Leonardo da Vinči vīna dārzs
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Par Milānas slepenajiem dārziem, kas aizslēpušies aiz pilsētas namu žogiem, klīst leģendas. Piemēram, vai zinājāt, ka gandrīz iepretim leģendārajai Santa Maria delle Grazie 15. gadsimta renesanses stila baznīcai, kuras ēdamtelpā greznojas viena no pasaules mākslas vēstures “slavenībām” - Leonardo da Vinči freska “Pēdējais vakarēdiens” (II Cenacolo Vinciano), atrodas arī...vīna dārzs. Kas, turklāt, nu jau vairāk kā pirms 500 gadiem piederējis šīs pašas freskas autoram – itāļu renesanses ģēnijam Leonardo da Vinči. Vienam no šīs pilsētas slavenākajiem iemītniekiem, kurš kopumā tajā pavadījis 25 savas dzīves gadus. Kā vēsta mitoloģija, 1498. gadā māksliniekam vīna dārzu uzdāvinājis Milānas hercogs Ludovico Sforza – kā samaksu par nu jau ikonisko fresku, pie kuras tapšanas da Vinči strādāja divus gadus (1495 – 1497). Starp citu, Milānas hercogs un da Vinči bijuši viena vecuma, un kad Sforza māksliniekam izdarījis pasūtījumu, abiem bijis trīsdesmit. Dārzs gan bijis salīdzinoši neliels, taisnstūra formas – 175 metrus garš un 60 metrus plats, ļaujot še iedēstīt 16 vīnogulāju rindas. Cik rūpīgs dārznieks bijis Leonardo, vēsture klusē, taču mitoloģija vēsta, ka katru vakaru – līdzko beidzis darbu pie freskas, renesanses ģēnijs devies apraudzīt savus vīnogulājis. Ņemot vērā, ka da Vinči dzimis Toskānā (turklāt daži avoti vēsta, ka vīndaru ģimenē), nav iemesla neticēt, ka vīna lauks viņam patiešām nozīmējis ļoti daudz. Kā savulaik rakstījis da Vinči - „Es ticu, ka liela laime sagaida tos, kas dzimuši tur, kur rodams labs vīns."
Klīst leģendas, ka Sforza māksliniekam “Pēdējo vakarēdienu” pasūtījis ar gudru ziņu, cerībā, ka svētnams nākotnē kļūs par viņa mauzoleju. Diemžēl viņa plāns izjuka, 1550. gadā Milānā iebruka franču karaspēks, hercogs tika apcietināts un arī Leonardo da Vinči nācās pamest pilsētu. Viņa vietā vīna lauku pārraudzīšanu uzņēmās viņa kādreizējā mācekļa Gian Giacomo Caprotti – pazīstama arī kā Salaì, tēvs, taču drīzumā franči to konfiscēja. 1507. gadā dažādu diplomātisku peripetiju rezultātā Leonardo da Vinči izdevās savu vīna lauku atgūt. Pēcāk, neilgi pirms nāves – 1519. gadā, viņš tā vienu pusu novēlēja Salaì, bet otru - savam visuzticamākajam kalpam – Giovanbattista Villani. Vē pēc pieciem gadiem Salaì turpat vīna lauka apkaimē dueļa laikā tika nošauts un līdz pat šai baltai dienai neviens nezina šī incidenta iemeslus. Vīna lauka tālākais liktenis bija visai turbulents - vairāku gadsimtu gaitā tas neskaitāmas reizes mainīja īpašniekus, tika pārdots, dāvināts un beigu beigās nolemts aizmirstībai – kopā ar blakus esošo augstmaņu māju Casa degli Atellani. Tās sākotnējie īpašnieki - Atellani ģimene, savulaik bija pazīstami diplomāti un Sforzas galminieki. Stāsta, ka otrs hercoga nepiepildītais sapnis bijis baznīcas tuvumā izveidot ko līdzīgu rajonam, kurā mitinātos viņa tuvākie līdzgaitnieki. Diemžēl Atellani ģimene bija gandrīz vienīgie, kurus viņš še paguva iemitināt. Ģimene še esot nodzīvojusi līdz 17. gadsimtam, tālāk nama liktenim svaidoties kā kuģim vētrā. 1919. gadā tas nonāca rūpnieka Ettore Conti pārvaldībā, kura znots bija tā laika Milānas slavenākais arhitekts Piero Portaluppi. Pēc vīratēva lūguma viņš ķērās pie ēkas restaurācijas, atjaunojot vēsturiskās freskas, izceļot no simtgadu aizmirstības daudzus sendienu artefaktus un vienlaikus uzprišinot tos ar pašradītām falšām vēstures zīmēm. Turklāt darot to tik virtuozi, ka šis vēstures un fikcijas mikslis vēlāk tika ierindots arhitekta meistardarbu listē. Tiesa, īpašuma liktenis turpināja būt trauksmains. 1920. gadā Leondardo da Vinči leģendārais vīna lauks jeb, precīzāk, tas, kas no tā bija palicis pāri, izdega. Vēl pēc dažiem gadu desmitiem pēdējās tā pēdas noslaucīja Otrā Pasaules kara uzlidojumi.
Laikam ritot vīna dārzs jau bija ticis piepulcēts pagātnes relikvijām, līdz 2014. gadā medijus pāršalca ziņa, ka arheoloģiskajos izrakumos brīnumainā kārtā izdevies atrast vīnogulāju sakņu fragmentus, noteikt to vēsturisko izkārtojumu un ilgstošu pētījumu rezultātā zinātniekiem izdevies indentificēt arī to šķirni – Malvasia di Candia Aromatica. Vīnogulāji tika iestādīti no jauna un šobrīd izauguši apmēram tikpat lieli kā tie varētu būt bijuši laikā, kas tos še iedēstīja Leonardo da Vinči. Tiesa, uz jautājumu vai sezonas raža jebkad tiks izmantota vīna darīšanai, pagaidām precīzu atbildi nespēj sniegt neviens. Taču dārzu un pašu Casa degli Atellani, kuras lepnums ir vēsturiskā Zodika zāle ar četrpadsmit freskām, kas attēlo zodiaka zīmes, šobrīd iespējams apskatīt organizētu ekskursiju veidolā. Un, ja kārojas vēl autentiskākas sajūtas – sapņos tiekot aiztransportētam Leonardo da Vinči laikā – muzeja ēkā šodien atrodas arī četri apartamenti, kas tiek izīrēti viesiem, tādējādi – atkarībā no katra fantāzijas robežām, piedāvājot gana neordināru sajūtu pieredzi.
65, Corso Magenta
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.