GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Atēnas

Baudītāja ceļvedisEsenceKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiUrbānā leģendaLietas, kas jāizdaraVērts zinātRaksti

IZVĒLIES OBJEKTU

Nepieradinātās Atēnas« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · grieķija · Atēnas · Raksti ·

Nepieradinātās Atēnas

Autors: Una Meistere0 ATSAUKSMES

Nepieradinātās Atēnas

“Kad nesen kādā Amsterdamas bārā pateicu, ka esmu grieķis, dzirdēju visu stereotipu plejādi – par to, ka mēs, grieķi, esot slinki, ka ar savu dienvidniecisko attieksmi pret dzīvi, gremdējam visu Eiropu,” pie pusdienu galda Atēnās karstasinīgi bilda kāds mans paziņa. Grieķu IT speciālists, kurš lielu daļu savas dzīves pavadījis Vācijā. “Patiesībā mēs strādājam nežēlīgi, tie, kuriem ir darbs – bieži septiņas dienas nedēļā pa divpadsmit stundām.” Mēs pusdienojām Cafe Avissinia, kas atrodas Monastiraki rajonā, slavenā ar saviem blusu tirgiem. Viens ir turpat pie kafejnīcas durvīm, svētdienas pusdienlaikā gan lielā andele pamazām apsīkusi, taču rosība vēl notiek. Kafejnīcas lejasstāvā klavieru un akordeona stafeti nomaina viens muzicētājs pēc otra, pulcējas vietējo ģimenes, kaislīgi dzied līdzi un promejot ik pa mirklim temperamentīgi tiek sašķaidīts pa šķīvim. Pie kafejnīcas ārdurvīm tās nosaukums ir kirilicā, kā nekā kirilicas saknes meklējamas Bizantijas grieķu alfabētā. Cafe Avissinia buduārveida interjers pārsātināts ar gleznām no saimnieka kolekcijas tā, ka brīvu laukumu pie tās sienām neatrast, vienlaikus radot sajūtu, ka tā te atradusies mūžīgi. No otrā stāva logiem paveras brīnišķīgs skats uz civilizācijas šūpuli - Akropoli, savukārt jumta stāvā ir atvērtā terase.

Foto: Nepieradinātās AtēnasFoto: Nepieradinātās Atēnas

Tādā gluži grieķiskā garā pusdienojam jau otro stundu, ne vīns, ne ēdiens netiek žēlots, taču galvenās ir sarunas. Uzzinu, piemēram, ka grieķi nekad vienā ēdienreizē nejauc gaļu ar zivi. Tas vienkārši neesot pieņemts. Un, neraugoties uz šķietami veselīgo ēdienu – kā nekā, dienvidos viss aug griezdamies, sirds slimību un hoelsterīna rādītāji esot salīdzinoši augsti. Tas tālab, ka grieķi ēdot ļoti vēlu – īpaši vasarās, kad karstums ir tāds, ka agrāk par deviņiem, desmitiem par maltīti domāt neesot pat iespējams. Savukārt darbs nākamajā dienā sākas astoņos, deviņos. Un vēl viņi esot romantiski, nosmej mans paziņa. Kad atstājam Cafe Avissinia, diena pamazām sāk tiekties uz vakara pusi. Taču pēc labām pusdienām kārtīgs grieķis dodas uz kārtīgu kūku vietu. Turpat netālu ir Trano Pastry shop – necils kiosks, kur kūkas tiek gatavotas turpat acu priekšā. Šķiet, kaut kas tāds iespējams tikai Atēnās. Kafejnīca – kiosks atrodas pašā ielas malā. Jau izceptās pamatnītes sarindotas torņos un jums atliekt vien izvēlēties – tās piepildīt ar svaigi vārītu balto vai šokolādes krēmu, tam visam pievienojot vēl krietnu devu medus, šokolādi, cukuru vai pārslas. “Kefi”, saldo grēku baudot smejoties saka mani paziņas. “Kefi” ir grieķu vārds, kas apzīmē prieku, kaislību, dzīves baudīšanu, kaut kas līdzīgs franču “joie de vivre” vai turku “keyifli”. Cita starpā, pie “kefi” pieder arī tradicionālais šķīvju dauzīšanas rituāls grieķu tavernās.

Eklektisma galvaspilsēta

Foto: Nepieradinātās AtēnasFoto: Nepieradinātās AtēnasFoto: Nepieradinātās Atēnas

Atēnas grūti nodēvēt par skaistu pilsētu šī vārda klasiskajā nozīmē. Pilsētas arhitektūra ir eklektiska, radot sajūtu, ka šobrīd tā attīstās haotiski un neviena nepieskatīta. Turklāt tajā valda nepieradināts arnarhijas gars – graffiti ir visur, huligāniski pārvēršot audeklā teju katras otrās mājas fasādi. Kafejnīcas ir ļaužu pārpilnas un pilsētas sirds – Plaka rajona stāvās, bruģētās ieliņas mutuļo kā skudrupūznis. Un lielākoties tie nav tūristi, kas tajās sēž un malko vīnu, bet gan vietējie. Tā vien šķiet, ka dzīvības enerģija Atēnās spiežas pa visām vīlēm. Vienlaikus turpat netālu notiek kārtējais protestu mītiņš un viesnīcas konsijāžs saka, ka vakariņām labāk izvēlēties citu restorānu, jo – demonstrāciju dēļ, iecerētajā varētu būt sarežģīti nokļūt. Pilsētas žurnālā “Athens insider” lasu, ka Grieķija šogad gaida rekordlielu tūristu skaitu – 18.3 miljonus. Iespējams, viens no “āķiem” varētu būt arī šopavasar klajā nākusī filma The Two Faces of January, kuras efekts Atēnu tūrisma kartē solās būt līdzvērtīgs The Talanted Mr Ripley savulaik stimulētajiem klejojumiem pa Itālijas takām. Irānā dzimušā britu režisora Hossein Amini filmas buķete ir šādiem mērķiem teju vai ideāla – trilleris ar Kirstenu Danstu (Kirsten Dunst), Vigi Mortensenu (Viggo Mortensen) un Oskaru Izāku (Oscar Isaac) galvenajās lomās, kura darbība notiek 60. gados. Kirstena Dansta un Vigo Mortensens spēlē glamūru, baltos lina kostīmos (ne šortos un sporta kurpēs) tērptu amerikāņu pāri, kas kā tūristi ierodas Atēnās apskatīt Akropoli. Tur, protams, viņi satiek gidu un sižets iegūst virkni negaidītu pavērsienu. Šīs ainiņas tiek izspēlētas uz zeltītas gaismas apspīdētas Akropoles un Partenona fona – apkārt nemana ne saulē pārkarsušu tūristu barus, ne rekonstrukcijas sastatnes. Vien senās Grieķijas absolūtā skaistuma ideāla atblāzmu, kas filmā triumfē visā savā godībā.

Foto: Nepieradinātās Atēnas

Turklāt Atēnas nedus tikai uz vēstures lauriem - paredzams, ka rudenī beidzot durvis vērs arī ilgi gaidītais laikmetīgās mākslas muzejs (National Museum of Contemporary art  jeb EMST), kura mājvieta ir izbijusi FIX alus darītava. Pati rūpnīcas ēka ir ikoniska sava laika celtne – pēckara modernisma paraugs, kuru projektējis tolaik labi pazīstams grieķu arhitekts Takis Zenetos. Ilgu laiku tā stāvēja pamesta, tālab vienlaikus projektam ir arī simboliska nozīme.

Tai pat laikā statistika ir pabaisa - tikai 16% Grieķijas iedzīvotāju apmeklējot muzejus, atšķirībā, piemēram, no Norvēģijas, kur šis skaitlis ir 80%. Kad vēlāk grieķu uzņēmējam, Grieķijas uzņēmējdarbības asociācijas prezidentam un vienam no ietekmīgākajiem grieķu mākslas kolekcionāriem Dimitris Daskalopūls (Dimitris Daskalpolous) jautāju, kā tas iespējams valstī ar tik dziļām kultūras tradīcijām, viņš saka: “Tāpēc, ka kultūras mantojumu esam saņēmuši avansā – kā pašsaprotamu. Vēsturiski mēs esam ļoti daudz sasnieguši – mākslā, kreatīvajās izpausmēs, demokrātijā, filozofijā, taču šobrīd dzīvojam 21. gadsimtā. Un, ja mēs vēlamies dzīvot labāk, mums šajā gadsimtā arī ir jārada tam attiecīgi apstākļi. Kultūra šajā procesā, manuprāt, ir fundamentāli svarīga. Īpaši ņemot vērā faktu, ka mums ir šāda vēsture, kas ir noglabāta kaut kur dziļi mūsu dvēselēs.”

2013. gadā Daskalopūls izveidoja bezpeļņas kultūras organizāciju NEON (no grieķu vārda “jauns”), kuras mērķis ir atbalstīt un veicināt laikmetīgās mākslas aktivitātes Grieķijā un, jo īpaši, Atēnās. Viens no tās nesenākajiem projektiem bija laikmetīgās mākslas izstāde “The Thousand Doors” Genadius bibliotēkā – ļoti skaistā neoklasikas stila ēkā pašā Atēnu centrā. Izstāde bija izvietojusies gan bibliotēkas iekštelpās, gan dārzā un tās iedvesmas avots  bija Grieķijas vēsture, gan vietējiem gan viesmāksliniekiem piedāvājot laikmetīgas tās interpretācijas. “Nākotnē es redzu Atēnas kā vietu, kur laikmetīgā māksla grezno daudzas institūcijas un publiskās telpas. Es ceru, ka varēšu teikt, ka šī procesa attīstībā esmu pielicis arī savu roku. ” saka Daskalopūls.

Šobrīd Atēnās pilnā sparā rit arī ikgadējais Grieķijas festivāls (Hellenic festival), kas tradicionāli notiek trīs vasaras mēnešus – jūnijā, jūlijā un augustā. Zem sava jumta apvienojot Festival Athen un Festival Epidaurus, tas pieder spēcīgākajiem kultūras svētkiem pasaulē, ne tikai vēriena, bet arī programmas kvalitātes un mākslinieku izvēles dēļ. Viena no īpašākajām festivāla skatuvēm ir Epidaurus teātris, viens no skaistākajiem pasaules teātriem, kas saglabājies vēl no 3. gadsimta pirms Kristus dzimšanas, un kurā senās grieķu traģēdijas tika izrādītas jau tad, kad tās tika sacerētas un sacentās savā starpā četrpadsmit tūkstoš skatītāju priekšā. Šādam skaitam cilvēku Epidaurus - brīvdabas amfiteātris ar skatu uz grandiozu kalnu ainavu un unikāliem dzirdamības noteikumiem, savulaik tika būvēts, – un tāds tas ir joprojām – ļaujot skatītājam pēdējā rindā izbaudīt katru vārdu. Tiesa, gan pērnogad, gan arī šogad festivāla programmā jūtama Grieķijas smagā finanšu stāvokļa un arī kopējās pasaules ekonomiskās situācijas atbalss – ievērojami samazinājusies festivāla starptautiskā programma, fokusā izvirzot galvenokārt grieķu mākslinieku darbus. 

Zudušās Atēnas meklējot

“Pateicoties ģeogrāfiskajai pozīcijai Grieķijas vēsturē ir bijis daudz skarbu periodu un tas viss ļoti ietekmējis arī pieprasījumu pēc kultūras. Pēdējos gadus ir jūtami mēģinājumi atkal nostāties uz kājām, taču šajā laikā ļoti daudz kas ir pazaudēts. 400 gadus šeit bija turki, tad Pirmais, pēcāk Otrais pasaules karš. Daudzus gadsimtus, kamēr Eiropa piedzīvoja kultūras uzplaukumu – apgaismības laiku, renesansi u.c., Grieķijā nekas nenotika. Arī Vācijā dzimušais bauhaus savulaik nesasniedza Grieķiju. Mūsu ceļā it kā iztrūkuši daudzi svarīgi pakāpieni un ir nepieciešams laiks, lai tos atjaunotu. Arī krīze ir daudzus atsviedusi atpakaļ, mēs esam pārāk aizņemti domājot par to, kā savilkt galus. Mēs esam pieraduši pie daudz vieglākas dzīves, ne tāda spiediena kāds ir šobrīd,” saka Vassiliki Theodorakidi-Mamona, viena no pazīstamākajām grieķu rotu māksliniecēm, kura par savu misiju uzskata Grieķijas kultūras popularizēšanu pasaulē. Viņas galerija, kuru drīzāk var dēvēt pa mazu muzeju, kurā ekstravagantā sinerģijā savienojusies vēsture un šodiena, atrodas pašā pilsētas sirdī – Plaka rajonā. Vassiliki nesen atgriezusies no izstādes Honkongā un atvainojas, ka galerijā valda neliels haoss – daļa viņas radīto rotu joprojām ir Honkongā. Viņa ir neliela auguma, ģēbusies bēšā piegulošā kašmira svīterī, biksēs un melnos zābakos. Šķietami vienkārši, taču brīdī, kad viņa šķērso telpu, gaiss burtiski elektrizējies. Viņai ir gari, ogļu melni, mirdzoši mati un klasiski grieķiska harizma. Vassiliki ir cēlusies no senas grieķu aristokrātu ģimenes, kurai Bizantijas laikā piederējis zīda monopols. Tiesa, vēlāk ģimene pamatīgi cieta turku iebrukuma laikā, zaudējot arī lielu daļu īpašumu. Tās kādreizējais ģērbonis šobrīd ir viņas juvelierkompānijas logo un Vassiliki saka, ka misija popularizēt grieķu kultūru viņā bijusi jau kopš bērnības. Vēsturi viņa vienmēr uzklūkojusi kā mākslu, caur savām rotām mēģinot to iedzīvināt šodienā.Viņasprāt, visam ir savi cēloņi un jums tie ir jāmeklē, tas ir vienīgais veids kā atrast savu iekšējo patiesību. “Katram ir sava loma šajā pasaulē. Vienīgais veids, kā tikt pāri situācijai, kurā šodien dzīvojam (ne tikai finansiālai, bet garīgajai krīzei) ir atrast vērtības, simbolus, kurus esam laika gaitā pazaudējuši. Atēnās ir ļoti daudz brīnišķīgu vietu, taču diemžēl paši atēnieši nav par tām pietiekami rūpējušies. Katram rajonam ir sava vēsture, tuklāt tā ir pietiekami sena – un reizēm ir ļoti skumji apzināties, ka staigājat pa diezgan neglītu pilsētu, kura patiesībā varētu būt ļoti skaista. Mūsdienu Atēnas ir ļoti statiskas, savā ziņā pilsēta baidās būt inovatīva, iegūt jaunu elpu. Lielākoties mēģinot imitēt ārzemju tendences un ieviest citur aprobētas lietas, kas ir ļoti skumji, īpaši ņemot vērā, ka savulaik Atēnas bija vieta, kur dzima tendences, kur mākslas un kultūras aktivitātēm bija īsteni inovatīvs raksturs. Mums bija daudz mākslas skolu, unikālas metodoloģijas, kas tika pielietotas gadiem. Arī Partenons bija savam laikam ļoti inovatīvs projekts – kā ideālā skaistuma iemiesojums, tajos laikos atēniešiem nebija baiļu no radikālām idejām, neordinārām izpausmes formām. Šobrīd Atēnās vairs nav šīs vēlmes būt inovatīviem, iepazīstināt ar jaunām lietām.”

Kad vēlāk kopā ar Vassiliki dodos nelielā pastaigā pa viņas mīļākajām tuvākās apkārtnes vietā, ieklīstam arī mākslas galerijā, bārā, kafejnīcā, naktsklubā – Metamatic: taf. Savā ziņā to var dēvēt arī par jauno Atēnu sirdi – visu iespējamo (tostarp – arī pašu neprātīgāko) radošo ideju un iniciatīvu platformu.  Jau kopš 2009. gada Metamatic: taf  mājvieta ir kāds laika zoba sagrauzts nams Monastiraki rajonā, kas septiņas dienas nedēļā mutuļo kā skudru pūznis. Te notiek gan izstādes, gan koncerti, literārie lasījumi, teātra un dejas izrādes. Mematamic: taf kalpojot kā kultūras centram un satikšanās vietai vienlaikus. Ārdurvis ir pilnībā noskretušas, no fasādes puses raugoties šķiet, ka nams tūlīt varētu arī sabrukt. Visa dzīve rit pagalmā, kuru no apkārtējo māju acīm (un saules) slēpj audekla jumts, savukārt izstādes mājo to ieskaujošajās telpās. Kāda ir tikko atvērusies, kāda tieši tobrīd tiek novākta, šķiet, ka – gluži kā dzīvā organismā, te viss ir nepārtrauktā kustībā. 

Viesnīca kā skulptūra

Viens no aktīviem Atēnu kultūras dzīves virzītājiem ir arī grieķu uzņēmējs un mākslas patrons Dakis Joannū (Dakis Joannou), kuram cita starpā pieder arī boutique viesnīcu tīkls YES!. Tā spilgtākās pērles Atēnās ir Karima Rašīda dizainētais Semiramis un pirms diviem gadiem durvis vērušais New Hotel, kura autors ir brazīļu arhitektu birojs Campagna brothers. Kad tiekos ar Joannū viņa birojā Atēnu Maroussi rajonā, lai intervētu šopavasar klajā nākušajam izdevumam “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem”, kurā apkopotas 11 intervijas ar šī brīža Eiropas vadošajiem mākslas kolekcionāriem, uzņēmējs stāsta, ka viņa ambīcija abos viesnīcu projektos bijusi uzticēt to veidolu dizaineriem, kas nekad iepriekš nav nodarbojušies ar arhitektūru. “Viņu uzdevums bija radīt viesnīcu kā pašpietiekamu objektu.” Būtībā – mākslas darbu. Semiramis atrodas rezidentālajā un zaļākajā Atēnu rajonā Kifissia – 15 kilometru jeb 40 minūšu taksometra brauciena attālumā no pilsētas centra. Rašida pārziņā ir bijis viss - sākot no arhitektūras un beidzot ar interjeru, no galdu un krēslu dizaina līdz viesu čībiņām. Viesnīcas krāsu palete ir īstens dizainera rokraksta iemiesojums - koši rozā, oranžs, zaļš, dzeltens. Savukārt interjerā rodama visa viņa mēbeļu dizaina klasika - sākot no Wavelength Sofa un beidzot ar Swing Chair, Rašidam spēlējoties ar krāsām, tehnoloģijām, materiāliem un faktūrām kā rotaļu klucīšiem.

Tikmēr brazīļu duets Campagna Brothers pirmajā mirklī no ekstravagantā piedāvājuma dizainēt viesnīcu pat esot atteicies un pagājis labs laiciņš, kamēr Joannū tos pierunājis. New Hotel atrodas pašā Atēnu centrā – Plaka rajonā, un tapis 50. gados celtas jau esošas viesnīcas vietā, projektā piedaloties arī Atēnu Thessaly universitātes arhitektūras studentiem. Radošajai komandai tikusi dota pilnīga brīvība, un galarezultāts sajūtu ziņā ir līdzvērtīgs skulptūrai. “When I first saw it, I was completely delighted.” And here Joannou can only agree. New Hotel is an irrational concentrate of ideas, details and emotions. Some of the furniture and decorative installations were made from the previous hotel's furniture. Door frames, drawers and handles all nailed together in a seemingly chaotic rhythm...these layers of the past lead the guest to believe that each blink of the eye is the beginning of a new page in a novel that one simply cannot manage to finish reading in the few nights one spends in this hotel. Pat agrākās viesnīcas tekstīlijas pārtapušas dizaina objektos – ietērpjot restorāna krēslu atzveltnes gluži kā ekstravagantas Comme des Garcons kleitas. Savukārt lampas, krēsli un arī vannasistabas izlietnes, kuru forma atgādina slīpēta dārgakmens šķautnes, tapušas pēc Campagna brothers un arhitektūras studentu skicēm. New Hotel interjeru caurvij trīs tematiskās līnijas, kuru iedvesmas avots bijusi Atēnu vēsture un tradīcijas. “Karagiozis” istabu sienas rotā “karagiozis” figūras no tradicionālā grieķu ēnu teātra. Tiek uzskatīts, ka grieķi to savulaik aizguvuši no osmaņu kultūras, kas laikā, kad Eiropā uzplauka itāļu un flāmu renesance, smacēja Balkānus. Savukārt daļa istabu interpretē seno grieķu leģendu par “velna aci”, to sienas rotājot “velna acs” amuletiem, kādus Grieķijā uzreiz pēc piedzimšanas mēdz dāvināt bērniem, lai tos pasargātu no matiasma jeb “ļaunās acs”. Trešā tematiskā līnija piedāvā ceļojumu ceļojumā jeb atgriešanos vecajās Atēnās – vēsturisku pastkaršu veidolā. Katra sīkākā interjera nianse ir pārdomāta, turklāt starp ideju eksploziju un funkcionalitāti New Hotel pastāv teju apbrīnojams līdzsvars, tādējādi nakšņošanu te padarot par patiešām unikālu pieredzi. New Hotel ir arī jumta bārs, kura grāmatplaukts ir mākslas grāmatu pārpilns, savukārt tā sienas rotā provocējošas lappuses no itāļu mākslinieka, par laikmetīgās mākslas huligānu un anarhistu dēvētā Maurīcio Katelāna izdevuma Toiletpaper. Savukārt tālumā mūžīga vīd Akropole.

Viens no Dakis Joannū viesnīcu impērijas atzariem ir arī Athenaeum InterContinental – viesnīca, kas vienlaikus kalpo kā grieķu mākslas popularizēšanas telpa. Joannū stāsta, ka kolekciju viņi sākuši veidot jau no pašiem viesnīcas pirmsākumiem un šobrīd tajā ir ap 4000 darbu. Tie izvietoti viscaur viesnīcā – vestibilā, istabās, gaiteņos, restorānā utt. 

1983. gadā Joannū izveidoja DESTE Laikmetīgās mākslas fondu (Deste Foundation for Contemporary Art) – bezpeļņas organizāciju, kas savas izstāžu programmas ietvaros nodarbojas ar jau pazīstamu un jaunu mākslinieku darbu popularizēšanu, kā arī izdevējdarbību. “Mani vienmēr ir interesējusi māksla, un man bija svarīgi iesaistīties dialogā ar laikmetīgās mākslas procesiem.” Kopš 2006. gada DESTE mājvieta ir izbijusi zeķu fabrika. Fondā nav pastāvīgas ekspozīcijas, tas atvērts tikai izstāžu laikā, tālab šobrīd (līdz 29. oktobrim) tajā skatāmā vācu fotogrāfa  Juergen Teller izstāde Macho ir lieliska iespēja tajā iegriezties.

2009. gadā DESTE atvēra filiāli Hidras salā, bijušā lopkautuves ēkā – DESTE Project Space Slaughterhouse. Katru vasaru tā darbojas kā laikmetīgās mākslas izstāžu telpa, un atsevišķi mākslinieki vai mākslinieku grupas tiek uzaicinātas radīt speciālus projektus. Viņu vidū bijis Urs Fišers (Urs Fischer), Metjū Bārnijs, Mauricio Katelans, Dags Eitkens (Doug Aitken), bet šovasar (23. jūnijs – 29. septembris) kādreizējā lopkautuve atvēlēta Pavelam Althameram (Pawel Althamer).

Vēl viens neordinārs DESTE fonda projekts – destefashioncollection, šovasar skatāms arī Benaki muzejā. Tā fokusā ir netveramā robežlīnija starp modi un mākslu. Izstādei prezentējot modi kā valodu, kā starpnieku un sava laika kultūrprocesu savienotājtiltu. “Jūs it kā tās abas savienojat, bet vienlaicīgi ir šī skaidrā līnija – tā ir mode, un tā ir māksla. Taču starp abām pastāv mijiedarbība. Šajā gadījumā māksla ietekmējas no modes.” Tiesa, gandrīz katrs nākamais pieaicinātais mākslinieks šīs robežas savā veidā pārkāpis, tādējādi procesu padarot tikai vēl intriģējošāku. Piemēram, Jirgens Tellers izvēlējies vintage lietas, nevis tērpus no aktuālajām sezonas kolekcijām. Savukārt Helmuts Langs tā vietā, lai interpretētu sezonas tendences, izstādījis krēslus no savas pēdējās skates pirmās rindas, instalāciju tā arī nodēvējot “Pirmā rinda”. Pirmoreiz šis projekts publiski bija apskatāms 2012. gadā – Barney modes universālveikala skatlogos Ņujorkā, bet šovasar Benaki muzejā skatāmas visas astoņas līdz šim destefashioncollection paspārnē tapušās kolekcijas.

Anarhisti un zivju tirgus

Kad vēlāk, klīstot pa Kolonaki rajona stāvajām ieliņām, iegriežos mazā, pagrabstāvā paslēptā stila bodītē Number 3, kuras piedāvājumā citu avangardisku brendu starpā ir arī japāņu Comme des Garcons, vārds pa vārdam ar veikala īpašnieku aizpļāpājamies arī līdz New Hotel un Dakis Joannou. “Viņš ir īsts vizionārs. Cilvēks ar fascinējošu enerģiju,” viņš saka tādā īstā atēnieša lepnumā. Kolonaki, kura mājvieta ir Lycabettus kalna dienvidrietumu nogāze, ir glamūrākais Atēnu rajons, kurā koncentrējusies arī lielākā daļa luksusveikalu. Uz vienas no stāvajām ieliņām, mazliet nost no visa atrodas Papadakis – vietējo politiķu un uzņēmēju iecienīts restorāns. Sajūta uz tā terases ir mazliet kā brīvdabas kino zālē - sēdi zaļojošu koku paēnā un vēro ikdienas mizanscēnas, kas viena par otru košāka zib turpat blakus - lejup vai augšup pa kalnu. Gluži kā pirms sešiem gadiem, kad te biju iepriekšējoreiz, oficiante brīdina neturēt uz galda telefonu un pieskatīt somu – garāmgājēji mēdzot būt visādi. Citādi šajā vietā nekas nav mainījies un tā vien šķiet, ka – atšķirībā no daudzām citām vietām Atēnās, to nav skārusi pat krīzes atblāzma.

Foto: Nepieradinātās AtēnasFoto: Nepieradinātās AtēnasFoto: Nepieradinātās Atēnas

Austrumpusē Kolonaki robežojas ar anarhistisko Exarchia, kuru savulaik apvija visai ekstrēma rajona slava, līdz pat tādai pakāpei, ka daža laba vēstniecība brīdināja savus pilsoņus tajā neiegriezties. Tiesa, šobrīd tā jau ir pagātne, kaut anarhisma gars apkārtnes ieliņās joprojām ir jūtams – grafiti te ir daudz vairāk nekā citur pilsētā un pilnībā nomainās arī dzīves krāsas. Exarchia mājo daudz studentu (netālu atrodas Atēnu universiāte) , imigranti un dažādu sociālo slāņu vietējo ģimenes, tam visam sajaucoties kolorītā jūklī. Starp second-hand bodēm, CD tirgotavām, klejojošiem suņiem, klubiem, bāriem utt. Kafejnīcas ir jauniešu un visdažādāko subkultūru strāvojumus pārstāvošu personāžu pilnas, savukārt cenas tajās - salīdzinoši ar Kolonaki restorāniem, ir vismaz trīsreiz zemākas. Rajona centrs ir Exarchia skvērs, no kura kā stīgas uz visām pusēm stiepjas mazas, šauras, kolorītām bodītēm un kafejnīcām nosētas ielas, ik pa mirklim uzvējo “zālītes” aromāts, kaut, iespējams, tas ir tikai no pudeles pasprucis brīvdomīguma džins.

Mēdz teikt, ka katras pilsētas īstenā sirds ir tirgus. Atēnās tie ir vairāki, taču leģendārākais pilnīgi noteikti ir Agora zivju tirgus (Athinas street). Rīta agrumā tirdzniecība te rit pilnā sparā un vīri cenšas viens otru pārkliegt ar balsīm kā bazūnes. Daža stends še atrodas jau paaudžu paaudzēs, ik rītu piedāvājot svaigāko, kas vien Egejas jūrā rodams. Smaržas un smakas sajaukušās netveramā buķetē, grīda pludo tirgotājiem ik pa mirklim to dāsni noskalojot ar ūdeni. Tirgus atrodas Monastiraki rajonā un tā neoklasikas stila ēka ar stikla jumtu durvis vēra 1886. gadā. Kopumā tajā ir vairāk 100 miesnieku un 150 zivju tirgotāju stendu. Dažviet aiz letes stāv veselas ģimenes paaudžu paaudzēs, citviet imigranti, tāds īstens miljonu pilsētas mikrokosmoss. Katru nedēļas dienu še iegriežoties apmēram 30 000 cilvēku. Gan tūristi, gan vietējie. Bagātie un nabagie. Katrā ziņā šī ir īstā vieta, kur sajust kā Atēnas mutuļo. Visdažādāko kultūru dzīvības enerģijā, elektrizējot katru šajā pilsētā nokļuvušo.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: