Āgenskalns
Autors: Agita Salmiņa0 ATSAUKSMES
Āgenskalns ir viens no Rīgas apriņķiem, kuru apmeklējot, rodas iespaids par to, kā dzīve Rīgā ritēja vēl 19. gadsimtā. Tas nenozīmē, ka tas nav gājis līdzi laikam, taču še raksturīgi ir ik pa laikam uziet kādu zemes kaktiņu, kas saglabājis agrāko laiku noskaņu. Katrs Āgenskalna nostūris rada citu atmosfēru, stāstot par citiem laikiem un citiem cilvēkiem. Rajona sirds ir jaunais tirgus laukums, kur Āgenskalnu uz pusēm rauj krustojums - viens ceļš aizved uz Iļģuciemu, otrs uz Torņakalnu. Kamēr cilvēki ar paunām drūzmējas pieturā, automašīnas haotiski mij ceļus, bet pretim industriālajai sarkanķieģeļu celtnei slejas cita - krietni majestātiskāka, ar Jūgendstila cienīgiem metāla locījumiem balkona margās.
Vēsturiski pie Āgenskalna pieskaitāma arī tā daļa Rīgas, kas atrodas, pārbraucot pāri Zundas kanālam - pa labi no Kalnciema ielas līdz pat Kuldīgas ielai, un ir senākā Āgenskalna daļa. Turpat blakus Kuldīgas ielai atrodama arī Āgenskalna iela, kas apliecina vietas vēsturisko izcelsmi. Āgenskalna robežu, braucot pāri Zundas kanāla tiltam iezīmē krāšņais tirgotāja Šrēdera nams, kurš, par spīti tam, ka tilta dēļ ir tikai daļēji redzams, nepaliek nepamanīts. Šīs bija viens no pirmajiem mūra namiem Āgenskalnā, tam pievienojas Kalnciema un Baložu ielas krustojumā atrodamās dzīvojamās mājas. Taču no Daugavgrīvas trokšņainās ielas ienirstot zaļajā zonā, paveras Āgenskalnam tipiska ainava – zem liepu koku kroņiem iznirst viena koka ēka pēc otras, apbūve netiecas augstāk par 5 stāviem. Ikkatra otrā ēka ir ilgākas aplūkošanas vērta un gribas ņemt rokās mākslas vēstures vārdnīcu, lai zinātu kā pareizi nosaukt ēkām tipiskos zelmeņus un dzegas, etnogrāfiskos rakstus un izliekumus. Bet pietuvojoties Melnsila ielai, acis piesaista grandiozais Āgenskalna ūdenstornis, kas pēc formas atgādina gruntīgu Kurzemes pludmalē augošu beku, ko projektējis viens no pazīstamākajiem Rīgas arhitektiem Bokslāvs. Ne velti minu tieši Kurzemes vārdu, jo Āgenskalns savā mentalitātē, manuprāt, ir kurzemniecisks - ar savu devu spītības, temperamentu un lībisko sīkstumu, kas visdrīzāk ir iemesls, kādēļ šeit tik labi saglabājusies koka arhitektūra. Koka mājeles ar paceltu galvu turas pretī modernizācijai, industralizācijai un pat mūslaiku digitalizācijai.
Āgenskalna ūdenstornis ilgu laiku bijis vienīgais kvalitatīva ūdens avots Pārdaugavā, kas celts tam laikam modernā manierē. Tā ieejas portālu rotā savdabīgs, stilizēts Rīgas pilsētas ģerbonis. Tā sanācis, ka no Āgenskalna priedēm, šī ir viena no retajām, taču gruntīgākā gan! Slaikā sila vietā mūsdienās slejas vien priežu koka mizas tonī celtās padomju laika piecstāvu ēkas.
Āgenskalna “labajā krastā”, tā senākajā daļā, atrodami trīs nozīmīgi objekti - jau pieminētais Ūdenstornis Alises ielā, Kalnciema ielas rajons ar tam pieguļošajām muižiņām un Mārtiņa baznīca.
Uz Daugavgrīvas ielas atrodas Švarca muiža, viena no retajām muižiņam, kas saglabājusies. Un uz tai piederošās zemes 19. gadsimta vidū tika uzcelta elegantā, eklektiskā sarkano ķieģeļu zāles tipa Mārtiņa baznīca, kas tapusi pēc slavenā arhitekta Felsko projekta un nu jau vairāk kā gadsimtu kalpo par Āgenskalnu raksturojošu elementu. Baznīcas priekšā joprojām saglabājies elegantais piebraucamais ceļš, kuru no abām pusēm ietver vairāk kā 150 gadus vecu liepu aleja. Masīvās koka durvis ir puspavērtas un vilina aplūkot iekštelpas. Spriežot pēc atlasa lentēm baznīcas solu galos, nesen bijušas kāzas. Šī ir senākā Pārdaugavas luterāņu celtne, tādēļ var secināt, ka šeit laulības gredzenus mijuši tūkstošiem pāru, visi igauņu glezniecības meistara J. Kellera altārgleznas kopijas priekšā. Oriģināls slejas Sv. Jāņa baznīcā par godu cēsniekiem. Sakritības rezultātā vai modes tendenču dēļ, abas baznīcas vieno arī viena ērģeļbūves firma – Valkers.
Savukārt pieminētā Švarca muiža šobrīd iesprostota nemitīgos ceļu remontos, taču tā nezaudē savu šarmu arī vēl mūsdienās, iemiesojot īstu suitu sievas spītību, tā stingri turas pretī lielpilsētas industrializācijai. Un ne velti – Švarca muižai jānes savs gods un savs lepnums – tā saistāma ar Āgenskalna vietvārda izcelsmi, jo tās pirmais īpašnieks ir Sāmsalas zemes tiesas tiesnesis - saukts Heinriha von Hāgena vārdā. Atmetot latviskajai mēlei neērto “hā”, vieta ieguva savu patreizējo nosaukumu.
Tālāk pa Kalnciema ielu, virzienā uz lidostu, Āgenskalnu rotā tirgotāja Hartmaņa muiža. Tā ir viena no pirmajām šajā rajonā pēc padomju laikiem atdzimusī muižiņa. Taču kurš gan varētu iedomāties, ka mūsdienas muiža kapos velosipēdiem. Tajā patlaban velosipēdus eļļo, skrūvē un labo velo īres un inventāra veikals “Gandrs”. Taču ar velosipēdiem šim apriņķim ir kopīga vēsture un šķiet, vēl ilgu laiku nevarēsim aprakstīt Kalnciema ielu, nepieminot tos. Savulaik, 20. gadsimta pašā sākotnē, iepretim Kalnciemielas kvartālam atradusies metāla un velo apstrādes fabrika “Omega”, bet tagad velopēdus pāri vanšu tiltam knaši min Rīgas radošā kvartāla Kalnciema ielas apmeklētāji. Ik nedēļu, jo īpaši vasarā, tur notiek kāda rosība – gadatirgi, kas godā latviešu amatniecības meistardarbus, āra koncerti vai izstādes.
Taču daudz vairāk idilliskus, klusus stūrīšus, kur aiz koku lapotnēm slēpjas ik pa kādam šarmantam dzīvojamam namam, var atrast Kalnciemielas ”otrajā krastā”. Šodien tieši šo daļu – Lapu ielu, Nometņu ielu, Eduarda Smiļģa muzeju - asociējam ar Āgenskalnu.
Otrs termins, kas nāk prātā, dzirdot vārdu Āgenskalns, ir tirgus. Āgenskalna tirgus bija viens no pirmajiem tirgus laukumiem ārpus Rīgas centra, kas datējams ar 1865. gadu un atradās Nometņu ielas pašā sākumā, bet par Nometņu ielā atrodamo tirgus laukumu varam runāt sākot no 1895. gada. Tagadējais nacionālā jūgendstilā celtais, ievērojamā Rīgas pilsētbūvnieka Reinholda Šmēlinga projektētais sarkanķieģelu paviljons Āgenskalna apbūvē iezīmējās tikai 20. gadsimta pašā sākumā, taču jau tad krietni vien pārspēja savu sāncensi Vidzemes tirgu ar modernu centrālapkuri, saldēšanai paredzētām izbūvēm utt. Tirgošanās ir āgenskalniešu dabā, arī labi pakaulēties un paspītēties – kā jau Kurzemes priekšpilsētā pienākas.
Jāteic, ka kvadrātisku ielu plānojumu šeit reti kur var sastapt, tādēļ pa Rīgas ielu tīklojumu var sanākt klīst labu laiku. Taču tas tikai piedod šādai klejošanai pa mazām, maz atklātām ieliņām, papildus azartu. Piemēram, senu laiku noskaņu joprojām saglabā Ormaņa iela – senais te mijas ar nabadzīgo, skarbais – nesen kā degušas ēkas - mijas ar skaisto – košiem puķu podiem uz palodzēm un kaktusu oāzēm. Arī Mazā Nometņu iela fascinē.
Šeit iespējams sastapties ar fotogrāfei Intai Rukai raksturīgajiem tēliem, kas izsperas no nezināmām vārtrūmēm – puikas skūtām galvām, kas turpat uz ietves spēlē bumbu, jaunā māmiņa, kas pārnāk mājās basām kājām, rokās stiepjot kokvilnas dvielītī ietītu mazuli. Starp citu – pastaiga ielas garumā dod ieskatu arhitektūras stilu vēsturē - te eklektisms ir kaimiņos 20. – 30. gadu racionālismam, bet klasicismam blakus slejas tā noliegums – jūgendstils.
Mazās nometņu ielas vidusposmā, agrākās gumijas fabrikas “Meteors” teritorijā, 19. gadsimta beigās iekārtots Meteora parks. Savulaik parku iekārtojos Krišjānis Barons, tiesa, mūslaikos vienīgais, kas parkam, jeb glīti izpļautajam zemes pleķītim, piedod kādu raksturu ir dīķmalā sasēduši tīņu pārīši.
Ar lieliem vārdiem saistās arī vairākas citas zaļās zonas - Māras dīķis un tā dēvētā Dorofejevka. Par Dorofejevku savulaik tagadējās Dārtas un Eduarda Smiļģa ielas stūri mīļi iedēvēja 20. gadsimta Latvijas teātra stūrakmens – Eduards Smiļģis. Gluži kā pils stāvā kalnā paceļas krīta baltais Eduarda Smiļģa nams. Tālāk, augšā pa nelielo Dārtas ielu, muzeja pakājē nesen atklāts Smiļģu bārs, kurā, domājams, futbola vietā būtu vienā laidā jātranslē teātra drāmas. Taču viena no otras nemaz nav tik attālas un Smiļģa vārdu nesošajā bārā gluži labi iederas arī futbola mača translācija. Šī ir iecienīta vieta gan vietējiem, gan tiem, kuri bārā iegriezīsies tikai teātra ģēnija vārda dēļ.
Ja stāvajā “gaismas pilī” mitinājās teātra personība, Māras dīķa tālākajā galā uz dzīvi bija apmeties viens no ievērojamākajiem Latvijas dzejniekiem Ojārs Vācietis. Labu laiku pirms viņa, vēl pirms šī skaitījās Rīgas teritorija, šī bija vairāku sadursmju vieta, kur ilgus gadus līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem darbojās Māras dzirnavas, bet mūsu dienās tā ir iecienīta mierīgu svētdienas pastaigu vieta. Gadsimta sākumā šeit ierīkotā publiskā peldvieta ar laivu nomu še labi iederētos arī šodien, apkārt valda sportiskas noskaņas, kas mijas ar romantiskām, dīķi apkampjošām, līkumotām taciņām, kas vijas zem vītolu sudrabotajām skarām. Tuvējo namu iedzīvotājas atnākušas barot pīles, kamēr citi nododas skriešanas vai riteņbraukšanas sportam.
Savukārt Uzvaras parka betonētajos plašumos, Uzvaras pieminekļa pakājē garām pazib viens skrituļslidotājs pēc otra – šķiet, visi šeit ir labi trenēti sportisti. Ziemā viņu vietu ieņem naski slēpotāji. Nomas punktā iespējams izīrēt gan skrituļslidas, gan nūjošanas aprīkojumu, bet ziemā – slēpes un slidas. Parks vienmēr mudž no aktīviem sportotājiem, tādējādi mazinot tā politisko pieskaņu. Taču abus - sportu un politiku - vieno uzvara un zaudējums, jo tie gan karā, gan sportā vienmēr bijuši nozīmīgi.
Parku iekārtoja Krievijas Impērijas laikā par godu Pēterim Pirmajam, kurš pieveicis zviedrus, ieņēma Rīgu, taču Latvijas neatkarības laikā tas ieguva Uzvaras parka nosaukumu, atsaucoties uz uzvaru pār Bermontiešiem 1919. gadā, savukārt Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā te bija plānots uzstādīt 60 metrus augstu torni, kurā iedegt uzvaras uguni, savukārt tā pakājē atrastos tautas varoņiem veltīta svētnīca. Viņa plānos ietilpa pārveidot Uzvaras parku par tikpat varenu iestādi kāda tajā laikā bija Berlīnes Olimpiskais stadions, taču visas ieceres izjauca Otrais pasaules karš. Padomju laikā parks atkal ieguva citu identitāti - nodēvēts par PSKP XXII kongresa parku, kura centrā 1985. gadā uzslēja patlaban esošo pieminekļu grupu, kas veltīta Padomju Savienības Sarkanās armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules karā. Šis ir viens no pretrunīgāk vērtētajiem parkiem Rīgā, kur ik gadu līdz ar pirmajām plaukušajām lapām notiek protesti. Zīmīgi, ka turpat pie Māras dīķa Ojāra Vācieša rakstītās rindas “kuries slīpā lietū mana uguns, kuries, buries pāri manu senču kauliem, mana sirdsapziņa, buries, kuries mana tauta, man dūša tur ies (..)” Uzvaras parkā piepildās, jo zināma politiskā dzirkstele šeit kvēlo jau gandrīz gadsimtu.
Mazu autonomu Āgenskalna “saliņu” veido teritorija pie Āgenskalna līča. Tā šķiet pilnībā atdalīta no pārējā apriņķa sadzīves, tai garām nesas kravas mašīnas un sabiedriskais transports. Taču agrāk autobusu vietā tepat no līča kursēja tvaikonis, kas nesteidzīgā tempā pārvadāja pasažierus uz Rīgas centru, un dzīve kūsāja. Savukārt viens no populārākajiem ceļiem uz Āgenskalna ciemu bija Meža iela un ne velti – tā ir viena no krāšņākajām ielām pēc Nometņu ielas, kas joprojām saglabā savu šarmantumu. Tā var lepoties ar vairākiem krāšņiem namiem. Piemēram, eklektikas stilā celtais Hanškincēvica nams ar elegantu tornīti, kas atrodas uz Meža un Sētas ielas stūra. Te āgenskalnieši priviliģētā kārtā nāca pēc pastkartītēm un ar roku rakstītajām vēstulēm, kamēr citu apriņķu iedzīvotājiem bija jādodas uz Rīgas centrālo pasta ēku. Bet par šīs ielas pērli var dēvēt Konstantīna Pēkšēna gotiskā eklektisma stilā būvēto namu, kas aizņem veselu kvartālu starp Meža, Tirgus un Puķu ielu. Savukārt ielas pašu sākumu rotā Krievijas Impērijas noskaņās būvētā arī eklektiskā pirmā pareizticīgo baznīca Āgenskalnā Svētās trijādības Pārdaugavas baznīca. Savā greznumā tā šķiet attāli radniecīga Maskavas krāšņākajai būvei Kremlim.
Āgenskalns būs piemērots klejotājiem un tiem, kuri vēlas īsā un koncentrētā veidā redzēt “citu Rīgu”, kas paveras turpat Daugavas otrā krastā. Teritorijā, kas gadsimtiem novērojusi Rīgas tapšanu, līdz kamēr pati kļuva par daļu no tās.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.