SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

IZSTAIGĀJIET HAFENCITY

Nav daudz pilsētu, kurām būtu tik spēcīgi jaunie simboli kā Hamburgai. Kaut Hamburgas Filharmonijas ēka vēl atrodas tikai tapšanas stadijā, tā jau kļuvusi par vienu no galvenajiem pilsētas tūrisma objektiem. Tās gigantiskam stikla vilnim līdzīgais veidols kā pīķis ietiecas Elbas upē un pamanāms jau no krietna attāluma. Turklāt ēkas dīvaino maģiju, kurā apvienojas gaisīgs caurspīdīgums un teju neprognozējams spēks, nespēj nomākt pat šobrīd to ieskaujošie ceļamkrāni. Gluži pretēji, tie met vēl papildus dekoratīvus atspulgus fasādes stikla apļos - līdzās mākoņiem, debesīm, gaismām un Elbas ūdeņiem. Saules gaismā šķiet, ka gigantiskais stikla vilnis burtiski trīsuļo - kā ūdens virsma. Jaunās Filharmonijas ēka, kuras projekta autors ir pazīstamais šveiciešu arhitektu birojs Herzcog de Meuron, atrodas šobrīd visaprunātākajā Hamburgas teritorijā - topošajā HafenCity jeb Ostas pilsētā.

Aptverot 157 hektāru lielu teritoriju - starp vēsturisko Speicherstadt noliktavu rajonu un Elbas upi, tas šobrīd ir lielākais iekšpilsētas piekrastes projekts pasaulē - pilnīgi jauna pilsēta pilsētā, kas nākotnē palielinās Hamburgas apjomu par 40 procentiem. Dzīvojamās ēkas, biroji, sava universitāte, viesnīcas, muzeji, osta, kafejnīcas, veikali, parki, skvēri - vēriens ir grandiozs un jau tagad HafenCity drīzāk līdzinās atsevišķai republikai, ne tradicionālam pilsētas rajonam. 45 no šajā teritorijā iecerētajiem projektiem jau ir pabeigti, 35 vēl gaida savu kārtu. Filharmonijas ēkas atklāšana iecerēta nākamgad un savā ziņā simboliska ir arī tās atrašanās vieta. 1875. gadā tieši te tikusi uzcelta tobrīd lielākā Hamburgas ostas noliktava. Otrā pasaules kara laikā gan vēsturiskā neogotikas stila ēka pilnībā iznīcināta, taču 1963. gadā noliktava uzcelta no jauna. Līdz pat 90. gadiem tā uzticami pildījusi savas funkcijas, uzglabājot tēju, kafiju un kakao. Noliktavas vēsturiskais karkass simboliski iepludināts arī jaunās Filharmonijas ēkā - tā it kā uzcelta uz kādreizējās noliktavas jumta, saglabājot lakonisko kuba siluetu arī tagadējā veidolā. Vienas ēkas ietvaros savienojot divas šķietami atšķirīgas pasaules - viena savā ķieģeļu smagnējumā stingri stāv uz zemes, iedzinusi pāļus Elbas gultnē, otrā spoguļojas debesis un mākoņi, netveramā un neprognozējamā šīs pasaules burvība. 37 metrus virs zemes - vietā, kur abas pasaules satiekas, atradīsies liela atvērta terase. Tās kopējā platība būs 4000m2 - apjoma ziņā konkurējot ar Rātslaukuma skvēru. Stikla fasādes "viļņa" augstākajā punktā ēka būs 110 metrus augsta, kopskaitā tajā būs trīs koncertzāles, kā arī 250 istabu pieczvaigžņu viesnīca un apartamenti. Lielā zāle ar 2150 sēdvietām atradīsies 50 metrus virs ūdens līmeņa un akustikas ziņā pretendē būt viena no izcilākajām mūsdienu koncertzālēm. Tiesa, Filharmonijas projekts jau pamanījies iekulties visai pretrunīgu diskusiju krustugunīs - tā sākotnējās izmaksas tika lēstas 114 miljonos eiro, bet vēlāk pieaugušas līdz 400 miljoniem.

Ja reiz esat te nonākuši, noteikti vērts aizstaigāt arī līdz Filharmonijas paviljonam (Elbphilharmonie Pavilion), kas atrodas Magelāna terasēs - apmēram puskilometra attālumā no topošās Filharmonijas. Trīs stāvu stikla un tērauda paviljons, kura autors ir Hamburgas arhitekts Andreass Heller, savā ziņā ir kā tās uvertīra. Paviljona iekšpusē iespējams apskatīt Filharmonijas lielās zāles maketu - mērogā 1:10, bet ēkas ārpusē gar visu fasādes parametru kā lakoniski akmens ziedi izvietojušies divdesmit skaļruņi. Jums atliek tikai pielikt tiem ausi un iztēloties nākotnes Filharmonijas repertuāru. Sajūta gan ir mazliet sirreāla, turpat netālu būvlaukumi un ceļamkrāni, bet tu stāvi akmenim ausi piespiedis un klausies, piemēram, Čaikovski latviešu vijolnieces Baibas Skrides un Andra Nelsona diriģētā Birmingemas Simfoniskā orķestra izpildījumā.

Magelāna terases amfiteātrim līdzīgā veidolā aizved līdz pašai ūdens malai, uz viena no daudzajiem tiltiņiem fotografējas kāzinieki, bet uz pontoniem starp motorlaivām un jahtām dažs mēģina ķert pigmentus. Kaut promenādes kafejnīcās ļaužu ir diezgan daudz, pagaidām te mazliet trūkst omulības - kā jau vietās, kas vēl spoži gludas, bez neviena dzīves skrāpējuma. Drusku jūties kā statists nākotnes filmas uzņemšanas laukumā. Taču HafenCity skaitļi nenoliedzami ir iespaidīgi - promenādes un skvēri gar ūdens malu vien nākotnē aizņems 10,5 km joslu garu joslu. Jaunās pilsētas būvniecībā strikti tiek ievēroti ilgstspējīgas un zaļās arhitektūras postulāti, ne velti tieši Hamburgai šogad piešķirts Eiropas zaļās pilsētas statuss.

Jūlija sākumā HafenCity durvis vērusi arī pirmā viesnīca - 25Hours Hotel HafenCity. Kolorīts budžeta un luksusa viesnīcas hibrīds, kura koncepcijas iedvesmas avots bijuši 25 turpat ostas klubā uzklausīti jūrnieku stāsti - par sapņiem, romantiku, skarbumu un dzīvi uz jūras. Daļa šo stāstu materializējušies kuģa kabīnēm līdzīgo istabu interjera detaļās, daļa - lielajā lobijā, restorānā un bārā, kas iemieso stilizētu ostas dzīvi. Liela industriāla telpa, kurā satiekas cilvēki no visdažādākajām pasaules malām, katrs atstājot savu nospiedumu - eksotisku suvenīru, sajūtu.

Kaut HafenCity kā 21. gadsimta arhitektūras lego tapusi pilnīgi no jauna un savā ziņā ir pilsēta bez vēstures, vienā no tās tālākajiem stūriem rodams visai kolorīts Hamburgas vēstures liecinieks, kam šodien piedēvējams teju tīrradņa statuss. Tiesa, pirmajā mirklī to pamanīt nebūs nemaz tik viegli - cieši piespiedusies Muitas tiltam, ar mazajiem taisnstūra logiem, uz kuriem uzsēdināts vēl viens rūts trijstūris, Oberhafen kantīne atgādina mīlīgu pasaku namiņu. Savulaik šādu kantīņu, kur ostas strādnieki ieturējuši maltīti, Hamburgā bijis daudz, taču saglabājusies tikai viena. Durvis vērusi 1925. gadā tā ilgu laiku bija vienas ģimenes īpašums, līdz tās pēdējā atvase aizgāja mūžībā 1993. gadā, 83 gadu vecumā. Par spīti kariem un ekonomiskajām krīzēm visā savā pastāvēšanas laikā kantīne ne reizi nav tikusi slēgta. Šobrīd tai piešķirts vēsturiskā pieminekļa statuss, 2005. gadā kantīne tikusi restaurēta, taču nelielās iekštelpas interjers saglabāts kā tolaik - vienkārši ar ādu apvilkti soli, koka galdi, soļu pamatīgi deldēta koka grīda, kas viegli čīkst. Ēdienkartē joprojām rodamas gan siļķu desiņas, gan savulaik ostas strādnieku iecienītās Frikadelle, kuru, ja var ticēt nostāstiem, pāri okeānam aizceļojušās modifikācijas savulaik stāvējušas arī pie amerikāņu hamburgeru šūpuļa. Vasarās galdiņi izlikti arī ārpusē un sēžot zem tilta, kam vienā pusē ir ostas noliktavas, bet otrā - industriāls būvlaukums, sajūties mazliet kā laika kapsulā.

AIZEJIET LĪDZ ELBAS TUNELIM

Pirmie tilti pār Elbas upi Hamburgā tikuši uzcelti jau 19. gadsimtā, taču St.Pauli ostā, kur ienākuši arī lielie pasažieru laineri, to augstuma dēļ tiltu nav bijis iespējams uzbūvēt. Tādējādi ostas strādnieki no viena Elbas krasta uz otru bijuši spiesti pārvietoties pasažieru kuteros, kas upē nemitīgi radījuši sastrēgumus. Iedvesmojoties no Glāzgovas piemēra, 1901. gadā ticis nolemts būvēt tuneli arī zem Elbas. Darbos tikuši iesaistīti 4400 strādnieki un, kad tunelis 1911. gadā tika atklāts, tas nenoliedzami bija sava laika meistardarbs. Visā savā godībā - 2011. gadā svinot simto dzimšanas dienu, tas saglabājies līdz pat šai baltai dienai, ne tikai kalpojot kā tūristu atrakcija, bet arī turpinot nevainojami veikt savas funkcijas. Tunelis atrodas 24 metrus zem upes līmeņa un pasažierus lejup nogādā vai nu lifti vai spirālveida kāpnes. Kāpiens lejup šahtā ir iespaidīgs, viss tuneļa mehānisms ir turpat acu priekšā - pa speciālu kravas liftu augšup tiek transportētas automašīnas. Kad beidzot tiekat līdz lejai, pat viskarstākajā vasaras dienā sejā iesitas gandrīz stindzinošs vēsums. 426 metrus garais tunelis savieno St.Pauli ostas rajonu ar Steinwerder kuģu būvētavu upes otrā krastā. Visā garumā tā sienas izliktas gaišām flīzēm, kuras rotā dažādi ar jūrniecību saistīti ornamenti - enkuri, zivis, laivas utt. Mašīnu kustība te atļauta tikai darbadienās, tālab, ja pilnībā vēlaties izbaudīt mazliet baisi klaustrofobisko sajūtu, atrodoties 24 metrus zem Elbas ūdeņiem, vislabāk šurp doties sestdienās vai svētdienās. Viena no Eiropas vecākajiem joprojām funkcionējošiem tuneļiem mundieris ik pa laikam tiek spodrināts arī ar dažādiem pasākumiem, piemēram, kopš 2007. gada janvāra pēdējā svētdienā te notiek vecā Elbas tuneļa maratons.

LENONA DURVIS UN BĪTLU TAKAS

Kā daudzas Eiropas pilsētas, arī Hamburga ir veiksmīgi kanonizējusi savus leģendāros iemītniekus. Te piedzimis gan Brāmss, gan Mendelsons, taču nenoliedzami krāšņākās pilsētas slavenību almanaha epizodes saistās ar The Beatles. 1960. gadā iepriekš mazpazīstamā Liverpūles grupa toreiz piecu avantūristu sastāvā - John Lennon, Paul McCartney, George Harrison, Stuart Sutcliffe un Pete Best, ieradās Hamburgā, kur 17. augustā pirmoreiz uzstājās jūrnieku, prostitūtu un viņu pavadoņu iecienītajā Indra Club, kas atradās leģendārā Reeperbahn sānielā Grosse Freiheit. Tieši Hamburgas klubu periods kļuva par The Beatles īsto skolu un karjeras fundamentu vienlaikus. Hamburgā tapa viņu pirmais ieraksts un tieši te Lenons un Makartnijs pirmoreiz spēlēja kopā ar Ringo Stāru, kurš tolaik sadarbojās ar Rory Storm un Hurricanes. Līdz rock'n'roll glamūra periodam gan vēl bija kāds strēķītis ejams - Hamburgas ugunskristību periodā jaunie censoņi tika izmitināti netālu esošā Bambi Kino noliktavas telpās, kas cita starpā atradušās tieši blakus sieviešu tualetei. Lai vai kā - neskaitāmi Bītlu pielūdzēji ik gadu dodas svētceļojumā pa savu elku kādreizējām takām un pagājušajā gadā pilsēta ar vērienu nosvinēja arī pirmā koncerta piecdesmitgadi. Ar vērienīgu ekspozīciju Beatlemania vienā no leģendārā Reeperbahn namiem - starp striptīza bāriem un erotiskajiem saloniem, tika atklāts Bītlu muzejs. Savukārt Reeperbahn un Grosse Freiheit krustpunktā tapis arī Bītlu laukums (Beatles-Platz). Tam ir skaņuplates forma un leģendārais Liverpūles piecinieks te stilizēts akurāt kā no bērnības labi pazīstamās metāla figūriņas, kuras mēdz izmantot piparkūku cepšanai. Skaidrs, ka teju katrs piektais tūrists kādā no tām pamanās iebāzt galvu un nobildēties uz Grosse Freiheit erotisko reklāmu fona.
Jāpiebilst gan, ka daļa no klubiem, kur tolaik spēlēja Bītli, šodien vairs neeksistē vai manījuši atrašanās vietu. Star Club, piemēram, 1987. gadā nodega. Taču Indra Club joprojām pastāv un ir viens no pieturpunktiem arī īpaši izveidotajā un visnotaļ lieliskajā "bītlu tūrē" (www.beatler-tour.com).

Līdzās jau pieminētajām, Hamburgā ir vēl kāda "slepena" adrese, kuru tradicionālajos ceļvežos neatradīsiet - tās ir "Lenona durvis", uz kurām viņa fani dodas teju līdzīgā svētceļojumā kā Džima Morisona pielūdzēji uz viņa kapavietu Perlašēzes kapsētā (mazliet pārspīlējot, protams). Tās atrodas Wohlwillstrasse ielas 22 nama iekšpagalmā, St. Pauli rajonā un līdzās tam, ka patiesībā ir pavisam vienkāršas un apbružātas brūnas ķieģeļu nama koka durvis, ir ievērojamas ar faktu, ka tieši te 1961. gadā tapa fotogrāfija, kas 1975. gadā greznoja Lenona jau sestā pēc-Bītlu laika albūma Rock'n'Roll vāku. Tas gan ir melnbalts un no leģendārajām durvīm redzama vien dekoratīvi grafiska aile, kurā ieslīpi atspiedies stāv melnā ādas žaketē tērptais vēl dikti jauniņais Lenons. Fotogrāfija tapa Bītliem jau otrreiz atgriežoties Hamburgā un Lenons par šo laiku vēlāk izteicās: "Es piedzimu Liverpūlē, bet uzaugu Hamburgā." Fotogrāfijas autors ir Hamburgas fotogrāfs Jurgens Volmers (Jurgen Vollmer), kurš vēlāk kļuva pazīstams kā viens no leģendārākajiem 60. gadu modes un zvaigžņu fotogrāfiem. Ar Bītliem viņš iedraudzējās jau tad, kad viņi pirmoreiz ieradās Hamburgā.

Wohlwillstrasse arī pati par sevi ir kolorīts galamērķis - no vienas vietas nosēta alternatīvām bodītēm un kafejnīcām. Tāda sava republika, kur, visticamāk, Bītli itin labi justos arī šodien. Nelielā ūķī ar nosaukumu Kandie, piemēram, cita starpā var iegādāties arī tēkreklus ar uzrakstu Voodoo-Chanel, tālāk ir divriteņu darbnīca Suicycle utt.
Ieeju pagalmā var sazīmēt pēc uzraksta Jagerpassage, nekādas citas īpašas norādes nav, vārtrūme viscaur nolīmēta afišām un izkrāšņota ar grafiti, tās galā ir koka vārtiņi, jums vien jāatgrūž krampītis un jādodas iekšā. Īstās durvis var atpazīt uzreiz, turklāt tām dažkārt mēdz arī savs "svētvietas pieskatītājs" - kāds bītlu paaudzes vīrs šortos un iešļūcenēs, kas, neliekoties daudz traucēties par apmeklētājiem, sūc savu aliņu. Jautāts vai tās tiešām ir īstās durvis, viņš vien saprotoši smaidot pamāj apstiprinājumu. Tā teikt, ne jūs pirmie, ne pēdējie...
Kaut šī pavisam noteikti nav ne slavenākā, ne skaistākā, ne kā citādi iekārojamākā vieta Hamburgā, šim dīvainajam nostūrim piemīt tāda mistiska Hamburgas esences sajūta. Ostas pilsētām raksturīgais skarbums, internacionālais jūklis, raupjums, sex'drugs'and'rock'n'roll un vienlaikus nepieradināta radoša enerģija - kaut kas no tā visa Hamburgā joprojām ir. Un spiežas caur vīlēm pat elegantajos pilsētas centra bulvāros. Starp citu, atšķirībā, piemēram, no Minhenes, kuras maciņa biezums krāšņi materializējies ekshibicioniski greznā autoparkā pilsētas ielās, Hamburgā, kā jau ostas pilsētā, liekas ārišķības nav cieņā....

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.