GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Avotu ielas kāzu salonu koncentrātsRīgas pludmalesRīgas jahtklubi un laivu piestātnesSpīķeru promenādeLatvijas Mākslas akadēmijas jaunā piebūveRīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājaMangaļsalas molsRestaurētie koka nami Kalnciema ielāDailes TeātrisAta Ķeniņa ģimnāzijaDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsBulvāru loks un Jūgendstila RīgaRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsAnothertravelguide vērtē netradicionālos Rīgas ekskursiju maršrutusĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaSlacklining RīgāPilsētas medībasLongbords. Asfalta sērfs jaunā kvalitātēLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsČetri skriešanas maršruti RīgāNometņu ielas stāstsMaršurts "Vāgners – Rīgas leģenda"Distanču slēpošanas iespējas Rīgā un Rīgas apkārtnēGeocaching jeb slēpņošana RīgāRīgas Laivas« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Maršruti

Bolderāja

Autors: Agita Salmiņa2 ATSAUKSMES

Bolderāja

Ir vasaras vidus, un rīdzinieki laiž uz Bolderāju peldēties. Bieži vien, iztraucoties  cauri mazajam ciemam ar iecienīto 3. autobusu, nemaz nepievēršam uzmanību nekam citam kā vien taisnā ceļā dodamies veldzēties Rīgas jūras līča pludmalē. Taču Bolderāja, par spīti vēl 20. gadsimta sākumā klīstošajiem nostāstiem par kāpām, kas aprij mājas, ir ļoti labi saglabājusies un aiz tās skarbās gaisotnes slēpj pērles.

Pirmā iela, ko šķērsoju, pie pamales iezīmējoties, kā varētu šķist, no maziem gabaliņiem sastiķēto padomju laika ēku siluetam, ir Zilā iela – jau sākotnēji norādot, ka ūdens šeit spēlē galveno lomu. Ielas nosaukumu attaisno Bolderājas  ūdenstilpņu saraksts -  Ziemeļrietumiem Bolderājai pieguļas Buļļupe un Hāpka grāvis, tad Daugava, Loču kanāls, Baltijas jūra un vēl visam pa vidu  arī vietējo iecienīts karjers - siltām vasaras peldēm.

Foto: Bolderāja

Tālāk jau autobuss nogriežas pa Stūrmaņa ielu, vēl skaidrāk norādot, ar ko šeit darīšana. Lai arī Rīgai oficiāli Bolderāju pieskaitīja tikai 20. gadsimta 20. gados, tā jau izsenis spēlējusi nozīmīgu lomu pilsētas vēsturē. Tiesa, šis nozīmīgums mūsdienās izskan ar nelielu smeldzi un atmiņām par aizgājušo laiku. Pāri  Buļļupei  esošajā vēsturiskajā, par Daugavgrīvu dēvētajā daļā, 17. gadsimtā zviedru garnizons uzcēla iespaidīgu nocietinājuma būvi - Daugavgrīvas cietoksni, kas kopš tā uzcelšanas kalpojis par nozīmīgu posmu Rīgas aizsardzībā. Taču par to mazliet vēlāk.

Tas, ka Bolderāja agrāk bijis neatkarīgs ciems, kura nozīme Rīgas kontekstā pieauga 19. gadsimtā, kad te tika atklāta Rīgas priekšosta un ziemas osta, ir jūtams vēl mūsdienās. Te pastāv sava iedzīve - gan baznīcas, skolas, pasts, bet vēl pirms pirmajām dzelzceļa līnijām Latvijā, 1873. gadā, te atklāja Rīgas-Bolderājas dzelzceļa līniju, taču pirms tam bolderājieši par jaunākajām ziņām Rīgā varēja uzzināt caur 1852. gadā ieviesto telegrāfa līniju.

Foto: BolderājaFoto: BolderājaFoto: Bolderāja

Bolderājas Katoļu baznīca ir salīdzinoši nesena celtne, būvēta 1908. gadā. Ienākot tajā, pretēji senatnes aurai, pamanu svaigi liktas brusu sijas, zelta lampu vietā karājas kristāla lustras, kas piešķir baznīcai mazliet laicīgāku noskaņu kā ierasts. Piecos pēcpusdienā, kad te iegriežos, baznīcā notiek lūgšanas. Rindā sēž vairākas tantiņas, kas vienojas reliģiskā rečitatatīvā:  “Apgaismo mani, Dievs, ar iekšējās gaismas spožumu. Vadi manas domas un manu gribu…” Vārdi skan vairāk uz iekšu, nekā uz āru, tos ir grūti saklausīt, taču tajos manāms latgalisks akcents.  Viena no balsīm šķiet vadošā, tomēr konkrētu līderi izšķirt nevar. Pēcāk no solapakšas tiek izvilktas dziesmu grāmatas un trešdienas pēcpusdienas vakarēšana tiek turpināta.

Foto: BolderājaFoto: BolderājaFoto: Bolderāja

Dziļāk Bolderājā vedošā Stūrmaņa iela ir putekļaina -  notiek remontdarbi. Laiku pa nogriežņiem sadala trešais autobuss un 245. minibusiņš. No sānieliņām ik pa mirklim iznirst kāds vietējais, taču ielas ir klusas. Tās skaidrās un asās taisnēs iezīmē žogi, aiz kuriem mitinās viens krāšņš koka apbūves piemērs pēc otra. Turklāt, netrūkst tādu, kas ir gana labi uzturēti. Senākās ēkas Bolderājā esot Miglas ielā 6/8, taču konkrētu datējumu tām nevar dot. Majestātiska celtne atrodas uz Lielās un Kapteiņa ielas stūra, taču saikne ar 21. gadsimtu uz mirkli var zust Mencu un Miglas ielas krustojumā. Esot uz šaurā smilšu ceļa, no visām pusēm apņem  labi saglabājušās  vienstāvu vai divstāvu koka ēkas ar tornīšiem.

Miglas ielai seko vēl virkne apburošu ieliņu, pa kurām pastaigāties – Kaņepāju, Ādama un citas ielas. Apkārt valda pilnīgs miers, koka abažūriem dekorētajām, kā arī  vienkāršākām būvēm koncentrējoties vienuviet, rodas asociācijas ar Amerikāņu vesterna kino. Taču, kad mežonīgajos Rietumos valdīja kovboju laiki, Bolderājā tie bija zvejas laiki un, lasot ielu senatnējos nosaukumus, kļūst skaidrs, ka zvejniecība šeit bija galvenā nozare. No Kapteiņu ielas nogriežas Mencu iela un  tālāk nomalē atrodas arī Jūrnieku iela… 

Foto: BolderājaFoto: BolderājaFoto: Bolderāja

Sekojot tūrisma  tradīcijām, ka katrā vietā jāapmeklē vismaz viena baznīca, dodos meklēt luterāņu baznīcu un šoreiz negrasos tik viegli padoties, jo tā ir viena no retajām koka luterāņu baznīcām Latvijā. Un, kā vēlāk izrādās, šī neatlaidība noveda pie kādas liktenīgas sastapšanās. Aizrāvusies ar kādas pievilcīgas koka ēkas fotografēšanu, pamanu, ka manā virzienā tuvojas sieviete no kaimiņu mājas. Nodomāju, ka esmu aizskārusi viņas jūtas pārlieku aizraujoties ar ēkas iemūžināšanu. Taču rājiena vietā saņemu aicinājumu pievienoties lekcijai, kas tikko sākusies. “Bonjour, bonjour!” mūs dzīvespriecīgi pasveicina Puškinam aizdomīgi līdzīgais jaunietis, kas šeit lasa lekciju par Daugavgrīvas cietoksni Krievu laikā. Viņā uzmanīgi klausās 7 vietējie, pārsvarā sievietes, kuras noturu par draudzes loceklēm. Taču reliģiskā fanātisma vietā, šis izrādās ir cits – vēsturiskais fanātisms. Tā saucās “Bolderājas Grupa”, kas ir vēstures entuziastu biedrība, kas mani apbūra ar savas mājvietas vēstures perfektu pārzināšanu. Uz jautājumu, kādēļ jūs to dariet, tās līdere Sandra atbild, ka visa pamatā ir vēlme Bolderāju pasargāt, saglabāt vēstures liecības, kas vēsta par tās iepriekšējo garu.

Pēc aptuveni stundu garās lekcijas, Sandra ar vīru ir gatavi man parādīt kādu parku. Paejam garām manis meklētajai koka baznīcai, kas bija tepat divu soļu attālumā. Celtne saglabājusies labi un iederas šī Rīgas reģiona  vēsturiskajā apbūvē. Diemžēl luterāņu baznīca šodien klusē, tādēļ tās interjers paliek neatklāts. Taču, paejot garām daudzdzīvokļu namu rindai, kur vietējie kā skudras no pieturas ar iepirkuma maisiņiem maršē uz mājām, un baram ielas kaķu, kas okupējuši pagalmu, atklājas nepavisam ne tik sena Bolderājas vēsture, kas saistīta ar tekstila fabriku un vīru vārdā Hertvigs.

Foto: Bolderāja

No agrākās fabrikas – pilnā nosaukumā  “Hertviga  un Peitāna linu-džutas vērpšanas aušanas fabrika” - palikuši pāri vien asi zigzagi, ko veido savdabīgā 19. gadsimta  ēkas arhitektūra. Savulaik tā bijusi spēcīga būve, kas iemieso industrializācijas gadsimta elpu – iekārtas esot darbinājušas 650 zirgspēku tvaika mašīnas un tai esot ierīkots tam laikam progresīvs elektriskais apgaismojums. Arī izdaudzināto Hartviga jeb Tekstilnieku parku nezinātājam būtu grūti atpazīt. Tikai pateicoties “Bolderājas Grupas” nodrošinātajam informatīvajam plakātam, kas uzstādīts nesen, varam iepazīties ar parka vēsturi. Šobrīd tas nebūt neatgādina parku un, godīgi runājot, pa to pastaigāties vienatnē nebūt nav vilinoši. 

Foto: Bolderāja

Parks atgādina caurstaigājamu mežu ar pāris garām, slaikām priedēm un divām ievērojamākām koka ēkām tā tālākajā galā. Sandra mani ved tālāk un atklāj turpat krūmos ieaugušo strūklaku un paviljonu, kas bijis Hartviga gods un lepnums. Vīram paticis eksperimentēt ar dažādiem arhitektoniskiem veidojumiem un tā, piemēram, arī šo celtni viņš veidojis no eksperimentālas stikla un betona masas, bet fasādi klājis ar akmeni imitējošu materiālu. Ja pāri Daugavai Vecmīlgrāvī viena no ietekmīgākajām personībām bija mecenāts Augusts Deglavs, tad šeit tas bija eksperimentētājs Hertvigs. Divi spēcīgi vīri, katrs attīstot savu daļu Rīgas Daugavas pretējos krastos.  Viņš uz dzīvi bija apmeties turpat pie fabrikas mūriem, apdzīvojot koka arhitektūras pērles, kurās var saskatīt mazliet no gotikas, mazliet no klasicisma un renesanses stila elementiem. Aplūkojot ēku tik tiešām var apreibt, jo vairāk, iedomājoties par tās jūgendstilā iekārtoto interjeru. Taču diemžēl no tā nekas līdz mūsdienām vairs nav saglabājies un abus namus apdzīvo cilvēki, kuriem kultūras mantojums nebūt nav prioritāte. Atvadoties, Sandra brīdina, ka šeit uzturēties neesot pārāk droši. No fon Hartviga dzīvojamā ēkas logiem maniem ceļiem līdzi izseko aizdomu pilnas acis un es raitā solī dodos prom.

Foto: BolderājaFoto: Bolderāja

Bolderāja mūsdienās ir slavena ar kriminālu, nedrošu vidi. Un, tuvojoties vakaram, kad garām jau kārtējo reizi pabrauc viena un tā pati automašīna ar tumši stiklotiem logiem un jaudīgu skaņas aparatūru, par to nešaubos. Taču vietējie ar to ir saraduši un zina Bolderājas izvirzītos noteikumus. “Bolederājas Grupā” viena no dalībniecēm šādus stāstus zina stāstīt daudz. Sākot ar leģendu par vienu no senākajām meitu mājām šajā apriņķī, kur esot varējuši izīrēt ne tikai zirgus vien, līdz nesenākiem atgadījumiem ar žurnālistu dzīšanos pakaļ kādam kaņepju audzētājam un apmaldīšanos Kaņepāju ielā. ”Pirmā iela, ko žurnālisti ieraudzīja, ierodoties Bolderājā ir Kaņepju iela un nosprieda, ka tā būs tā, kur audzē kaņepes!”, smejoties stāsta sieviete, kuras sejā lasāma groteska izteiksme. Šāds humoriņš šķiet nepieciešams, lai iederētos Bolderājas vidē. Taču par Daugavgrīvu un tās cietoksni biedri izsakās divējādi - vienubrīd saucot to par “mūsu cietoksni”, citreiz runājot tā it kā tā būtu tāltāla vieta, kurā sen nav būts. Tā pati sieviete apgalvo “par graķīti viskija cietoksnī iekļūt jebkurā laikā neesot problēma”. Pāri upei, valda citi likumi, citas noskaņas.

Foto: Bolderāja

Daugavgrīva ir jaunatklājums un vieta, ko iesaku apmeklēt. Kā jau vairums maģisko vietu, tā nav tik viegli atrodama un pareizo ceļu zina tikai vietējie. Taču Bolderājieši ir lepni par  savām mājām, tādēļ neminstinoties izrāda labākās vietas, par ko prieks! Minot niedrēs un biškrēsliņos ieaugušu taku, uz kuras ik pa gabalam sauļoties izmetušies zalkši, šķērsojot saules sakaitētās smiltis un betona uzbērumu, uz kura pusdienlaikā sasēduši un smagās, ar eļļu piesūcinātās darba drēbes nometuši netālās Bolderājas kuģu remonta rūpnīcas strādnieki, atklājas Kurzemneciska ainava ar melni strīpotu bāku. “Bolderājas bāka” - tā vietējie bērneļi šeit  apgūst alfabēta otro burtu, stāsta bolderājiete Māra. Pareizā nosaukumā – Rietumu jeb Daugavgrīvas bāka. Mana pavadone Māra stāsta, ka šeit esot jābrauc reņģu laikā skatīties “šovu”. Tad gar  jūras krastu laivas mijas ar izmestajiem tīkliem, vīri zvejo cik tik spēj un mājās nesot, cik var pastiept. Taču vietējie zvejnieki esot draudzīgi, padodot ziņu arī citiem, kad labi ķeroties.

Foto: BolderājaFoto: BolderājaFoto: Bolderāja

Dodoties pa molu dziļāk jūrā, šķiet grūti iedomāties, ka turpat pāri ir Mangaļi, Sarkandaugava, un  saskatāmi Rīgas ostas stāvie celtņi. Šie ir Rīgas vārti, pa kuriem ik dienas ieslīd neskaitāmi kuģi. Regates laikā mols esot noklāts ar ļaudīm, cenšoties tvert labākās ainavas. Kamēr klumburējam pa mola granītakmeņiem, mums pretī graciozi slīd elegants zvejas kuģis, kam garām paslīd divas baltas buras. Māra gan ir izbrīnīta, ka redz tik maz kuģus, tas nepiederot šejienes tradicionālajai ainavai. Kamēr pa Mangaļu molu brien krietni vien vairāk cilvēku, šeit sastopam vien dažus zvejniekus un pabālākas večiņas, kas atnākušas tvert sauli. Arī ilggadējā Bolderājiete Māra atzīstas, ka uz Mangaļsalu savā mūžā aizbrauksi tikai dažas reizes – tas ir otrs krasts, kurā ir pavisam cita dzīve. Taču tas pastaigu padara tikai patīkamāku - divvientulībā ar jūru, domas raisās neierasti apcerīgi - kā Dullajam Daukam - uz horizontu vērstas. 

Foto: Bolderāja

Bolderājas-Daugavgrīvas apriņķa senākā būve šodien atrodas privātā teritorijā un  darba dienās slēpjas aiz žoga ar niknu suni. Tas ir 17. gadsimtā celtais Daugavgrīvas cietoksnis, kas vairākkārt spēlējis nozīmīgu lomu Rīgas aizstāvēšanā.  Cietoksni apņem zvaigznes formas kanāls, bet tā ieskauto saliņu ierāmē nocietinājuma mūri, kas daļēji saglabājušies vēl līdz mūsdienām un pastaigās gar tiem iespējams nodoties katru nedēļas nogali no plkst. 10.00  līdz 17.00. Tā vidū atrodas paliekas no pareizticīgo baznīcas, kas esot pirmā klasicisma stilā būvētā kulta celtne Latvijā. Agrāk to papildinājušas arī kazarmas un noliktavu telpas, kā arī virsnieku dzīvokļi. Nocietinājuma mūri atgādina Daugavpils cietoksni,  tie rada noslēgtas vides iespaidu un, pateicoties ilgu gadu noslēgtībai, tie saglabājuši ar noslēpumainību piesūcinātu vēstures garšu. Gadsimtus senie, staltie mūri nav zaudējuši savu varenību, vasarīgā pastaigā, par spīti krūmājiem un kokiem,  tos aplūkojot, rodas iespaids, ka karavīri cietoksni tik tikko pametuši.

Par Bolderāju Rīgā klīst dažādi vairāk vai mazāk baisi nostāsti. Taču ar to nebūt nebeidzas stāsts par šo Rīgas apriņķi. Tas jāloba rūpīgi un uzmanīgi kā artišoks, līdz pamazām atklājas tā vērtības. Tās ir labi noslēpušās, taču, manuprāt, ar steigu jāceļ gaismā, lai izklīstu mīti, un rastos patiesais priekšstats, atklājot senās apmetnes jau sen glabāto šarmu.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Juris

Apmeklēja: Ik nedēļu

Nevis Hāpka, bet Hapaka grāvis.

Līga

Apmeklēja: vismaz 2-3 reizes gadā

Vecmīlgrāvja attīsīitājs un mecenāts bija Augusts Dombrovskis un nevis Augusts Deglavs, kā minēts tekstā.

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: