GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Milāna

Baudītāja ceļvedisEsenceKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Esence« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · itālija · Milāna · Esence ·

Esence

Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES

Esence

Milāna. Ārpus „zelta kvadrāta"

Atšķirībā no Florences vai Romas, Milāna nekad nav bijusi pilsēta, kurp dodas baudīt. Uz Milānu parasti dodas darīšanās. Vai tā būtu ikgadējā mēbeļu un dizaina mese Salone del Mobile, Milānas modes nedēļa vai tik prozaisks pasākums kā iepirkšanās. Galu galā, Milāna ir Itālijas dizaina un modes biznesa sirds. Un patiesībā savās attiecībās ar Milānu daudzi tā arī netiek tālāk par jau klišejisko Milānas modes „zelta kvadrātu" jeb quadrilatero della moda, kuru veido četras luksusa butīkiem pieblīvētās ielas - Via Montenapoleone, Via Della Spiga, Via Santo Spirito un Via Sant'Andrea.
Ar vairāk kā 1,34 miljoniem iedzīvotāju Milāna ir otrā lielākā Itālijas pilsēta aiz Romas. Bieži tiekot dēvēta par tās neglīto māsu, kaut tālab vien, ka Milānai trūkst leģendāru drupu un elpu aizraujošu panorāmu. Pirmajā acu uzmetienā tā pat nešķiet sena pilsēta - kaut arī tas ir tikai māns. Milānas vēsture iesniedzas jau VI gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kad to apdzīvojušas ķeltu ciltis. Leģenda vēsta, ka rajonā, kur šobrīd atrodas slavenais opernams La Scala, sensenos laikos, iespējams, bijusi Baltajai dievietei jeb Dia Bianca veltīta kulta lūgšanu vieta. Lai kā arī nebūtu - pēcāk sava Milāna bija gan romiešiem, gan barbariem, gan spāņiem, kuri te valdīja 170 gadus, gan austriešiem. Un pilsētas ārējais veidols vienmēr it kā svaidījies līdzi - revolūcijām, dažādiem režīmiem, skandāliem, politiskiem un sociāliem strāvojumiem. Šobrīd tas atkal ir jauna „ancuka" priekšā - 2015. gadā Milāna kļūs par Expo mājvietu. Ambiciozie plāni cita starpā paredz arī trīs jaunus debesskrāpjus, ar stārkitektu - Zahas Hadidas, Arata Isozaku un Daniela Lībeskina pieskārienu.
Savā ziņā Milāna ir tāds greizais spogulis - pilsēta ar dažādām sejām. Vien, lai tās ieraudzītu, jums jāspēj izlauzties no luksusa quadrilatero della moda. Vislabāk ir vienkārši klīst vai pārvietoties ar velosipēdu. Milāna ir pārpilna slepenu, namu pagalmos ieslēptu dārzu, zaļojošu jumta terašu un balkonu - no mašīnas loga tās neieraudzīt.
Tā ir unikāla kaut tālab vien, ka ir viena no retajām Eiropas pilsētām, kurai cauri netek ne upe, ne tās teritorijā atrodas kāds ezers. Sapni par ūdens tuvumu Milāna savulaik mēģinājusi piepildīt izveidojot īpašu kanālu sistēmu. Vecākais no tiem - Naviglio Grande, ir gandrīz 50 kilometru garš un Milānu sasniedzis jau 1277. gadā. Šobrīd kanālu krastos mājo kafejnīcas un restorāni, savukārt katra mēneša pēdējā svētdienā to rajonā notiek grandiozs vintage tirgus. Turpat netālu atrodas Zona Tortona - kādreizējā industriālā teritorija, kas 60. gadu enerģētiskās krīzes rezultātā pārtapa aizmirstā spoku kvartālā, lai atkal atdzimtu 80. gados, kad te sāka pārcelties radošo industriju pārstāvji. Bijušās Nestlé fabrikas telpās savas impērijas galveno mītni atvēris arī Džordžo Armāni, tās veidolu uzticot japāņu arhitektam Tadao Ando. Zona Tortona īsteni atdzīvojas modes nedēļu un dizaina meses laikā, taču pilnīgi citas Milānas sajūtu te atradīsiet arī jebkurā citā laikā.
Ne mazāk šarmants ir arī rajons ap via San Marco, kur pirmdienu un ceturtdienu rītos ar saviem labumiem sabrauc apkārtnes fermeri. Tieši iepretim improvizētajam tirgus placim atrodas viena no pilsētas leģendārākajām ēstuvēm Latteria San Marco, kurā saimnieko laulāts pāris un ir vien septiņi galdiņi. Rezervācijas te nepieņem un rindā stāv visi - neatkarīgi no maciņa biezuma un sociālā statusa. Interjers ir tāds mājas viesistabas kičs - visas sienas noklātas fotogrāfijām un gleznām, kuru centrālais elements ir rozes. Sajūta, ka Latteria San Marco te atradusies mūžīgi, turklāt pilnīgi imūna pret apkārtējās pilsētas dizaina ambīcijām - vien ik pa laikam kāda jauna rožu bilde pienāk klāt.

 

Leonardo un Ponti

Milānai nekad nav ticis piedēvēts mākslas pilsētas statuss. Pat neraugoties uz faktu, ka viens no šīs pilsētas visu laiku leģendārākajiem iemītniekiem bijis Leonardo da Vinči, kurš te kopumā pavadījis 25 savas dzīves gadus. Ne tikai Santa Maria della Grazie baznīcai dāvājot slaveno „Pēdējo vakarēdienu", Leonardo savulaik Milānā iekopis arī vīna dārzus. Tie atradušies nama Casa degli Atellani (65, Corso Magenta) pagalmā un vīnogulāji māksliniekam tikuši dāvināti kā samaksa par darbu. Leonardo tos ļoti mīlējis un sekojis, lai tie tiktu rūpīgi aprūpēti. Viņa draugi un skolnieki tos turpinājuši kopt arī pēc mākslinieka nāves, vīna dārzam saglabājoties līdz pat 1920. gadam. Kā savulaik rakstījis Leonardo - „Es ticu, ka liela laime sagaida tos, kuri dzimuši tur, kur rodams labs vīns."
Taču Milāna ir ne tikai Leonardo, tās vēsture cieši saistīta arī ar itāļu futūrisma saknēm. Savukārt slavenajā Breras mākslas akadēmijā savulaik studējis arī viens no 20. gadsimta spožākajiem mākslas pasaules vārdiem Lučio Fontana. Kopā ar Pjēro Manzoni (Piero Manzoni) viņi bijuši bieži viesi turpat netālu esošajā Jamaica kafejnīcā. Kaut šobrīd Brera vairāk ir kafejnīcu, ne mākslinieku mājvieta - te joprojām atrodas viena no izcilākajām pilsētas mākslas institūcijām Breras mākslas galerija (Pinacoteca di Brera). Tās mājvieta ir Breras pils, kādreizējais Umiliātu ordeņa klosteris, kas mākslās telpā savulaik pārtapa pateicoties Napoleonam Bonapartam, kura ambīcija esot bijusi šeit radīt mazo Luvru. Šobrīd Breras mākslas galerijā apskatāma viena no Itālijas nozīmīgākajām itāļu mākslas kolekcijām. Ekspozīcijā ir itāliešu mākslas šedevri no 14. līdz 20. gadsimtam. Starp tiem rodami gan Rafaela, gan Bellīni un Karavadžo darbi.
Viens no Expo plejādes projektiem ir arī Daniela Lībeskinda (Daniel Libeskind) projektētais laikmetīgās mākslas muzejs MiMac. Taču, kamēr tas atrodas vēl tapšanas stadijā, šī gada jūnijā pēc pamatīgas rekonstrukcijas laikmetīgās mākslas telpas statusā Milānas pievārtē durvis vēra impozantā un diezgan drūmā Bikokas angāra ēka. Lai arī telpās vēl stipri jūtama industriālā pagātne, tās stipri modernizētas un piemērotas lielformāta laikmetīgās mākslas instalāciju izvietošanai.

Angāra pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāma Anselma Kīfera slavenā instalācija Septiņas debesu pilis, ko iedvesmojis jūdu Kabalas misticisms un kas radīta no septiņiem monumentāliem betona un svina torņiem. Tie simbolizē debesbraukšanas mistiskās pieredzes septiņus garīguma līmeņus.

Milānas leģendāro iemītnieku vidū ir arī industriālais dizainers, Itālijas pēckara dizaina renesanses krusttēvs, arhitekts un žurnāla Domus dibinātājs Džio Ponti (Giò Ponti). Milānā ir vairākas viņa projektētas ēkas, taču slavenākā no tām noteikti ir 1956. gadā pēc Ponti projekta tapusī Pirelli ēka. Kamēr Expo debesskrāpji ir vien tapšanas stadijā, 127 metrus augstais tornis joprojām ir augstākā ēka pilsētā. Tās vēsturē ir arī sava skandalozā lappuse - 2002. gadā ēkas 26. stāvā ietriecās neliela pašnāvnieku lidmašīna, šim notikumam kļūstot par Milānas 11. septembri. Taču šobrīd Pirelli ēka ir pilnībā restaurēta un pagājušā gada nogalē - atbilstoši kādreizējai Ponti vīzijai, tās 31. stāvā tika atvērta arī publiska skatu platforma. Tiesa, vizīti nepieciešams pieteikt iepriekš (Tel. 02 454 874 00).
Ar Ponti vārdu saistīts arī Milānas Triennāles projekts. Pašos pirmsākumos pirmās pasaules dizaina biennāles (kas uzskatāma arī par tagadējās dizaina meses - Salone del Mobile, krustmāti) mājvieta bija Monza, bet ar Poti gādību, kurš bija viens no 5. Triennāles organizatoriem, 1933. gadā tā pārcēlās uz Milānas Sempiones parku (Parco Sempione). Kopš 2007. gada līdzās Triennāles vēsturiskajai ēkai - Palazzo dell'Arte, te atrodas arī Milānas dizaina muzejs. Atšķirībā no jebkura klasiska muzeja, Milānas dizaina muzejā nav nemainīgas pamatekspozīcijas, bet katru gadu - 12 mēnešus tā telpas tiek atvēlētas jaunai tematiskai izstādei, kura, turklāt, atrodas nemitīgā mainībā. Muzeja ieeju veido 14 metrus garš koka tilts, tādējādi to atdalot un vienlaikus savienojot ar pārējo Triennale kompleksu. Zaļojoša parka ieskauta šī atkal ir pilnīgi cita Milāna, un tā kā parasti muzejā vienlaikus skatāmas vismaz 4-5 izstādes, te droši var pavadīt gandrīz visu dienu. Papusdienojot muzeja kafejnīcā, kas savā ziņā ir muzejs pati par sevi - savās telpās iemiesojot spožākās itāļu dizaina lappuses. Tās bāra daļa parasti veltīta kādai no tobrīd aktuālajām muzeja izstādēm - ekspozīcijai regulāri mainoties. Muzejā atrodas arī viena no labākajām dizaina grāmatnīcām Milānā.

Milāna = Mode

Taču, lai kādus aplinkus ceļus un sānielas arī neizvēlētos, Milānā viss vienalga ir saistīts ar modi. Mode ir Milānas asinsrite. Un tas nekas, ka patiesībā lielākā daļa veikalos rodamo lietu top Toskānā, Umbrijā, Komo, kur atrodas gan modes namu biroji, gan ražotnes, - pēc modes visi vienalga brauc uz Milānu. Tā ir arī pilsēta, kur spilgtāk nekā jebkur citur iespējams pārliecināties par šķietami utilitārā modes biznesa neaptveramo ietekmi uz visu mūsdienu pilsoņa dzīvē notiekošo. Pietiek kaut tikai uz mirkli ieklīst Milānas „zelta kvadrātā", pavērot skatlogus, pretimnācējus ar brendotajiem iepirkumu maisiņiem, ieklausīties valodu Bābelē, lai saprastu, ka neraugoties uz neseno krīzi, kam šķietami vajadzēja vest cilvēci pie prāta, modes biznesa kontrolē joprojām ir pietiekami daudz „sarkano podziņu." Gan to, kas attiecas uz utilitārajām, gan intelektuālajām smadzeņu šūniņām...
Turklāt mode Milānā jau sen pārkāpusi veikalu robežas. Atverot mākslas fondus (pazīstamākais no tiem ir modes nama Prada 1993. gadā izveidotais Prada Foundation) un galerijas; restorānus un viesnīcas. Pēc šī gada debijas Dubaijā, Armāni pielūdzēji gaida Armani Hotel atvēršanu dizainera impērijā via Manzoni. Paredzams, ka tas notiks jau nākamgad. Roberto Kavalli (Roberto Cavalli) savā bārā naski kopj naktsdzīves lauciņu, bet Dolce&Gabbana putina sava stila upuru kredītkartes restorānā Gold. Kā patērētājkultūras triumfa apliecinājumu, vakariņu nobeigumā servējot viņiem „zelta desertu."
Katrā ziņā no skaļiem vārdiem Milānā izvairīties grūti. Kā nekā, tā tomēr ir teju visu leģendārāko Itālijas modes namu mājvieta - Giorgio Armani, Dolce&Gabbana, Prada, Missoni, Versace u.c. - visiem galvenie sēdekļi ir šeit.
Tiesa, modes metropoles statuss nozīmē arī attiecīgu cenu politiku - neceriet, ka itāļu modes sirdī ko atradīsiet lētāk nekā citviet, gluži pretēji. Taču, kamēr „iepirkšanās tūristi" histēriski jūk prātā sezonas TO kurpīšu sakarā, paši milānieši pacietīgi gaida sezonas atlaižu laika sākumu. Tikai Tod's un Hogan viņi iepērk sezonā. Ziemā šie veikali izpārdošanu rindās nosalušos cienā ar kafiju no blakus esošajām kafejnīcām. Modes aprindām pietuvinātie divreiz gadā saņem ielūgumus uz izpārdošanām šovrūmos. Taču izcilākie augstās modes - roku darba (jeb a mano) un pēc speciāla pasūtījuma (jeb sur-misura) darināto apģērbu paraugi beigu beigās vienalga nonāk vintage veikalos. Īstenajiem milāniešiem ir savi skroderi un viņu auguma noslēpumus zina vien mazās darbnīcās. Savukārt tūristi, naski putinot savus bankas kontus un tādējādi mēģinot tuvināties leģendārajam itāļu stilam, visbiežāk par to pat nenojauš. Cenšas... Dara visu, lai izskatītos kā vietējie. Tikmēr vietējie dara visu, lai neizskatītos pēc tūristiem...un brendoto veikalu vietā pavada laiku pie skrodera. Jeb, kamēr pirmie dodas uz Milānas leģendārāko stila impēriju 10 Corso Como (koncepta veikals, restorāns, bārs, mākslas galerija, neliela 3 istabu viesnīca), lai koncentrētā veidā ieelpotu visu šī brīža aktualitāšu esenci, vietējie dodas uz turpat netālu esošo 10 Corso Como outlet (Via Tazzoli 3), kur par krietni tīkamākām cenām tiek tirgotas galvenajā bodē neizpārdotās iepriekšējo sezonu lietas. Daļa jau mazliet apputējušas gozējas uz kronšteiniem turpat mežonīgajos jasmīnos ieaugušajā pagalmā. Savukārt paša autleta vēriens mēroga ziņā daudz neatpaliek no flagmaņa. Piedāvājums tiek mainīts teju iknedēļu, tādējādi lieku reizi mudinot aizdomāties par uzpūstā lietu kulta blaknēm - saražotās apģērba tonnas jau sen pārsniedz jebkuras vajadzības un iespējas tās patērēt. Tiesa, lai no 10 Corso Como aizkļūtu līdz Via Tazzoli 3, jums vārda vistiešākajā nozīmē nāksies šķērsot būvlaukumu. Expo monstri te slejas pilnā sparā, un tā dēvētā Zona Garibaldi šobrīd noteikti ir viens no neglītākajiem pilsētas rajoniem, kam nākotnē kā Fēniksam no pelniem plānots pārdzimt par City of Fashion. Tālab, ja vēlaties izbaudīt vēl vismaz druskas no vecās Milānas šarma, jāsteidzas to darīt tūlīt. Jau pavisam drīz pilnībā pārvērtusies būs arī turpat netālu esošā, šobrīd vēl klusā via Pietro Maroncelli, kur mājvietu atradis gan viens no slavenākajiem Florences vintage kolekcionāriem Elio Ferraro, gan vēl virkne šarmantu bodīšu un galeriju... Vēl mirklis un kārtējo reizi Milāna būs mainījusies līdz nepazīšanai.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: