GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Īslande

Baudītāja ceļvedisCitādi maršrutiFoto galerijasEsenceMaršrutiVērts zināt

IZVĒLIES OBJEKTU

Esence« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · īslande · Īslande · Esence ·

Esence

Autors: Una Meistere0 ATSAUKSMES

Esence

Islande. Ledus, uguns un nokaitēto sajūtu zeme

Tuvojoties Reikjavīkai, lidmašīnas kapteinis atvainojas par slikto laiku. Lejā līst un nosēšanās līdzinās braucienam pa Īslandes grantētajiem iekšzemes ceļiem, kas – kā esmu lasījusi, mēdzot pārsteigt ar negaidītām bedrēm. Kamēr vēl neesam zemē, steidzu noskatīties filmas “101 Reykjavik” (2000) pēdējās epizodes. “Reikjavīka ir kā kāds Sibīrijas līcis. Virpuļojošs sniegs tumsā, pat putni nav redzami. Nebeidzams ne-laiks, kas padara jūs arvien bālāku...kožot vaigos, iepūšot acīs sarmu. Pat spokiem šeit ir garlaicīgi,” saka tās galvenais varonis Hlinurs. Trīsdesmitgadieks, kas joprojām dzīvo kopā ar māti vienā no mazajiem pilsētas koka namiņiem. Rītos iegrimst karsto avotu vannā un lēni vada dienas skatoties pornofilmas pamīšus ar gadījuma seksu, darbā iekārtošanās biroja un vietējā bāra apmeklējumu. Ik pa mirklim – nogūlies uz vulkāna malas un ļaujoties fatālai, bet vienlaikus skarbi skaistai sniegpārslu dejai, apsverot iespēju izdarīt pašnāvību. Melnā humora un skarbās estētikas dēļ šī islandiešu režisora Baltasara Kormakura (Baltasar Kormákur) filma nereti tiek dēvēta par slavenā spāņu režisora Pedro Almodovara Arktiskā loka līdzinieci. Un kaut kas no Almodovara tajā noteikti ir, īpaši mirklī, kad mātes-dēla divvientulībā ienāk Lola, mātes spāņu draudzene, kas vēlāk izrādās viņas mīļākā...

Uz zemes todien nevis līst, bet gāž baltu ūdeni, un ceļš līdz Islandes dienvidu krasta pilsētiņai Selfosai, kuru esam izvēlējušies par sākumpunktu piecu dienu ilgajam Islandes ceļojumam, līdzinās balti pelēkai bezgalībai ar sniegotām virsotnēm fonā. Tik zemas debeses un teju ar roku aizsniedzamus mākoņus esmu redzējusi vien Ušuaijā, kuras galvaspilsēta Tierra del Fuego tiek dēvēta par tālāko dienvidu puses pilsētu pasaulē. No turienes manā pasē joprojām ir zīmogs, ka esmu pabijusi pasaules malā.

Foto: Esence

Un nu, šķiet, esmu nonākusi otrā. Īslande ir sala Atlantijas okeānā – otra lielākā Eiropā (103.000 km2), aiz Lielbritānijas. Ģeogrāfiski tā izvietojusies starp Grenlandi un Norvēģiju, un tiek uzskatīta arī par vienu no jaunākajām sauszemes teritorijām pasaulē. Turklāt, atrodoties Eirāzijas un Amerikas tektonisko plātņu kruspunktā, tā ik gadu turpina palielināties vidēji par 5 centimetriem. Islandes teritorijā koncentrējušies arī pasaules visaktīvākie vulkāni. Salas vēsturē traģiskākais savulaik bija Laki vulkāna izvirdums (1783-1784), kura toksiskie mākoņi aizsedza sauli viscaur Eiropā, izraisot plūdus un citas dabas katastrofas. Laki izvirdumā tika izmesti 30 miljardi tonnu lavas un simtiem miljoniem tonnu pelnu. Gāja bojā vairāk kā puse salas mājlopu un 9000 iedzīvotāju. Lai sala atkoptos, bija nepieciešami divi gadu desmiti. Eijafjallajekulla (Eyjafjallajökull) vulkāna izvirdums 2010. gadā uz vairākām nedēļām paralizēja Eiropas gaisa satiksmi, savukārt Holuhraun izvirdums (2014. gada augusts – 2015. gada februāris) izveidoja 85 km2 un 1,4 km3 lielu lavas lauku. Kopumā – dažādu vulkānu izvirdumu rezultātā, lava klāj 11 000 km2 Islandes teritorijas, ledāji – 12 000 km2, smiltis – 4000 km2, bet ūdens 3000 km2.

Islandē atrodas arī Eiropas lielākais ledājs – Vatnajökull, un tā ir ne tikai viena no jaunākajām Eiropas valstīm (neatkarību ieguvusi 1944. gadā), bet arī viena no vismazāk apdzīvotajām teritorijām pasaulē. 80% tās teritorijas ir neapdzīvota, vienlaikus lepojoties ar teju brīnumainu dabas dažādību – Īslande ir īstena dabas un ainavu pasaku valstība ar geizeriem, ledājiem, fjordiem, ūdenskritumiem, melno smilšu pludmalēm utt. Ne velti tā kalpojusi kā skatuve arī virknei populāru filmu un seriālu – tostarp, James Bond: Die Antoher Day & A View to Kill, The Secret Life of Walter Mitty, Game of Thrones, Journey to the Center of the Earth, Lara Croft: Tomb Rider u.c.

Kaut Žils Verns pats nekad tā arī nekad Islandē nenokļuva, tieši šeit aizsākas viņa varoņa - profesora Lidenbrock un viņa krustdēla Axel ceļojums uz Zemes centru. Par tā simboliskajām “durvīm” kļūstot šobrīd sniega klātajam, dusošajam 1446 metrus augstajam Snæfellsjökull vulkānam salas rietumos. “Kā mēs varam būt pārliecināti, ka Snafels neizvirdīs? Fakts, ka šis monstrs snauž kopš 1229. gada nenozīmē, ka tas nepamodīsies,” raksta Žils Verns. Snæfellsjökull joprojām ir dažādu leģendu un mistēriju apvīts, ezotērisko teoriju piekritējiem apgalvojot, ka tā apkaime ir viens no spēcīgākajiem pasaules spirituālās enerģijas centriem. Snæfellsjökull atrodoties vienā enerģētiskajā līnijā ar Mt Shasta Kalifornijā un Keopa piramīdu Ēģiptē.

Dažādu leģendu un mītu Īslandē ir daudz. Tiem kārtējo reizi uzvirmojot vēl salīdzinoši nesen, saistībā ar jauna ceļa būvniecību Reikjavīkas ziemeļos, kuru piemeklēja nemitīgas likstas un starpgadījumi – pēkšņi nogruvumi, salūzusi tehnika utt. Šīs nebūšanas skaidrojot nevis ar kādām zinātniski tehnoloģiskām problēmām, bet spirituālām - ar iejaukšanos huldufólk jeb elfu pasaulē, jo iecerētais ceļš veda cauri to eventuālajai teritorijai. Kā liecina Īslandes universitātes 2007. gadā veiktais pētījums, vairāk kā 80% uzrunāto respondentu atteikušies noliegt elfu eksistenci, kaut, tiesa, tikai 8% apgalvojuši, ka ir par to pilnīgi pārliecināti. Jāteic, līdzīgu atbildi saņēmu arī tagad, uzdodot šo jautājumu visdažādākajiem ceļā sastaptiem islandiešiem – kaut islandiešu jaunā paaudze, iespējams, elfiem ticot mazāk, to eksistenci īsti nenoliedz neviens.Kā pagājušajā gadā trāpīgi rakstīja britu laikrakstsThe Guardian: “Kad jūsu māju var iznīcināt zemestrīce, kad jūs var aizpūst vējš, kad verdošais ūdens jūsu ūdenskrānā liek manīt, ka lava ir tepat kaut kur netālu zem kājām – jūs lieki nejokojat ar dabu.”

Īslandes Eifeļa tornis

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Un, iespējams, tā arī ir lielākā šīs salas maģija - Īslande pamanās te nokļuvušo sajūtu latiņu nemitīgi noturēt vispārākajā pakāpē. Sešos no rīta Selfosas viesnīcā, kas ir tikpat maza kā pati pilsētiņa, bet ar kolorītu nosaukumu – Bella Apartments, mani pamodina gaisma. Aiz loga ir absolūti zils, it kā kāds būtu ar lielu otu iebraucis koši zilā guaša bundžā un tā, ne ar vienu citu krāsu nesajaucot, arī izkrāsojis. Lietus vairs nelīst un mākoņi ir pagaisuši. Ne velti Islandē ir teiciens: “Ja jums nepatīk laikapstākļi...pagaidiet 15 minūtes!”Nieka piecpadsmit minūšu laikā lietus sauli varot nomainīt pat vairākas reizes. Par laimi šī nav no tām dienām, izskatās, ka saule pie apvāršņa ir uz palikšanu. Mūsu pirmais pieturpunkts todien ir Kerizas (Kerið) vulkāna krāteris. 270 metrs garš, 170 metrus plats un 55 metrus dziļš, tas izveidojies pirms 6500 gadiem. Verdošas lavas vietā tā iekšienē šodien atrodas neliels ezers, un to iespējams izstaigāt divos līmeņos – nokāpjot līdz ezera malai un dodoties apkārt krātera virsmas ovālam. Augšpusē gan vējš ir tāds, ka sākumā turu tikai cepuri, bet pēcāk saprotu, ka drīz nāksies turēt arī sevi. Kerizas vulkāns ir daļa no tā dēvētā “zelta loka,” kura pārējo pietupunktu vidū ir Gulfosa ūdenskritums, Tingvelira (Þingvellir) Nacionālais parks un Geizira geizeru rajons. Šis, nenoliedzami, ir arī vistūristiskākais salas maršruts, taču nenoliedzami arī viens no iespaidīgākajiem un skaistākajiem. Ik pa mirklim piedāvājot arī virkni “sānsoļu”, kas ļauj novirzīties no labi iemītām takām. Absolūts must-see, protams, ir Geizira – ģeoloģiski aktīva teritorija Haukadalura ielejā, kas savu nosaukumu ieguvusi pateicoties leģendārajam Geiziram. Geizerim, kas nu jau daudzus gadus ir neaktīvs. Šodien tam priekšā nolikts pat tāds kā neliels “kapakmens”, atgādinot par geizera slavas laikiem. Geysir savulaik bija varenākais no pasaules geizeriem, izšaujot verdošu ūdeni 60 - 80 metru augstumā. Pēdējoreiz tas noticis 1935. gadā un kopš tā laika geizeris dēvējams par iemigušu. Tiek uzskatīts, ka tas varētu būt radies 13. gadsimtā, kad šajā apvidū notika vairākas spēcīgas zemestrīces un izvirda Hekla vulkāns. To vai Geizirs apklusis uz visiem laikiem vai tikai uz ilgāku brīdi, nezina neviens. Starp citu, angļu vārds “geyser” cēlies no īslandiešu “geysir”, kas tulkojumā nozīmē “gusher” jeb “iespaidīga strūkla”.

Kaut Geizira atrodas šosejas malā un, kā jau slavenos tūrisma pieturpunktos, stāvvieta ir pārpilna visu iespējamo izmēru automašīnām, iespaids ir sirreāls. Otrpus ceļam viss kūp – milzu teritorija, apmēram futbola laukuma lielumā, ir pārpilna dažāda izmēra karsto avotu, kas kūp un mutuļo 80 – 100 grādu temperatūrā. Un kamēr varenais Geizirs ir iemidzis, mūsdienās viņa stafeti pārņēmis Strokkur – izmērā nelielāks, taču ne mazāk iespaidīgs geizeris, kas ik pa 6-8 minūtēm debesīs izšauj metrus 30 augstu ūdens strūklu. Tas pamanāms jau pa krietnu gabalu – pēc iespaidīgā ļaužu pulciņa, kas stāv tam apkārt, drošā, iežogotā attālumā no krātera, un, bruņojušies visiem iespējamiem mūsdienu gadžetiem, sastingumā gaida...mirkli. Jāteic, pirmoreiz Strokkur pietuvojoties, es pagūstu tikai pārsteigumā salēkties – geizera krāteris elpo dziļi un smagi, gandrīz vai pat šķiet, ka tas ir dzīvs un tad pēkšņi – ar milzīgu spēku gaisā izšaujas balts ūdens kalns. Tad tas lēni izkūp, krāteris it kā pieklust un tad atkal sāk lēni burbuļot un elpot. Šajā šovizrādē ir kaut kas hipnotisks (īpaši, ja netipiski mūsdienām, kādu mirkli atļaujieties to vērot neķerot kadrus), turklāt tā nekad pilnībā neatkārtojas. Te ūdens izšļācas kā asa lāsteka, burtiski iegriežoties debesīs, te kā viegli apslincis kalns – neregulāros līkločos un te pēkšņi – ar sekundes desmitdaļas starpību vienai strūklai seko nākamā, vēl spēcīgāka... Nebūs daudz pārspīlēts apgalvojot, ka Strokkur ir Īslandes Eifeļa tornis, vien dabas veidots.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence

Tiesa, turpat netālu iespējams izbaudīt geizerus arī daudz intīmākā atmosfērā. Apmēram pusstundas braucienā no Geiziras – pa krietni mazākiem un nomaļākiem ceļiem, meklējams neliels ciemats Flúdir. Tajā mīt vien 400 iedzīvotāji un tā apkaimē atrodas “Secret Lagoon” - ģeotermāls apvidus, kurš vienlaikus ir mājvieta vienam no vecākajiem āra peldbaseiniem Īslandē. Sajūta kā pilnīgā nekurienē – mazas upītes krastā, milzu pļavā viss burbuļo, kūp un vārās, bet pašā vidū ir tāds kā paliels dīķis ar vien pāris peldētājiem. Tam apkārt ved koka laipa, ļaujot izbaudīt kūpošos geizerus gana mistiskā atmosfērā. Nekādu dušu un dažādu citu “ekstru”, taču samaksājot 2800 kronas (un vēl 500 par dvieļa īri) jums ir iespēja iegremdēties visautentiskākajām peldbaseinā visā Īslandē. Ūdens tajā ieplūst no turpat blakus esošajiem karstajiem avotiem, vienlaikus īpašām dzesēšanas iekārtām rūpējoties, lai temperatūra baseinā nepārsniegtu 40C. Tā dibenu klāj dabisks grants segums, tālab daļa karstās vannas pieņem uzgūlušies krāsainām gumijas “nūdelēm”. Peldbaseins še pastāv jau kopš 1891. gada, tiesa, 1937. gadā tas panīcis un 67 gadus stāvējis pamests, tagadējiem īpašniekiem to atjaunojot un atverot publikai tikai 2014. gadā. Atšķirībā no populārās un visos tūrisma bukletos plaši izreklamētās “Blue Lagoon,” tam joprojām saglabājot tādu mazliet nepieradinātu mežonīgumu.

Foto: Esence 

Kā daudzviet Īslandē, arī Flúdir ciemata apkaimē manāmas dzeltenas gaismas pielietas siltumnīcas. Tajās, izmantojot dabisko ģeotermālo enerģiju, visu cauru gadu tiek audzēti dārzeņi. Cita starpā, arī labākā tomātu zupa Īslandē baudāma...siltumnīcā! Friðheimar siltumnīcu komplekss atrodas ceļā no Selfosas uz Geiziru (būs jāizmet vien neliels līkums) un ir gana ērts pusdienu pieturpukts “zelta loka” maršrutā. Galdiņi izvietoti tieši siltumnīcā, iepretim milzīgai tomātu “plantācijai”. Un, jāteic, arī gaiss še smaržo pēc tomātiem. Kā liecina statistika, Friðheimar tiekot izaudzēti 18% visu Islandes tomātu. Restorāns atvērts tikai pusdienlaikā – katru dienu no pulksten 12:00 līdz 16:00 un kaut līdzās tomātu zupai te baudāma arī pasta, pirmā ir nepārspēta šejienes specialitāte – jo īpaši kombinācijā ar turpat uz vietas ceptu graudu vai kanēļmaizi.

Foto: Esence 

Sava leģenda ir arī Gullfosa jeb “zelta ūdenskritumam.” 20. gadsimta sākumā divi vīri, kam še piederējusi zeme, iznomājuši to kādai ārvalstu kompānijai, kura vēlējusies ūdenskrituma apkaimē uzcelt elektrostaciju. Kaut viena no versijām vēsta, ka plāni izgāzušies dēļ līdzekļu trūkuma, otra, ka ūdenskritums paglābies no industrializācijas tikai pateicoties vienai no zemes īpašnieku meitām - Sigríður Tómasdóttir. Kad šķitis, ka cīņa par ūdenskritumu jau zaudēta, viņa paziņojusi, ka metīsies tā dzīlēs, ja tas tiks atdots angļiem. Par laimi viņai to tomēr nav nācies darīt, taču vietējo vidū viņa iemantojusi varones satusu un ūdenskrituma krastā viņai vēlāk uzcelts piemineklis. Gullfoss īpatnība ir tā, ka tas krīt kanjonā, dažādajos iežu slāņos veidojot divuspakāpienveida ūdenskritumus. Augstākais no tiem sasniedz 11 metru augstumu un pār tiem sekundē pārgāžas 109 kubikmetru ūdens. Straujās, aukstās ūdens straumes šeit sezonāli veido ledāju kušana. Tā kā ūdens sastāvā ir daudz silīcija - tas ir izteikti zilā krāsā, savukārt klinšu stāvi iezīmējas melni, tādējādi Gullfosu padarot divtik iespaidīgu.

Viesnīca lavas kalnos

Foto: Esence 

Jāteic, ne mazāk fascinējoši kā slavenākie dabas objekti, ir arī paši Īslandes ceļi. Mirklī, kad jau esi šķietami apradis ar ainavu, tā pēkšņi nomainās tik krasi it kā kāds būtu novicinājis burvju nūjiņu. Te brauc cauri sniegotam klajumam, kuru pavasara saule izkrāsojusi svītrainu kā zebra, atsedzot apakšā vīdošo lavu. Te cauri zaļās sūnās ieaugušiem lavas laukiem un krāvumiem, kas rietošā saulē atgādina sirreālus pūpēžus. Vietējie tajos mēdzot rīkot piknikus, jo sūnas ir neticami mīkstas. Te gar ezeru, kas vienā pusē vēl aizsalis, bet otrā vīd dzidri zils. Jeb gar veselu ūdenskritumu kaskādi lielceļa malā, no kuriem viens šķiet iespaidīgāks par otru. Ik pa mirklim ainavā iezīmējoties arī pa kādam koši izkrāsotam mazam koka namiņam vai baznīciņai.

Foto: EsenceFoto: EsenceFoto: Esence 

Viens no skaistākajiem salas dienvidu puses ceļiem ved apkārt Tingvelira (Þingvellir) ezeram. Tas atrodas ļoti zīmīgā pasaules punktā - Eirāzijas un Amerikas tektonisko plātņu savienojuma vietā. Vietām abi plato sadūrušies, veidojot klinšainu sienu 2 līdz pat 30 metru augstumā. Augšējā virsma ir Ziemeļamerika, apakšējā - Eirāzija. Turklāt ik gadu abi kontinenti attālinās viens no otra par dažiem milimetriem, lūzuma vietā veidojot brīvu, jaunu teritoriju. Mitoloģija vēsta, ka pēdējā leduslaikmeta laikā šo reģionu klājusi vairāk kā 1000 metrus bieza ledus kārta, taču, neraugoties uz aukstumu, zem tās bijusi arī gana augsta vulkāniskā aktivitāte, un daži izvirdumi spējuši izlauzties virszemē, lavai izveidojot kalnainu reljefu. Pirms 18 000 gadiem pieaugot temperatūrai, ledājs sācis kust, vēl pirms 12 000 gadiem izveidojot ezeru. Neraugoties uz aukstumu, ezers lepojas ar gana dāsnu veģetāciju un vairākām zivju sugām – te mājo gan brūnā forele, gan Arktikas palija (Arctic charr) un trīsadatu stagars. Šobrīd Þingvellir apkaimei ir Nacionālā parka statuss un 2004. gadā tas tika iekļauts arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Þingvellir ir arī vieta, kur mūsu ēras 930. gadā sanāca pirmais Islandes parlaments – Altings (AlÞingi), kas vienlaikus bijusi arī viena no senākajām parlamenta institūcijām pasaulē.

Foto: Esence 

Ezera apkaimē atrodas arī viena no īpašākajām Islandes naktsmītnēm - ION Adventure Hotel, kas vienlaikus ir arī salas pirmā un vienīgā dizaina viesnīca. Tās mājvieta ir šķietama nekuriene – vulkāna Henglill pakājē, sūnām klāta lavas lauka vidū. Apkārtējās ainavas dramatismu iemiesojot arī ēkas arhitektūrai – izvietojusies uz slīpiem pāļiem (to iedvesmas avots esot bijuši baļķi, kurus metot vikingi savulaik iezīmējuši savu teritoriju) tā atgādina futūristisku ciklopa aci vai Marsa zondi, kas kaut kādu iemeslu dēļ piezemējusies uz planētas Zeme. Kā smejas ION īpašniece Sigurlaug Sverrisdóttir: “Plaši izmantotajā interneta vietnē www.booking.com viesnīcas parasti tiek meklētas pēc vietas - pilsētas, ciemata. Taču šeit nav nekā – tuvumā nav nevienas apdzīvotas vietas. Būtībā jums jau iepriekš jāzina, kur plānojat doties un jāmeklē tieši šī viesnīca.” Ilgstoši strādājusi aviācijas biznesā un dzīvojusi Šveicē, pirms vairākiem gadiem viņa atgriezās Islandē. “Mums Reikjavīkā bija māja, ko bijām izīrējuši. Tā kā bija skaidrs, ka vairs nekad to neatgūsim sākotnējā stāvoklī, izlēmām to pārdot un iegādāties vasaras māju kaut kur Īslandes laukos. Tiesa, vasaras mājas Islandē parasti netiek pārdotas, bet gan pārmantotas no paaudzes paaudzē. Taču pēc finanšu krīzes dažas no tām biju parādījušās tirgū. Tā, gluži nejauši, meklējumos uzgāju šo nostūri – pamestu namu lavas kalna vidū, kas savulaik kalpojis kā ģeotermālās enerģijas ieguves stacijas darbinieku biroja ēka. Līdz ar tehnoloģiju attīstību, darbinieku skaits tika samazināts, un ēka pamesta. Mēs to iegādājāmies valsts izsolē. Daudzi domāja, ka esam traki – kaut ko būvēt vietā, kur apkārt nav pilnīgi nekā.” Projekta autori ir Sigurlaug Sverrisdóttir skolasbiedri, arhitektu birojs Minarc Architects. ION durvis vēra 2013. gadā un viesnīcā ir tikai 45 istabas, dizainā askētiskas – pelēkā betona vēsumam mijoties ar silta koka akcentiem. Taču galvenā šajā vietā nenoliedzami ir panorāma – teju bezgalīga kalnu un lavas lauku ainava, kas paveras aiz katras istabas loga. ION ir arī spa ar dabisko termālo āra peldbaseinu, kas atvērts jebkurā gadalaikā, restorāns un Northen Lights bārs. Pēdējais ir galamērķa vērts arī ja še nenakšņojat – lielajiem logiem it kā nojaucot iekštelpu un ārpasaules sajūtu, un ļaujot sajusties kā skatītājam majestātiskā dabas izrādē.

Pēc vienpadsmitiem vakarā, jau miegā laižoties, mani uzmodina zvans no recepcijas: “The Northern Lights start forming in the North.” (Ziemeļos sāk veidoties Ziemeļblāzma). Taisnību sakot, biju lūgusi, lai mani pamodina, kaut personāls – laika prognozē paraugoties, teica, ka iespējas esot visai mazas. Ziemeļblāzmas sezona Islandē ilgst no septembra līdz aprīļa vidum, līdz ar pavasari aktivitātei mazinoties. Taču tonakt pamale gana košo iekrāsojas zaļās uguntiņās, piešķirot ION apkaimei vēl lielāku misticimu.

Sigurlaug stāsta, ka tā kā viesnīcas apkaime atrodas Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu krustpunktā, ēkas konstrukcijai vajadzējis būt vairākkārt spēcīgākai nekā galvaspilsētā Reikjavīkā. Reģions ir arī ģeotermiski aktīvs, un verdošs ūdens rodams aptuveni astoņus metrus zem zemes. Turklāt tā resursi ir teju neierobežoti. Līdzīgi kā lielākajā daļā Īslandes viesnīcu, vannasistabā atgriežot karstā ūdens krānu, gaiss sāk smaržot pēc viegli iepuvušām olām. ION strikti ievēro eko konceptu it visā: “Netālu no viesnīcas ir Þingvellir ezers. Zvejnieki, nerēķinoties ar dabu, bija sākuši zvejot pārāk daudz, nogalinot neprātīgu skaitu foreļu. Mēs izlēmām, ka izīrēsim no viņiem daļu zemes, tādējādi ļaujot nopelnīt nezvejojot. Tā vietā pārdodam makšķerēšanas licences, tā pasargājot zivis no pārmērīgas nogalināšanas.”

Sigurlaug Sverrisdóttir atzīst, ka dabas aizsardzībai Islandē lielāka uzmanība tiek pievērsta tikai pēdējos gados: “Vide, kurā dzīvojam, mums ir tikusi mazliet avansā. Taču šobrīd mums par to jādomā arvien vairāk. Ar 300 000 iedzīvotājiem un trīs miljoniem viesu gadā, tas ir visai izšķirīgi. Mums jābūt nomodā. Populārākajos objektos jau tagad var redzēt, ka zināms kaitējums dabai ir nodarīts.”

Tālākā ziemeļu galvaspilsēta

Foto: Esence 

Tuvākajā laikā ION iecerēts paplašināt un, kad jautāju vai Sigurlaug gaidāmos celtniecības darbus saskaņojusi ar elfiem, viņa nosmej, ka pagaidām vēl neesot ar viņiem runājusi. Taču tā kā iepriekš viņiem iebildumu neesot bijis, visam būtu jābūt kārtībā. Kad nākamajā dienā jau Reikjavīkā iečekojos savā turienes naktsmītnē – Radisson Blu 1919, saņemot atslēgu nespēju noticēt – man atkal tikusi istaba ar 208 numuru. Jau ceturto reizi šajā braucienā, visu vēl pārsteidzošāku darot faktam, ka nevienā no līdzšinējām viesnīcām nav bijis pat 200 istabu. Un sakiet vēl, ka elfu nav!

Dibināta 1786. gadā, Īslandes galvaspilsēta Reikjavīka ir īpaša ar to, ka no visām pasaules valstu galvaspilsētām atrodas vistālāk uz ziemeļiem. Tajā ir apmēram 200,852 iedzīvotāju, tiem veidojot 60% kopējā salas iedzīvotāju skaita.

Foto: Esence 

Radisson Blu 1919 atrodas pašā pilsētas sirdī, vēsturiskā namā, vienā no retajiem pilsētas centrā, kas joprojām saglabājies savā oriģinālajā veidolā. Arhitektoniski – ar zemajiem, koši izkrāsotajiem koka un mūra namiem, Reikjavīka mazliet līdzinās ciematam, kas pārsprādzis pa vīlēm. Daudzstāvu namu pilsētā tikpat kā nav, vietējie mēļo, ka viens no iemesliem varētu būt arī taupība, jo Islandes likumdošana paredzot, ka namos, kas pārsniedz četru stāvu augstumu noteikti jāierīko lifts... Taču, kā jau galvaspilsētā, dzīve Reikjavīkā notiek koncentrētā intensitātē, gastronomijas scēnai un aktuālajām “in” adresēm mainoties Londonas un Berlīnes ātrumā. Tālab, līdzko še nokļūsat, vēlams iegriezties kādā no pilsētas stila dzīslas – Laugavegur ielas, modes veikaliņiem (piemēram, Kiosk, kas tirgo islandiešu modes dizaineru lietas) vai bāriem un uzjautāt, kas jauns pilsētā. Īslandieši ir viesiem atvērti un pāris minūtēs tiksiet pie veselas “must-visit” listes. Gan turpat Laugavegur ielas, gan vecās ostas apkaimē, kas strauji iegūst jaunu dzīvi dažādu neordināru gastronomijas pietupunktu un stila bodīšu veidolā.

 Foto: Esence 

Ostas teritorijā atrodas arī mūsdienu Reikjavīkas simbols – 2011. gadā durvis vērusī koncertu un koferenču zāle HARPA (“arfa”). Majestātisko stikloto ēku, kuras veidola autori ir dāņu arhitektu birojs Henning Larsen Architects un īslandiešu arhitektu birojs Batteríið Architects, ir neiespējami nepamanīt. Vakaros tās dienvidu fasādi izgaismo islandiešu-dāņu mākslinieka Olafūra Eliasona Ziemeļblāzmas spēlēm līdzīga gaismas instalācija. Līdzīgi Bjorkai, Eliasonsir islandiešu lepnums, dzejisks ekscentriķis un mistiķis, kurš ar krāsas, gaismas, spoguļu, dažādu dabas elementu (ūdens un akmeņi) palīdzību uzbur vidi, kura tajā nonākušos it kā ieved pasaulē, kas gluži kā virves dejotāja balansē uz trauslās līnijas starp mistifikāciju un realitāti.

 Foto: Esence 

HARPA apmeklētājiem atvērta līdz pat pusnaktij, ap vienpadsmitiem vakarā te var sastapt tikai pāris cilvēkus. No iekšpuses ēkai atgādinot sirreāla “stikla kalna” krāteri, kurā starp gaismām un atspulgiem ieplūst arī garām slīdošā urbānā ainava, ūdens un majestātiskās kalnu virsotnes. Lieku reizi apliecinot, ka Īslande nav tikai ledus un uguns, bet arī nokaitēto sajūtu zeme.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: