GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Jūrmala

KultūraKur nakšņotKur paēstKur iepirktiesMaršrutiArhitektūras tūrismsSanatorijasPirtisAktīvā atpūtaInsider's view

IZVĒLIES OBJEKTU

Insider: Una GavareInsider: Reinis SējānsInsider: Andris KronbergsInsider: Roberts KoļcovsInsider: Dina VjatereInsider: Diāna JanceInsider: Gļebs PanteļejevsInsider: Marija Pavlovska« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Insider's view · Eiropa · latvija · Jūrmala

Insider: Diāna Jance

0 ATSAUKSMES

Insider: Diāna Jance

Kādas mājas stāsts

Mūsu māja Abavas ielā 9 ir būvēta 20. gadsimta sākumā, taču es sliecos domāt, ka tai varētu būt vēl senāka vēsture. Pirmsākumos tā kalpojusi kā strādnieku māja līdzās lielajai saimnieku mītnei. Vēl pirms revolūcijas saimniekiem Valteros piederējis zemeņu dārzs, no kura strādnieki šurp uz Jaundubultiem veduši ogas, lai krautu kastēs tālsatiksmes nakts vilcienam uz Pēterburgu. Pēc revolūcijas māju nopirkuši ebreji un atvēruši pārtikas veikaliņu. Zem ēkas stūra tornīša atradušās ieejas durvis, un, kad māju iegādājāmies, vēl varēja atrast iebūvētos veikala plauktus un skapīšus. Esmu daudz domājusi par mājas ebreju izcelsmes īpašnieku vēlāko likteni un ceru, ka tas ir bijis labvēlīgs, jo māju kādai latviešu ģimenei viņi pārdeva jau 1939. gadā. Vēlāk māju pārmantoja ģimenes divas māsas, un, šķiet, tās jauniegūto īpašumu īsti nav jaudājušas sadalīt. Par to liecināja gan divas sausās tualetes un divi malkas šķūnīši, gan divas atsevišķi ierīkotās virtuves. Arī puse pagalma bija asfaltēta un izmētāta ar vecām žiguļu detaļām, bet puse – apstādīta puķudobēm. Kad ēku iegādājos, abas māsas pasniedza divas nama atslēgu buntes, ikkatras durvis bija noslēdzamas. Mājā vēl joprojām bija saglabājusies veco Jūrmalas ēku noskaņa. Tas bija ļoti svarīgi, jo esmu uzaugusi Mellužos – senā mājā kāpas galā, kur savulaik dzīvojis komponists Alfrēds Kalniņš. Vecas mājas un to aura man vienmēr bijušas nozīmīgas. Uzskatu, ka sens nams cilvēkam spēj dot spēku. Protams, jaunā mājā no sadzīviskā viedokļa dzīvot ir vieglāk, taču to pieradināt – daudz grūtāk. Šī ēka vienmēr kalpojusi kā vasaras māja, tāpēc daudz vajadzēja mainīt, lai pielāgotu to dzīvošanai arī ziemas apstākļos. Mana iecere nekādā gadījumā nebija radīt jaunu māju, bet gan veidot to tādu, kāda Jūrmalā varētu būt bijusi un kāda tai neapšaubāmi piestāvētu. Tāpēc mājas pārveide tika veikta visai neparastā veidā. Proti, tā tika salikta kopā no vairāku Jūrmalas nojaukto ēku būvdetaļām. Mājā ir nomainīta lielākā daļa logu, durvju, arī kāpnes. Kopumā šeit rodamas detaļas no septiņpadsmit nu jau nebūtībā aizgājušām Jūrmalas vēsturiskās apbūves ēkām. Kad šo īpašumu sākām remontēt, vēl neapzinājos, ka viss notiks tieši šādi... Protams, līdz 2000. gadam dzīvojot Mellužos, ļoti daudz domāju gan par māju, kur mitis izcilais komponists, gan par vecām ēkām kopumā. Zīmīgi, ka veco, nojaukšanai paredzēto ēku apzināšanas procesu es redzēju kādā sapnī. Vēlāk devos uz Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un izklāstīju savu nodomu, tur arī saņēmu norādi uz pašu pirmo adresi – nojaukšanai paredzētu māju, kuras verandas logi bija labi saglabājušies. Piemēram, lejas stāva istabas lielie logi bija daļēji cauri – tie bija 60. gados darināti vitrīnu logi, paredzēti vienīgi vasarai. Tos nācās nomainīt un salikt kopā no dažādiem citur uzietiem logu fragmentiem. Šajā laikā jau sapratu, ka agrāk koka detaļas izgatavoja pavisam citādāk nekā mūsdienās: tolaik bija svarīgi, kad koks tika cirsts, pirms lietošanas to vairākkārt eļļoja ar zivju eļļu vai lineļļu – kas nu bija pieejamāks. Pirms piecpadsmit gadiem domāt par šīm lietām Latvijā vēl nebija tik pierasti, taču tas likās svarīgi – saglābt, saglabāt to, kas kādreiz bijis vērtīgs. Majoros atradu arī mazo otrā stāva lodziņu, kura iepriekšējais saimnieks teicās tieši gaidījis kādu, kam tas būs vajadzīgs. Mājai bija nepieciešamas arī kāpnes ar kreiso pagriezienu. Tādas ieguvu kādā ēkā Dzintaros – par nieka 25 latiem. Kamēr pēc kāpņu noskatīšanas atgriezos mājās pēc fotoaparāta un naudas, tikmēr kāpnes jau tika izjauktas. Tā nu pakāpieni divus gadus nostāvēja garāžā, līdz jau bija aizmirsies, kādas kāpnes īsti izskatījās, un likt atkal kopā bija interesants process. Savukārt daļa no mājas interjerā iekļautajām gleznām ir mākslinieka Kurta Fridrihsona darbi, kurš vasarās Vaivaros īrēja šķūnīša augšstāvu, lai tur gleznotu – tostarp Jūrmalas vidi un cilvēkus. Būtiska, protams, bija arī mājas fasādes krāsa. Tā krāsota ar manis pašas vārītu dabīgo krāsu, kuras receptūru atradu kādā pirms Pirmā pasaules kara izdotā krāsu grāmatā. Tā īsti apgūt ēku krāsošanas praksi Latvijā sāka tikai 30. gados. Tolaik valsts pārstāvji īpaši mudināja iedzīvotājus izdaiļot apkārtējo vidi. Līdz tam fasāžu krāsošana lielākoties bija kas svešs. Mūsu mājai izmantoju pelēkzilu miltu krāsu, tāds pats varētu būt bijis šī nama vēsturiskais krāsojums – kā seno laiku zvejnieku tīklu būdu pelēkie dēļi, kā tumša jūra vētrā. 2011. gadā Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija šo māju iekļāva Eiropas kultūras mantojuma dienu objektu sarakstā un tās attēlu nodrukāja brošūrā līdzās Rīgas Doma baznīcai un Rundāles pilij.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: