Maršruti
Autors: Anothertravelguide.com0 ATSAUKSMES
Māksla izbijušā raķešu stacijā
Neisa (Neuss) atrodas apmēra 20 minūšu brauciena attālumā no Diseldorfas. Neliela pilsētiņa ar mazām sarkanu ķieģeļu mājiņām, kuru durvis - kā jau rudens ražu suminot, rotā sīpolu un citu dabas velšu virtenes. Ielās īpaši daudz cilvēku nemana un tālāk ceļš ved cauri kukurūzas un ābolu laukiem. Platuma ziņā tas kļuvis jau krietni šaurāks kā ierastās Vācijas maģistrāles, tādējādi uzburot gandrīz autentisku lauku sajūtu. Neisas pievārte ir mājvieta vienam no vērienīgākajiem Diseldorfas apkaimes (un patiesībā arī Eiropas, jo daudz līdzinieku tam neatradīsiet) kultūras un mākslas projektiem - Hombroich Cultural Environment, kas iemieso unikālu mākslas, arhitektūras un dabas sintēzi. Tas izvietojies divās atsevišķās teritorijās, kas viena no otras atrodas minūšu desmit brauciena attālumā. Un arī atšķiras viena no otras kā diena pret nakti - viena (Museum Island Hombroich) ir vecs, mākslas, dabas un sajūtu piedzīvojumā pārtapis vēsturisks parks, otra - izbijusi raķešu stacija (The Raketenstation Hombroich), kuras kādreizējos bunkuros šobrīd iemājojušas mākslas galerijas un citas kultūras institūcijas. Abi projekti savulaik iesākās kā privāta iniciatīva, Diseldorfā mītošajam nekustamo īpašumu tirgotājam un kolekcionāram Karlam - Heinriham Milleram (Karl-Heinrich Müller) meklējot piemērotu mājvietu savai vērienīgajai un arīdzan gana eklektiskajai mākslas kolekcijai. Pirmā tapa Hombroich muzeju sala. Veco parku un tā apkārtnes teritorijas Millers iegādājās jau 1982. gadā, savukārt tā pārtapšana kultūras telpā tika uzsākta 1987. gadā kā pamatprincipu izvirzot Sezāna moto "Māksla līdzās dabai". Ieeja parkā ir caur nelielu paviljonu, kur tik vien kā iegādājaties biļeti un varat paņemt karti. Tālāk tā ir kā pastaiga nezināmajā - unikāls piedzīvojums visām piecām maņām, brīžiem radot sajūtu, ka esat nokļuvis kādā dīvainā pasaulē, kur bez jums, ja vien negadās satikt vēl kādu līdzīgu ekskursantu, neviena cita nav. Vien pīles dīķī un zosis, kas tā malā plucina spalvas, gatavojoties pārziemošanai. Izstāžu zālēs nav pat tradicionālo telpu dežurantu - nav neviena. Parka teritorija ir vairāk kā 250 000 kvadrātmetru liela un pastaigas dramaturģija risināta tik prasmīgi, ka pārsteigums seko pārsteigumam. Vispirms, nokāpjot pa trepēm dziļāk gravā, pļavā aiz dīķa slejas savdabīgas "krustceles", jeb tieva, gara ēka ar nosaukumu "Tornis". Tās iekšpuse ir viscaur balta un tajā nav nekā cita, kā vien četras līdz galam atvērtas durvis - tā teikt, ja pa labi iesi - lāci sastapsi, ja pa kreisi, sazin kas vēl gadīsies... Telpai piemīt unikāla akustika, kas šajā šķietami vientuļajā nostūrī rada vēl dīvaināku sajūtu. Tālāk, taisni pa taku ejot, tā atduras taisnstūrveida sarkanu ķieģeļu ēkā, pretim vīdošajā sienā nav logu, tikai vienas durvis. Smagas un no metāla tās atveras lēni. Paviljona nosaukums ir Labirints un tajā eksponēta daļa no Millera privātkolekcijas. Līkloču dramaturģijā viena zāle pāriet otrā līdz atkal atduraties kādās durvīs - vēlāk izrādās, ka ēkai ir četras durvis, taču skats aiz tām ir absolūti identisks. Tā pati taciņa, tas pats dzīvžogs un, lai saprastu, pa kurām durvīm īsti biji ienācis, nākas izriņķot gar visām.
Lielāko daļu Hombroich muzeju salas paviljonu veidojis skulptors Erwin Heerich un savā ziņā tie ir mākslas darbi paši par sevi. Dzīvas skulptūras, kuru veidols mainās atkarībā no dienas dabiskā apgaismojuma un skatu leņķa. Parka teritorijā ir arī kafejnīca, kuras koncepts ir tikpat neparasts kā viss šajā teritorijā. Bufetes stila virtuve, kuras piedāvājums ir tieši tik vienkāršs, lai lieliski remdētu izsalkumu pēc kārtīgas pastaigas - pasta, cepti kartupeļi, maize, salāti. Katrs var uzlikt uz šķīvja cik vēlas un pēcāk par savu maltīti samaksāt tik, cik uzskata par nepieciešamu. Turpat pie letes nolikts šiem mērķiem atvēlēts šķīvītis. Nekādas ēdienkartes un cenu listes te nav, pilnīga pašapkalpošanās - arī trauku novākšanas ziņā. Tāds minimums - pašapkalpošanās, vienreizējie trauki, katrs var ēst, cik vēlas un jāsamaksā ir tik, cik uzskatāt par nepieciešamu. Iznākot no parka teritorijas, sajūta ir gaužām dīvaina - kā izdzīvojot Alises piedzīvojumus Aizspogulijā jeb izkļūstot no kāda laika cauruma, kur dzīve ritējusi pēc pilnīgi saviem noteikumiem.
Ne mazāk kolorīts, bet vienlaikus pilnīgi citāds piedzīvojums ir Raketenstation Hombroich apmeklējums. 13 hektāru lielo bijušās NATO karabāzes teritoriju Millers saviem īpašumiem pievienoja 1994. gadā. Līdz pat mirklim, kad tika parakstīts ASV un toreizējās PSRS savstarpējās atbruņošanās līgums, te glabājušās aizsardzības spēku raķetes un šī teritorija nav bijusi iezīmēta nevienā kartē. Tās demilitarizācija notikusi tikai 1992./93. gadā. Iespaids joprojām ir sirreāls - mašīnu atstājot stāvvietā, par mākslas klātbūtni liecina vien lauka vidū esošā 14 metru augstā akmens skulptūra, kuras vēriens apsteidzot kādreiz te bijušo armijas skatu torni. Visa pārējā teritorija ir zaļu pauguru ieskauta, kaut patiesībā lielākais vairums no tiem nav nekādi pauguri, bet gan izbijuši bunkuri, no kuriem daļa šobrīd pārtapusi izstāžu zālēs. Teritorijas mistiskais mežonīgums gan joprojām pilnībā saglabāts, līdz katram objektam ved zālēs, ābelēs un bumbierēs ieaugušas līkumotas taciņas. Centrālais vai vismaz skaļākais šīs teritorijas objekts ir 2004. gadā durvis vērušais, japāņu arhitekta Tadao Ando projektētais Langen Foundation. Diena ir apmākusies un uz pelēko debesu fona zemā bēšā betona un stikla ēka, kuras veidols spoguļojas blakus esošajā mākslīgajā ezerā, ir dīvaini un poētiski skaista. Turklāt no tās staro neticams vieglums un gaisīgums, it kā ēka sevī būtu sakoncentrējusi visu jau tā trūcīgo pelēkās dienas gaismu. Stāsta, ka mirklī, kad kolekcionāre Marianna Lengena (Marianne Langen) ieraudzījusi Ando projektu, viņa esot izšķīrusies būvēt šo ēku par saviem līdzekļiem - kā pēdējo lielāko mākslas darbu savā kolekcijā, kas vienlaikus varētu kļūt par visas viņas kolekcijas mājvietu. Līdzīgi kā citus objektus šajā teritorijā, arī Langen Foundation ēku no ceļa puses it kā piesedz zaļi pauguri un tā, kas redzama virszemē, ir tikai mazākā muzeja daļa. Vērienīgākā izstāžu zāle atrodas pazemē - sešu metru dziļumā un no ārpuses par tās eksistenci nav pat iespējams lāga nojaust. Kur nu vēl par astoņus metrus augstajiem griestiem, kas telpai piešķir fantastisku plašumu. Ieeja muzejā ir pa akmeņiem klātu taciņu - gar ķirškoku rindu un ezeru. Virszemē esošajā izstāžu zālē, kas atrodas it kā ēkas „vēderā", eksponēta Lengena fonda japāņu mākslas kolekcija. Zāle ir šaura un gara, caur griestu paneļiem ieplūstošajai gaismai piešķirot izstāžu telpai intīmu un vienlaikus siltu sajūtu. Nokļūt te var pa vienu no stiklotajiem gaiteņiem, kas gluži kā aploksne ieskauj ēkas bēšā betona karkasu. Tiesa, stikla „mētelim" esot ne tikai arhitektoniski estētiska, bet arī funkcionāla nozīme - tas radīts, lai pasargātu betona būvi no lietus. Pa vienu no stikla gaiteņiem iespējams nokļūt arī abās 436 kvadrātmetru lielajās apakšzemes galerijās, kuras atvēlētas mainīgām izstādēm.
Netālu no Langen Foudation atrodas arī portugāļu arhitekta Alvaro Sizas kopā ar bavāriešu arhitektu Rudolf Finsterwalder projektētais Sizas paviljons, kurā mājo arhitektūras muzejs un fotogrāfiju arhīvs. Ceļš līdz tam ved gar mākslas galerijā pārtapušu bunkuru un par galerijas esamību zaļā, garenā paugura vēderā var nojaust vien pēc abos tā galos esošajām stikla durvīm. Sizas paviljona sarkano ķieģeļu ēku klāj tērauda jumts, pa lielajiem logiem ēkā it kā ienākot apkārtējai ainavai, kuras kolorītākais aksesuārs ir lielos, dzeltenos augļos slīgstoša bumbiere. Dabiskās vides neuzpucētajam mežonīgumam un tajā eksponētajai mākslai veidojot unikālu un spēcīgu sintēzi, kuras pēcgarša nezūd vēl ilgi.
11/2010