GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Meksika

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Sērfotāju galamērķisIezemiešu ciltis un slepenie sērfa spotiSērfotāju galamērķisLabākie viļņi un skorpiona kodiens

Meksika

Krāsainās mājiņas un Džona Lenona figūraLabākie viļņi un skorpiona kodiens« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Ziemeļamerika · meksika · Meksika · Renārs Bīrmanis

Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Autors: Renārs Bīrmanis1 ATSAUKSME

Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Klasisko sērfa galamērķu sarakstā atrodama arī Centrālamerika un Klusais okeāns, tāpēc loģisks ir lēmums doties turp. Un, ja to visu vēl var apvienot ar mākslu teju uz katra stūra... Tieši tā! Pirmais, ar ko pārsteidz Meksikas galvaspilsēta, ir fantastiskā mākslas vide. Sākot no Frīdas muzeja zilās mājas, kurā savulaik dzīvojusi pati māksliniece, beidzot ar monumentālo mākslu un pilsētas parku, kur katrs soliņš ir citādāks - savā stilā un krāsā. Vai arī Mākslas akadēmijas siena - visa vienā mozaīkā un krāsainās flīzītēs. Super! Vajag vismaz pāris nedēļas, lai paspētu apskriet visus Mehiko muzejus, un, ja tā kārtīgi pavelkas, esi gatavs pat šeit kādu laiciņu padzīvot. Mākslas un kultūras dēļ vien. Acīmredzot starp 22 miljoniem pašā metropolē un tās apkārtnē dzīvojošo meksikāņu radošo talantu netrūkst.
Vislabākais veids, kā dažās dienās izgaršot kaut mazumiņu Mehiko, ir iesēsties divstāvīgajā City Tour autobusā un izmest kādu riņķi ap iespaidīgo pilsētu. Kājām visu izstaigāt vienkārši nav iespējams. Daudz zaļumu, cilvēku un satiksmes. Tāds sakārtots haoss. Bet smuki.

Foto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiens

4-5 stundu brauciena attālumā no Mehiko atrodas Gvadalahara. Cilvēku, ka mudž, tāpēc aši traucamies cauri. Vēl trīs stundas tālāk - Manzanillo, neliela Meksikas kūrortpilsētiņa pie Klusā okeāna. Neviena tūrista! Gandrīz nevienas dzīves dvēseles vispār! Pludmalē gozējas vientuļi lietussargi, kārtīgu viļņu nav un arī ūdens mazliet ož pēc sasmakuma.
Vietējo sakārdināti, tālāk dodamies uz Pasquales, kur esot viens no pasaulē ātrākajiem viļņiem. Pat skaidri apzinoties, ka mūsu līmenis līdz tam īsti nepavelk, urda ziņkāre un slavenais sērfa spots jāredz pašu acīm. Nokļūšana līdz tam ir gana sarežģīta - mazi, šauri ceļi un absolūts norāžu trūkums. Bet galapunktā kāds vietējais meksikānis sajūsmā zina klāstīt - Vow! Super! Vilnis tik liels, ka ar ūdensmoci jāvelk iekšā. Ak, jā, un vēl 20 dēļi salauzti... Nu, jā. Nekas, riskēsim. Kad pienāk mūsu kārta, viļņu untumi jau krietni pierimuši, taču sitiens no augšas un sāniem joprojām pamatīgs. Turklāt tas viss notiek seklumā, tā ka trieciens sanāk tieši pret smiltīm. Nav brīnums, ka starp sabraukušajiem lielākā daļa ir profesionāļi. Skats jau labs - ierodamies cēli ar savu īrēto auto, bet gar pludmali tusē viens bariņš sērfotāju, otrs, trešais. Katram tikai savs inventārs un labi ja viena mugursoma drēbēm. Skaidrs, ka daži no viņiem pa šejieni dzīvojas jau nedēļas divas, trīs. Tā normāli, bez stresa. Arī dēļu cenas neticami labas - par 200 dolāriem! Lētāk varbūt vienīgi Austrālijā var atrast. Dēļus jāmeklē pie kāda vietējā viesu nama īpašnieka - meksikāņa Edgara, kas tos meistaro paša rokām. Ar vieglu smīnu uz lūpām noklausāmies arī viņa stāstu par to, ka Edgara vārds, lūk, izklausoties tik „francūzisks"...

Viss „mazliet" mainījies

Foto: Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Par La Ticla sērfa spotu kādā piecus gadus vecā sērfošanas ceļvedī rakstīts visai pieticīgi - tikai pāris būdiņas gar pludmali. Hmm... Nonākot galā, atliek secināt, ka viss te ir „mazliet" mainījies. Pāris būdiņu vietā nu slejas kempings aiz kempinga, viesnīcu rindas un bungalo. Sākot no pavisam pieticīgām betona sienām un gultas par 12 dolāriem, beidzot ar dārgākiem apartamentiem. Ak, jā un vēl amīši ar saviem dzīvojamajiem vagoniņiem. Ka biezs! Tiesa, neviens šeit nav nonācis nejauši un rūdītākie no hipijiem La Ticla dzīvo jau pāris mēnešu. Nav brīnums, ka vienlaikus ūdenī salien kādi 10-15 sērfotāji. Jo īpaši vietā, kur okeānā ietek upe. Te veidojas kreisais vilnis, vienīgais Meksikā. Visur citur - tikai labie, kas nozīmē, ka pret tādu jābrauc ar muguru un tas jau ir krietni vien neērtāk. Tiesa, viļņi šeit nav tie labākie, jo ļoti ātri lūzt un katram sanāk labi, ja kādi divi griezieni. Pilnīgam iesācējam te īsti nebūs, ko darīt. Pat mums mute ieplešas, redzot, kā viļņus gāž kāda 40 gadīga sērfotāja - muskuļainām rokām un dzelžainu ķermeņi. Neviens vecis pat līdzi netur!

Gluži kā melns mākonis, izkāpjot no mašīnas, uzreiz virsū metas bars mazo smilšu mušiņu. Kož nežēlīgi. Taču salīdzinājumā ar mazā skorpiona uzdarbošanos, šis ir tīrais nieks. Kādā brīdī pēkšņi sajūti kaut ko asi iedzeļamies kājā. Lapsene, vai? Palūkojies zemāk, bet tur naski bēg maziņš negantnieks. Žēl pat ķert rokā un sist nost. Lai jau bēg. Vien ejot gulēt, apakšstilbs paliek nejūtīgs un cauri pulsē sāpes gluži kā notirpušai rokai - kā elektrība. Brr... Ir jau tumšs un visi guļ, tāpēc zinošus ārstus arī neatradīsi. Iet laiks. Nejūtīga paliek jau visa kāja. Nu tā, ja aizies līdz vēderam un sirdij, cauri būs. Jāsāk skaitīt pātarus. Nakts samocīta un negulēta, bet par laimi nākamajā rītā sāpes rimušās un nejūtīga kāja ir vairs tikai zem ceļa. Kāds vietējais zina prasīt - Cik tad liels bija? - Nu tāds, maziņš. - Kādā krāsā? - Oranžsarkans. - Un kā ir? - Nu īsti kāju nejūt. - Ai...būsi dzīvotājs! Un tas nemaz neesot trakākais. Vēl jau čūskas...
Arī bez mošķiem La Ticla būtu grūti nosaukt par ideālu sērfa spotu - pludmale vietām netīra un akmeņaina, ar viļņiem arī mums nepaveicas, turklāt visur pilns ar sērfotājiem un... pelikāniem. Tieši tā! Sēdi uz sava dēļa ūdenī, gaidi vilni, bet te pēkšņi burtiski metra attālumā kāds noplanē. Un tā visu laiku. Vēl lidojošās zivis ar saviem adatveidīgajiem degungaliem atsitas pret dēli, citviet virs ūdens pazib rajas aste, bet gar vilni pārlaižas pelikāni. Viss apkārt čum un mudž. It kā jau labi, ka netrūkst dzīvības, bet pagrūti sērfot. Tiesa, nekā cita jau te īsti nav, ko darīt. No rīta pasērfo, pa dienu pazvejo, paguli un atkal patrenkā viļņus vakarā. Vēl jau var lēnu garu pabrist cauri upītei. Viss pamatīgi aizaudzis un pilns ar smilšu mušiņām, bet skaisti. Tāda īsta mežonība.

Mazā paradīze un world-class wave

Foto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Maruata ir viens no skaistākajiem sērfotāju pieturpunktiem Meksikā. Bruņurupuču bari, kas klumburē pa piekrasti, zils ūdens un milzu viļņi, kas paceļas pie paša krasta un tad tā kārtīgi šķīst. Sēdi turpat smiltiņās, sūc savu aliņu un kaifo par fantastisko skatu. Tiesa, naktsmītņu iespējas te līdzinās nullei. Vai nu jābrauc ar savu dzīvojamo vagoniņu, vai arī jāmēģina kaut ko sarunāt ar vietējiem. Jebkurā gadījumā uz liekām ērtībām neceriet - labierīcības kaut kur ārpusē, bet naudu par to paprasīs kā viesnīcā. Kafūžu, kur paēst, gan netrūkst. Ne velti uz šejieni veseliem autobusiem traucas pensionāri no pašas Gvadalaharas, lai pamielotos ar izcilo seafood. Tad nu visi sasēž pie galdiņiem un priecājas - O, jaunieši sērfo! Der gan zināt, ka jūras veltes te ir divreiz dārgākas kā gaļa (garneles - vidēji 4-5Ls). Bet patiesi garšīgas!

Turpinot ceļu uz dienvidiem, seko Nexpa, ko profesionālie sērferi droši varētu saukt par savu mazo paradīzi. Un ne jau tikai tāpēc, ka kalnos te visi audzē marihuānu. Viļņi arī ir super, bet tikai tiem, kas tos var „pārkost". Kā zina teikt kāds kanādietis, tad, pasērfojot šeit, viss pārējais pēc tam liekas tīrās bērnu spēlītes. Tā arī ir. Lejā veļas milzīgi kalni vairāku metru augstumā un sakuļ tevi tā, ka pēc nieka divām stundām ārā izvelcies pusdzīvs un bez spēka. Sāp mugura, trīc rokas. Izdzīvošana pēc pilnas programmas! Bet tik un tā ūdenī vienlaikus salasās kādi 30, 40 džeki, sarūmējas rindā un pa vienam gāž viļņus. Kad pienāk tava kārta, atpakaļ ceļa nav - uz tevi gaida visi pārējie, un pat, ja liekas, ka ārā dzīvs netiksi, vilnis jāņem.

Foto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Gaisotne ārpus ūdens gan nav tik dramatiska. Vesels sērferu ciemats, kurā lielākā daļa dzīvo vismaz mēnesi, divus no vietas. Izīrēšanai saceltas mājiņas un arī cena fantastiska - 16 Ls par mājiņu, bet vietas pietiek pat 8 cilvēkiem! Iekšā duša, tualete. Tiesa, daudzas no naktsmītnēm jau laikus nobuko vietējie, tāpēc labākie varianti var iet gar degunu. Vienmēr jau paliek teltsvietas... Vientuļš restorāniņš, tuvējais pārtikas veikals, kas tāds pussabrucis šķūnītis vien ir, un kārtīgi hipiji ar savām ģitārām. Absolūts čilauts! Ja vēl tie viļņi nebūtu tik šaušelīgi...

Foto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Arī Troncones Point nav nekāds glābiņš, jo līdzīgi kā Pasquales un Nexpa, pieskaitāms pasaules klases viļņiem (world-class wave), proti, viļņu augstums un ātrums atbilst tam, lai te varētu rīkot pasaules čempionātus. Only for experts, tā teikt. Tāpēc, ja vien neesi rūdīts profesionālis, īpašu kaifu nesanāks paķert un tāda izdzīvošana vien būs. Par spīti tam, sānu pie sāna slejas ekskluzīvi boutique un dizaina hoteļi, restorāni baltiem galdautiem, ar dress code un perfektu apkalpošanu. Tekošā angļu valodā! Lielākā daļa viesu - vietējie pensionāri un sērferi. Pārsvarā jau elite. Ne velti uz ūdens satiktais amerikānis tā, starp citu, izmet, ka vispār jau viņam Grieķijā esot jahta un uz šejieni viņš atbraucot vismaz divas reizes gadā.

Mazliet Salvadoras

Foto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Ja reiz klaiņojam pa Centrālamerikas sērfa spotiem, nolemjam ceļojuma maršrutā iekļaut arī mazu asti Salvadoras. Te it kā esot diezgan lēti un nesenā pilsoņu kara dēļ ne īpaši populāri. Sarūmējamies lidostas taksī un dodamies uz nākamo galamērķi - Playa el Tunco (40 km attālumā no lidostas). Kā izrādās, vietu, uz kurieni dodas teju visi Salvadorā sabraukušie tūristi, proti, neesot neviena ceļotāja, kas mazajā Latīņamerikas valstī nebūtu bijis tieši tur. Cerība, ka tā tomēr nav patiesība, izplēn acumirklī - pilns ar mazajiem hotelīšiem, pilns ar bekpekeriem. Kādi simts no viņiem vienlaikus dodas īrēt sērfa dēļus, visi simts pēc tam metas ūdenī, un, laižoties lejup pa vilni, nākas izmanevrēt starp kādiem 4-5 sērferiem. Kaifs par vilni pārvēršas cīņā ar konkurentiem. Nu vismaz, lai neuztriektos tiem virsū. Traki!
Galvenā dzīvē kūsā ap mazās pilsētiņas centrālo ielu - te sarindojušies vairāki veikaliņi un dažu dienu laikā sejas kļūst arvien atpazīstamākas. Tie, kurus sākumā tikai klusi sveicināji, nu jau kļuvuši par savējiem. Tiesa, biezā satiksme uz ūdens un melnās pludmales smiltis mazliet tomēr pabojā kopējo iespaidu.
Līdzās bekpekeru naktsmītnēm neiztrūkst arī ekskluzīvu spa viesnīcu ar privātajām pludmalēm un galvu reibinošām ekstrām. Tiesa, gandrīz visur apjozts dzeloņdrāšu žogs un dežūrē apsargi. Kā!? Tas ir jūsu drošībai! - Jā, bet man ir sajūta, ka tūlīt kāds uzbruks... - Nē, nē, tas tikai drošībai...

Foto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiensFoto: Labākie viļņi un skorpiona kodiens

Tā īsti Salvadorā nekā cita nav, ko darīt. Vulkāns, daži ezeri. Arī valsts galvaspilsētas apmeklējums ne ar ko īpašu nepārsteidz. Mājas reti pārsniedz divu stāvu augstumu, nesen uzcelts jauns modernās mākslas muzejs, blakus ir teātris, daži hiltoni un lielākais valsts iepirkšanās centrs, kas tāda pašmāju Dole vien ir. Varbūt mazliet smukāk. Viss izmētāts, sacelts, kur pagadās, un kārtīga pilsētas centra arī nav. Cilvēki gan feini un draudzīgi. Un ēd fast food. Gandrīz tikai un vienīgi to.
Lai arī Puerto La Libertad slavena ar labāko vilni Salvadorā un reiz tā bijusi mājvieta sērfošanas pasaules čempionātam, nelielās ostas pilsētas vietā labāk izvēlēties citus spotus. La Libertad osta ir galvenais narkotiku satiksmes pieturpunkts valstī, un vairāk vai mazāk viss te grozās ap šo lietu. Pa ielām klīst padsmitgadīgi izsitēji un naktīs iedzīvotāji klapē savus logus kārtīgi ciet. Dienas laikā nav daudz omulīgāk. Viesnīcu jau netrūkst, bet ārpus tām trūkst jauku vietu, kur pastaigāties. Dīvaini, taču nieka 7-10 kilometrus attālajā Playa el Tunco neko tādu vairs nejūt.

Atpakaļceļā vēl tikai Meksikas piramīdas. 9 stundu garumā! Divas sastrēgumos virzienā turp, divas - atpakaļ un vēl piecas, kāpelējot pa pašām piramīdām. Skaisti un iespaidīgi. Ja gadās tāds gids, kā mums, arī izglītojoši - vietējais meksikānis, kurš senās civilizācijas meistardarbus pārzina kā savu kabatu un stāsta par to tā kārtīgi, no sirds! Viņš līkloču izvadā pa neskaitāmajiem pakāpieniem, izrāda tā laika ūdens attīrīšanas iekārtas, ar baltajiem un spīdīgajiem akmentiņiem izliktās senās pilsētas ielas un vēl pamanās mūs aizvest līdz kādam šarmantam restorāniņam tepat netālu. Īstu, vietējo, nevis no dārgā gala, kas domāts tūristiem. Garšīgi un jauki! Ar visām mehikāno dziesmām!

Vērts zināt

- Mehiko atrodas vairāk kā 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa, tāpēc pat gada siltākajos mēnešos naktīs un agri no rīta mēdz būt ļoti vēss.
- Gida pakalpojumi Meksikas piramīdās izmaksā aptuveni 16 Ls.
- Ar sauļošanos Pasquales būs pagrūti, jo pludmali klāj melnās smiltis un tieši tāds kļūst arī peldkostīms un dvielis.
- Iebraucot La Ticla, uzreiz vajag ieskriet dušā. Tad mazās smilšu mušiņas tik naski virsū nemetas.
- Arī La Ticla mēdz būt pavēsi, un, uzpūšot stiprākam vējam, noderēs siltā sērfa augšiņa.
- Lai tiktu līdz īstajiem viļņiem Nexpa ciematā, nākas nopeldēt teju veselu kilometru apkārt ragam. Pa īsāko ceļu tas nav iespējams, jo viļņi triecas pret akmeņiem.
- Troncones Point pārsvarā ir ekskluzīvi boutique hoteļi, bet, ja labi pacenšas, var atrast un sarunāt arī par 50 dolāriem. Lētāk gan diezin vai.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Imants Mantiņš

Apmeklēja: 2008.g. aprīlis

Apceļojot Meksiku, vēlējos pavadīt dažas dienas Klusā okeāna piekrastē, apvienojot to ar viļnu sērfu savā iesācēja līmenī. Izpētot vairākus informācijas avotus, nonācu pie secinājuma, ka milzīgā un "ātrā" viļņa dēļ visnepiemērotākā vieta iesācējam un, savukārt, visatzītākā vieta profesionāļu vidū visā Meksikā ir neliels ciemats Puerto Escondido. Neticami, bet tieši tur arī izlēmu doties...
Tā kā tur noīrēju privātu istabiņu gandrīz pašā okeāna krastā, nežēlīgās viļņu dārdoņas dēļ gulēt nebija iespējams ne naktī, ne dienā. Sajūtas bija tādas it kā būtu apgūlies lidlaukā pie skrejceļa un ar apbrīnojamu regularitāti ik pēc 10-15 sekundēm tieši blakus paceļas lidmašīnas. Attiecībā uz sērfošanu jāsaka, ka es to vairāk gan "ķeksīša" dēļ pamēģināju- kādā nomaļākā blakus līcītī, kur mērenāks vilnis. Toties galvenajā pludmalē tajās dienās diemžēl neviens ekstrēmo vilni neiemēģināja laikam jau šādu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nelabvēlīgā vēja dēļ vilnis patiesi bija nāvējošs un, otrkārt, tajā laikā kaut kur Akapulko apkārtnē it kā esot notikušas svarīgas valsts līmeņa sacensības, uz kurām devušies visi Meksikas (un ne tikai) labākie sērfotāji, kuri būtu spējīgi labā laikā "apseglot" slaveno Puerto Escondido vilni.
Bet chill-out un hipiju gaisotne Puerto Escondido ir super. Ja vēl pieskaita faktu, ka vienai norvēģu augstskolai šajā ciematā ir kaut kāds pastāvīgais ārpusfakultātes kurss vairāku mēnešu garumā, un no 20 kursa studentiem 19 bija slaidas un pārsvarā blondas norvēģu studentes, tad laikam iespējams iedomāties, kāds nemiers valdīja vietējo meksikāņu vīru sirdīs!

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: