Esence
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Mākslas epidēmija Oslo
“Scream all over the world. Welcome to its homeland” (Kliedziens apkārt pasaulei. Sviecināti tā dzimtenē), milzīgais plakāts ir teju pirmais, kas iekrīt acīs, izkāpjot no lidmašīnas Oslo. Leģendārais norvēģu gleznotājs, ziemeļu ekspresionisma pionieris Edvards Munks šogad svin 150 un Oslo viņa jubileju atzīmē ar vērienu. Turpat lidostā ir arī improvizēta izstāde, kur eksponēti Munka slavenāko darbu posteri. Tā teikt, lai jau ar pirmajiem soļiem iesvaidītu jūs Munka noskaņās.
Jāteic gan, ka Oslo šobrīd svin ne tikai Munku, bet mākslu kopumā, neslēpjot ambīciju tuvoties Eiropas jaunās mākslas metropoles statusam. Un, ja arī līdz tai vēl kāds strēķītis ejams, aktuālā kultūras galamērķa statusu Norvēģijas galvaspilsēta šobrīd nenoliedzami ir iekarojusi. Pagājušā gada septembrī Oslo jaunajā piekrastes teritorijā Tjuvholmen durvis vēra Astrupa Fērnlija (Astrup Fearnley) muzejs, kura arhitektoniskā veidola autors ir pazīstamais itāļu arhitekts, Pritckera balvas laureāts Renco Piano, savukārt šī gada sākumā – tieši tam iepretim, viesnīca ar šobrīd visdārgāk apdrošināto viesnīcas mākslas kolekciju pasaulē - The Thief. Un arīdzan ar vienu no iespaidīgākajām savā nišā - cita starpā tās restorānu grezno Vorhols, savukārt lobiju – Ričarda Prinsa, Niki de Senfalas un Tonijs Kreiga mākslas darbi. Abi ir privāti projekti, tādējādi uzskatāmi apliecinot kultūras kā nacionālās identitātes zīmes nozīmīgumu norvēģu vērtību skalā. Savulaik 25 000 savus darbus savai pilsētai novēlēja arī Edvards Munks, un līdzīgi rīkojās viņa draugs – uzņēmējs, mākslas kolekcionārs un finanšu konsultants Rolf E.Stenersen, kuram tolaik piederēja iespaidīga Munka darbu un citu norvēģu mākslinieku privātkolekcija. Ievērojamas mākslas kolekcijas ir arī tādu pazīstamu Norvēģijas kompāniju kā Norsk Hydro, Telenor un Nordea bankas īpašumā, tām bieži aizdodot darbus gan prestižiem muzejiem, gan rīkojot atsevišķas to ekspozīcijas.
Oslo Rivjēra
Taksists, kas mūs no dzelzceļa stacijas aizved līdz The Thief, naudu nepaprasa. “Piecu minūšu brauciens,” viņš smaidot atrunājas. Tā teikt, sveicināti naftas brīnumzemē, kurai vārds “krīze” ir kādas citplanētiešu pasaules atblāzma! Visapkārt slejas ceļamkrāni un būvnieki ir viena no pieprasītākajām profesijām, kur lielākoties piepelnās strādnieki no Austrumeiropas.
Pie The Thief stiklotajām durvīm kā lūgšanā saliecies dus čuguna vīrs – britu skulptora Entonija Gromlija darbs Draw. Tjuvholmen pussala, kur atrodas viesnīca, vēl 18. gadsimtā bija atsevišķa sala, kur mitinājās dzērāji un zagļi. Kā vēsta tā laika liecības – daļai tepat arī ticis izpildīts nāvessods, pakarot. Starp citu, literārā tulkojumā no norvēģu valodas Tjuvholmen tieši to arī nozīmē - “zagļu sala”. 20. gadsimta sākumā rajons tika pārveidots par ostas doku teritoriju, bet vēlāk kalpoja kā kuģu piestātne un kravas terminālis. Kad 80. gados pārmaiņas jau bija piedzīvojis blakus esošais Aker Brygge - kādreizējās kuģu būvētavas ēkas pārvēršot ekskluzīvos apartamentu namu kompleksos un restorānos, 2005. gadā pilsēta pieņēma lēmumu padarīt par apdzīvojamu teritoriju arī Tjuvholmen. To iecerot kā savrupu pasauli – ar apartamentu un biroju namiem, veikaliem, kafejnīcām, mākslas galerijām. Teritorijas apbūvē piedalījušies vismaz 25 arhitektu biroji un to pilnībā pabeigt plānots 2014. gadā, taču jau tagad – pateicoties galeriju koncentrācijai (te atrodas septiņas Oslo laikmetīgās mākslas galerijas, tostarp Peder Lund, Galleri Riis, Stolper and Friends) un Astrupa Fērnlija muzejam, Tjuvholmen iemantojis savveida “mākslas salas” statusu. Vietējie to dēvē par “mazo Čelsiju”.
Sajūtu ziņā Tjuvholmen ir pilnīgi autonoma republika – atsevišķa pilsēta pilsētā. Kompakta, blīvi apdzīvota, tās arhitektoniskajā veidolā – ar tiltiem, bruģētajām ieliņām un koka dēļiem izlikto promenādi, iepludinot arī vēsturisko doku sajūtu. Saulainā vasaras dienā Tjuvholmen valda mazliet sirreālas Rivjēras reminiscences, Astrupa Fērnlija muzeja stiklotais jumts mirdz kā piepūsta bura, simboliskais tilts, kas savieno abas muzeja ēkas, mazliet atgādina jahtas klāju, savukārt muzeja pludmale ir ļaužu pilna, izklājuši savus deķīšus turpat uz pludmales akmeņiem vai zālājā – starp Luīzēs Buržuā, Aniša Kapūra u.c. pazīstamu mākslinieku skulptūrām, tie ķer pigmentus. Tāds raibs jūklis pludmales kostīmos - mīlas pārīši, urbānie vientuļnieki ar grāmatu un māmiņas, kas gana mazuļus – ūdenszāles. Turpat blakus, Oslo fjordā, kursē motorlaivas un jahtas, garām slīd lielie pasažieru laineri. Pie pussalas galvenās atrakcijas - deviņdesmit metrus augstā skatu torņa jeb lifta, kas kā garā pupa uzved stāvus debesīs, ir panorāmas un adrenalīna tīkotāju rinda. Savukārt pārdesmit metrus tālāk esošajā beķerejā tiek cepta maize un garām ejot var vērot beķeru rosīšanos atklātajā virtuvē.
Kaut atvēršanas brīdī Astrupa Fērnlija muzejs izpelnījās skaudru kritiku – gan arhitektūras, gan eksponētās mākslas sakarā (piedēvējot tai korporatīvo kolekciju auru), veroties vietējo un tūristu no stresa ēnas brīvajās sejās, ir skaidrs, ka viena lieta, protams, ir aukstasinīga kritika, otra – dzīvā dzīve. Muzejs acīmredzami kļuvis par nelielās pussalas centru – ne tikai mākslas, bet arī dzīves baudīšanas magnētu. Tā apmeklējuma piedzīvojumam sākoties jau ārpusē – no ūdens, skulptūru dārza un tikai tad pārceļoties uz iekštelpām. “Muzejs nav kaste, tas ir savveida ciemats,” kādā intervijā apgalvojis Renco Piano. Savā ziņā tam sasaucoties ar otru ikoniskāko Oslo arhitektūras zīmi – norvēģu biroja Snøhetta projektēto Oslo operu (2008). Stikla un marmora aisbergu Oslo fjorda krastā, kurš līdzīgi Astrupa Fērnlija muzejam, saulainā vasaras dienā pārtapis saules vannu un atpūtnieku paradīzē. Tādējādi ēkas saturam – elitārajai operas mākslai, piešķirot pilnīgi citu dimensiju.
Muzejs atrodas pašā fjorda krastā – simboliski iezīmējot teritorijas robežas un vienlaikus punktu uz “i”. Tā divus spārnus atdala ūdens, viens no tiem pilnībā atvēlēts patstāvīgajai kolekcijai, bet otrs - laicīgām izstādēm, kā arī kafejnīcai un veikalam. Muzeja ēkas pamatmateriāls ir koks un to klāj grandiozs dubultā stikla jumts. Naktī tas mirdz, radot dzīva, mūžīgā mainībā esoša pussalas iemītnieka sajūtu, savukārt dienā tas ir it kā iekšpus vērsts – sakoncentrējot sevī visu, nebūt ne dāsno ziemeļpuses dienasgaismu un atdodot to izstāžu telpām. Grandiozā jumta konstrukcija savā ziņā režisē arī ekspozīciju telpu un visa muzeja apmeklējuma scenogrāfiju, izstāžu zālēm variējoties gan izmērā, gan griestu augstumā.
Astrupa Fērnlija muzejs dibināts 1993. gadā – kā Astrup Fearnley kolekcijas mājvieta un iepriekš tas atradās pilsētas centrā. Tā dibinātāji ir divi filantropiski fondi, kurus savulaik izveidojuši Fērnliju kuģu rūpnieku ģimenes mantinieki. Kolekcijas pirmsākumi saistās ar 20. gadsimta 60. gadiem un tajā pārstāvēta norvēģu un starptautiskā laikmetīgā māksla. Būtībā tāda šī brīža skaļāko (un dārgāko) vārdu esence, kurā varbūt nav īpašu pārsteigumu, taču nenoliedzami ir savas pērles. Atsevišķa telpa atvēlēta Demjenam Hērstam (netrūkst ne taureņu, ne lopiņu formaldehīdā, ne punktu, ne galvaskausa variāciju), vēl viena – Džefam Kūnsam (tostarp te eksponēts arī “Michael Jackson and Bubbles”, kas 2002. gadā ticis iegādāts par 5,1 miljonu dolāru). Ekspozīcijas hailaitu vidū ir arī kubiešu mākslinieka Fēliksa Gonzālesa-Torres darbs Blue Placebo (1991) jeb 130 kilogrami zilos celofāna papīrīšos ietītu piparmētru konfekšu. To svaru noteicis mākslinieka un viņa partnera svars darba tapšanas brīdī, savukārt izkārtojuma forma var tikt variēta. Savdabīgs patērētājkultūras saržs un arī daļa no darba būtības ir veids, kādā tas saspēlējas ar muzeja apmeklētājiem. Proti, viņu reakciju mirklī, kad viņiem tiek pateikts, ka konfektes var ņemt un tās ir ēdamas. Vieni atsprāgst malā, citi metas grābt, vēl trešie to visu novēro no malas...
Viesnīca – mākslas galerija
Taču, ja ir runa par nebijušu sajūtu režiju un pārsteigumu, The Thief dramaturģija savā ziņā pat pārspēj muzeju. Jau viesnīcu ceļot bijis paredzēts, ka tajā tiks eksponēta māksla. Daļa darbu ir no īpašnieka privātkolekcijas, citi (tostarp arī Vorhols) – palienēti no blakus esošā Astrupa Fērnlija muzeja, ar kuru viesnīcu saista īpašs sadarbības līgums. Māksla ir visur – publiskajās telpās, istabās, pat liftā, kur viesus vienmēr pavada vēl viena iemītniece – kustīga britu mākslinieka Džūliana Opija videoinstalācija. Turklāt The Thief mākslas ekspozīcijai ir arī savs kurators, agrākais Norvēģijas Nacionālā mākslas muzeja direktors Sune Nordgrens (Sune Nordgren). Viņš neslēpj, ka lielākais izaicinājums abu institūciju – muzeja un viesnīcas, sadarbības projektā bijis “pārcelt plaši pazīstamus mākslas darbus no tīrā un drošā muzeja konteksta uz blīvi piepildītu interjeru. The Thief luksusa koncepts ir gandrīz ģimenisks, it kā man būtu palūgts izvietot mākslas darbus kāda kolekcionāra mājā.” Kopumā viesnīcā eksponēti 105 mākslas darbi un tieši pārliecinošā kolekcijas izvēle ir viena no virsvērtībām, kas atšķir The Thief no virknes viesnīcu, kur mākslas darbi kalpo galvenokārt kā dekoratīvs interjera elements vai dārgs mārketinga triks. The Thief tie ir kā daļa no asinsrites; sajūtu dramaturģijai, kādā režisēta mākslas darbu ekspozīcija, ļaujot viesnīcai ietiekties jau galerijas dimensijā. “Es gribēju, lai darbiem, kurus man bija iespēja izvēlēties no Astrupa Fērnlija muzeja kolekcijas, būtu autori ar labi zināmiem vārdiem, kas ar savu neapšaubāmo prestižu nostiprinātu priekšstatu par The Thief kā mākslas viesnīcu. Ja runājam par mākslas darbiem, kuri tika iegādāti īpaši viesnīcas vajadzībām, es gribēju iepazīstināt ar dažiem jaunākiem norvēģu māksliniekiem, tādiem kā Charlotte Thiis-Evensen (video) un Camilla Løw (tēlniecība), bet paralēli izspēlēt arī drošākus variantus, tādus kā Pīters Bleiks (Peter Blake) un Džulians Opijs (Julian Opie).” Sune uzskata, ka iznest mākslu ārpus institucionālā konteksta ir pat ļoti būtiski. “Svarīgi panākt, lai norisinās mākslas darba interakcija ar dažādām vidēm. Es to uztveru kā zināmu mākslas ilgtspējības pārbaudi. Mākslai jāspēj izturēt šo konkurenci, nepietiek ar to, ka tā ir satriecoši efektīga. Bet tā var būt arī iespēja atrast jaunas auditorijas un izraisīt jaunu interesi par mākslu.” Kaut māksla nenoliedzami piešķir papildus vērtību viesnīcai, vai viesnīca var piešķirt citu dimensiju arī mākslai? “Tā var piedāvāt iespēju baudīt mākslu pilnīgi savādāk. Mākslas galerijā jūs kā skatītājs pats esat savā ziņā izstādīts apskatei, bet viesnīcā jūs varat pilnīgi atslābināties un veltīt mākslas darbam vairāk laika, dot tam vēl vienu iespēju.”
Mūsu septītā stāva istabā tieši gultā veras Keita Mosa (Shameless, 2010) – Roxy Music klasiķa Braiena Ferija mākslas darbs no viņa leģendāro mūzikas albūmu vāku sērijas. Kaut fotogrāfiju autori ir dažādi pazīstami fotogrāfi (šajā gadījumā – modes fotogrāfs Adam Whitehead), to stilists ir Ferijs pats, kuram arī intervijās sevi labprātāk tīk godāt par “veiksmīgu mākslinieku”, ne rokmūziķi. Kopumā viesnīcas kolekcijā rodami desmit Ferija darbi, tieši tikpat dāsni pārstāvēts arī britu popārta klasiķis Pīters Bleiks. Māksliniekam ar Norvēģijas galvaspilsētu ir īpašas attiecības – pagājušajā gadā, tieši mēnesī, kad viņam apritēja astoņdesmit, Oslo galerijā Stolper+Friends bija skatāma Bleika izstāde “The Oslo suite,” kurā tika eksponēti mākslinieka Norvēģijas ainavu un ikonogrāfijas iedvesmoti darbi. Daļa no tiem šobrīd ir arī The Thief kolekcijā, viesnīcas prestižāko apartamentu simboliski dēvējot par “The Oslo suite”. Viena no tā interjera “ogām” ir leģendārās norvēģu daiļslidotājas (un arī mākslas kolekcionāres, muzeja Henie Onstad Kunstsenter līdzdibinātājas) Sonjas Henī (Sonja Henie) portrets, kuram Bleiks piešķīris papildus dimensiju – slidu griezienā uzšķilto ledus vižņu mākoni fotogrāfijā akcentējot ar dimanta putekļiem. The Thief savā ziņā tapis par tādu kā šī brīža Oslo radošās dzīves epicentru un, nenoliedzami, vienu no iecienītākajām naktsmītnēm pilsētā. Gana prominenta ir arī “The Oslo suite” nakšņojušo viesu plejāde – pazīstami mākslinieki, mūziķi, uzņēmēji. To vidū arī Sindija Šērmena. Savukārt Bils Geits, kurš kopā ar sievu Oslo bija ieradies labdarības misijā, prestižos apartamentus esot lūdzis nomainīt pret pieticīgākiem – ceļojuma mērķim atbilstošākiem.
No komforta viedokļa The Thief pārdomāta šķiet teju katra detaļa – mēbeļu dizaina autoru listē zib tādi vārdi kā Antonio Citterio, B&B, Tom Dixon, Boca do Lobo u.c., ideāla gulta, pledi vēsākiem vakariem, mazs balkoniņš, Nespresso kafijas automāts un pat vesels veikals skapja atvilktnē. Rītos viesus modina īpaša animācijas filmiņa labas dienas sākumam, vakaros – naktsmieram. Viesnīcā ir arī savs jumta bārs un restorāns, kura specializācija ir laikmetīgā norvēģu virtuve. Kā kādā intervijā apgalvojis The Thief īpašnieks, uzņēmējs, miljardieris un mākslas kolekcionārs Petter Stordalen: "Cilvēki, kuri dodas uz galerijām, ir sagatavota auditorija. Šīs vietas izaicinājums ir strādāt ar nesagatavotu auditoriju." Kas zina, varbūt pāris naktis luksusa "mākslas inkubatorā" pievērš mākslai vēl dažu labu miljonāru, kas The Thief palagos nosapņojis, ka kļūst par mecenātu... Un vēl kāds tīkams nieks – uzrādot sava numuriņa atslēgu, ieeja Astrupa Fērnlija muzejā viesnīcas viesiem ir bez maksas. Tieši iepretim The Thief, otrpus kanālam, atrodas viens no rajona iecienītākajiem resotrāniem – Hanami. Tā specializācija ir modernā japāņu virtuve, siltās dienās galdiņi izlikti arī kanālmalas terasē, savukārt publika ir īstena Oslo radošā un biznesa “krējuma” parāde. Tāda la Dolce vita norvēģu stilā, daļai viesu uz restorānu ierodoties arī privātajās motorlaivās.
Gardēžu epicentrs
Pusstundas kājāmgājiena attālumā no Tjuvholmen – Akerselvas upes krastā, atrodas vēl viena jauna Oslo radošā teritorija – Vulkan. Savu nosaukumu tā ieguvusi pateicoties savulaik te mājojušai tērauda kausēšanas rūpnīcai, kuras apkārtne pat ziemā neesot aizsalusi un sniegs neturējies. Vulkan atrodas starp bohēmisko Grünerløkka rajonu un St Hanshaugen, savukārt otrpus ceļam, netālu no kapsētas, kurā atdusas Munks un Ibsens, ir kolorīta ieliņa ar vēsturiskiem koka namiem, kuriem blakus esošajos mazdārziņos, dārzeņu dobēs rosās to iemītnieces. Tāds sirreāls, laika mašīnas ceļojuma cienīgs kontrasts – no gandrīz pastorālas idilles līdz urbānismam tās vislaikmetīgākajās izpausmēs.
Vulkan sirds ir pagājušajā gadā, izbijušajā rūpnīcas ēkā, kas vairākus gadus bija stāvējusi tukša, durvis vērusī Mathallen Food hall – Oslo jaunais gardēžu epicentrs. Halle ir mājvieta vairāk kā 25 neatkarīgajiem vietējiem ražotājiem un restorāniem. Viss, ko vien sirds kāro – sākot no svaigi ceptas maizes, augļiem, dārzeņiem, vīna, neskaitāmu veidu un grauzdējumu kafijas pupiņām līdz virtuves interjera aksesuāriem un dažādiem gardēžu kārumiem. Tāda īstena un pozitīvi lādēta tirgus atmosfēra, tā teikt, jums atliek tikai uzsāk sarunu un Oslo gastronomijas noslēpumu atslēgas pašas iekritīs klēpī. Noteikti vērts iegriezties Vulkanfish stendā, kur gan līdzņemšanai tiek tirgots tā rīta loms, gan iespējams jūras veltes baudīt arī turpat uz vietas. Brīnišķīgus fritētus kalmārus, tunča karpačio un, ja ir vēlēšanās, arī suši. Siltās dienās galdiņi izlikti arī ārpusē un lielā katlā vārās zivju zupa. Savukārt Melkerampa stends piedāvā visplašāko Norvēģijas sieru izlasi – gan no maziem ražotājiem, gan jau zināmiem brendiem, bet Slakteriet saimnieko izcils miesnieks, kas izcirtīs labāko gabalu no turpat aiz stikla vitrīnas vīdošā, pareizi izturētā lopiņa. Frøya stends, savukārt, ir slavens ar savām jūras ķemmītēm. Nedēļā tirgus halle pulcējot vairāk kā 20 000 apmeklētāju. Tieši tai iepretim, gandrīz viena otrai blakus, atrodas divas viesnīcas – Scandic un PS: hotel. Pirmajai ir jauneklīga dizaina viesnīcas piešprice, tā sadarbojas ar vietējiem māksliniekiem un arī mākslas augstskolu studentiem. Savukārt otra ir naktsmītne – sociāls projekts, gandrīz 90 procenti tās darbinieku ir dažādu iemeslu dēļ (slimība, spēji likten's pavērsieni u.c.) no darba tirgus šobrīd izstumtie. Viesnīcai vienlaikus darbojoties arī kā mācību centram – jaunas profesijas apguvei vai pagaidu situācijas risinājumam. Daļu istabu un arī tās gaiteņus rotā mākslas darbi, kurus radījuši cilvēki ar autismu. PS: hotel ir daļēji valsts finansēts projekts, un savas sociāli atbildīgās filozofijas sakarā jau saņēmis neskaitāmus prestižus apbalvojumus. Turklāt tā ir naktsmītne, kuru diezin vai izvēlēsieties nejauši – kā tas dažkārt mēdz notikt ar tradicionālu viesnīcu viesiem. Nakšņojot PS: hotel jūs vienlaikus esat arī šīs iniciatīvas atbalstītājs, tādējādi katrai še pavadītai naktij iegūstot citu – jēgpilnu raksturu.
Vulkan teritorijā atrodas arī divas skolas – Westerdals School of Communication un Einar Granums Kunstfagskole, kā arī dejas studija, veikali, restorāni un mākslinieku rezidence, tām visām savstarpēji sadarbojoties un kopīgi piedaloties rajona attīstīšanā. Piemēram, Komunikāciju skolas studenti dekorējuši Scandic Vulkan viesnīcas bāru utt. Rajonam ir arī savs panorāmas punkts – Bar Vulkan, uz iepretim tirgus hallei esošās ēkas jumta.
Munka maršruts
Taču, lai kurp Oslo nevestu jūsu ceļi, šī gada centrālais notikums nenoliedzami ir Edvarda Munka 150. dzimšanas dienas svinības. To kulminācija ir izstāde “Munch 150”, kas tapusi sadarbojoties Oslo Nacionālajam muzejam un Munka muzejam un skatāma abu šo institūciju telpās. Eksponējot vairāk kā 220 gleznas un 50 darbus uz papīra, šī ir apjomīgākā Munkam jebkad veltītā retrospekcija, aptverot 60 viņa karjeras gadus – no agrīniem 1880. gadiem līdz mākslinieka nāves stundai 1944. gadā. Viens no tās lepnumiem ir gandrīz pilnībā rekonstruētā Munka gleznu sērija The Frieze of Life (1902), kurā ietilpst arī leģendārais “Kliedziens” (1893 – 1910) un “Madonna” (1892-1895). Tiesa, Munka muzejā abi mākslinieka ikoniskākie darbi apzināti neuzkrītoši iepludināti pārējā ekspozīcijā, tādējādi izstādei akcentējot faktu, ka Munkam bijuši daudzi izcili darbi, kurus pamanīt ir vienlīdz nozīmīgi. Kā zināms, gan “Kliedziens”, gan “Madonna” saistīti arī ar vienu no skaļākajiem šāda līmeņa mākslas darbu zādzības gadījumiem. “Kliedziens” par zagļu upuri pat ticis divreiz (1994. un 2004. gadā), savukārt “Madonna” - 2004. gadā. Darbi atgūti ar pamatīgiem bojājumiem, to filigrānajai restaurācijai aizņemot divus gadus.
Pirms ķerties pie nākamajām, Munkam esot paticis grupēt savas gleznas atbilstoši noskaņojumam – tām iemiesojot konkrētu tā brīža psihisko un emocionālo stāvokli. “Es gleznoju gleznu pēc gleznas, balstoties uz sava tā brīža emocionālā stāvokļa vizuālajiem iespaidiem – es gleznoju līnijas un krāsas, kas fiksētas mana prāta acīs – pielipušas manai tīklenei...,” reiz teicis mākslinieks, kura darbu galvenās pamattēmas bija dzīve, mīlestība un nāve. “Mums vairs nav jāglezno interjeri ar vīriešiem, kuri lasa un sievietēm, kas ada. Mums jāglezno dzīvi cilvēki, kuri elpo, jūt cieš un mīl.” Munks bija zinātkārs un viņu fascinēja visas sava laikmeta izpausmes formas. Viņš izmēģināja sevi fotogrāfijas un kino jomā, aizrautīgi lasīja ilustrēto presi un strādāja arī teātrī. Izstādē Nacionālajā muzejā atsevišķa zāle veltīta periodam, kad Munks savas glezniecības valodas meklējumos, vienlaicīgi eksperimentēja ar visiem aktuālākajiem tā laika stiliem, tostarp naturālismu, impresionismu un simbolismu. Kā asprātīgs aksesuārs katram no darbiem pievienots palielināmais stikls, lai skatītāji varētu rūpīgi izpētīt katru gleznotāja krāsu triepienu. Iespaidīgās kompozīcijas, prasme strādāt ar krāsu un veikla līnija pieder spilgtākajām Munka rokraksta zīmēm.
Viena no Munka dzīves trauksmainākajām un vienlaikus arī frustrējošākām lappusēm ir viņa attiecības ar sievietēm. Tajā ir gan bohēmiski sakari un apsēstība ar precētām sievietēm, gan attiecības ar turīgu norvēģieti Tullu Larsenu (Tulla Larsen), kura par visām varītēm mēģināja ievilkt mākslinieku laulībā. Viņu trauksmainais sakars rezultējās vardarbīgos strīdos un nejaušā šāvienā, Munkam zaudējot daļu kreisās rokas pirksta. Emocionālai iztukšotībai, dusmām, bezcerīgumam, sāpēm un neizdevušos attiecību nolemtībai atspoguļojoties arī viņa gleznās. To vidū ir gan Death and the Maiden (1893), kas attēlo sievieti, kura apskāvusi skeletu, gan “Marata nāve” (Death of Marat) (1907), kurā Munks savas attiecības ar sievietēm izspēlē caur stāstu par franču revolucionāra Žana-Pola Marata nāvi. Kā zināms, viņu nogalināja paša vannā, ar virtuves nazi – cita revolūcijas aktīviste – Šarlote Kordē, kas vēlāk tika sodīta ar giljotīnu. Šajā periodā ievērojami pasliktinājās arī gleznotāja veselība – viņš cieta no bezmiega, neskaitāmiem somātiskiem simptomiem, hroniskas depresijas, fobijām un alkoholisma. 1908. gadā, pēc trīs dienu “plosta”, viņš devās pie tolaik laba pazīstama Kopenhāgenas ārsta Daniela Jākobsona (Daniel Jacobson). Sešu mēnešu ārstniecības kurss, kura laikā tika pielietota tiem laikiem jauna metode – elektrošoks, izrādījās sekmīgs. Un ārsts, atzinis, ka izdevies pārvarēt mākslinieka fiziskās problēmas, piedāvāja tikt galā arī ar mentālajām. No kā mākslinieks esot attiecies, sakot, ka tad vairs viņš nespēs gleznot... Atgriezies no slimnīcas, viņš uzgleznoja ārsta portretu, kurš izstādē Munka muzejā novietots nākamajā zālē aiz “Marata nāves” un citām tā perioda gleznām.
Oslo pilsēta radījusi arī īpašu Munka maršrutu, kurā iekļautas gan adreses, kur savulaik dzīvojis Munks, gan vietas, kas viņu iedvesmojušas. Piemēram, Grand Café, kuru savulaik bija iecienījis viņa laikabiedrs Henriks Ibsens un, kas attēlota arī Munka gleznā “Henriks Ibsens Grand Cafe” (1898). Leģenda vēsta, ka bāra apmeklētāji pēc Ibsena varējuši pārbaudīt savu pulksteņu precizitāti – rakstnieks vienmēr ieradies tieši 12:00 un apsēdies pie sava iecienītā, mazā apaļā galdiņa stūrī pie bāra ieejas. Kaut Munks un Ibsens nekad nav bijuši draugi, viņi nenoliedzami iedvesmojušies un ietekmējušies viens no otra. Turklāt Ibsena lugu varoņi vairākkārt kalpojuši kā iedvesmas avots arī Munka darbiem. Kā izteicies mākslinieks: “Kad es lasu Ibsenu, es lasu par sevi.” Līdz 31. decembrim Ibsena muzejā skatāma izstāde – veltījums abu attiecībām - “Masters Meet. Ibsen – Munch”.
Munka jubilejas gadā noteiktās dienās (precīzus darba laikus skatiet Munka jubilejas mājas lapā www.munch150.no) skatītājiem atvērta arī Oslo universitātes aula, kas lepojas ar 11 Munka gleznojumiem. Māksliniekam tie tika pasūtīti 1909. gadā, savukārt pabeigti – 1916. gadā. Ansambļa centrālais darbs ir glezna “Saule” (The Sun), kurā Munks sauli attēlojis kā metaforisku dzīvības avotu un apgaismības, mācīšanās un zināšanu simbolu. Atsevišķas šī cikla versijas skatāmas arī izstādē Munka muzejā.
Viens no Munka maršruta pieturpunktiem ir arī Grand Hotel iepretim esošais Dagligstuen bārs Continetal viesnīcā, viens no vecākajiem bāriem pilsētā, vienas ģimenes īpašums jau no 1909. gada. Tā īpašniekiem pieder izcila Munka zīmējumu kolekcija, kuru 1932. gadā toreizējais ģimenes galva iegādājies pilnīgas nejaušības pēc. Pa pilsētu klīstot, kādā Oslo galerijā viņš ieraudzījis 12 Munka zīmējumus, vārds pa vārdam un galerijas īpašnieks tos piedāvājis iegādāties visus uzreiz, turklāt par neticami labu cenu - 5500 nok jeb apmēram 600 dolāriem. Daudzus gadus tie rotāja bāra sienas, taču pēc bēdīgi slavenās “Kliedziena” zādzības oriģināli tika aizstāti ar to fotogrāfijām. 26.septembrī oficiāli tiks atklāts arī skatu punkts Ekebergas kalnā (Ekeberg Hill) – vietā, kuras panorāma iemūžināta “Kliedzienā”. Kaut šodien ainava nenoliedzami ir mainījusies, tai iegūstot daudz urbānākas aprises, Oslo fjorda un kalnu līniju siluets joprojām ir tāds pats. “Kliedzienu” apvij neskaitāmas leģendas, viena no tām vēsta, ka Munks, kurš šo apvidu bija izstaigājis krustu šķērsu, šajā vietā patiešām arī dzirdējis kliedzienus – tiem nākot no netālu esošā hospitāļa mentāli slimajiem. Skaņu viļņus māksliniekam pēcāk iemūžinot gleznas līnijās. Stāsta, ka nostājoties gleznai iepretim, mazi bērni joprojām dzirdot kliedzienu. Kamēr pieaugušo pasaules maņas nomācis viņu dzīves pieredzes piesārņojums. Jums ir iespēja to pārbaudīt!
08/2013
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.