijas, bet lasot nebija patīkami. Tāds ļoti augstprātīgs, pārgudrs, nelabvēlīgs lepnums caur visu tekstu. Šis cilvēks laikam ir ļoti nelaimīgs, jo vairs nespēj atrast par ko priecāties. Sajūta tāda- viss jau redzēts, pa lielam viss apriebies. Sajūta tāda- ne ar ko vairs nepārsteigsiet. Nekādas sirsnības un prieka. (((: Varbūt kļūsti atkal par bērnu!

Oskars

Foršs pastāsts , ir kontakti, padomi.
Ta turpināt!

Kaija

Apmeklēja: 2009-04-21 līdz 2009-08-15

Apraksti par skatiem lieliski,tomēr manami biezi ir nīgruma noskaņa,ka jau pār pārem redzejušam cilvēkam;-))Tad nu citādaka uztvere;_))Lai gan san Jose nav idilliskākā pilsēta;_))

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: