GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Dušanbe

Foto galerijasEsenceKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesLietas, kas jāizdaraVērts zināt

IZVĒLIES OBJEKTU

Esence« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Āzija · tadžikistāna · Dušanbe · Esence ·

Esence

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Esence

Pēc negaidītajiem jūnija lielajiem lietiem Varzobas upe ir brūni pelēka un satrakota šņāc, paiešot laiks, kamēr tā nomierināsies. Tāds jūnijs kā šogad Dušanbē neesot piedzīvots vismaz pēdējos desmit gadus - melni negaisa mākoņi, no kuriem burtiski kā uzšķēržot gāzies balts ūdens. Lietavu izraisītie nogruvumi kalnos dubļu veidolā pārpludinājuši arī pilsētas ielas. Kā liecina dziļās renes to malās - neraugoties uz aizvien ambiciozāko Tadžikistānas galvaspilsētas attīstības vērienu, daba ik pa laikam neļauj aizmirst par savu klātbūtni. Dušanbe atrodas Hisaras (Gissar) ielejas centrā, Tadžikistānas dienvidos, aptuveni 812 metrus virs jūras līmeņa. Varzobas un Lučobas upju krustpunktā, kas pilsētā ieplūstot pārtop Dušanbinkā. Hisaras kalnu grēdas sniegotās virsotnes pilsētu ieskauj gan no ziemeļiem, gan austrumiem. Un simboliski tai ir četri vārti - uz visām debess pusēm. Vietējo vidū eksistē pastāsts, ka laikā, kad Dievs zemi dalījis, Tadžikistānas valdnieks esot aizgulējies un ieradies, kad viss jau bijis sadalīts, taču Dievs par viņu apžēlojies un nošķēlis gabaliņu paradīzes. Tādējādi valstī joprojām rodams viss iespējamais - no karstām vasarām līdz augļu dāsnam rudenim un sniegbaltai ziemai. Tiesa, paradīzei ir arī sava garoza. Ģeogrāfiski Dušanbe atrašanās vieta nav nekāda laimes ieleja - jau pieminēto lietavu laikā, kad kalnos ir nogruvumi, tie dubļu un akmeņu masas veidolā sasniedz arī pilsētu. Taču iebraucot Dušanbe pirmajā īsti saulainajā sestdienā pēc lietavām, šķiet, ka cilvēki te burtiski svin dzīvi. Parki un kafejnīcas ir ļaužu pārpilnas, improvizētā estrādē pašā pilsētas centrā muzicē vietējā grupa un gaisu piepilda tikko ceptu šašliku smarža. Lielākā daļa sieviešu arī ikdienā tērpušās nacionālajā apģērbā - garās tunikās un biksēs. No kokvilnas, zīda vai samta. Košie raksti viņas pārvērš ziedos un pati pilsēta šķiet kā uzziedējusi. Metropole un vienlaikus lauku pļava vasaras pilnbriedā. Dušanbe šīs divas sajūtas saplūst vienā netveramā veselumā. Turklāt bez jebkādas uzspēlētas koķetērijas. Smaidošas un šķietami pretimnākošas sievietes acumirklī aizgriežas jūtot pret sevi pavērstu fotokameru. Dušanbe pieder pilsētām, kur, ja vien gribat tikt tai tuvāk, ir vajadzīgas atslēgas. Jūs varat klīst pa tās ielām kā svešinieks, kas vēro pilsētas dzīvi kā bildītes. Un jau stundas laikā pilsētu ieraudzīt pavisam citādu, ja vien tajā jums ir kaut tikai kāds paziņu paziņa. Nav svarīgi, ka šajā dzīvē iepriekš nekad neesat tikušies. Viesmīlība Tadžikistānā ir svēta lieta. „Ja mēs uzņemam viesus, tad - uzņemam," - kompromisi netiek pieļauti. Sākot no sagaidīšanas lidostā četros no rīta un pavadīšanas saulei lecot. Tas te vienkārši ir pašsaprotami.

Kaut termometra stabiņš jau pārsniedzis +37C atzīmi, pateicoties kalnu tuvumam pat pusdienlaikā karstums nav neizturams, gaiss ir sauss un viegls. Tas nesmaržo pēc bruģa, drīzāk spirdzinošas kalnu sajūtas, ko ik pa mirklim ielejā ienes vējš. Dušanbe ir jauna pilsēta, tai ir tikai 80 gadu un līdz ar to te velti meklēt Vidusāzijas pīlāru - Samarkandas un Buhāras grandiozā vēsturiskā mantojuma atblāzmu. Visa pilsētas apbūve galvenokārt tapusi padomju laikā. Tiesa, pilsētas patiesais vecums joprojām ir diskusiju objekts, jo kā liecina arheoloģiskie izrakumi, iespējams, cilvēki šajā apvidū mituši arī pirms diviem tūkstošiem gadu. Pirmoreiz Dušanbe rakstos pieminēta 1676. gadā - kā neliels ciemats karavānu ceļa krustpunktā, kas savienojis Hisaras ieleju ar Buhāru un Samarkandu, kā arī Pamiru un Afganistānu. Tadžiku valodā Dušanbe nozīmē „pirmdiena" - jo tirgus te tradicionāli noticis tieši pirmdienās. Vēl 20. gadsimta sākumā Dušanbe bija vien neliels kišlaks (tadžiku valodā ciemats) ar dažiem simtiem iedzīvotāju. Tolaik visā pilsētā bijis tikai viens petrolejas lukturis - tas pats tirgus laukumā. Nopietna pilsētbūvniecība sākusies vien 1929. gadā, kad tika nodibināta Tadžiku Sociālistiskā padomju republika. Tad Varzobas upes krastā tapa arī valsts pirmā hidroelektrostacija, kas pilsētai nodrošināja elektrību. 1940. gadā tika uzcelta viena no joprojām prestižākajām celtnēm pilsētā - Operas un baleta teātris. Sākotnēji reģions attīstījās kā kokvilnas un zīda ražošanas centrs, uz galvaspilsētu pārceļot tūkstošiem cilvēku no dažādām valsts teritorijām. Staļina laikā arī vāciešus, kuru pēcteči Dušanbe dzīvo joprojām. Šodien pilsētā ir vairāk kā 600 000 iedzīvotāju un tās galvenā dzīsla ir Rudaki avēnija, kas sniedzas no Dušanbe ziemeļiem līdz dienvidiem - 12 kilometru garumā. Iela nosaukta leģendārā tadžiku dzejnieka Rudaki vārdā, kurš dzīvoja Somonīdu dinastijas laikā 9. gadsimta beigās un 10. sākumā. Viss Dušanbe nozīmīgākais atrodas uz šīs ielas - ieskaitot slavenāko un vecāko pilsētas čaihanu Rahat, kas joprojām ir viena no labākajām pusdienu vietām pilsētā. Turpat Rudaki avēnijā ir arī Tadžikistānas laikmetīgās mākslas skatuves zīmīgākās figūras Suhrova mākslas galerija. Visbiežāk te var sastapt arī viņu pašu, tādējādi tikai pastiprinot sajūtu, ka kaut ar metropoles pretenziju, Dušanbe vienlaikus ir ļoti kompakta pilsēta. Kā apgalvo vietējie, izejot cauri centram, lielākā daļa pretimnācēju esot pazīstami - ja ne personīgi, tad sejā noteikti.

Plombīrs CCCP un prezidenta dāvanas
Vieta, kur Dušanbe jāiegriežas obligāti, ir Nacionālais muzejs. Tiesa, lai sajūtu buķete būtu pilnīga, pirms tā apmeklējuma vietējā pārtikas veikalā noteikti jānopērk saldējums - Plombir CCCP. Koši sarkanā plastmasas trauciņā ar dzeltenu sirpi un āmuru. Vietējā piena kombināta ražojums. Dzeltens, trekns un neticami garšīgs! Saldais ēdiens ir arī pats Nacionālais muzejs. Diezin vai ko tādu citur pasaulē atradīsiet. Trīs stāvi konspektīvi, tādā tieši un pa pieri ietvarā izspēlē visu cilvēces attīstības ciklu - no pirmcilvēka līdz prezidentam. Pa vidu ir mazliet kultūras un daiļamatniecības, fauna un flora, socreālisma plakāti, bijušās viduslaiku cietuma (Zindan) kameras vizualizācija, padomju laika bērnu grāmatu ilustrācijas, laikmetīgā māksla, mūsdienu fotogrāfija, derīgie izrakteņi, atsevišķs alumīnijam veltīts stends ar bleķa bļodām un piena kannām, kino un fotogrāfija. Visa ir tieši tik daudz, lai rastos tāds virspusīgi vispārējs iespaids par reģiona sasniegumiem un dzīves daudzveidīgumu. Taču vienlaikus - arī ne informācijas pārsātinājums. Un tad jūs nokļūstat trešajā stāvā - tieši pretim kāpju laukumiņam akmens statujas stingumā no cilvēka lieluma gleznas pretim veras valsts prezidenta Emomali Rahmonova tēls. Uzvalkā tērpts, fonā sastindzis ūdenskritums. Prezidentam veltīts viss muzeja trešais stāvs - vairākās zālēs visdažādākajos rakursos viņš eksponēts sarokojamies ar dažādu valstu līderiem. Vesela zāle atvēlēta arī prezidenta dāvanām un apbalvojumiem. Īsta vadoņa kulta telpa, kuras stūrī dežurante ar sīku adatu izšuj lentīti, kas tradicionāli rotā nacionālā apģērba bikšu galus. Tiesa, atšķirībā no Uzbekistānas un Turkmenistānas, Rahmonova ģīmetni pilsētas ielās vairs neieraudzīsiet, salīdzinoši nesen prezidents izdevis pavēli tās novākt. Patlaban fināla stadijā atrodas arī topošā prezidenta jeb Tautu draudzības pils, grandioza, liela dārza ieskauta ēka, kuras celtniecība ilgst jau vairākus gadus. Cita starpā, šajā vietā reiz atradusies arī psihiatriskā slimnīca. Tieši iepretim jaunajam pilsētas simbolam ir centrālais parks - viena no vietējo iecienītākajām pastaigu vietām. Agrāk to ieskāvusi dzelzs sēta, bet tagad tās vietā ir strūklakas. Karstās vasaras dienās tās tīkami atvēsina, tālab te bieži manāmas māmiņas ar mazuļiem. Vakaros strūklakas tiek izgaismotas, parka soliņi ir pilni cilvēku un vienīgais, kas kā ar mietu atgriež ekspadomju realitātē ir kanalizācijas lūkas melnais caurums bez vāka. Uz grantētā celiņa tieši iepretim Tautu draudzības pilij.

Dzīvnieku un kāzu likums

Ar prezidenta vārdu saistās arī divi gana ekstravaganti lēmumi, kas lielā mērā mainījuši pilsētas ikdienu. Pirms vairākiem gadiem Dušanbe iedzīvotājiem ticis aizliegts savās mājās turēt mājlopus un vistas. Līdz tam, īpaši piepilsētā, tā bijusi ierasta parādība un iepriekš nereti gadījies govi vai ēzeli sastapt arī pilsētas parkā. Otrs lēmums pieņemts tikai pirms gada un regulē vienu no tadžiku dzīves svētākajām tradīcijām - kāzas. Ja agrāk tās nereti ilgušas arī nedēļu, viesu skaitam dažkārt sasniedzot pat divus tūkstošus, šobrīd ar likumu noteikts - divas dienas un ne vairāk kā 150 viesu. Izveidota pat speciāla komisija, kas kontrolē viesu skaitu, un tā kā kāzas parasti notiekot restorānā, joki mazi. Atkarībā no laulātā pāra turības, sods varot būt 1500 dolāri un vairāk. Turklāt to līdzīgās daļās nākoties maksāt abiem - gan restorānam, gan kāziniekiem. Savdabīgais likums esot izdots ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību, taču kā joko vietējie - prezidents jau laikus paredzējis krīzi...

Tukšais Hyatt un Aga-Hana fonds
Tautu draudzības pils un nesen durvis vērušais Hyatt ir divas spilgtākās jaunās ēkas pilsētā. Viesnīca atrodas mazliet ārpus pilsētas centra - lakoniskā, stiklotā ēkā, no kuras logiem paveras apkārtējo kalnu un prezidenta pils panorāma. Elegants, nacionālos motīvus apspēlējošs interjers. Pat standarta istabas ir salīdzinoši lielas, tiesa, to cena - gandrīz 300 dolāri (ieskaitot nodokļus un brokastis, atsevišķa maksa tiek prasīta arī par internetu), šķiet kliedzoši neadekvāta salīdzinājumā ar kopējo dzīves līmeni valstī, kuras lielākās daļas iedzīvotāju ienākumi variējas robežās no 25 līdz 35 dolāriem. Izņemot, protams, to vienu procentu iedzīvotāju, kas uzskatāmi par turīgiem un arī ļoti turīgiem. Vietējie apgalvo, ka luksusa viesnīcu celtniecība šobrīd pilsētā drīzāk esot modes lieta, kam diezin vai ir īsti nopietns segums. Taškenta jau esot to pārdzīvojusi, un tagad Dušanbe kāpjot uz tā paša grābekļa. Iespējams, lielākā daļa pilsētas jauno un vēl topošo pieczvaigžņu viesnīcu cer uz biznesa attīstību reģionā. Tūrisms vēl ir bērna autiņos, kā ziņo vietējie mediji - pagājušā gadā Tadžikistānu apmeklējuši vien 30 000 tūristi. Kaut pēdējos gados tiek visādi domāts kā viņu pieplūdumu veicināt, kuriozu netrūkst - piemēram, pagājušā gadā klajā nākušo jauno un patiešām lielisko Tadžikistānas ceļvedi, kura ievadā cita starpā rakstīts, ka autoru viedoklis var nesakrist ar valsts oficiālo, pilsētas grāmatnīcās neatrast, nākas meklēt pa aplinkus ceļiem. Līdzīga pieredze izvēršas arī ar grāmatu par Dušanbe, kuru vietējie iesaka kā labāko - veikalā rodami vairs tikai divi eksemplāri un tos nepārdod ne par kādu naudu, teju kā bibliogrāfisku retumu.

Taču attīstība pilsētā nenoliedzami notiek - tieši iepretim Hyatt patlaban rit pēdējie darbi vienam no pēdējā laika vērienīgākajiem projektiem - Ismailītu kultūras centram, kurš, iespējams, durvis vērs vēl šoruden. Ēkā atradīsies gan kinoteātris, gan izstāžu zāle, arī mošeja. Tas būs trešais lielākais ismailītu kultūras centrs pasaulē - viens no tiem atrodas arī Londonā, iepretim Viktorijas un Alberta muzejam. Kultūras centra finansētājs ir Aga-Hana fonds, viena no ietekmīgākajām starptautiskajām privātajām organizācijām pasaulē. Kopējo projektu apjoms, kurus fonds īstenojis un turpina īstenot Tadžikistānā, veido vairāk kā 100 miljonus dolāru. Ismailisms ir viens no šiītu islāma novirzieniem, kura saknes meklējamas vēl Fatimas laikā, kaut pirmoreiz ismailīti sevi esot pieteikuši 10. gadsimtā Ziemeļāfrikā. Šobrīd šī reliģiskā atzara piekritēji, kuru kopējais skaits lēšams 20 miljonos, ir izkaisīti pa visu pasauli - Eiropā, ASV, Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā un Dienvidāfrikā. Ismailītu šī brīža līderis ir miljardieris, Ženēvā dzīvojošais Aga- Hans IV. Kā liecina vēsture - Aga - Hana jeb „augstākā pavēlnieka" titulu ismailītu līderim 1817. gadā piešķīris Persijas šeihs. Vēstures lappusēs vienmēr īpaši tikušas uzsvērtas pirmā Aga-Hana labās attiecības ar britiem, 1842. gadā pārceļoties uz Indiju un dzīvodams Bombejā viņš pat kādu laiku aizstāvējis britu intereses reģionā. Aga-Hana IV vectēvs Aga-Hans III ieguva vislabāko rietumu izglītību un kļuva par Anglijas karaļa Eduarda IV draugu. Tieši viņš uzsāka labdarības kustību, kuras mērķis bija palīdzēt nabadzīgākajām Āzijas valstīm. Pēc viņa nāves 1957. gadā, vectēva iesākto turpina viņa mazdēls. Aga -Hans IV dzimis 1936. gadā Ženēvā, absolvējis Harvārdas universitāti un ir goda doktors vairākās Pakistānas, Kanādas, Lielbritānijas un ASV universitātēs. 1967. gadā viņš izveidoja starptautisko privāto labdarības fondu, kura centrs atrodas Ženēvā. Fonds nodarbojas gan ar ismailītu kopienu atbalstu visā pasaulē, gan palīdz valstīm, kurās viņi dzīvo, to vispārējā dzīves līmeņa celšanā. Viena no fonda prioritātēm ir izglītība - kā jebkuras valsts sekmīgas attīstības fundaments. Aga - Hana IV laikā ar fonda gādību visdažādākajās pasaules valstīs tikusi atvērta virkne slimnīcu, skolas, kultūras iestādes, kas ir pieejamas cilvēkiem neatkarīgi no viņu rasu vai reliģiskajām atšķirībām. Viena no Aga-Hana fonda atbalstītajām skolām atrodas arī Pamira pilsētā Horogā. Mācību maksa tajā ir 20 dolāri mēnesī, skolā mācības notiek angļu valodā, paralēli apgūstot vēl vienu svešvalodu. Absolvējot skolu, ar Aga-Hana fonda starpniecību studentiem ir iespējas mācīties tālāk rietumu universitātēs un vienīgā fonda prasība ir, lai pēc universitātes beigšanas viņi atgrieztos un trīs gadus nostrādātu Horogā, pasniedzot skolā vai kā citādi. Ar fonda gādību vairākos Pamira augstkalnu ciematos tikusi ievilkta elektrība, sistēmai funkcionējot nevainojamāk nekā galvaspilsētā Dušanbe, kur nereti joprojām mēdzot būt pārrāvumi.

Unikālākais aviomaršruts pasaulē
Kalnu Badahšanas apgabala galvaspilsēta Horoga atrodas 2060 metru augstumā, netālu no Afganistānas robežas, apmēram 10 stundu brauciena (525 km) attālumā no Dušanbe. Turp iespējams arī aizlidot un tehniskās sarežģītības ziņā apmēram 40 minūšu ilgais lidojums tiek uzskatīts par vienu no unikālākajiem pasaulē. Turklāt nepastāvīgo laikapstākļu dēļ reisi bieži tiek atcelti. Nosēšanās notiek aizā, lidmašīnai sasveroties ieslīpi, jo citādi manevru veikt nav iespējams. Otras iespējas nav, pretējā gadījumā nāktos mest vairāk kā simt kilometru līkumu ap kalniem. Piecdesmit gadu laikā notikušas tikai divas avārijas - viena pilsoņu kara laikā, kad lidmašīna bijusi tā pārpildīta, ka nespējusi pacelties. Pirmais reiss uz Horogu tika atklāts jau 1929. gadā - divus gadus pirms to sasniedza pirmā automašīna. Šodien Horoga ir reģiona kultūras, izglītības un ekonomiskais centrs, ar savu - pamiriešu valodu. Un atšķirībā no pārējās Tadžikistānas iedzīvotājiem, kuru lielākā daļa ir sunītu islāma piekritēji, Pamira reģionā jau kopš 11. gadsimta lielākā daļa ir ismailīti. Tālab tikai likumsakarīgi, ka ar Aga - Hana fonda atbalstu tieši Horogā šobrīd top arī Starptautiskā Centrālās Āzijas universitāte. „Mums ar viņa augstību ir dzimšanas dienas vienā dienā. Mana labākā dāvana sev ir ziedojums fondam," saka kāds vietējais uzņēmējs. Ismailīts, dzimis Horogā. Pilsēta zīmīga arī ar to, ka divus kilometrus no tās centra atrodas Pamira botāniskais dārzs, viens no augstākajiem pasaulē. 15 kilometrus no Horogas, Vozmas ciematā atrodas reģiona dārgakmeņu un pusdārgakmeņu apstrādes rūpnīca. Pamirs izsenis bijis slavens arī ar sudraba un zelta raktuvēm. Horoga atrodas Pamira maģistrāles (kas vietām gan mēdz pārtapt arī bezceļā) - starp Dušanbe un Ošu Kirgizstānā, pusceļā. Valsts dienvidrietumos - Pamira kalnos ir vieta, kur kopā saplūst divas robežas - Ķīnas, Afganistānas un netālu ir arī trešā - Pakistānas. Precīzāk, Tadžikistāna ir atdalīta no Pakistānas ar 15 - 65 km platu afgāņiem piederošu zemes strēli. Un tas ir tikai viens no ceļojuma vērtiem Pamira maršrutiem. Kalni aizņem 93 procentus Tadžikistānas teritorijas, tās lielākajai daļai atrodoties 3000 metrus virs jūras līmeņa. Tajā ir arī trīs leģendārie septiņtūkstošnieki - Ismoila Somonī jeb kādrreizējā Komunisma smaile (7495m), Ļeņina (7134m) un Koržeņevska smailes. Uzkāpšana tajās līdz ar Uzvaras un Hantengri smaili Kirgīzijā alpīnistiem ļauj iegūt tā dēvētā Sniega leoparda titulu.
Kaut jau pēc pāris Dušanbē pavadītajām dienām šķiet, ka tā ir viena no viesmīlīgākajām pilsētām uz zemesvirsas, Tadžikistānā ir tā - jo dziļāk kalnos, jo cilvēki viesmīlīgāki. Un tās ir sajūtas, ko nav iespējams izstāstīt - vien piedzīvot. Līdzīgi kā Pamira skarbo, globālā tūrisma joprojām neatklāto skaistumu - tur vienkārši ir jānokļūst. Vismaz reizi dzīvē! Starp citu, viens no labākajiem laikiem, kad doties uz Pamiru, ir septembris, kad vēl ir salīdzinoši silts, laiks pastāvīgāks un ienākušies visi augļi. Un Pamirā tie garšojot pilnīgi citādāk nekā Dušanbe ielejā!

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: