Esence
Autors: Una Meistere0 ATSAUKSMES
Maljorka. Iedvesmas sala
Dienas vidū stāvot uz Palmas Modernās mākslas muzeja Es Baluard jumta koka deka, kura ģeometrija imitē pilsētas vēsturisko sienu, saule ir tieši virs galvas, svilinošam fēnam līdzīgais vējš griežas virpuļos un iepretim ostā vīd tāda dārgu jahtu koncentrāciju, kādu reti kur izdodas redzēt vienuviet. Sānu pie sāna tās šūpojas komfortablā Vidusjūras ūdeņu pašapmierinātībā. Kamēr kontinentālā Spānija joprojām cīnās ar krīzi un ārpus Barselonas mazākās pilsētās restorāni atvērti tikai pāris dienas nedēļā, Maljorkai lejupslīde šķiet ir aiz muguras. Gluži pretēji, īres cenas Palmā skrien augšup griezdamās un vietējo paaudzei, kas savulaik centās no turienes aizmukt, šobrīd dzīvot Palmā atkal skaitās stilīgi. Liela daļa īpašumu pieder ārzemniekiem – vāciešiem, britiem, skandināviem, arī krieviem, pašai Palmai ar tās šaurajām viduslaiku ieliņām un klasisko burzmu Plaza Mayor, atgādinot kabatas formāta internacionālu metropoli. Pēc Spāņu Nacionālās notāru asociācijas datiem, īpašumu pārdošana ārzemniekiem laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam dubultojusies. Kā šopavasar rakstīja Financial Times, pārdošanas cenas apartamentos ar skatu uz prominentajiem Palmas jahtklubiem – The Royal Yacht Club vai Club de Mer, variējas no 3000 līdz 6000 eiro par kvadrātmetru. Dzīves kvalitāte, stratēģiski laba atrašanās vieta (no salas ērti aizlidot teju uz jebkuru Eiropas pilsētu) un klimats parasti ir galvenās vērtības, kuras par labu salas izvēlei min še mītošie ārzemnieki.
Kaut Palmā ir apmēram 400 000 iedzīvotāju, katru gadu Maljorka uzņem vidēji deviņus miljonus tūristu. Un tie nebūt nav vairs tikai kruīzu kuģu ekskursanti, all-inclusive hoteļu un lētu izklaižu cienītāji, kas vēl nesen Maljorku lika piepulcēt klasiskiem masu tūrisma galamērķiem. Kaut šis stereotips, nenoliedzami, aizvien pastāv, pēdējos gados Palma ir virtuozi apmetusi kažoku. Kā apgalvo dažs vietējais – lielā mērā tas noticis pateicoties ārzemniekiem, kas še pārcēlušies uz dzīvi, vēloties radīt arī savām dzīves kvalitātes ambīcijām atbilstošu vidi, kurā patīkami atrasties gan pašiem, gan nākotnē – arī viņu bērniem. “Maljorka šobrīd ir jaunā Ibiza,” teica mana Londonas draudzene, kuras paziņas pēdējos gados turp dodoties ik vasaru – tiesa, viņu galamērķis vairāk esot salas ziemeļi vai ziemeļrietumi, kur joprojām varot atrast brīnišķīgas un globālā tūrisma neskartas vietas. Jā, jā arī tā dēvētās “slepenās pludmales,” kuras gan vairs nav pilnīgi slepenas, taču – salīdzinoši neapdzīvotas.
Agrāko zvejnieku rajonu Santa Catalina, kas atrodas turpat aiz Es Baluard muzeja un šobrīd iemantojis pilsētas alternatīvā epicentra statusu, caurvijošā iela La Fabrica visā garumā ir dažnedažādāko ēstuvju pārpilna. Vakarā hipsterīga dzīvība te kūsā kā skudru pūznī, taču dienas vidū, kad pilsēta slīgst tradicionālajā siesta, atvērts ir vien ekobārs Ziva, kas piedāvā lieliskus un bezgala veselīgus svaigi spiestu sulu kokteiļus. Savukārt pašā ielas tālākajā galā noslēpusies viena no šī brīža Palmas trendy ēstuvēm Patrón Lunares.
Pēdējos gados kā sēnes pēc lietus Palmas naktsmītņu ainu papildinājuši arī stilīgi boutique hoteļi, kuru vidū viens no spilgtākajiem jaunpienācējiem ir Brondo Architect. Viesnīca – dizaina šovrūms, kas izvietojusies divās blakus esošās ēkās, interjerā apvienojot 17. gadsimta reminiscences ar industriālo šiku. Viesnīcā ir tikai 14 istabas, to interjeram variējoties tematiskajā lokā – mūzika, ceļošana, arhitektūra, jūra, un tam visam vēl piepulcējot vieglu bohēmisku piešprici. Viesnīca, kuras projekta autors ir spāņu arhitekts, vienlaikus kalpo arī kā mākslas galerija un dažādu pasākumu platforma.
Pagalmu pilsēta
Savukārt nogriežoties no galvenās iepirkšanās ielas Passeig Born, kur rodams viss patērētājkulta spožāko simbolu spektrs – no Louis Vuitton līdz spāņu brendam Loewe, nonāksiet mazā un salīdzinoši klusā ieliņā Sant Feliu, kuru – pretēji kaimiņienei, apvij izteikti mākslinieciska aura.
Tās pazīstamākais iemītnieks ir dzīvesstila megaveikals Rialto Living – 800 m2 interjera dizaina, modes, mākslas, grāmatu un dažādu dzīvesstila nieku, kurus ar prasmīga kuratora virtuozitāti še atlasījuši īpašnieki – dizaina aprindām pietuvināts skandināvu pāris, kas pieder tiem, kam Maljorka kļuvusi par mājām. Savu nosaukumu veikals aizguvis no agrākā iemītnieka - Rialto Theatre - 1928. gadā celta teātra, kas 50. gados pārtapa Palmas pirmajā kinoteārī. Rialto Living ir pirmais dzīvesstila koncepta veikals Palmā, kā intervijās apgalvo īpašnieki – radies no vēlmes par vietu, kur vienkopus būtu visas tās lietas, ko viņi iepriekš Palmā nav varējuši atrast. Šobrīd Rialto Living ir īstena medusmaize gan labu dizainu mīlošiem tūristiem, gan ārzemniekiem, kas iekārto savus jaunos Maljorkas īpašumus...
Turpat netālu atrodas arī Ķelnē dzimušā vācu galerista Gerhardt Braun mākslas galerija, kas uz Palmu atvedusi ne vienu vien starptautiskā mākslas ainā pazīstamu vārdu. Galerijas mājvieta ir viens no vēsturiskajiem Palmas augstmaņu namiem, īsteni majestātiska ēka - ar dekoratīviem dzelzs kalumiem rotātām kāpnēm, interjerā saglabātas arī vecās koka durvis, tām šarmanti saspēlējoties ar ekstrēmākajām laikmetīgās mākslas izpausmēm. Turpat tālāk atrodas arī Gerhardt Braun modes konceptveikals, kura dizains ir savas nišas gardēžu cienīgs.
Savukārt vēl pāris soļu un nokļūstat pilnīgi citādā Palmā, kuras šaurajās, bruģētajās ieliņās valda neticams klusums un vientulība, viens blakus otram slejas prominenti nami, kuros agrāk mituši vai joprojām mīt seno aristokrātu ģimeņu pēcteči. To sirds ir pagalms ap kuru savulaik ritējusi visa ikdienas dzīve. Savulaik Palmā bijuši aptuveni 5oo pagalmi, ne velti tā tikusi iedēvēta par pagalmu pilsētu. Šobrīd saglabājušies kādi 150. To vēsture iesniedzas vēl romiešu laikos, kad tie būvēja savas villas ap pagalmiem, tādējādi nodrošinot ēnu un iespēju atrasties ārā, vienlaikus apslēpti apkārtējo acīm. Kad salu 902. gadā iekaroja arābi, tie atstāja savas zīmes pilsētas sejā, tāpat kā 13. gadsimtā kristieši, kas pilsētas ielās ievilka gotiskus vaibstus. 15. un 16. gadsimtā pagalmu dizainu un ēku fasādes iespaidoja renesance un baroks, pārtikušajiem kaimiņiem vienam ar otru sacenšoties dekorativitātes tieksmēs. Ēkas pārtapa sociālās labklājības simbolos un arī pagalmi kļuva aizvien plašāki un greznāki. To laiku atblāzma tajos joprojām saglabājusies. Dažas no senajām pilīm pārtapušas muzejos kā
Palau March, kas savulaik bijusi baņķiera March rezidence un šobrīd lepojas ar iespaidīgu 20. gadismta mākslas koleciju. Tiesa, ne visi pagalmi ir atvērti publikai, dažos var tikai ziņkārīgi ielūkoties caur dzelzs vārtiem. Vienā no pagalmiem – gluži kā Fellīni filmā, gar majestātiskajām kāpņu kolonnām tobrīd lejup dodas divas sievietas. Eleganti tērpta vecāka kundze un viņas gados jaunākā pavadone. Varbūt meita. Šai ainā ir kaut kas tik sirreāls, kā uz mirkli sastopoties divām paralēlām dzīvēm – vienai vārtu šai, otrai – tai pusē, tām tā arī nekrustojoties.
Savā ziņā tāda ir arī pati Maljorka – sala, kas salīdzinoši nelielā teritorijā ļauj izbaudīt teju visu iespējamo iespaidu spektru. No pasakainiem klinšainiem krastiem un pludmaļu līcīšiem līdz kuriem lejup jākāpj minūtes divdesmit līdz olīvu un citronkoku plantācijām, sakarsušā saulē smaržojošiem priežu mežiem un maziem ciematiem vien ar pāris mājām. Un tai pat laikā – arī ļaužu pārpildītām pludmalēm, akvaparkiem un visu pārējo izklaides komplektu, šīm pasaulēm pat tik mazā teritorijā nekrustojoties, ja to nevēlaties. Pēdējos gados jo īpaši tiek izcelts arī Maljorkas – gastronomijas galamēķa statuss, uz salas ir vairāki Michelin zvaigžņu restorāni, turklāt viena no tām tikusi arī sievietei – Makarenai de Kastro (Macarena de Castro), kuras ģimenei piederošais restorāns Jardín atrodas salas ziemeļu tūrisma mezglā Puerto de Alcúdia un ir slavens visā apkaimē.
Tiesa, lai cik virtuoza arī nebūtu augstā pavārmāksla, piekritīsiet, tas, ko brīvdienās uz salas kārojas visvairāk, ir kārtīgi saēsties zivis. Un šim mērķim – vismaz Palmas apkaimē, diezin vai atradīsiet labāku vietu par Casa Fernando – nelielu jūras velšu bistro, kura mājvieta ir zvejnieku rajons Ciudad Jardin. Ēdienkarte te ir nosacīta, jo visa izvēle notiek pie četrus metrus garās stikla letes, kur uz ledus gozējas visas iespējamās jūras radības. Tās še tiek pasniegtas tikai vienā veidā – grilētas, process notiek turpat aiz letes un izkopts līdz perfektumam. Gatavs – zibenīgi un garšo neticami, vienīgi šajās gastronomijas dzīrēs vēlams nezaudēt veselo saprātu, citādi negausības blaknes var izvērsties tikpat bēdīgas kā vīru kompānijai filmā “Lielā rīšana” (La grande bouffe).
Miro, Nadāls un citi Maljorkas pārņemtie
Ej nu zini, vai tā ir saule, jūra, kalni, cilvēki, debesu zilums, bet kaut kas Maljorkā ir tāds, ka tā ievelk un nelaiž vaļā. Ne velti tenisa zvaigzne Rafaels Nadāls, kas apceļojis puspasaules un varētu atļauties dzīvot jebkurā vietā, atkal un atkal atgriežas dzimtajā salā. Intervijās neslēpjot, ka tur jūtoties viskomfortablāk. Turklāt maljorkieši esot ļoti ģimeniski.
Savulaik Maljorka uz mūžu savaldzināja arī katalāņu mākslinieku, modernisma un sirreālisma ikonu Huanu Miro (Joan Miró) (1893 – 1983). Viņa fonds, kas atrodas Palmas pievārtē, apmēram 15 minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra, ir ne tikai viena no iedvesmojošākajām vietām uz salas, bet arī viens no skaistākajiem Eiropas mazajiem muzejiem. Tas sevī ietver trīs atsevišķas ēkas – spāņu arhitekta Rafaela Moneo projektēto fonda galveno mītni, kas vienlaikus ir arī Miro kolekcijas mājvieta un divas mākslinieka darbnīcas, no kurām vienu projektējis pazīstamais katalāņu arhitekts ir Josep Lluís Sert. Kaut Miro piedzima Barselonā, ar Maljorku viņu saistīja attiecību stāsts mūža garumā. Tā ir gan viņa mātes, gan vecvecāku, gan vēlāk arī sievas dzimtā vieta.
Ja Parīzi, kur Miro pavadīja diezgan ilgu savas dzīves posmu, draudzēdamies ar Pikaso, Andrē Bretonu, Hemingveju un kļūdams par neatņemamu tā laika māksliniecisko aprindu daļu, viņš dēvēja par “garīgo mutuli,”, Maljorka bija vieta, kur lauku mierā viņš varēja kaislīgi nodoties darbam. Sala kļuva par viņa patvērumu arī Otrā pasaules kara laikā, un 1954. gadā – būdams jau starptautiski atzīts spāņu mākslinieks, bet Franko režīma atklāti neieredzēts, viņš izlēma turp pārcelties pavisam, beidzot piepildot arī sapni par savu studiju. Serta projektētā Vidusjūras saules gaismā burtiski mirdzošā baltā betona ēka ar teju kā kustībā esošo liekto jumtu un ģeometriskajiem koši dzeltenas, zilas un sarkanas krāsas akcentiem ir īsts modernisma meistardarbs. Savveida Miro darbu papildinājums – svinot dzīvi tikpat kaismīgi un krāsās koši, kā to savos darbos vienmēr darījis mākslinieks pats. Kaislīgi un nepaguris strādājot līdz pat 90 gadu vecumam. Miro studija joprojām izskatās tāda, kādu to pameta mākslinieks, aizejot no šīs pasaules. Uz molbertiem stāv nepabeigti audekli, uz galda malas nomesta krāsas piesūcināta audekla lupata, turpat avīžu izgriezumi, krāsu tūbiņas, otas, dažādi klejojumos pa Maljorkas kalniem un pludmalēm atrasti objekti – akmeņi, gliemežvāki, sažuvušas palmu lapas, māla figūriņas...
1981. gadā, redzot masu tūrisma buma inspirēto haotisko celtniecību, kas notiek visapkārt īpašumam (tuvumā esošā Cala Major ir daudzstāvu all-inclusive viesnīcu un betona apartamentu ēku mājvieta), mākslinieks un viņa sieva tālredzīgi novēlēja abas studijas, daļu darbu, kā arī ar viņu dzīvi saistītus dokumentus un bibliotēku pilsētai. Miro vēlme bija, tādējādi saglabājot viņa radīto vidi, studiju un pārējo apkārtni tādu, kāda tā bija viņa dzīves laikā, stimulēt mākslinieciskā procesa turpinājumu. Tā kā nebija attiecīgu telpu, kur izstādīt iespaidīgo kolekciju, tika izlemts, ka fondam nepieciešama jauna ēka. Šo projektu izdevās realizēt jau pēc mākslinieka nāves, pateicoties viņa atraitnei, kura ne tikai atvēlēja zemi ēkas celtniecībai, bet arī savāca nepieciešamos līdzekļus - 1986. gadā Sotheby's izsolē pārdodot vairākus Miro darbus. Arhitekta Rafaela Moneo projektētā Fundació Pilar i Joan Miró ēka it kā vēl vairāk pastiprina urbāno džungļu oāzes sajūtu, tās liektajai betona fasādei savā veidā kalpojot kā sienai, kas atdala skaisto no neglītā. Miro fondu no patērētājkulta lētāko izpausmju stimulētas arhitektūras. Ēkai ir nosacīta zvaigznes forma (zvaigzne bija iecienīts motīvs arī Miro darbos) un tās jumtu klāj ūdens, tādējādi simbolizējot jūras tuvumu. Šobrīd fonda kolekcijā ir aptuveni 2000 Miro darbu, šim kopumam atainojot visu mākslinieka radošā procesa daudzveidīgumu.
Vēl viens Maljorkas savaldzinātais savulaik bija angļu dzejnieks un rakstnieks Roberts Greivs (Robert Graves). Pirmoreiz viņš salā ieradās 1929. gadā kopā ar toreizējo mīļāko, abu ceļiem aizvedot līdz nelielam Maljorkas rietumu krasta ciematam Deià pašā Serra Tramuntana kalnu grēdas pakājē. Un tā viņš tur arī palika, lai pēcāk īsu brīdi izbraukdams uz Angliju, atkal atgrieztos – jau ar savu otro sievu, draugu un fanu pūli. "Es atradu šeit visu, ko vēlējos kā rakstnieks: sauli, jūru, kalnus, avota ūdeni, ēnainus kokus, nekādu politiku un mazliet tādu civilizācijas luksusu kā elektrība,” viņš rakstīja. Greivs Deià nodzīvoja līdz pat savai nāves stundai – 1985. gadā, un viņa mājās, kur savulaik viņu mēdza apciemot gan Gabriels Garsija Markerss, gan Holivudas dīva Ava Gārdnere, kurai viņš pat veltīja dzejoli “Not to Sleep”, tagad iekārtots muzejs. Vienu vasaru Deià esot nodzīvojusi arī erotisko stāstu virtuoze Anaīsa Nīna, tiesa, viņa mitinājusies nevis Greiva mājās, bet zemāk ciematā un katru rītu mūļa mugurā devusies uz nomaļo pludmales līcīti. Vēlāk Deià pavadītajam laikam viņa veltīja stāstu par jaunu zvejnieka meitu Mariju, kura šajā pašā līcīti izbaudīja savu pirmo seksuālo pieredzi ar kādu ārzemnieku pāri.
Deià nosaukums nākot vēl no mauru laikiem – 10. - 13. gadsimta, kad tie iekaroja Maljorku. Tieši viņi arī esot izgudrojuši īpašo terašu tipa apūdeņošanas sistēmu, kas ļāvusi iekopt stāvās kalna nogāzes, kuras tagad teju visā piekrastes garumā nosētas olīvkokiem. Deià māksliniekus un visa veida bohēmistus piesaistījusi jau kopš 19. gadsimta, tostarp arī Austrijas erchercogs Luiss Salvadord (Luis Salvador), kurš, dabas skaistuma savaldzināts, iegādājās tās apkaimē divus īpašumus - Miramar un Son Marroig. Tiek uzskatīts, ka viņa viesi arī bijuši vieni no pirmajiem salas tūristiem. Tiesa, tieši Greiva un viņa anturāžas parādīšanās šajā apkaimē bija tā, kas izraisīja Deià popularitātes lavīnu, šķiet, nu jau uz visiem laikiem ierakstot šo nelielo kalnu ciematu globālā tūrisma kartē.
Deià cauri ved Maljorkas rietumu piekrastes galvenais ceļš, tā vienā pusē ir La Residencia, viena no leģendārākajām un arī skaistākajām salas luksusviesnīcām, kas savulaik piederējusi Ričardam Brensonam, bet tagad Orient Express viesnīcu tīklam, savukārt otrā – vienīgā ciemata iela Carrer es Puig, ar pāris keramikas bodītēm un mākslas galerijām. Līkumodama stāvus augšup tā aizved līdz baznīciņai kalna galā un turpat blakus esošajai kapsētai, kurā apglabāts Greivs. Brīnišķīgāku atdusas vietu, šķiet, grūti vēlēties – vienā pusē ziedošas kalnu nogāzes, otrā – jūra. Šķiet, vairāk nekā Deià arī nav. Kad vēlāk, iegriezusies keramikas bodītē, turpat klātesošajai māksliniecei, kuras apgleznotie šķīvji rotā arī La Residencia gardēžu restorāna El Olivia interjeru, prasu, vai tiešām tā ir visa Deià, viņa lieliskā angļu valodā smejoties atbild: “Deià ir tur lejā.” Lejup pa stāvās kalnu nogāzes ieliņu un taku mudžekli, kas atduras ziedošos kokos, olīvu laukos un kalnu panorāmā. Pusdienas saules sakarsētais gaiss burtiski trako smaržu un krāsu piesātinātībā. Mazajām, gaišajām mājām ir vīnogulājos ieslīguši vārtiņi un citronu koki to pagalmos slīgst spilgti dzeltenos augļos. Cilvēku tikpat kā nav, izbiruši no tūristu autobusiem, tie lielākoties aizdodas uz Greiva muzeju un paliek turpat galvenā ceļa malas kafejnīcās. Globālās slavas dēļ Deià šarmam daudzkārt ticis paredzēts gals – gan tad, kad 60. - 70. gados še siroja hipiji, gan tad, kad ģimenes vasaras māju še ieviesa Maikls Duglass, Endrjū Loids Vēbers un vēl virkne bagāto un slaveno, bet nekas tāds nav noticis. Varbūt vienīgi glāze svaigi spiestas apelsīnu sulas te maksā vientuļai ielas malas tirgotavai kliedzoši dārgi – 2,5 eiro, taču citādi, šķiet, Deià šarmu nekas nespēj iedragāt. Ciemata apkaimē rodama arī viena no salas skaistākajām pludmalēm Cala Deià – līdz kurai no tā centra ir aptuveni 1,5 stundas gājiens (lejup pa kalna nogāzi, pa kuru vēlāk jākāpj arī augšā), savukārt braucot ar mašīnu jānogriežas tūlīt aiz Roberta Greiva mājas. Mazā līcīša terases joprojām ir iecienīts mākslinieku galamērķis, nekāda komforta (sauļošanās krēslu, dušas utt.) te nav – vien neticami skaista ainava un Vidusjūras zilizaļais dzidrums.
Vieta, kur sastopas vēji
No Deià Andratx virzienā ved viens no Maljorkas skaistākajiem piekrastes ceļiem, kalnu serpentīns, kura vienā pusē ir majestātiskā Serra de Tramuntana grēda, otrā – Vidusjūra. To noteikti vērts izbraukt, taču jārēķinās, ka tas būs lēni – ik pa pāris kilometriem ir kāds elpu aizraujošs skatupunkts, kurā vienkārši ir grēks neapstāties.
Viens ir turpat netālu no Deià – Sa Foradada, kur atrodas arī restorāns ar brīnišķīgu terasi saulrieta hedonistiem. Šo vietu vēl īpašāku padara lejā esošā klints, kas atgādina spokaina dzīvnieka galvu ar caurumu acs vietā. Tā diametrs ir 18 metri un saulei rietot, caur to jūrā aizstiepjas spoža gaismas taka.
Vēl tālāk uz priekšu ir Valldemossa – neliela pilsētiņa, ar apmēram 2000 iedzīvotājiem, šaurām ieliņām un gaiša akmens mājām, kuru slavenu padarījis poļu izcelmes komponists Frederiks Šopēns, kurš te pavadīja vienu ziemu (1838 – 39) kopā ar savu toreizējo mīļāko Žoržu Sandu un diviem viņas bērniem. Viņu abu naktsmītne – divas celles Valldemossas 13. gadsimta klosterī arī ir galvenais pilsētiņas tūrisma magnēts. Tagad tur iekārtots muzejs, tiesa, tā laika un abu attiecību aura izsvēpēta gandrīz pilnībā – eksponējot vien dažus ar abiem saistītus artefaktus, Šopēna mūzikas diskus un Sandas grāmatu “Ziema Maljorkā”. Tiesa, atšķirībā no Roberta Greiva, Šopēnam un Sandai Maljorka tā arī nekļuva par apsolīto zemi. Kaut abi cerēja, ka šī nu būs oāze, kur – ārpus Parīzes visu redzošajām acīm, pilnībā nodoties mīlas sakaram, viss izvērtās daudz savādāk nekā ieplānots. Maljorkas ziema nebija nekāda Dieva dāvana arī Šopēna veselībai (komponists sirga ar tuberkolozi), laiks bija auksts un vējains. Turklāt uzzinot par Šopēna slimību, vietējie no viņa vairījās kā no lepras slimnieka un arī klavieres no kontinenta neatceļoja kā plānots. "Ziemai tuvojoties, drūmums un nomāktība sasaldēja visas manas vēlmes pēc krāšņuma un miera... Mēs jutāmies kā cietumnieki, tālu no jebkādas saprotošas palīdzības vai auglīgām simpātijām,” vēlāk savā grāmatā, ko grūti nodēvēt par Maljorkas slavinājumu, rakstīja Sanda. Tiesa, vienīgais, ko viņa nevarēja apstrīdēt, bija neticami skaistā panorāma, kas pavērās no abu cellēm: "Tas ir viens no tiem skatiem, kas jūs pilnībā pārņem, neatstājot vairs neko, ko iekārot un iztēloties. Visu par, ko var sapņot dzejnieks vai gleznotājs, Daba šeit ir radījusi.” Maljorka lielā mērā pielika punktu arī abu attiecībām. Klīst leģendas, ka Sandas meita Solānža, kuru mātes un Šopēna mīlas sakars nebūt nav iepriecinājis, reiz naktī pārģērbusies par mūķeni un parādījusies Šopēnam kā spoks. Komponists pēcāk bijis tik uztraukts, ka devies izsūdzēt grēkus un lūdzis pēc piedošanas. Viņam esot piedots ar noteikumu, ka viņš vairs nekad nenodosies mīlas rotaļām ar Sandu un pēc tam viņi tā arī vairs kopā nav pavadījuši nevienu nakti.
Klostera vienā pusē ir neliels, simtgadīgu koku ieskauts ēnains dārzs un iegriezties tajā noteikti ir vērts – arī, ja nesastapsiet Šopēna ēnu. Atšķirībā no Deià, Valldemossa nav tik kalnaina un rada mazas, šarmantas pilsētas sajūtu, kas pārpilna kafejnīcu, galeriju un suvenīru veikalu. Restorāns Ca’n Molinas ir viena no vietām, kur nobaudīt Maljorkas leģendāro “coca de patata” jeb “kartupeļu kūku”.
Mitoloģija vēsta, ka 1932. gadā uz mirkli Maljorkā esot ieklīdusi arī Agata Kristī – pēc gara ceļojuma caur Vidējiem Austrumiem. Ierodoties Palmā, viņa bijusi šokēta par daudzajiem britu un amerikāņu tūristiem, kas jau toreiz tur spietojuši. Visi trīs labākie hoteļi bijuši pilni un viņa izlēmusi doties uz Hotel Formentor, vienu no leģendārākajām salas viesnīcām, kuru 1929. gadā, Maljorkas apburts, atvēra argentīniešu izcelsmes miljardieris Adan Diehl. Tiesa, beigās Kristī tik tālu nav tikusi, jo ceļā sajūsminoties par Port de Pollença ainavām, izšķīrusies nakšņot Hotel Illa d’Or, kas iemūžināts arī viņas darbā Problems at Pollensa Bay. Savukārt Hotel Formentor vēlāk neskaitāmas reizes izguldinājis Peter Ustinov, tur nakšņojis arī Čērčils, Čaplins, Greisa Kellija, Odrija Hepberna un daudzi citi no slavenību zvaigznāja aprindām.
Patiesībā ir tikai likumsakarīgi, ka šis apvidus viņus pievilcis kā magnēts. Divdesmit kilometrus no Port de Pollença atrodasFormentora rags (Cap de Formentora), Maljorkas tālākais ziemeļu punkts. Ceļš līdz tam vijas augšup pa kalnu serpentīnu – dažbrīd iestiepjoties mežā, dažbrīd līkumojot gar pašu klints malu, elpu aizraujošām ainavām mainoties kā kino kadriem. Raga augstākais punkts ir Fumat Hill (384m) un ceļu še savulaik izbūvējis itāļu inženieris Antonio Paretti, kura projektēts ir vēl viens nervus kutinošs salas maršruts, kas ved uz rietumu pusē esošo Sa Calobra līci. Pašā raga galā, klints augšā ir 1892. gadā celta bāka, bet pusceļā skatu punkts, no kura sendienās uzmanīta pirātu tuvošanās. Vietējie šo dēvē par “vietu, kur sastopas vēji”. Un vējš te arī ir tāds, ka izpurina visas vīles, visas domas – atliek vien stāvēt un ļauties tā spēkam, ar acīm aizgūtnēm dzerot ainavu, kas reibina gluži tāpat kā lejup vīdošā serpentīna līkloči. Leģenda vēsta, ka reiz pie Debesu vārtiem ieradies vietējais priesteris un autobusa šoferis. Taču tikai pēdējais ir ielaists paradīzē, jo licis lūgties daudz vairāk cilvēkiem nekā svētais tēvs. Un sajūta, ka Maljorkā, uz salīdzinoši neliela zemes pleķīša jūras vidū, joprojām iespējams izdzīvot abus – seno leģendu atblāzmu un laikmetīgumu tā spilgtākajās izpausmēs, arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kālab vērts šurp doties.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.