GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Rīga

Baudītāja ceļvedisFoto galerijasKultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršruti· Kultūrekskursantiem· Urbānajiem ekstrēmistiem un aktīvistiem· Teritorijas· Arhitektūras baudītājiemUrbānā leģendaLabākie klubiSpa un labākie saloniCo-working telpasAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Avotu ielas kāzu salonu koncentrātsRīgas pludmalesRīgas jahtklubi un laivu piestātnesSpīķeru promenādeLatvijas Mākslas akadēmijas jaunā piebūveRīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājaMangaļsalas molsRestaurētie koka nami Kalnciema ielāDailes TeātrisAta Ķeniņa ģimnāzijaDaugavas promenāde ĶengaragāČiekurkalnsPurvciemsBulvāru loks un Jūgendstila RīgaRīgas centrsTorņakalnsGrīziņkalnsAnothertravelguide vērtē netradicionālos Rīgas ekskursiju maršrutusĀgenskalns BolderājaIļģuciemsMežaparksKundziņsalaMīlgrāvisSarkandaugava jeb Rīgas fabriku ceļvedisPiena ielaSlacklining RīgāPilsētas medībasLongbords. Asfalta sērfs jaunā kvalitātēLucavsala. Rīgas vasaras atpūtas epicentrsČetri skriešanas maršruti RīgāNometņu ielas stāstsMaršurts "Vāgners – Rīgas leģenda"Distanču slēpošanas iespējas Rīgā un Rīgas apkārtnēGeocaching jeb slēpņošana RīgāRīgas Laivas« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Galamērķi · Eiropa · latvija · Rīga · Maršruti · Maršruti

Mežaparks

Autors: Agita Salmiņa0 ATSAUKSMES

Mežaparks

Viena no pirmajām tramvaja līnijām Rīgā  - tolaik 2.tramvajs - veda uz Rīgas Zooloģisko dārzu. Aizvesti līdz Brasas stacijai, tramvaja pasažieri pameta pirmo transporta līdzekli, veikliem soļiem šķērsoja dzelzceļa sliedes un tur iesēdās nākošajā tramvajā, kas aizveda līdz iecerētajam galamērķim.

Foto: Mežaparks

Salīdzinoši nesen tika izveidota pieklājīga dzelzceļa pāreja pār kuru nu jau pāri rībinās arī 11.tramvaja līnija, kas aizstiepjas garām Latvijas Mākslinieku savienības mītnes “Kombināta māksla” spocīgajam parkam, kam seko pelēcīgo kapakmeņu pārblīvētie pagalmi vienā un Brāļu kapi otrā pusē. Tikai pagriezienā pēc VEF gaisa tilta tramvaja ceļu apņem zaļums, kuram pēcāk pievienojas kopti skujkoku pagalmi ar augstiem, taču caurredzamiem žogiem riņķī. ”Apkārt viss kapojas, cilvēkojas, kaķojas, suņojas, spokojas, liepojas, tramvajojas (..) ” – tā ceļu uz Mežaparku raksturo aizrautīgs Rīgas vēstures izzinātājs un aprakstītājs, dzejnieks Jānis Rokpelnis.

Foto: MežaparksFoto: MežaparksFoto: Mežaparks

Industriāla noskaņa saglabājas vēl līdz pieturai “Gaujas iela”, taču drīz apkārtni aptver zaļums, kurā starp priežu kokiem ik pēc noteiktas distances var samanīt kādu privātmāju. Galapunkts – “Mežaparks”. Tas gan drīzāk ir neoficiālais galapunkts, jo vēl seko “Ezermalas iela”, līdz kurai gan aizbrauc retais. Tramvajs tālāk nekursē, tālākā apkārtne jāizzina pašam. Liela daļa pasažieru aizstiedz Zooloģiskā dārza virzienā, citi, atmetot ikdienas steigu, dodas ieturētā pastaigā “dziļāk mežā”. Grūti iztēloties kā Mežaparku redz Rīgas viesi. Tas apaudzis ar tik daudz teikām! Līdz ar vienu vārdu – Mežaparks – ikvienam Latvijas iedzīvotājam galvā nāk nebeidzama asociāciju ķēde – Rīgas Zooloģiskais dārzs, saldējums, cukurvate, skrituļslidošana, atrakciju parks, Dziesmusvētki, villas, zaļums, pludmale utt.

Ironiski, ka šīs “kūrortpilsētas” izcelsme saistāma ar zvejnieku ciemiem, kas savulaik te atradušies nelielā skaitā Ķīšezera tuvumā. Ķīsis ir saldūdens zivs, kas zivsaimniecībā ir nevēlama, jo apdraud pārējās zivis. Lai vai kā, domājams, ka lielāka ietekme šīs vietas attīstībā ir tās dienvidu daļā reiz atradušos muižu dēļ. Kopā tās bija sešas – Annas, Grāves, Meijera, Dragūnu, Volanska un Jaunāmuiža. No tām saglabājušās tikai retās un starp vēlākos gados celtajām “pilīm” dažkārt tās grūti sazīmēt. Nogriežoties pa Pēterupes ielu, dodos  Grāves muižas  meklējumos. Taču, kā varētu domāt, šīm villām nav nekāda sakara ar vietas  agrāko ģeogrāfisko nosaukumu Kaizervalde. Vieta Mežaparka vārdu aizguvusi samērā nesen, 20.gadsimta divdesmitajos gados, kad tika latviskoti ielu un pilsētas daļu nosaukumi. Līdz tam, atkarībā no laika, to dēvēja par Царскuй лес vai Kaiserwald, ko latviskoja kā Ķeizarvaldi. Pieminētais “ķēniņš” patiesībā ir zviedru izcelsmes ķēniņš Gustavs II Ādolfs, kurš te izvietoja karaspēka nometni, taču muižu īpašniekos nav ritējušas dižciltīgas asinis. Tiesa, arī mūsdienās šo vietu asociē ar turīgu un sabiedrībā atpazīstamu ļaužu mājvietu – te savu bērnību pavadījis Juris Dimiters, Lalita Muižniece, Valentīns Jakobsons, Anna Sakse, Saulcerīte Viese, uz laiku apmeties arī Jānis Jaunsudrabiņš, Pāvils Rozītis un citi.

Virzoties tālāk pa ielu apžilbstu no ēku dažādības un krāšņuma, kā nekā pirmajā apbūves periodā ēkas projektējuši tādi autori kā K.Felsko, R. Pflūgs, A. Vite vai F.Šefels. Daļa no ēkām pieskaitāmas pie jūgendstila vai vācu nacionālā romantisma – Heimatstil, kam raksturīgākais elements ir pildrežģa zelmenis.

Pietuvojoties Ezermalas ielai intuitīvi nojaušu, ka liepu alejas ieskautais lauku ceļš, ar izdrupušām bedrēm aizvedīs mani līdz gala mērķim – Grāves muižiņai.

Foto: MežaparksFoto: Mežaparks

Vienīgais apstiprinājums tam, ka dodos pareizā virzienā, ir netālā autobusu pietura “Saules dārzs”. Pēcāk, kad muižiņu 20.gadsimtā pārpirka Latviešu izglītības biedrība, tās dārzu pārveidoja un nodēvēja par Saules dārzu. Dārzā smaržo pēc baltā āboliņa un vasaras nepārprotamas klātbūtnes. Piebraucamais ceļš liek sajust senatnes elpu, tā izskaņā vēl pēc senām tradīcijām saglabājies goda aplis ar reprezentatīvai puķu dobei paredzētu zaļo zonu, kas šobrīd aizaugusi ar zāli. Lai muižu apskatītu, ir augsti vien jāpaceļ galva, tā slejas stāva uzkalniņa galā un savā vienkāršībā saglabā tā laika muižas majestātiskumu.

Foto: Mežaparks

Ēka datējama ar 17.gadsimtu, taču gadsimtu slogs tajā nav manāms. Vienīgi lielizmēra uzraksts “Jaunatnes futbola centrs Skonto” šķiet smagnējs un, savu neiederību it kā nojaušot, vizuāli “noskumis” un pelēcīgs. Blakus Matīsa Kaudzītes vārdā nodēvētajam ozolam, slejas pieticīga skata saimniecības ēka, bet pārsimts metru tālāk jau manāmi Ķīšezera plašie ūdeņi. Muižiņai pieguļošais parks, graciozā aleja, uzkalniņā esošā ēka un tolaik apkārt esošie tenisa, futbola un volejbola laukumi bija skolēnu idille - ne viena vien vasaras nometne tika aizvadīta še 20.gadismta sākumā. Ar laiku Saules dārzs pārvērtās ne tikai par izglītojošu centru, bet arī par kultūras vietu, kur tika organizēti tam laikam vērienīgi pasākumi. Laikraksti vai ik nedēļu vēstīja  “Rīt visi – uz Saules dārzu!”. Taču mūsdienās parks zaudējis savu pievilcību. Uzreiz aiz muižas ēkas tai piederošajās platībās, kurās skrien, lec un atspiežas jaunā futbola paaudze, jūtamas sportiskas vēsmas, bet tiesa, ar diezgan urbānu un post-padomju noskaņai raksturīgo pamestības sajūtu.

Foto: MežaparksFoto: MežaparksFoto: Mežaparks

Pašā Ķīšezera krastā, ja vien nenobiedē pamestais ceļš, var atrast Hoteli Mežaparks, kura terasē iespējams baudīt ezera miermīlīgo ainavu, kuru ik pa laikam pārtrauc kāds pa ūdens virsu slīdošs mākonis vai bura no turpat blakus esošā Jahtkluba. Zīmīgi, ka jahtklubs savā ziņā pirmais iezīmēja šī Rīgas apriņķa dabu turpmākajos gadsimtos. Kad te bija sastopamas vien dažas zvejnieku mājeles ar pāris muižām, dažas no zvejnieksētām, precīzāk – Klētniekus, kas atradās starp Grāves un Annas muižu, 1886.gadā iegādājās  Rīgas jahtklubs. Taču pirmos “ķuģus” Ķīšezerā varēja manīt jau 1876.gadā, kad populāra bija Jahtu regate Daugavas - jūrai  - Ķīšezers.

Foto: MežaparksFoto: MežaparksFoto: Mežaparks

Turpat netālu, bijušās Annas muižas teritorijā, kas atradusies Cimzes ielas izskaņā, tika ierīkota sporta biedrība “Kaiserwald”. Tās pamatkoncepcija sakrita ar tajā laikā izstrādāto villu jeb “zaļās pilsētas” projekta domāšanu. Fiziskas aktivitātes šis klubs pozicionēja kā skaistas un sakoptas vides iepazīšanas veidu - jājot, braucot ar velosipēdu, slēpjot, slidojot vai braucot ar laivu. Jāteic, ka runājot par visu plašo Mežaparka teritoriju, šī tradīcija saglabājusies vēl līdz mūsdienām.

Sākoties villu kolonijas apbūvei un ierīkojot “šoseju”, tika izdalītas šādas sekcijas – jātnieku, riteņbraucēju celiņš un sekcija tramvaja ierīkošanai. Un arī šobaltdien pa Kokneses prospekta taisno līniju knaši minas velosipēdisti un tiem garām paskrien tramvajs. Ar spilgti baltu krāsu sastrīpotais Mežaparka galvenais pastaigu ceļš, kas ir kā turpinājums šai līnijai, iepriekšminētajam sarakstam pievieno vēl celiņu skrituļslidotājiem un tūristu vagoniņiem. Dažkārt tur patiesi arī izveidojas  skrituļslidotāju  ātrgaitas “šoseja”.

Īsā laika posmā, sākot ar 1901. gadu, Kaizervalde pārvērtās vietējās inteliģences un labturības villu kolonijā. Katrai mājai, katram pagalmam še ir savs stāsts. Senās Litorīnas jūras gultnē izvietojušās villas uzradās kā sēnes pēc lietus. Pie jaunradītās vietas ainavas strādāja Vērmaņdārza, Torņakalna un Dzegužkalna projektētājs Georgs Frīdrihs Kūfalts. Pateicoties viņam, joprojām, par spīti apbūvei, varam redzēt senās smilšu kāpas, kas te agrāk pletušās. Varētu domāt, ka uzkalniņi un ielejas ir mākslīgs veidojums, taču, tieši pretēji – kolonija tika izplānota videi draudzīgā formā, pielāgojoties un veidojot līkumotas ielas ar ēkām smilšu uzkalniņos. Savukārt, sekojot līdzi ielu nosaukumiem, var izsekot līdzi vairākiem vēsturiskiem periodiem. Pirmajās ielu vārddevībās tās tika nodēvētas Rīgas seno valstsvīru vārdos – tā tapa Valtera fon Pletenberga un Ketlera iela. Pēcāk ielas tika dēvētas Hanzas savienības pilsētu vārdos – Lībekas iela, Hamburgas iela u.tml. Latvijas laikā tapa Cimzes iela, Emīla Dārziņa iela u.c.

Foto: Mežaparks

Lai gūtu kopēju iespaidu villu kolonijā, iespējams doties pa šādu maršrutu. Leģendām apvīta un tautās pieminēta ir ēka Kokneses prospektā 1 – tā apbur ar savu vizuālo teiksmainību vien, taču savulaik tā bija vietējo - jo īpaši bērnu – iecienīta saldumu un pārtikas preču bodīte, K.Roņa veikals.

Foto: Mežaparks

Vienīgā liecība par tā eksistenci ir sētā iebūvētais ovāls, kurā bija paredzēts ievietot reklāmas.

Foto: Mežaparks

Tālāk nogriežoties pa Sudraba Edžus ielu, vadoties pēc arhitekta Vilhelma Neimana darbiem, domājams, būtu jāmeklē pils, taču vairāku historisma stilā celto muižiņu un Latvijas Nacionālās mākslas muzeja projekta autora projektētā villa Mežaparkā ir vienkārša koka ēka ar jūgendstila iezīmēm, kas labi iederas dārzu pilsētas kopējā ansamblī. Nogriežoties pa Lībekas ielu, vērts ciešāk aplūkot 3.numura ēku, kas ir arhitekta A.Vites projekts. Vēl bez šiem piemēriem vērts aplūkot arī citas ēkas - jo īpaši tās, kas atrodas uz Hamburgas un Lībekas ielas, kā arī Kokneses prospekta. Tās ir vienas no pirmajām ielām, kuru apbūvei raksturīgs jūgendstils. Savukārt jaunāku laiku apbūves stilu - funkcionālismu – var novērot Siguldas un Meža prospektā.

Lai arī cik daudz ievērības cienīgas personas nav uzaugušas vai kādu laiku mitinājušās Mežaparka villu kolonijā un te radījušas neskaitāmas kultūrvērtības, tomēr lielākai daļai cilvēku ar Mežaparku vairāk asociējas tā Ziemeļu daļa, kas palika neapbūvēta. Izkāpjot no tramvaja un dodoties pastaigu taku virzienā, pirmie, ko sastopu, ir akurāti viens otram nostādīti dziesminieki, kas mutes pavēruši kā putnēni, gaidot barību. Tā ir Roberta Antiņa skulptūra “Koklētājs ar bērniem”. Tā atgādina par parka neizdzēšamo saistību ar Dziesmusvētkiem. 1955. gadā atklātā marmorbaltā estrāde varēja uzņemt 7000 dziedātāju, 100 dejotāju un 35 000 skatītājus. Domājams, ja pārtrauktu Dziesmusvētku tradīciju,  arī mēs stāvētu ar pavērtām mutēm un gaidītu. Ik pēc četriem gadiem 11.tramvajs tiek pieskandināts ar dziesmām, meitenes vaiņagos un puiši tautiskajos tērpos pārpilda tramvaja vagonus, pilsētā jaušama svētku noskaņa!  Tad visi ceļi ved uz Mežaparku.

Taču diendienā, jo īpaši vasaras sezonā, bieži izskan aicinājums – “laižam uz Mežaparku?” Tā ir iecienīta pastaigu vieta, kas atrodas pavisam netālu no pilsētas centra, vien 20 minūšu brauciena attālumā. Asfaltētās takas, kas sadala priežu meža platības, ir iecienītas gan apcerīgām promenādēm, gan nedaudz sportiskākām aktivitātēm – velobraukšanai vai skrituļslidošanai. Turpat atrodas dažādi atrakciju piedāvājumi - sākot no slidu nomas līdz atrakciju parkam ar autodromu, greizajiem spoguļiem un ķēžu karuselim (www.rigasmeži.lv). Savukārt tālāk pie piestātnes, iespējams nodoties ūdens priekiem. (www.burusports.lv; www.mezaparks.eu).

Mežaparku raksturo svētdienas. Kad ģimenes ar bērniem čalo, dzīvesprieks mutuļo, saldējums kūst un cukurvates rituļi tinās uz riņķi vien. Dzīvība šeit nebeidz kūsāt, relaksētā gaitā promenējot pa garkāju priežu ieskautajām takām, rodas sajūta kā Šveices kūrortā. Savulaik šejieni tā arī dēvēja prominento villu līdzības dēļ.

Foto: Mežaparks

Taču Mežaparks nebūtu Mežaparks, ja nepieminētu Rīgas Zooloģisko dārzu, kas tika izveidots 1912.gadā. Tā kaimiņiem sakrājušies daudz amizanti stāsti, kuros iesaistīti lauvu rēcieni vai mērkaķu spiedzieni. Par to reiz ironiski izteicies rakstnieks Jānis Rokpelnis: “Tu ej pa Mežaparku, un uz kāda zariņa, palūk, spīguļojas papagailītis, krūmos fovisma tradīcijas turpina pāvs…” Rīgas Zooloģiskais dārzs bija viens no pirmajiem Zooloģiskajiem dārziem šajā Eiropas daļā, un atveroties tas aicināja rīdziniekus apskatīt 154 dažādu sugu dzīvniekus. Izbrīnā ieplestām acīm rīdzinieki krātiņos un speciāli izbūvētos pastaigu laukumos skatīja Tibetas Magotu, Kapucīnus, paviānus, divkuprainos kamieļus, lauvas un brūnos lāčus. Interesanti, ka lielu daļu dzīvnieku, tajā skaitā Ziloņu pāri, zoodārzs ieguva dāvinājumu formā no rīdziniekiem, kas atgriezās no tālākiem ceļojumiem. Savukārt Belovežas sumbrus tam uzdāvināja Krievijas imperators Nikolajs II. Taču dzīvnieki cilvēkus laiku laikos ir aizkustinājuši un arvien daudzu uzmanībai garām paslīd atrakciju parki un greznās villas, jo viņu galamērķis ir Zooloģiskais dārzs. Tas saglabājis savu vēsturisko plānojumu un joprojām uztur lielu dzīvnieku sugu dažādību, bet vēl svaigā atmiņā palikusi Tropu mājas atklāšana. Tajā iespējams apskatīt vai ceturto daļu no dārza dzīvniekiem maksimāli dabīgajiem apstākļiem pietuvinātā vidē. Lai arī pieprasīts, tomēr zooloģiskā dārza apmeklējums no 20 kapeikām 20. gadsimta pirmajā dekādē pieaudzis līdz sešiem eiro pieaugušam cilvēkam.

Pēc Mežaparka brīvdienu gaisotnē pavadītas dienas, svarīgs aspekts ir kārtīga maltīte. Šajā ziņā piedāvājums nav no plašākajiem, variējot no jau pieminētajām cukurvatēm un saldējumam, līdz vienkāršotai maltītei ar šašliku un salātiem kuģu piestātnē, un visbeidzot ar veselīgu un šai videi piederošu ekoloģisku maltīti Dabamamma restorānā (dabamamma.lv), kas atrodas pašā parka sākumā iepretim Zooloģiskajam dārzam, un visbeidzot ar Cabo cafe, kas ir paslēpies aiz Saules dārza teritorijas, Ķīšezera krastā  (www.cabo.lv).

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: