GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Tbilisi

Citādi maršrutiEsenceKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiLietas, kas jāizdaraVērts zinātRaksti

IZVĒLIES OBJEKTU

Esence « ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · gruzija · Tbilisi · Esence ·

Esence

Autors: Una Meistere0 ATSAUKSMES

Esence

Tbilisi sajūtu labirinti

Tbilisi pēdējoreiz biju pirms četriem gadiem. Arī toreiz lidmašīna ielidoja naktī un taksometram ap pieciem rītā traucoties pa tukšajām pilsētas ielām, tā atgādināja Pelnrušķīti, kas saposta uz balli.

Foto: Esence Foto: Esence Foto: Esence

Elektrība netika žēlota, pilsētu ietinot uzpucēti zeltainā mirāžā. Tumšo kalnu fonā kā dzintara gabali silti izgaismoti mirdzēja svētnami, neticami skaisti savā ārējā lakonismā. Šajā ziņā nekas nav mainījies arī šodien. Elektrība Tbilisi naktīs netiek žēlota joprojām, vien kopējai ainavai pievienojusies virkne vairāk vai mazāk veiksmīgu laikmetīgās arhitektūras paraugu, kas uzskatāmi atgādina, ka četri gadi ir daudz un – vismaz ārēji, dzīve pilsētā ir mainījusies.

Foto: Esence Foto: Esence Foto: Esence

Savā ziņā to apstiprina arī mana naktsmītne, ja pirmoreiz nakšņoju pie paziņu paziņām (kas, starp citu, joprojām ir labākā izvēle, ja gribat izjust īsteno Gruzijas garšu), tad šoreiz – arī pēc vietējo ieteikuma, izvēlējos Rooms Hotel Tbilisi. Durvis vērusi nedaudz vairāk kā pirms gada, tā ir pirmā dizaina viesnīca Gruzijas metropolē, un vienlaikus arī simbolisks vietējo lepnums. Iemiesojot jaunās, uz rietumu kultūras vērtībām orientētās Tbilisi sajūtu, kas vienlaikus gan arī nav aizmirsusi savas saknes.

Foto: Esence
Rooms Hotel Tbilisi

Viesnīca atrodas Vera rajonā – vienā no vecākajiem pilsētas centrā, kas jau no sendienām bijis intelektuālas auras apvīts. Turpat netālu ir gan Javakhisvhili valsts universitāte, gan Tbilisi State Concert Hall. Rajona noskaņai simboliski - viesnīcas mājvieta ir izbijusi padomju laika tipogrāfija, interjeram apvienojot vecās Tbilisi nostalģiju ar pagājušā gadsimta 30. gadu Ņujorkas noskaņām. Rooms hotel ir astoņi stāvi un ēkas agrākā ķieģeļu fasāde ietērpta kokā - robustajiem, lietus, saules un vēja balinātajiem dēļiem, dizaina veidolā uzjundot asociācijas ar izslavēto Gruzijas viesmīlību. Silti aicinošs ir arī istabu interjers – ar piesātināti sarkanajām, tradicionālo gruzīnu rakstu motīvu rotātajām tapetēm, koka grīdām (arī dušas kabīnē), īstas ādas gultas galvgali un gana pārdomātām sadzīves komforta niansēm (tostarp elektrības kontaktiem parocīgās vietās), ar kurām bieži grēko līdzīgas naktsmītnes izslavētās Eiropas metropolēs.

Foto: Esence

Caur plašo, stikloto ātriju viesnīcas vestibilā ienāk dabiskā dienasgaisma, savukārt tās bibliotēka – atbilstoši ēkas vēsturei, ir pārpilna izcilu pasaules literatūras paraugu. Turpat iepretim aiz loga vīd vēl viens izbijušās rūpnīcas korpuss, kura logi šobrīd pārtapuši izstāžu zālē, tos – Rooms Hotel inspirēta mākslas projekta ietvaros, greznojot lielformāta fotogrāfijām. Taču, kā zina stāstīt personāls, jau šogad šajā korpusā durvis vēršot vēl viena tiem pašiem īpašniekiem piederoša viesnīca, tiesa, šoreiz zem pazīstamā Intercontinental zīmola.

“Tbilisi strauji mainās. Pasaule ir sākusi atklāt arī Gruzijas laikmetīgās kultūras scēnu. Pateicoties starptautiskajai atpazīstamībai, ko iemantojuši vairāki šī brīža gruzīnu mākslinieki un dizaineri, likumsakarīgi pastiprinājusies arī mediju interese par Gruziju. 2013. gadā par Thierry Mugler modes nama galveno dizaineru kļuva David Koma, savukārt šoruden Balenciaga radošā direktora statusā tika apstiprināts Demna Gvasalia. Viņa pirmā kolekcija Balenciaga tiks prezentēta 2016. gada pavasarī. Savukārt uz Eiropas laikmetīgās mākslas skatuves gana zināma ir gruzīnu māksliniece Tamar Kvesitadze, kuras darbi izraisīja lielu interesi arī Venēcijas biennālē. Tbilisi gadā notiek divas modes nedēļas – Tbilisi Modes nedēļa un Mercedes-Benz Modes nedēļa. Dizaina brends Rooms, kuru radījušas divas jaunas un talantīgas gruzīnu dizaineres, sadarbojas ar pasaulslaveniem brendiem, kā arī virkni respektablu dizaina galeriju Eiropā, gruzīnu mākslinieki ir pārstāvēti Sotheby's izsolēs utt. Protams, viss augšminētais Gruzijas modes un dizaina scēnu paceļ jau citā līmenī, stimulējot arī vietējo radošo un biznesa vidi. Priecājos, ka beidzot pasaule ir atklājusi vienu no vecākajām nācijām un arī tās gana spilgto laikmetīgās kultūras dzīvi,” nākamajā dienā, satikts burtiski tikko durvis vērušajā Tbilisi jaunajā koncepta veikalā Chardin One Concept House, man stāsta tā īpašnieks Irakli Nadareishvili. Dzimis Tbilisi ģeoloģijas zinātnieku ģimenē un absolvējis Rustavelli Valsts Kino institūtu, tā dēvētā pilsoņu kara laikā Irakli dzimto pilsētu pameta, lai turpinātu mācības Zalcburgā un pēcāk Berlīnē un Amsterdamā. Tad sešus gadus pavadījis Maskavā, kur cita starpā sadarbojies ar Lielā teātra prīmu Ilzi Liepu, viņš nesen atgriezies Tbilisi un iesaistījies virknē jaunu radošu iniciatīvu – tostarp radot pirmo Gruzijas laikmetīgās dejas iestudējumu “Morning Chant”, iniciējot vairākus mūzikas festivālus un šobrīd strādājot kā galvenais producents virknei Gruzijas televīzijas raidījumu, arī populārajam kulinārijas šovam ar šī brīža pazīstamāko Gruzijas pavāri Tekuna Gachechiladze. Chardin One Concept Store Irakli radījis kopā ar mākslinieci un dizaineri Mariam Gambashidze - kā galamērķi tiem, kurus interesē aktuālākais šī brīža Gruzijas modē, dizainā un arī laikmetīgajā mākslā notiekošais. Veikala mājvieta ir viena no šarmantākajām Tbilisi vecpilsētas kājāmgājēju ielām – Chardin, un tas, kaut arī apjoma ziņā salīdzinoši neliels, aizņem veselus trīs ēkas stāvus, piedāvājot spilgtāko šī brīža Tbilisi radošās scēnas talantu esenci. Pagrabstāvā atrodas arī mākslas galerija, jo - kā atzīst Irakli, līdz šim pilsētā īsti nav bijis vietas, kur skatīt laikmetīgo mākslu. Sava laikmetīgās mākslas muzeja Tbilisi joprojām nav, un muzeju scēnas nesenākais jaunpienācējs ir pazīstamā gruzīnu-krievu skulptora Zurabu Cereteli (Zurab Tsereteli) privātais muzejs prestižajā Rustavelli avēnijā, kuru lepni grezno giantisks uzraksts MoMa (Museum of Modern art), kaut ar šī apzīmējuma sajūtu ekvivalentu – Ņujorkas MoMa, tam nav ne mazākā sakara. Irakli ir pārliecināts, ka nākotnē Chardin One Concepts Store varētu kļūt par visdažādāko radošo iniciatīvu platformu, satikšanās un ideju apmaiņas vietu - gan vietējiem, gan pilsētas viesiem.

Foto: Esence

“Tbilisi ir mana dzimtā pilsēta, un es tajā mīlu gandrīz visu. Laiku, ielas, taču visvairāk – tās cilvēkus. Man vēl nekad nav gadījies būt pilsētā, kas ir tik toleranta un pretimnākoša kā Tbilisi. Mans patīk šis kultūru sajaukums – Āzijas un Eiropas sajūta vienuviet; un savveida eklektiskums it visā: dzīvesstilā, ēkās, dabā, cilvēkos... Un esmu laimīgs, ka dzīvoju laikposmā, kad Tbilisi ļoti mainās; mainās tās izskats, uzvedība, taču vienlaikus tā joprojām ir tā pati Tbilisi – pilsēta, kas mīl katru še nokļuvušo,” saka Irakli.

Foto: Esence

Tiesa, kaut Rooms Hotel un Chardin One Concept store līdzīgu radošu oāžu šķietami Tbilisi kļūst arvien vairāk, nezinātājam – izkaisītas visplašākajā pilsētas ģeogrāfijā, tās joprojām ir jāpameklē. Turklāt arī to atrašana ir zināms process – visbiežāk durvis nav pamanāmas un arī izkārtnes nekliedz pa gabalu. Tā teikt, ir skaidri jāzina, ko un kur meklējat. Piemēram, ja vēlaties gūt ieskatu vietējās modes dzīvē notiekošajā, vērts no viena gala līdz otram izstaigāt netālu no Rooms hotel esošo Barnovi ielu, kuras leģendārākais galamērķis ir dzīvesstila veikals – kafejnīca O Moda, Moda. Līdzās lieliskam vietējo apģērbu un aksesuāru dizaineru piedāvājumam, te iespējams arī labi un veselīgi paēst. Dienas salāti, piemēram, tiek pasniegti uz koka dēlīšiem un arī veikala-kafejnīcas interjers pārpilns gana asprātīgu dizaina detaļu. Vietējās tradīcijās sakņojusies humora dzirksts nenoliedzami ir viena no aktuālās Tbilisi dizaina scēnas spilgtākajām raksturzīmēm.

Foto: Esence

Savukārt tiem, kurus interesē jaunākais uz Tbilisi gastronomijas skatuves notiekošais, teju obligāts galamērķis ir Culinarium. Tiesa, tā varbūt nebūs gluži īstā adrese, kur doties meklēt tradicionālo gruzīnu virtuves kolorītu – šašlikus un khinkali, un pirmajā mirklī, iespējams, jums pat šķitīs, ka radniecīgas vietas (interjera ziņā) esat jau piedzīvojuši ģeogrāfijā no Stokholmas līdz Berlīnei, taču ir vairāki iemesli, kas Culinarium padara patiesi īpašu. Pirmkārt, še saimnieko šī brīža spožākā gruzīnu laikmetīgās virtuves pavāre, par Gruzijas virtuves fusion stila karalieni dēvētā Tekuna Gachechiladze. Otrkārt, Culinarium telpas ir mājvieta arī pirmajai un līdz šim vienīgajai kulinārijas skolai Tbilisi. Turklāt restorāna ēdienkarte regulāri tiek mainīta, ik pa mirklim rīkojot tā dēvētos tematiskos vakarus, kas veltīti visdažādākajām pasaules virtuvēm. Tādējādi atgādinot, ka Gruzija visos laikus bijusi krustceles – starp Eiropu un Āziju, katrai no šīm kultūrām atstājot savas zīmes arī tās virtuvē. Un līdz ar to, fusion stils patiesībā ir pavisam dabiska tās sastāvdaļa – galu galā, mongoļi savulaik bijuši tie, kas še ieviesuši par Gruzijas tradicionālās virtuves fundamentu dēvētos kninkali (savveida plemeņu ekvivalentus ar gaļas vai sēņu pildījumu). Tāpat kā par savu gastronomisko pienesumu parūpējušies arī arābi, persieši, grieķi un krievi.

Foto: Esence

Turpat netālu atrodas arī otrs Gachechiladze restorāns – Cafe Littera, kura mājvieta ir ārkārtīgi skaista art deco stila villa, kas padomju laikā pārtapusi rakstnieku namā. Restorāns mājo tās pagrabstāvā, taču siltākajās dienās galdiņi izlikti arī šarmantajā Rakstinieku nama dārzā, kura mūri – vīnogulāju ieskautas, grezno melnbaltas Tbilisi vēstures fotogrāfijas, tādējādi šai vietai piešķirot vēl īpašu atmosfēru. Un atsaucot atmiņā laiku, kad Tbilisi šarma apburts, savā daiļradē tai sajūsminātus vārdus veltījis gan Aleksandrs Puškins, gan Mihalils Ļermontovs, gan Ļevs Tolstojs, Maksims Gorkijs un Aleksandrs Dimā, kurš še iegriezās 19. gadsimta vidū sava Kaukāza ceļojuma laikā. Toreizējā Tiflisa jeb tagadējā Tbilisi viņš pavadījis sešas nedēļas, pilsētu nodēvējot par “Gruzijas paradīzi.” “Esmu Tiflisā redzējis gandrīz visu, un nekur citur savā dzīvē neesmu strādājis tik produktīvi,” vēlāk rakstīja Dimā. Kā vēsta mitoloģija, lielāko daļu laika viņš esot pavadījis leģendārajās Tiflisas pirtīs, neslēpjot sajūsmu par to unikalitāti: “Kāpēc Parīzē, fizisko baudu pilsētā nav šādas pirtis?” Tbilisi pirtis savā darbā “Journey to Arzrum” 1829. gadā aprakstīja arī Puškins: “Nekas agrāk, ne Krievijā, ne Turcijā, es neesmu redzējis neko, kas varētu līdzināties brīnišķīgajām Tiflisas pirtīm.”

Sāciet ar pirti

Foto: Esence Foto: Esence Foto: Esence

Un šķiet, nekas nav mainījies arī šodien, ja gribat piekļūt īstenajai Tbilisi dvēselei (lai cik skarba tā arī dažbrīd nešķistu), pilsētas atklāšanu joprojām ieteicams sākt ar karsto sēravotu pirtīm, kuras viegli atpazīstamas pēc kupolveidīgu ķieģeļu jumtu grupējuma - vecpilsētas rietumos, netālu no Metekhi tilta. Leģenda vēsta, ka 5. gs. Gruzijas valdnieks Vahtangs Gorgasali reiz medībās nošāvis fazānu, taču putns nokritis necaurejamā biezoknī. Valdnieks devies medījumu meklēt un atradis to avotā. Ūdens avotā bijis tik karsts, ka medījumu teju varēts jau likt galdā. Valdnieks to uzskatījis par labu zīmi un licis šajā vietā būvēt galvaspilsētu, kuru nosaucis par Tbilisi jeb „karsto ūdeni". Slavenais Tbilisi sērūdeņu komplekss atrodas tieši zīmīgajā vietā, kur reiz nokritis putns. To veido gan publiskā, gan privātās pirtis. Vietējie uz pirti dodas vismaz reizi nedēļā, sērūdenī vajagot nosēdēt vismaz pusstundu, pēc tam masiere/is vēl kārtīgi noskrubē un izmasē putu mākoņos – tā teikt, visi sārņi un kosmiskie putekļi pagaist kā nebijuši, apziņa “pārstartējusies” un jūs esat gatavi sākt dienu ne tikai ar ādu kā samts, bet arī, gluži kā bērnam, tīru skatu uz dzīvi.

Tālāk vērts ienirt vecpilsētas labirinots, kas, kaut laika zoba pamatīgi sagrauzta, joprojām ir satriecoši skaista un kolorīta. Vecpilsētā atrodas arī vēsturiskā Sioni katedrāle. Kamēr kalnā durvis vēl nebija vēris šobrīd vērienīgākais Tbilisi svētnams - Svētās trīsvienības katedrāle (The Holy Trinity (Sameba) Cathedral), Sioni, kuras vēsture iesniedzas 5. gadu tūkstotī, bija pilsētas galvenā katedrāle un patriarha sēdeklis. Turpat tālāk jau sākas kādreizējais ebreju rajons un atrodas 1910. gadā no sarkaniem ķieģeļiem celtā sinagogas ēka.

Foto: Esence Foto: Esence Foto: Esence

Tieši tai iepretim – mazā pagalmiņā, mājo vietējās radošās inteliģences vidū iecienīta kafejnīca Moulin Electrique. Gruzīni mīl lietas ar patinu un arī mazās kafejnīcas interjers ir pārpilns vintage mēbeļu. Savukārt vecā koka sekretēra atvilknes vienā no telpām glabā turpat uz kafejnīcas salvetēm rakstītas mīlas vēstules un pacilāto viesu atsauksmes. Turpat uz skapja stūra nosēdinātajam kaķa siluetam vienlaikus apliecinot, ka šī vieta ir draudzīga kaķiem. Tā teikt, veselīgs humors gruzīnu stilā.

Foto: Esence Foto: Esence Foto: Esence

Sinagogas apkaimē vērts ienirt mazajās, bruģētajās vecpilsētas līkloču ieliņās un vienkārši klīst. Šis rajons ir īsta pērle, kur vēl var baudīt vecās Tbilisi garšu - tik autentisku, kā vairs iespējams vien reti kurā pasaules pilsētā. Dažu no ēkām gan laika zobs apskādējis tik ļoti, ka, šķiet, tā teju, teju varētu sairt putekļos, taču lielākā daļa spītīgi stāv. Sen krāsu zaudējušas, šķības, greizas, pamatīgām laika plaisām un kultūrslāņa nosēdumiem. Savulaik Tbilisi bijusi viena no leģendārā zīda ceļa pilsētām, un tieši arhitektūrā kultūru krustceļu sajūta joprojām izpaužas visspilgtāk. Orientālisms, neoklasicisms, Art Nouveau, Irāņu arhitektūras influences - tas viss Tbilisi sejā sajaucies vienā netveramā veselumā, vēl paspilgtināts ar radoši gruzīniskiem akcentiem. Īpaši tas manāms vecpilsētas pagalmos un mežģīņotajos koka balkoniņos, kas šķiet izgrebti ar filigrānu precizitāti. Gandrīz katrā mājā vismaz daļu pagalma nosedz vīnogulāju „jumts", kas vasaras karstumā pasargā no svelmes. Tiesa, ziemā no tā vairs manāmas tikai līkloču stīgas, un šo sajūtu atliek vien iztēloties.

Viena no vecpilsētas leģendārākajiem kultūrpieturpunktiem ir Marionešu teātris, kuru izveidojis Revaz Gabriadze - filmas “Kin-dz-dza!”, “Mimino” un citu padomju laika kulta filmu scenārists, multi-talantīgs mākslinieks, režisors un skulptors. Arī pašu ēkas arhitektūru viņš radījis kā eklektisku formu un materiālu sakausējumu, taču ļoti izjustu un ar sirdi veidotu. Ja vien ir laiks, apmeklējiet izrādi “Staļingrada”, kura te tiek spēlēta jau teju divdesmit gadus.

Vecpilsētā vērts apmeklēt arī neatkarīgo Royal District Theatre, kas piedāvā svaigu, eksperimentālu teātra valodu. Neraizējaties, ja gruzīnu valodu nesaprotat, arī šāda teātra pieredze ir tiešām ļoti saistoša – visa jūsu uzmanība būs vērsta uz aktieru ķermeņa valodu un enerģiju pārvietošanos telpā, ko vērojot pamazām atskārstat, ka saprast var arī bez vārdiem - jo stāsti, kā vienmēr ir par to pašu - mīlestību vai tās trūkumu cilvēka dzīvē.

Foto: Esence

Savukārt dienai tiecoties uz saulrieta pusi vērts ar funikulieri uzbraukt turpat blakus esošajā Narikali cietokšņa kalnā un izbaudīt naksnīgās pilsētas skatu - uguņu piebārstīto ieleju. No šī skatu punkta vislabāk aplūkojama arī jaunā un vietējo daudz apspriestā Tbilisi arhitektūra. Jeb tā dēvētais eksprezidenta Saakašvili mantojums. Prezidenta pils, kuras ārējais veidols ir savdabīgs hibrīds starp Vācijas reihstāgu (stikla kupols) un Vašingtonas balto namu.

Foto: Esence

Itāļu arhitekta Michele de Lucci projektētais gājēju tilts, kurš tikko pēc atklāšanas izpelnījās visus iespējamos bezjēdzīgas ārišķības epitetus, bet tagad, pateicoties savām “stikla ribām”, kļuvis par iecienītu tbilisiešu privāto fotofesiju pieturpunktu. Sēņu pudurim līdzīgā itāļu arhitektu Massimiliano un Dorianas Fuksas projektētā Public Service Hall un ieliektu cauruli vai tārpu atgādinošā Fuksas koncertzāle, kas atrodas pašā gājēju tilta pakājē un joprojām nav pabeigta. Kaut ne visi šie eksperimenti organiski iekļaujas pilsētas koptēlā, sava taisnība ir arī tiem, kas saka, ka Tbilisi nemitīgi ir tikusi būvēta un celta un savā ziņā arī šīs jauno laiku ekstravagances piedien pie pilsētas kolorīta.

Foto: Esence Foto: Esence Foto: Esence

Turklāt jāņem vērā, ka atrodoties krustcelēs starp austrumiem un rietumiem, Tbilisi joprojām ir kontrastu pilsēta. Un, atšķirībā no virknes austrumeiropas galvaspilsētu, tā vēl īsti nav nokārtojusi rēķinus ar padomju pagātni. Vecpilsētas ielās ik pa mirklim manīsiet valūtas maiņas punktus ar vīriem treniņtērpos, savukārt galvenās maģistrāles (arī pilsētas centrā) daudzviet iespējams šķērsot tikai pa apkšzemes pārejām, kurās – kā laika caurumā, turpina zelt un plaukt ekspadomju kolorīts. Izteikti jūtams arī, ka Tbilisi aizvien vēl pieder pilsētām, kur galvenais ir nevis kājāmgājējs, bet autobraucējs. Mašīnas bez mazākajiem aizspriedumiem te tiek novietotas tieši iepretim izejai no tuneļiem, par ietvēm nemaz nerunājot. Un, ja sadomāsiet veikt tādu vietējā ikdienā absolūti neraksturīgu manevru kā uz sestdienās, svētdienās populāro krāmu tirgu doties kājām, rēķinieties, ka vienīgo oficiālo gājēju pāreju iepretim ieejai tirgū neviens autobraucējs neuzskata par leģitīmu. Ja tomēr sadūšosieties iet pāri – lielā ātrumā traucošie spēkrati, protams, pēdējā mirklī apstāsies, taču, visticamāk, veltīs jums nosodošu taurēšanas kori visās toņkārtās. Šim ekstrēmajam notikumam kļūstot teju par dienas notikumu citādi gauži rimtajā Tbilisi krāmu tirgus dzīvē. Turklāt līdz vakaram tas jau būs paguvis apaugt ar leģendām, jo pilsētas restorānos, visticamāk, vienmēr atradīsies kāds, kas to redzējis un sitīs jums uz pleca – kā dienas varonim. Piebilstot, ka diemžēl dažas kultūrzīmes Gruzijas metropoles iemītniekiem joprojām ir jāmācās.

In Vino Veritas

Taču vislabāk par to visu diskutēt ir pie glāzes vīna. Vēl jo vairāk tālab, ka vēsās ziemas dienas ir tieši kā radītas, lai dotos ceļojumā Gruzijas vīna pasaulē. Vīns ir daļa no Gruzijas asinsrites, turklāt, ko jums nekad neaizmirsīs pieminēt kāds no vietējiem – šejienes vīna darīšanas tradīcijas ir krietni senākas nekā Francijā, Itālijā un Spānijā, valstīs, kuras parasti pieņemts asociēt ar “veco vīnu” pasauli.

Ja franču vīna vēsture iesniedzas 2600 gadu senā pagātnē, Gruzijā tā saknes ir krietni dziļākas. Kā liecina pētījumi, vīna kultūras un Vitis vinifera vīnogu dzimšanas vieta ir teritorija, kur šobrīd atrodas Gruzija, Armēnija un Turcijas austrumi. Arheoloģiskajos izrakumos uzietie senākie keramikas trauki ar vīna pēdām datējami jau ar 6000 gadu pirms mūsu ēras. Un, ja var ticēt mitoloģijai, tieši no šejienes Vitis vinifera vīnogas vēlāk izplatījušās līdz Vidusjūras apkaimes austrumu un rietumu teritorijām, tādējādi sasniedzot arī Franciju.

Tiesa, katrs, kas kaut reizi baudījis īstenus gruzīnu vīnus, zinās, ka gruzīnu un tā dēvētie Eiropas vīni atšķiras kā diena pret nakti. Un arīdzan lielākā daļa vīnogu, no kuriem tie tiek gatavoti, vecajā Eiropā tikpat kā nav zināmas. Gruzijas vīni – gan sarkanie, gan baltie, ir buķetes ziņā izteikti piesātināti, bagāti miecvielām. Būtībā tie ir savveida maksimālisma ekvivalents vīnā. Populārākā sarkanvīna vīnogu šķirne ir Saperavi (kas gruzīnu valodā nozīmē “krāsviela”), savukārt baltvīnam lielākoties tiek izmantotas Rkatsiteli vīnogas. Tiesa, krāsas ziņā par baltvīniem tie dēvējami visai nosacīti, daļā vīnu izteikti dominējot dzelteni dzintarainai notij. Līdzās lielajiem ražotājiem daudzas ģimenes Gruzijā joprojām audzē paši savas vīnogas, tālab mājas vīns šejienes lauku ciematos ir ierasta lieta.

Foto: Esence

Lielisks pieturpunkts Tbilisi, kur nomēģināt mazo ražotāju veikumu, ir Vinoground. Veikals atrodas Tbilisi vecpilsētā (Erekli II Street), 300 gadus vecā vīna pagrabā. Un kā jau kārtīgā gruzīnu viesmīlības oāzē, jūs jau teju pie pašām durvīm sagaida ar degustāciju. Turklāt tā še notiek par baltu velti, kaut iespēja, ka vīna un stāstījuma iespaidā, pēcāk neko nenopirksiet, ir visai minimāla. Saimnieks, acumirklī sajūtot katra viesa intereses fluīdus un priekšzināšanu līmeni, steidz piedāvāt vienu vīnu pēc otra, to visu dāsni pavadot arī stāstiem. Un stāstnieki gruzīni ir lieli. Piemēram, savulaik bērniem, kas no Černobiļas atomreaktora katastrofas zonas tikuši evakuēti uz Tbilisi, ik dienu likts izdzert pudeli (jā, jā, ticiet vai nē!) Saperavi vīnogu vīna, kuram piemītot izslavētas asins sastāvu uzlabojošas īpašības. Un neviens no šiem bērniem pēcāk neesot saslimis ar radiācijas izraisīto asins vēzi – leikēmiju. Nu kā pēcāk nenopirksi pudeli veselības eliksīra! Turklāt rakstura īstenajiem gruzīnu vīniem patiesi netrūkst - kāds 2009. gada Sapravi viegli noputējušā pudelē, kas cita starpā lepojas arī ar uzvaru Gruzijas ģimeņu vīna festivālā, pirmajā mirklī izteikti garšo pēc piparmētrām un šokolādes. Lai pēc pussekundes liktu garšas kārpiņām rūgtumā teju savilkties čokurā – tā teikt, neskati vīru no cepures.

Savulaik Vino Underground bija pirmais vīna bārs Tbilisi, kas fokusējās tikai uz dabiskajiem Gruzijas vīniem. Tā īpašnieki ir seši Gruzijas zināmākie dabiskā vīna ražotāji. Pagraba interjers pārpilns dažnedažādu humorpilnu ar vīnu saistītu saukļu, tostarp - “Wine is like opera. You can enjoy it even, if you don't understand!” Kopumā Vino Underground rodami vairāk kā 50 dažādu mazu ražotāju vīni.

Tradicionāli īstenais gruzīnu vīns tiek nevis izturēts ozolu mucās kā Eiropā, bet gan briedināts qvevri – māla krūkās, kas tiek ieraktas zemē, tādējādi nodrošinot konstantu fermentācijas procesa temperatūru. Tur tas pusgadu briest kopā ar visām vīnogu “iekšām”, iegūstot savu īpatnējo raksturu, savukārt no pēdējām pēcāk tiek gatavota vietējā kandža jeb čača.

Neatņemama gruzīnu vīna baudīšanas tradīcija ir tamada, kas nozīmē, ka saimnieks ir katras mājās īstenā dvēsele, ar atvērtu sirdi uzņemot viesus un izklaidējot tos pēc labākās sirdsapziņas. Neizpaliek izslavētā tostu teikšana, tādējādi vakaru pārvēršot kārtīgās dzīrēs, kuru laikā, par to, kas jūs sagaida nākamajā rītā, labāk nedomāt. Šim rituālam piedien arī vīna baudīšana no govs raga, kas – īpaši izpulēts un tradicionālajā tehnikā apdarināts, tiek dēvēts par kantsi. Cita starpā, tas ir viens no suvenīriem, ko varat atvest no Gruzijas – tirgus ir dažādu izmēru kantsi pārpilns, atliek vien izvēlēties sev un sava čemodāna ietilpībai tīkamāko lielumu.

Tiesa, eiropiešu garšas sajūtai un izpratnei par vīnu, autentiskie gruzīnu vīni nereti šķiet pārlieku stipri, rūgteni un buķetes ziņā pārmēru piesātināti. Tālab, ja neilgojaties eksotikas, arī Tbilisi restorānu ēdienkartē pieejamas divas izvēles – Gruzijas vīni, kas gatavoti pēc tradicionālās un Gruzijas vīni, kas gatavoti pēc Eiropas metodes. Interesanti, ka salīdzinājumā ar eiropieša garšas sajūtām pielāgotajiem, pirmie bieži ir dārgāki.

Foto: Esence Foto: Esence Foto: Esence

Savukārt, ja vēlaties vīnu baudīt izsmalcinātākā atmosfērā, upes pretējā krastā nesen durvis vērusi 13 istabu boutique viesnīca Vinotel (4 Elene Akhvledianis Kheivani Street), kas lepojas ar patiešām izcilu vīna pagrabu. Viesnīcas saimnieks ir kaislīgs vīna mīļotājs un viņa kolekcija ir izmeklētu vīnu pārpilna - gan no jau plašu publicitāti ieguvušiem ražotājiem, gan pavisam mazām un īpašām vīnotavām. Turklāt izcilākos no tiem diezin vai kur citur Tbilisi atradīsiet.

Ja vēl ir spēks, vērts iegriezties arī Old Cellar (51 Leselidze Street). Par dažiem lari īpašnieki jūs novedīs 17. gadsimta pagrabā, kuram – līdzās cienījamai vietējo vīnu kolekcijai, ir arī savs spoks. Kā vēsta mitoloģija, pa caurumu tā sienā no ideoloģiskajiem pretiniekiem savulaik aizmucis nežēlīgākais no diktatoriem – Josifs Staļins.

Lai kā arī nebūtu, īsto In Vino Veritas garšu varat izbaudīt vien dodoties tālāk Gruzijas plašumos. Un neticiet tiem, kas saka, ka leģendārākais Gruzijas slēpošanas kūrorts Gudauri pamazām sāk līdzināties saviem Rietumeiropas ekvivalentiem. Jā, pacēlāji ir ultramoderni un trases nevainojami sakoptas, taču, ja nenakšņosiet kādā pēc Austrijas šnites piegrieztā viesnīcā, bet gan pie vietējiem, viss joprojām būs kā sendienās – saimnieks pats jūs sagaidīs, līdzās sportiskajiem priekiem un adrenalīnam, kārtīga izēšanās garantēta (jā, jā gruzīni ēd daudz un visu dienu) un ikvakara tostu rituāls arīdzan. Par spīti dažādo laiku uzslāņojumiem, leģendārā gruzīnu viesmīlība joprojām nav mīts, bet realitāte.

Intro attēls: Fuksas koncertzāle

12/2015

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: