Esence
Autors: Una Meistere0 ATSAUKSMES
“Mežonīgie rietumi” jeb citāda Cīrihe
Kad pirms došanās uz Cīrihi CNN lasīju stāstiņu par jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem slavenā Šveices siera Emmental leģendāro caurumu sakarā – proti, pēdējos gados tie jūtami samazinājušies, siera ražotnēm kļūstot arvien sterilākām un izskaužot jebkādu iespēju tajā nonākt siena mikrodaļiņām, kas ļauj veidoties par caurumu rašanos atbildīgajai ogļskābajai gāzei, man tas šķita teju vai precīzs labklājības epicentra Šveices portrets. Tās lielākā pilsēta Cīrihe jau kuro gadu ierindojas visu iespējamo dzīves kvalitātes topu augšgalā un tās pastkartei (ar kalniem vienā un ezeru otrā pusē) līdzīgais veidols šķiet tik ideāls, ka teju neviens zāles stiebrs še neatļaujas augt nevietā un šķībi. Taču stereotipi ir radīti, lai tos lauztu un tā arī ir viena no ceļošanas burvībām, par ko kārtējo reizi pārliecinos izkāpjot no vilciena šoreiz ne pilsētas centrā (glaunās Banhofstrasse tuvumā), bet gan .... - tā dēvētajos “mežonīgajos rietumos”. Vienā ceļa pusē ir Cīrihes augstākais debesskrāpis – stiklotais Prime Tower (125 m), bet otrā – grafiti izkrāšņoti izbijušo rūpnīcu korpusi.
Tā teikt, nekāda glamūra. Taču tieši Kreis 5, viens no 12 Cīrihes rajoniem, šobrīd ir visu mutē – kā pilsētas radošās dzīves epicentrs, nereti pat tiekot pielīdzināts Londonas Shoreditch. Tiesa, par gleznainu šo kādreizējo industriālo teritoriju starp Limmat upi un dzelzceļu, kas attīstījusies 19. gadsimta sākumā līdz ar dzelzceļa līnijas izveidi te izvietojoties ūdens turbīnu, motoru un pat kuģu ražotnēm, nosaukt grūti. Taču tā kā 20. gadsimta otrajā pusē tika izbūvēts lieceļš un 80. gadu beigās ražošanas apjomi sāka sarukt, Kreis 5 kļuva par tā dēvēto “neērto” Cīrihes rajonu, kur, cita starpā, uzplauka arī narkotiku bizness. Te savulaik atradies arī bēdīgi slavenais “adatu parks”, kuru policijai izdevās izsvēpēt tikai 90. gadu sākumā. Tad arī sākās rajona atdzimšana, izbijušajām rūpnīcu ēkām pārtopot mākslinieku studijās, kafejnīcās, bāros, veikaliņos un apartamentos. Sākonēji Kreis 5 bija izteikti alternatīva aura, taču – 1993. gadā, līdz ar kinoteātra atvēršanu, tas pamazām iemantoja popularitāti arī plašākā auditorijā. 2012. gadā te durvis vēra arī pirmā demokrātiskā dizaina viesnīcu tīkla 25Hours Hotels viesnīca Šveicē.
Ar pingponga galdu vestibilā, dizaina detaļām, kas asprātīgi sasaucas ar rajona industriālo pagātni, vienlaikus humorpilni ironizējot par Šveices steriotipiem (istabām ir trīs kategorijas – sudraba, zelta un platīna), 25Hours Hotel Zurich West ir ideāls sākumpunkts “mežonīgo rietumu” apgūšanai. Viesnīcas dizaina autors ir vietējais arhitekts Alfredo Häberli, kura kontā ir arī sadarbība ar Volvo, Camper un Vitra. Uz baltā spilvena ar sarkanu izšūts “almost home,” gaišzili krāsotajā liftā uz sienas rakstīts “no surveillance cameras,” nelielajā fitnesa zālē ir koka trenažieri, platinum istabām ir arī sava terase, kas atgādina miniatūru pļavu industriālo džungļu vidū, taču pats galvenais – 25Hours Hotel ir arī savs “divriteņu parks.” Viesnīcas viesiem tie pieejami bezmaksas, tiesa, iepriekš rezervēt nav iespējams, tā teikt, kas pirmais maļ, tas pirmais brauc. Ja nu plānā kāds tālāks maršruts, arī par baltu velti (turklāt Šveicē!) uz četrām, piecām stundām še var tikt arī pie viena no diviem Mini. Piemēram, lai aizdotos apskatīt 55 km attālajā Lucernā esošo Swiss Museum of Transport – vienu no šajā nišā iespaidīgākajiem pasaulē. Pat par degvielu jums nebūs jāmaksā, arī tā iekļauta Mini servisā.
Taču “mežonīgo rietumu” apgūšanai neapšaubāmi vispiemērotākais ir divritenis. Aizripiniet vispirms līdz Im Viadukt – vienai no šī brīža oriģinālākajām iepirkšanās ielām Eiropā. Tās mājvieta ir izbijis 19. gadsimta dzelceļa viadukts, kura betona arkās vairāku simts metru garumā izvietojušies vismaz 30 dažādi stilīgi veikaliņi. Piedāvājot īstenu trendy alternatīvu glamūrajai vecpilsētas Bahnhoffstrasse. Vienā Im Viadukt galā atrodas arī pirmā slēgtā tirgus halle Cīrihē, kuras restorāns Markthalle ir gana iecienīts arī vietējo vidū. Cenas ir draudzīgas, porcijas lielas, turklāt viss šeit tiek gatavots no sezonāliem, lielākoties organiski audzētiem produktiem. Turpat netālu – piecu minūšu attālumā, slejas arī slavenā šveiciešu recycled zīmola Freitag 26 m augstais “tornis” - no 19 aprūsējušiem kravas konteineriem būvētais somu un aksesuāru veikals. Freitag savulaik izveidojuši divi brāļi, kas apjautuši, ka no automašīnu atkritumiem paliek daudz derīga materiāla, sākot no riepu gumijām, beidzot ar brezentu, kas tiek izmantots kravu pārsegumos. Šobrīd Freitag veikali atrodami visā pasaulē, bet īpašā dizaina paraugi arī MoMA kolekcijā Ņujorkā un, protams, Cīrihes Dizaina muzejā.
Turpat ap stūri ir vēl viena kolorīta adrese – Frau Gerold's Garden, kurš asprātīgi tiek dēvēts arī par “urbāno Ēdenes dārzu”. Sajūtu ziņā – alus dārza un pludmales bāra krustojums, vien pludmales vietā...ir dzelzceļa sliedes. Absolūta sirreālisma kvintesence – īpaši, ja izvēlēsieties kādu no galdiņiem uz no dēļiem sasistās augšstāva terases. Saule cepina tieši virs galvas, pilnīgs chill-out, turpat lejā nepārtrauktā plūsmā skrienošo vilcieņu riteņiem ar laiku sākot atgādināt industriālu viļņu šalkoņu. Frau Gerold's Garden starp puķu podiem un industriālo anturāžu izvietojušies arī vairāki dizaina veikaliņi un citas stilīgas bodītes.
Savukārt, ja meklējat īsteni autentisku vakariņu adresi, lieliska izvēle ir Josef – neliels restorāns Josefstrasse (no kā aizgūts arī nosaukums), kas slavens ar divām lietām – inovatīvu virtuvi un ļoti draudzīgām cenām. Ēdienkarte mainās katru dienu un atkarībā no izsalkuma pakāpes jums ir iespēja izvēlēties no diviem līdz pieciem ēdieniem, kas attiecīgi izmaksās 36 vai 70 CHF. Savukārt interjerā neiztrūkst veselīga humora piešprices – sienas klātas tumšiem koka paneļiem, tās rotājot melnbaltām fotogrāfijām ar ikoniskiem modes un rokmūzikas personāžiem, tostarp Ivu Senlorānu laikmetīgā stilizācijā.
Kreis 5 ir mājvieta arī vairākām nozīmīgām Cīrihes kultūras institūcijām. Kopš 2002. gadā teātrī, restorānā un džeza klubā ir pārtapusi agrākā kuģu būves rūpnīca Schiffbau. Savukārt izbijušajā 1897. gadā celtajā alus darītavā Löwenbräu Areal šobrīd zem viena jumta mitinās teju visas prestižākās Cīrihes mākslas galerijas, kā arī citas kultūras institūcijas, tostarp Hauser&Wirth, LUMA Foundation, Galerie Bob von Orsouw, Eva Presenhuber, Migros Museum un Zurich Kunsthalle. Izstāžu programma tajās mainās gandrīz vienlaicīgi, tālab Löwenbräu Areal ir lielisks pieturpunkts, kur gūt koncentrētu un konspektīvu priekšstatu par aktuālajā mākslas scēnā notiekošo.
Dadaisma šūpulis un māksla policijā
Šveice vienmēr bijusi ievērojams Eiropas kultūras mezgls. Kā nekā, deviņus savas dzīves gadus še pavadījis arī Rihards Vāgners, tieši Cīrihē uzrakstot lielāko daļu “Nībelungu gredzena” libreta. Cīrihe savulaik kļuva arī par Džeimsa Džoisa patvērumu, daudziem viņa cienītājiem uz rakstnieka kapavietu – Fluntern kapsētā, joprojām dodoties kā svētceļojumā. Cīrihe lepojas arī ar Eiropas mākslas tirgus epicentra statusu (Bāzele, kur notiek pasaulē prestižākā mākslas mese Art Basel, ir stundas brauciena attālumā), kā nekā te ir vismaz 50 muzeji un vairāk kā 100 galeriju. Turklāt, pateicoties tās politiskajai neitralitātei, Šveice ir arī daudzu izcilu pasaules mākslas kolekciju mājvieta. Tā teikt, tā ir ne tikai vieta, kur daļa šīs pasaules turīgāko iemītnieku dodas apraudzīt savu naudu, bet tās noliktavās glabājas arīdzan ne mazāk iespaidīgi garīgā “zelta” krājumi prestižu privātkolekciju veidolā.
Cīrihe ir arī dadaisma šūpulis. Pirmajai īsteni starptautiskajai mākslas kustībai sākoties tieši šeit – nelielajā vecpilsētas kafejnīcā/bārā Cabaret Voltaire, kuru 1916. gadā kopā ar domubiedru grupu nodibināja tolaik Šveicē izsūtījumā esošais vācu dzejnieks un dramaturgs Hugo Ball. Vēlāk te pulcējās mākslinieki bēgļi un trimdinieki no visas Eiropas. Cabaret Voltaire kļūstot par jaunā mākslas virziena, kurš radās kā protests pret Pirmo Pasaules karu un izpaudās līdzšinējo mākslas ideju noliegumā, epicentru. Cabaret Voltaire “ziedu laikos” te ik vakaru notika dzejas lasījumi, dejas, tika iestudētas lugas utt. 2004. gadā pēc ilgāka panīkuma kafejnīca atdzima jaunā veidolā – šoreiz kā aktuālās mākslas skatuve. Tās augšstāvā joprojām atrodas dadaisma artefaktu pārpilns bārs, kur, ja ir vēlme, var iemalkot arī kādu glāzi absinta, savukārt lejasstāvā – neliela izstāžu zāle.
Jāteic, māksla Cīrihē mājo visneordinārākajās vietās. No centrālās stacijas perona griestiem še vienmēr steidzīgajā ļaužu plūsmā (Cīrihes dzelceļa stacija ir viena no noslogotākajām pasaulē) noraugās simbolisks sargeņģelis - viena no franču/šveiciešu mākslinieces Nikijas de Sentfālas (Niki de Saint Phalle) krāsainajām milzu “Nanām.” Savulaik tā bijusi viņas dāvana stacijai tās 150. dzimšanas dienā. Gigantiskā lelle rokās tur sarkanu zizli, tam – gluži kā brīdinājuma signālam par tuvojošos vilcienu, ik pa mirklim iedegoties un atkal izdziestot. Taču visneparastākā mākslas mājvieta Cīrihē ir...galvenā policijas pārvalde. Savulaik monumentālā ēka Limmat upes krastā (Bahnhfquai 3) tikusi celta kā bāreņu patversme līdz 20. gadsimta sākumā toreizējais pilsētas arhitekts Gustav Gull to atvēlējis policijai. Tā kā patversmes izbijušais pagrabs, kas ticis pārveidots par policijas uzgaidāmo zāli, bijis visai patumšs, 1923. gadā šveiciešu gleznotājs Augusto Džakometi (leģendārā skulptora Alberto Džakometi brāļa dēls) ticis uzaicināts apgleznot tā sienas un griestu velves. Šodien zāle, kas ieguvusi nosaukumu Giacometti Hall, pārtapusi savveida nacionālajā lepnumā un kultūrtūrisma galamērķī. Padarot Cīrihes policijas mītni par unikālāko šāda veida institūciju pasaulē. Turklāt, visticamāk tālab, ka atrašanās vieta ir policija, kur neviens no laba prāta ikdienā tomēr nemēdz iegriezties, Džakometi zālei joprojām izdevies saglabāt šķietamas “slepenās adreses” statusu. Arī publikai tā atvērta visai ierobežotu laiku (ik dienas no 9:00 līdz 11:00 un no 14:00 līdz 16:00) un, lai tajā iekļūtu, nepieciešams uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Un arī tad še atļauts uzkavēties tikai 10 minūtes un stingri noliegts fotogrāfēt. Tā teikt, viss ir strikti un pēc reglamenta. Taču, iespējams, tā arī ir šīs vietas lielākā maģija – masīvās un šķietami anonīmās koka ārdurvis, kas neļauj pat nojaust, kas aiz tām slēpjas; striktos formastērpos tērptais personāls un ugunīgā, sarkandzeltenoranžā Džakometi krāsu eksplozija uz sienām un griestos. Un tā kā to iemūžināt nav iespējams (selfiju laikmetā – varbūt par laimi) acis un prāts var netraucēti sadzerties krāsu enerģiju. Galvenais gleznojumā izmantotais motīvs ir ziedu raksts un Džakometi pats šo darbu savulaik nodēvējis par “sīko ziedu zāli”.
Pavisam netālu – apmēram 10 minūšu kājāmgājiena attālumā, rodams vēl viens viņa meistardarbs – 1933. gadā tapušās vitrāžas Grossmünster katedrālē. Grossmünster jeb “lielā katedrāle”, kas vienlaikus ir arī viena no īpašākajām Šveices romāņu stila baznīcām, tapusi laikposmā no 13. līdz agrīnajam 14. gadsimtam. Tās trīs torņi redzami no jebkuras vietas vecpilsētā, ziemeļu tornim (līdz tā augšai ved 200 pakāpieni) kalpojot arī kā lieliskam Cīrihes skatu punktam. Kopš 2009. gada Grossmünster katedrāle ir arī unikāla laikmetīgās mākslas projekta mājvieta – 12 tās logus rotājot slavenā vācu mākslinieka Zigmāra Polkes (Sigmar Polke) vitrāžām. Interesanti, ka 2005. gadā baznīca to izveidei bija pat sarīkojusi konkursu, līdzās Polkem tajā uzaicinot piedalīties arī vairākus citus pazīstamus māksliniekus, tostarp arī Olafur Eliasson un Katharina Grosse. Ticis pie uzvarētāja lauriem, Polke pie vitrāžu izveides esot strādājis trīs gadus. Septiņos svētnama rietumu puses logos tās veidotas no plānu ahāta plākšņu mozaīkas, saules gaismas spēlēm uz pusdārgakmeņa virsmas un dzidro krāsu atspulgiem citādi askētiskajā svētnama interjerā radot teju maģisku efektu. Saskaņā ar Bībeles terminoloģiju tiek uzskatīts, ka pusdārgakmeņi veidojušies pirmajās radīšanas dienās. Turklāt kā dekoratīvs elements tie tikuši izmantoti arī vēlīnajā antīkajā un agrīnajā Viduslaiku romāņu baznīcu arhitektūrā. Savukārt austrumu puses vitrāžās atainoti pieci tēli no Vecās Derības, kas var tikt tulkoti kā Kristus priekšteči, tādējādi sasaucoties ar Giacometti vitrāžām, kurās redzami trīs Magi, kas nes dāvanas Jaunavai un Bērnam.
Vakariņas ar Šagālu
Tieši iepretim, upes otrajā pusē esošajā Fraumünster baznīcā, piecas tās logu vitrāžas radījis vēl viens sava laika ģēnijs – Krievijā dzimušais ebreju mākslinieks Marks Šagāls. Kā vēsta mitoloģija, svētnams ilgi nav varējis atrast šim uzdevumam piemērotu mākslinieku, tā meklējumiem ilgstot vairāk kā septiņus gadus. Šagāls izvēlēts liktenīgas sakritības rezultātā – 1967. gadā Cīrihē bijusi skatāma vērienīga viņa retrospekcija. Mākslinieks tolaik jau bijis visai cienījamā vecumā – pārkāpis 80 gadu slieksni un, pirms pieņemt uzaicinājumu, viņš esot labu laiciņu klusi sēdējis svētnamā, pētot un apbrīnojot tā arhitektūru. Tiesa, Šagālam tā nav bijusi pirmā saskarsme ar vitrāžām, 1964. gadā viņš jau bija radījis leģendāro vitrāžu “Peace” Apvienoto Nāciju mītnē Ņujorkā. Savukārt Fraumünster vitrāžu skiču tapšanas process vien aizņēmis veselu gadu, bet to realizēšana un uzstādīšana – vēl trīs. Kaut, pateicoties slaidajai un zaļajai torņa smailei, Fraumünster jeb Church of Our Lady kalpo kā savveida navigācijas zīme vecpilsētas tēlā, salīdzinājumā ar parējām Cīrihes baznīcām, tā ir salīdzinoši neliela. Svētnams atrodas Munsterhofa skvērā, kur sendienās esot bijis cūku tirgus. Šagāla vitrāžas meklējamas tā dēvētajā baznīcas kora spārnā, tās ir 10 metrus augstas un katra izturēta savā, Šagālam raksturīgajā krāsu paletē. Zilajai un zaļajai simboliski iemiesojot zemi, savukārt sarkanajai un dzeltenajai – debesis. Centrālā ir “Kristus” vitrāža, kurā attēlots Jēzus ģimenes koks – ar Jaunavu un Bērnu augšpusē. Telpā valda teju meditatīvs klusums, kuru pārtrauc vien apmeklētāju soļi – tiem gandrīz svētsvinīgi ieņemot vietu uz kāda no iepretim vitrāžam izvietotajiem soliem. Vislabāk še iegriezties rīta agrumā, kad, saules apspīdēts, viss svētnams burtiski pielīst un izgaismojas Šagāla radītajā teju pārpasaulīgajā krāsu un ēnu mirāžā.
Mitoloģija vēsta, ka vitrāžu tapšanas laikā par Šagāla “otrajām mājām” esot kalpojis turpat netālu esošais restorāns Kronenhalle. Vēl viena leģendāra Cīrihes institūcija. Jāteic, pasaulē nav daudz vietu, kur iespējams baudīt maltīti sēžot tieši blakus/zem vairākus miljonus vērtiem Šagāla, Miro, Braka, Klē, Pikaso, Kandinska, Raušenberga un Bonēra oriģināliem. Turklāt mākslas darbi te rodami tādā blīvumā it kā jūs drīzāk atrastos muzejā, kas uz mirkli pārtapis restorānā. Nav brīnums, ka dažs no apmeklētājiem pēc pirmās vīna glāzes nespēj atturēties galda lampiņu nepabīdījis tuvāk sienai, lai vēl labāk saskatītu ģēniju parakstu nianses.
Sākotnēji šajā vietā atradusies alus zāle, kuru 20. gadsimta 20. gadu sākumā iegādājies laulāts pāris - Gottleib un Hulda Zumsteg, atverot še restorānu. Tas ātri vien kļuvis par iecienītu rakstnieku, filosofu un mākslinieku tikšanās vietu. Un, kā jau šādās reizēs mēdz notikt, laikam ritot apaudzis ar visdažādākajiem nostāstiem. Cik tajā patiesības, cik nē, bet leģenda vēsta, ka Hulda, kas pati savas dzīves laikā izdzīvojusi lēcienu no kurpnieka meitas līdz Cīrihes restorānu scēnas grande dame, bieži palīdzējusi finanšu grūtībās nonākušajiem māksliniekiem viņus par velti pabarojot un vienlaikus neatsakoties no “pateicības dāvanām” mākslas darbu veidolā. 30. gadu vidū – Otrā Pasaules kara priekšvakarā, Kronenhalle izbaudīja savus zelta laikus. Te iegriezās Zigmunds Freids, Koko Šanele un Alberts Einšteins, Džeimss Džoiss te esot sarakstījis krietnu strēķi sava Ullisa – pie 17. galdiņa lielās zāles stūrī, virs kura šodien joprojām rodams viņa portrets. Kara gados, pateicoties Šveices neitralitātei, pie restorāna galdiņiem mākslas pavēnī ticis izspēlēts arī ne viens vien starptautiskās spiegu elites šahs.
Taču, ja iesākumā restorāna mākslas kolekcija veidojās visai eklektiski, pilnīgi citu vērienu tā ieguva Kronenhalle vadības grožus pārņemot Huldas un Gotlība dēlam Gustavam, tā laika saviesīgajās aprindās pazīstamam arī kā “zīda magnātam” jeb Šveices tekstila leģendas Abraham Silk stūrmanim. Abraham klientu vidū 20. gadsimta 50. un 60. gados bija teju viss augstās modes zieds – Kristians Diors, Ibērs Živanšī, Ivs Senlorāns utt., tieši Cumstegam iepriekš tradicionālo zīda uzņēmumu pārvēršot modes aprindu kulta brendā. Māksla bija viņa kaislība un vienlaikus arī instruments, tai kalpojot kā iedvesmas avotam, kas pēcāk transformējās zīda apdrukās. Ar Matisu, Pikaso, Džakometi un Miro Cumstegu esot iepazīstinājuši leģendārie franču dīleri un kolekcionāri Margrēte un Emē Magi. Savu mākslas kolekciju Cumstegs veidojis kaislīgi un ar īstena estēta sajūtu, tai rodot mājvietu arī pie restorāna sienām. Līdz pat savai nāves stundai 2005. gadā - 85 gadu vecumā, viņš esot dzīvojis šīs pašas ēkas trešajā stāvā. Tā kā Cumstegam nebija bērnu, gadu pēc viņa nāves lielākā daļa viņa privātkolekcijas par aptuveni 10 miljoniem dolāru tika pārdota Christie's izsolē. Tiesa, Cumstegs jau laikus bija nodrošinājies pret galēji neprognozējamiem sava mantojuma ceļiem, vēl savas dzīves laikā izveidojot fondu, kura pārziņā arī šodien ir restorāna un tā mākslas kolekcijas saglabāšana.
Jāteic, savu statusu Kronenhalle nav zaudējusi joprojām un turpina būt iecienīta Cīrihes sociālās skatuves adrese – gan vietējo, gan pilsētas viesu vidū. Nebrīnieties, ja savu reizi te saskriesieties ar Monocle redaktoru Taileru Brilē (kurš Kronenhalle ne reizi vien minējis savu personīgo favorītu vidū) jeb uz Cīrihes operas skatuves triumfējošo Placido Domingo. Dodoties vakariņās uz Kronenhalle joprojām pieņemts saposties un slieksni pārkāpjot jūs tiekat novērtēts – gluži kā māksla pie sienas. Tas piedien Kronenhalle etiķetei – tāpat kā nevainojami stērķelētie baltie galdauti un viesmīles melnos kostīmos ar baltiem priekšautiem. Visam še ir sava kārtība un rituāli. Pat pie blakus galdiņa uz atsevišķa krēsla līdzās saimniekam sēdošais Jack Russel terjers tik aristokrātiski atturīgi raugās manā šķīvī it kā piederētu šejienes pastāvīgajiem apmeklētājiem jau no dzimšanas. Kronenhalle virtuve iemieso vācu-šveiciešu gastronomijas klasiku. Inovatīvas garšu virāžas še negaidiet, taču viss ir lieliski pagatavots, pamatīgs un autentisks. Tiesa, Kronenhalle zina savu cenu, lēti nebūs, taču ēdienkartes piedāvājums ir pietiekami dažāds un, ja neņemsiet vīnu (cena glāzē sākas no 17 CHF), iespējams iekļauties arī gana saprātīgā budžetā. Vienīgais, kas Kronenhalle ir kategoriski aizliegts – fotogrāfēt, tādējādi izvairoties no “es te biju” ķeksīšu ievilcējiem un saglabājot pārlaicīgas, diskrētas un uzticamas institūcijas statusu. Arī lietot mobīlo telefonu un citus gadžetus še nepiedien un par to, ka aiz loga ir 21. gadsimts, še atgādina vien digitālā viesu grāmata, kas promejot pāršķirstāma turpat pie restorāna ārdurvīm – tā teikt, mēteli velkot varat palasīties, ko še savulaik ierakstījusi Koko Šanele vai Anselms Kīfers.
Life is grand!
Kronenhalle vienlaikus ir arī Cīrihes kultūras dzīves informatīvais epicentrs notiekošo, restorāna vestibilu greznojot visu tā brīža aktuālāko izstāžu plakātiem. Vienā no tiem pamanu arī iespaidīgo, tikko jūnija sākumā atklāto šveiciešu mākslas dīlera un kolekcionāra Bruno Bišofergera galeriju (Bruno Bischoferger) galeriju, kura apjoma ziņā teju vai pielīdzinama muzejam. Galerija atrodas pilsētas austrumu daļā un ceļš līdz tai ved gar pašu ezeru, tādējādi ļaujot pilnībā izbaudīt izslavēto un neskaitāmos veidos iemūžināto Cīrihes piekrastes ainavu. Galerija atrodas kalnā – izbijušas autorūpnīcas teritorijā, tās viļņotajai betona fasādei atgādinot futūristiskas mežģīnes. Bruno Bišofergers ir mākslas pasaules leģenda. 20. gadsimta 60. gados viņš bija pirmais, kas Eiropu iepazīstināja ar amerikāņu popārtu. Ilgus gadus viņš bija ne tikai Endija Vorhola tuvs draugs, bet arī viņa dīleris un savulaik – arī viens no leģendārā žurnāla Interview dibinātājiem. Vorholam un Baskjā veltītas arī atsevišķas telpas jaunajā galerijā, no kuras daļa atvēlēta paša Bišofergera privātkolekcijai. Veidam, kā šeit eksponēta māksla (tostarp arī Frančesko Klemente, Džulians Šnābels u.c.) drīzāk atgādinot ne galeriju vai muzeju, bet īstenu svētnīcu. Starp citu, ja kādreiz gadās noskatīties Džūliana Šnābela leģendāro filmu par Zanu- Mišelu Baskjā (1996), Bišofergeru tajā spēlē Deniss Hoppers.
Spilgts apliecinājums tam, ka šodienas Cīrihe nav nekāda konservatīvā labsajūtā iekapsulējusies grande dame, ir arī jaunais Kameha Grand hotelis, kas nesen vēris durvis pilsētas tālākajā rietumu daļā, kas nu jau paguvusi pārtapt daudzu prestižu kompāniju mājvietā. Tā interjera autors ir nīderlandiešu dizaina šovmenis Marsels Vanderss. Šis ir viņa otrais viesnīcu projekts – pēc 2013. gadā atvērtā Andaz Amsterdam Prinsengracht Hotel Amsterdamā, kur Vanderss huligāniski izspēlējies uz nebēdu, interjeram atgādinotsirreālisma vectētiņa Salvadora Dalī 21. gadsimta reinkranāciju vai Alises pastaigu pa Aizspoguliju. Tikpat virtuozi žonglēt viņš turpina arī Kameha Grand, viesnīcas interjerā humorpilni apspēlējot visas ikoniskās Šveices raksturzīmes – naudu, pienu un pulksteņus. Uzraksts virs bāra letes vēsta “If you drink to forget, please pay in advance” (Ja jūs dzerat, lai aizmirstos, lūdzu samaksājiet iepriekš), pirmajā stāvā esošā itāļu restorāna griestus rotā otrādi apgriezts gigantisks pusdienu šķīvis, aktuālais dienas piedāvājums lasāms uz kolonnām – piena pudelēm, savukārt tumšā koka piparu maļamais ir desmitgadīga bērna augumā. Un kā nespējot apvaldīt ziņkāri pārliecinos, sver tikpat cienījami – katrā ziņā ikdienā ar to manipulējot (apvienojumā ar rīta skrējienu gar Cīrihes ezeru), viesmīļi sporta zāli var droši neapmeklēt. “Life is grand” - vēsta Kameha devīze un, šķiet, trāpīgāku moto arī aktuālajai šī brīža Cīrihes sajūtu buķetei piemeklēt grūti.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.