Insider: Gļebs Panteļejevs
Jūrmala ir kā Venēcija. Tādā nozīmē, ka tās abas ir nolemtas iznīcībai. Jūrmala patiesībā ir smilšu kāpa starp jūru un upi. Ragakāpā pie Lielupes ietekas Rīgas līcī jūs redzat – te ir upe, te ir jūra, un pati kāpa nav nemaz tik veca. Vēl pirms divsimt gadiem tā atradās citviet. Kāpas visu laiku staigā. Arī meža šeit nebija, tas izveidojies pēdējā simtgadē. Turklāt zināms – bez šīs upes grīvas bijusi vēl viena Lielupes ieteka jūrā. Vēl 18. gadsimta vidū tā atradās Dubultos, un to ciet aizskaloja vienas pašas rudens vētras laikā. Pāris stundās. Tās vieta meklējama tur, kur tagad ir Dubultu Rakstnieku nams, uz kuru savulaik strādāt devās padomju klasiķi un disidenti, kas vēlāk emigrēja uz Rietumiem. Vai ir garantija, ka nenoskalos arī šo kāpu?! Būvējot mājas šajā riska zonā, jārēķinās, ka tava mītne var tikt noskalota. Jā, arī tavi kauli. Jūra nesaudzēs arī mūža mājas – kā tas notika 1969. gada vētras laikā, kad izpostīti tika Asaru kapi. Šis iznīcības šarms un smeldze par nestabilitāti veido kopējo Jūrmalas sajūtu. Līdzīgi kā Venēciju Jūrmalu nīcina arī dažādas ar dabas kaprīzēm nesaistītas jauno laiku formācijas. Jūrmalnieki, kas atceras pilsētu vēl pirms 90. gadu vidus, promenādi Bulduros joprojām sauc par „Jūras pērli”. 1965. gadā tolaiku modernajā stilā būvētais restorāns „Jūras pērle” bija Padomju Savienības mēroga kulta objekts. Tajā bija jaušams vieglas dekadences piesitiens, tā bija vieta, kur izbaudīt tādus kā nedaudz „iepuvušus” Rietumus. Baltā kuģa karkasam līdzīgā būve, kas pacēlās virs liedaga, bija no tiesas skaista arhitektūra – kaut tolaik tā nešķita. „Jūras pērle” ir mans zudušās Jūrmalas simbols un spilgtākā nostalģija. Vēl atceros no bērnības, ka vairākus gadus pēc kārtas mūsu noplēšamajam kalendāram par pamatni kalpoja tieši tāda – ar „Jūras pērles” motīvu. Runājot par zudušo Jūrmalu, periods, ko atminos ar patiesu patiku, bija 90. gadu pirmā puse. Romantismā pastāv tāds jēdziens – „drupu valdzinājums”. 90. gados Jūrmalai tīrā veidā piemita šis drupu valdzinājums – pilsēta bija pussagruvusi, un neviens tajā dzīvot negribēja. Iedomājieties: – Jūrmalā negribēja dzīvot?! Taču bija ļaudis, kas novērtēja tās pamestības šarmu. Tie bija mākslinieki, kas ar tālaika pašvaldību par ārkārtīgi lētu naudu sarunāja dzīvojamās un darba platības pamestās vasarnīcās. Arī mēs ar sievu (tēlniece Olga Šilova – Red.) tolaik Jūrmalā ienācām uz vecā perioda sistēmas drupām. Mūsu darbnīca vēl joprojām atrodas pašā Lielupes krastā – bijušajā malkas veikalā, kur savulaik vietējiem tika tirgota malka, ogles, kūdras briketes un Ziemassvētkos eglītes. Mēs, mākslinieki, Jūrmalu redzējām kā romantisku vietu, kur dzīvot un strādāt. Tā bija gandrīz neapdzīvota teritorija, kurā nīkuļoja tikai iedzimtie jūrmalnieki un daži inteliģences pārstāvji, kas tolaik atguva īpašumus. Protams, bija arī mežonīgā tūrisma piekritēji – tādi dīvaini hipiji, kas pīpēja zālīti tur, kur tagad izveidojusies kičīgā un snobiskā vide. Neiedomājami! Jā, ap tūkstošgades miju pēkšņi viss strauji sāka mainīties. Iespējams, pateicoties informācijai par Jūrmalas atdzimšanu bijušajā Padomju Savienībā. Jūrmala kļuva par vienu no Latvijas aktīviem – triviālā naudas izteiksmē. Tikmēr vietējie savos rajonos, kaut tie jau mainījušies septiņjūdžu soļiem, dzīvo, nedaudz iekapsulējušies. Starp draugiem, paziņām, kaimiņiem, maz zinādami par to, kas notiek, piemēram, centrālajā Jomas ielā. Jūrmalnieki arī jūras tuvumu neizmanto tā, kā to izmanto tie, kas šurp speciāli tās dēļ devušies. Taču absolūta nepieciešamība izjust jūru, sasmaržot mežu ir katram. Tālab aktīvākajiem izveidojušies savi Jūrmalas maršruti un laika pavadīšanas veidi tajos. Kad ir laba ziema, var doties paslēpot pa pludmali. Tad pie restorāna „36. līnija” tiek atstāta automašīna un atkarībā no vēja uzsākts slēpošanas maršruts vai nu uz ietekas, vai „Jūras pērles” pusi. Savukārt vasarā gluži kā fizioloģiska nepieciešamība ir veloaktivitātes pa pludmali – līdz Kauguriem vai tālāk. Runājot par izjūtām, ko rada Jūrmalas iekšzemes dārgumi, proti, tās arhitektūra, jāsaka, ka tā ir reizē gan ļoti tradicionāla, gan ļoti savdabīga. Tajā sajaucas jo daudzas parādības – vāciskais, krieviskais, pagājušā gadsimta 20.–30. gadu kvintesence un nacionālais romantisms. Šeit pat līdzās ir neogotika, daži modernisma paraugi, mūslaiku keramzītbetona mūrējumi un kubikmetriem eksotisku koku. Man personīgi ēka, kas rada neizprotami interesantas izjūtas – tādu kā svētlaimi par to, kā skaistums var slēpties vienkāršajā, – ir grūti pamanāmā neogotiskā celtne Mellužu prospektā 57 ar ulmaņlaiku būvēm raksturīgiem logu formātiem. Šī man ir mīļa māja un, manuprāt, viena no skaistākajām Jūrmalā.
Foto: Leonīds Tugaļevs
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.