Iļģuciems
Autors: Agita Salmiņa0 ATSAUKSMES
Ar divriteni pārbraucot Vanšu tiltam un pēc tam šķērsojot Zundas kanālu, pa labi paveras Daugavgrīvas (Daugavas senās lejteces) ielas maģistrāle, kur garām aiztraucas viena smagā automašīna pēc otras, līdzi nesot pamatīgu gaisa mutuli, tā ka acis jāaizver un jāpieturas pie kā stingrāka, lai neparauj līdzi. Pie horizonta paliek slaikie Z-torņi, bet no Pārdaugavas zaļoksnes izlien Mārtiņa baznīcas torņu pāris. Agrāk šo daļu pie Zundas kanāla dēvēja par Jura ciemu, bet tagad kanālam draud iesprūšana starp lielveikaliem un citām 21. gadsimta masīvajām būvēm, neatstājot vairs daudz vietas dabai.
Tālāk sekojot Daugavgrīvas “straumei”, viena fabrika kārtojas blakus otrai, viens alus brūzis seko citam, un tam visam pa vidu - nebūt ne tik košā Rīgas laku un krāsu rūpnīca. Kā teicienā par kurpnieku un viņa apaviem, tā arī krāsu rūpnīcu ieraugu pelēku un ceļa putekļu nodeldētu. Daugavgrīvas un Buļļu iela jau izsenis raksturojamas kā straujas un dinamiskas ielas, un nebūšu maldījusies, apgalvojot, ka tādas tās ir jau četrus gadsimteņus. Savulaik, ap 17. gadsimtu, Buļļu ielu dēvēja par Buļļumuižas ceļu, kas veda uz Vārnas kroga pārceltuvi pār Lielupi, bet otrs veda uz zviedru garnizona mājvietu - Daugavgrīvas cietoksni pie Buļļupes ietekas Daugavā. Daugavgrīvas ceļš iezīmēja Iļģuciema centrālo asi, lepni nesot pilsētai piedienošu bruģi, kamēr apkārtējās ieliņas un celiņi putēja vien no zirgu ratiem un ļaužu soļiem. Visdrīzāk šos ceļus agrāk mina nevis zemnieku zirdziņi ar vezumiem, bet gan kupejas vai pat nelielas ekipāžas, jo šajā apkārtnē vien kopā izvietojās sešas muižiņas, no kurām saglabājusies tikai Nordeķu muiža, bet par to vēlāk... Te uz dzīvi bija apmetušies gan zvejnieki, gan loči, pārcēlāji un enkurnieki - kā var spriest - todien Iļģuciems bija diezgan cieši saistīts ar kuģošanu un ostām, ko nevarētu apgalvot šodien. Šo noskaņu ciems zaudēja ap 18. gadsimtu, kad cieta lielā uguns nelaimē un pēc šiem laikiem nāca citi, proti, Rīgu līdz nepazīšanai pārvērtošā rūpniecības ēra. Tagad, apmeklējot Sarkandaugavu, Vecmīlgrāvi, Bolderāju par ostām un kuģniecību iedomājamies reti, arī liecību vairs saglabājies maz. Kā jau minēju, Iļģuciems savu rūpniecisko raksturu ieguva tikai 19. gadsimta izskaņā, kad kā ciemi upes malā, gar ielas malu izvietojās vairākas rūpnīcas. Pirmā rūpnīca datējama ar 1794. gadu, bet tās fiziskā klātbūtne Iļģuciema apriņķī vairs nav rodama, taču līdz mūsdienām saglabājušās alus darītavas “Iļģuciems” un “Tanheizers”, kā arī “Rīgas laku un krāsu rūpnīca”. Pie alus darītavas “Iļģuciems”, nepārzinot karti, varētu padomāt, ka esmu jau sasniegusi Daugavgrīvas cietoksni - augstas ķieģeļu sienas ar maziem, šaujamlūkām pielīdzināmiem lodziņiem, tiecas augstu vien virs galvas.
Tikai pie nelielām durtiņām, uz kurām norādīts akurāta biroja darbinieka darba laiks, no 9.00 līdz 17.00, novietota dzīvespriecīgi dzeltena muca, ar uzrakstu “Kvass”. Tādu iespaidu mūslaikos atstāj viena no senākajām alusdarītavām Latvijā. Savukārt nedaudz tālāk esošā alus darītava “Tanheizer”, kuru šobrīd pārņēmusi alus darītava “Iļģuciems”, savulaik pārdeva augstas klases alu kādu mūslaikos Rīgā grūti atrast – marta alu, Pilzenes, kabineta alu un porteri. Taču arī šī ēka ir noslēgta, aizslēpusies aiz augstiem vārtiem, laikam jau glabājot alus darīšanas noslēpumus lielā slepenībā. Garām traucošās automašīnas novērš uzmanību un iztraucē jebkuru manu mēģinājumu sajust gaisā apiņa smaržu, katrā ziņā še nav pat romantikas atblāzmas - vien aktīva ražošana! Dinamiskajai ielai piederas rūpnieciskā noskaņa. Taču tā nebūt nav Iļģuciema raksturlielums mūsdienās, šī “maska” ir maldinošaun nodēvēt Iļģuciemu tikai par rūpnīcu rajonu būtu nepatiesi un negodīgi pret to pasauli, kas paveras Dzegužkalna pakājē. Dodoties pa Buļļu ielu uz augšu, pēc pirmajiem metriem, no abām pusēm apņem Latvijai neraksturīgs kalnu masīvs. Uzkāpjot līdz virsotnei, Rīgas augstākajam pauguram (28m), caur koku lapotnēm paveras Rīgas ostas panorāma, bet trauksmainais rūpnīcu rajons paliek piekājē. Beidzot var uzelpot un koku galotnēs lūkot pēc dzeguzēm. Plašā kalna teritorija iedalās vismaz trīs zonas un tajā var manīt trīs veidu apmeklētājus - jauniešus, kas nolīduši noslēgtākā stūrī, lai savstarpēji komunicētu un nobaudītu tuvējo rūpnīcu ražojumu, jaunās māmiņas, kas ar prieku izlīkumo katru taciņu, un pa retam kāds jogotājs vai grāmattārps. Kalns ar tam piederošo nelielo estrādi, liek domāt par Latvijas pirmās neatkarības laiku, kad, izrotājuši estrādes ar ozollapu vaiņagiem, jauni un veci pulcējās uz zaļumballēm, kur uzstājās pūtēju orķestri. Šobrīd viena no lielākajām pulcēšanām notiek Vasaras saulgriežos, kad te tiek praktizētas pagānu tradīcijas ar lēkšanu pār ugunskuriem un senlaiku rituālo dziesmu skandināšanu.
Taču zaļumballes te rīkoja jau mazliet agrāk, sākot ar 1911. gadu, kad parka labiekārtošanas plānu izstrādāja Rīgas dārzu un parku direktors Georgs Kūfalts, kurš ierīkojis arī Esplanādes parku, Kanālmalas apstādījumus, Arkādija parku u.c. Tiesa, līdz ar parka labiekārtošanu, manuprāt, tam nodarīts nedaudz pāri. Smilšainās kāpas tika pārklātas ar auglīgo Spilves pļavu kūdraino zemi, kur savulaik esot bijušas labākās ganības Rīgas pievārtē. Bet starp stāvajām priedēm tika sastādīti arī lapu koki. Laikā, kad te bija tikai priedes, uz visām četrām pusēm esot pavēries panorāmisks skats – uz Rīgas ostu, Āgenskalna un Torņakalna zemo ēku jumtiem, baznīcu torņu smailēm. Iļģuciems pēc dabas ir viltīgs un, kā jau Daugavgrīvas iela iezīmē, tam ir tendence slēpties un neatklāt savu īsto dabu. Ikviens pagrieziens var nozīmēt ko pilnīgi citu – industriālu, kalnainu apriņķi vai tieši pretēji – klusu, noslēgtu ieliņu ar divstāvu apbūvi. Studiju gados taisne lejā pa šauro un mazliet bīstamo Buļļu ielu un tālāk pa Daugavgrīvas ielu bija mans ikdienas velo maršruts.
Tādēļ jo lielāks bija pārsteigums un vienlaikus arī vilšanās sevī, tikai tagad atklājot, kas slēpjas aiz augstajiem žogiem, dodoties tālāk pa šaurajām ieliņām. Kārtējo reizi pārliecinos, ka Rīga un Iļģuciems vēl jo vairāk, nav monotona pilsēta - tai ir tik daudz, ko piedāvāt! Dodoties lejā pa Dzegužu ielu, pēc tam atpakaļ pa Viļņas ielu, paveras pavisam unikāla vide ar divstāvu koka ēku apbūvi, maziem, noslēpumainiem piemājas dārziņiem un šarmantiem logu slēģiem. Kā viena no ielām, kur vislabāk saglabājusies koka apbūve citos ceļvežos gan tiek minēta Lilijas iela, taču tā laika gaitā zaudējusi savu šarmu, apkārtējās kņadas dēļ. Ēkas ir prasmīgi atjaunotas, taču to nevar salīdzināt ar šo divu mazo ieliņu senatnes šarmu, kas saglabājies cauri laikiem. Vēsture klusē par ēku konkrēto datējumu, taču tas ir mazsvarīgi – ejot pa Viļņas, Dzegužu un Saldus ielām, acu priekšā paveras aina ar eļļas lampām logos, kas blāvi izgaismo šauro, smilšaino ceļu, kurā vēl manāmas svaigas pakavu pēdas. Iļģuciems ir zaļš. Dabas klātbūtni te var sajust ik uz soļa – arī padomju laika būvju teritorijā, un kaijas, šķiet, te klaigā skaļāk nekā Sarkandaugavā. Otrs lielākais parks aiz Dzegužkalna ir Nordeķu parks, kas agrāk piederējis Nordeķu muižai. Šī ir viena no izcilākajām baroka laika koka muižas ēkām Rīgā. Agrāk šajā apriņķī bijušas vairākas muižas, taču līdz mūsdienām saglabājusies tikai šī. Tiesa, skats ir visai skumjš – agrākā Rīgas birģermeistara Vitesa fon Nordeķa muiža iespiesta parka malā aiz vienkārša žoga, pavisam apskrupusi un nolaista, ieaugusi krūmos un zālēs līdz pat jumtam. Mazliet labākā stāvoklī ir viena no tai piederošajām saimniecības ēkām, kura redzama pie tālākās parka ieejas ar dīķi. Parks savu vēsturisko noskaņu nav saglabājis, toties ir labiekārtots.
Tajā atrodas vieta gan Iļģuciema omēm, kur pabarot pīles, gan večiem, kur iedzert alu un bērniem izrotaļāties. Arī tolaik, kad muižā vēl ritēja dzīve, parks bijis brīvi pieejams vietējo strādnieku ģimenēm un mīļi ticis iesaukts par Nordeķi. Iļģuciems ir neviendabīga teritorija, kas līdzi laikam mainījusies, bet ik uz stūra aizķērusies kāda vēstures liecība no vieniem vai citiem laikiem, radot mulsinošu kopainu. Tikpat mulsinošs un neizprotams ir tā nosaukums – loģiski domājot, to varētu saistīt ar kādu dramatisku teiku par ilgām, bet vēstures liecības par to klusē.
Par iļģiem agrāk dēvēja mirušo garus, taču šeit nav bijusi neviena vēsturiska kapsēta. Visloģiskākā izcelsme ir no Svētā gara konventa, kam piederējusi zeme pie Zundas kanāla. Konvents Rīgā dibinājis hospitāli Heiligan geest hove. No vācu valodas Heiligan geest hove ticis vienkāršots uz Heiligzeem, ko vienkāršrunā var pārveidot uz Ilgzeem jeb Iļģuciems. Tātad Iļģuciems saistāms ar garīgumu, debešķīgumu. Un nudien, te var sastapt gan debesis un zemi, gan mazliet arī no velnišķā un mānīgā!
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.