GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Insider's view · Eiropa · latvija · Rīga

Insider: Pauls Timrots

0 ATSAUKSMES

Insider: Pauls Timrots

Man mīļākie ir tā saucamie lielie Rīgas pusproletariāta rajoni, pa kuriem klīstot vai izmetot kādu līkumu pie auto stūres, tā īsti pat nepateiksi, kurš gads. Mazie rajoni ir ļoti kompakti un ātri apgūstami, bet koka nami vismaz gadsimtu veci. Un varbūt vēl kādi plus 50 gadi. Kvartāls no Āgenskalna līdz Kalnciema ielas tiltam ir jo īpaši šarmants - lielākā daļa māju joprojām ir neremontētas un, ja kāds arī savu mājokli uzprišinājis, tad visai veiksmīgi un neizbojājot simtgadnieču sākotnējos vaibstus. Dažreiz pat nakts tumšākajās stundās nācies izvadāt ciemos atbraukušos paziņas pa smilšainajām un bruģētajām ieliņām. Turpat arī Melnsila iela, smukā Vides Filmu studijas mājele uz Lapu ielas un mazi parciņi virzienā uz dzelzceļa pusi.

Čiekurkalns ir vēl viena strādnieku rajonu pērle. Ne tik daudz tranzītsatiksmes pārņemtā 1. un 2. līnija, kā mazās šķērslīnijas, pa kurām šurpu turpu vislabāk izvandīties ar divriteni vai auto. Tiesa, starp Mežaparku un Teiku esošais rajons ir ļoti mainīgs un katru reizi rāda mazliet citu seju, tamdēļ ar vienu ciemošanos vispārējam priekšstatam visticamāk nepietiks. Tepat Čiekurkalnā (virzienā uz Ķīšezeru) pamatīga teritorija atvēlēta Rīgas pirmajai termoelektrocentrālei (TEC-1) - diviem milzīgi augstiem torņiem, logiem pašā augšā un dūmu mutuļiem, kas veļas no skursteņiem. Bet pati ēka - kā tāds smags klucis - tam visam pa vidu. Klāt, protams, netiek, jo viss nožogots, taču no ārpuses gan vērts pamielot acis. Bezgalīgs vadu ažūrs, visas elektrības štelles un vienkārši iespaidīgs skats - skaisti! Par nelaimi, galvaspilsētas industriālās vides mantojums tā īsti līdz galam nav novērtēts un daudziem šķiet nepievilcīgs. Visi meklē uzpucēto un glancēto Rīgu. Kamēr pašmāju ūdenstorņi ir teju unikāli, jo ko līdzīgu citās Eiropas pilsētās līdz šim nav nācies redzēt. To dēļ pat vērts sastādīt īpašu - ūdenstorņu - maršrutu. Sākot ar Āgenskalna ūdenstorni uz Alises ielas, pēc tam - Čiekurkalna ūdenstorni starp Gaujas ielu un 1. līniju un visbeidzot divi milzeņi pašā Matīsa ielas galā pie Matīsa kapiem. Jau no bērnības man vienmēr šķitis, ka tādā tornī būtu ļoti feini dzīvot. Mazliet jocīgi apartamenti, lodziņi ar aizkariem un... daudz ūdens! Nevajag ne sūkņus, ne elektrību, ne spiedienu - tas vienkārši tur ir un gāžas lejā! Ja braucot gar jūru, var skatīties bākas, tad Rīgā - ūdenstorņus... Un vēl jau var klāt paķert veco, pirms vairāk kā 100 gadiem celto sūkņu staciju pašā Maskavas ielas galā. Vēl viens lielisks industriālās Rīgas pieturpunkts.

Atgriežoties Čiekurkalna pusē, vērts aizbraukt līdz Varoņu ielas sākumam, kur pretī kādai krematorijas ēkai tieši uz stūra slejas milzīga un iespaidīga padomju laika māja. Pirms gadiem pieciem, sešiem aiz dzelzs durvīm tās pirmajā stāvā atradās melodijas plašu veikals. Kāpēc tieši šeit, Dievs vien zina, bet vinila plates varēja nopirkt par dažiem santīmiem. Ērmīgais iestādījums droši vien sen kā nobankrotējis. Tikmēr, ar degunu gaisā raugoties uz grandiozo namu, atliek vien izdvest brīnumpilnu Ohooo.... Nekā cita jau te nav - priedes un bezgalīgas balandu pļavas. Pilnīga nekuriene!
Bet, ja šīs puses apskatei esat nolēmuši atvēlēt mazliet vairāk laika un ir vēlme noķert gabaliņu paralēlās Rīgas, tad, sākot kaut vai no Čiekurkalna dzelzceļa pieturas, dodieties taisnā ceļā pa sliedēm līdz pašai Juglai un vēl tālāk, līdz Berģu kūdras laukiem. Tāds kārtīgs pārgājiens garām mazdārziņiem, drazām un kapsētām, laivu piestātnēm, pāri tiltiem un kanāliem. Vienvārdsakot - cauri mazliet jocīgai „miskastes Rīgai". Bet arī tajā ir baigais šarms... Līdzīgu var atrast, soļojot pa dzelzceļa sliedēm Bolderājas galā.
Tiem, kas tik tālu paspējuši Rīgu izložņāt, iesaku maršruta plānā iekļaut arī Kaķasēkļa dambi - mazu, puspamestu ieliņu tieši līdzās Rīgas tirdzniecības ostai, uz augšu no Andrejsalas. Vienā pusē sagūlušas simtgadīgas koka mājas, bet otrā - milzīgs balandu lauks tik tālu, cik acis rāda. Te gandrīz nekā nav! Ne tuvējo veikaliņu, ne aktīvas rosības. Dažas kocenes pamestas, dažas kāds apdzīvo, tai skaitā onkulis, kas aizrāvies ar spēkratu apgleznošanu. Īsta paradīze tiem, kas pavelkas uz visnetradicionālākajām Rīgas adresēm!

Tikpat skatāma ir Kundziņsala, kas slavena jau ar to vien, ka reiz šeit dzīvojis pats Ufo un Zeibots. Bet, ja nopietni, tad pa ceļam uz šejieni vislabāk braukt pa Tvaika ielu, kuras kreisajā pusē skatienam aizslīd fenomenālā „Provodņika" ēka, iespējams garākā visā pilsētā. Dzeltenais monstrs stiepjas teju puskilometra garumā! Tiesa, piekļūt tam pavisam klāt liedz dīķis, kas teritoriju atdala no Tvaika ielas, un arī otrā pusē vienīgais skatupunkts ir Kundziņsala, pāri Sarkandaugavas ūdeņiem. Bet skats tik un tā ir fantastisks! Krustu šķērsu var droši izvandīties arī pa pašu Kundziņsalu. Galu galā par leģendāro Rīgas nostūri izdots pat vesels fotogrāfiju albums.
Turpinot uz tās pašas nots, jāpiemin Sarkandaugavas rajons starp Duntes ielu un dzelzceļa sliedēm, kur pļiku pļeku pa vidu maisās visādas pussabrukušas, n-tās paaudzes pārdzīvojušas mājas un citi brīnumi. Šādu vietu piekritējiem ļoti patiks.
Visbeidzot vienmēr jau var iekāpt vilcienā un izraut cauri Rīgai no Siguldas līdz pašai Jūrmalai. Atšķirībā no Londonas vai daudzām citām lielpilsētām, kur stacijas atrodas krietni vien ārpus centra, Rīgai dzelzceļš iet tieši cauri un daļu šarma var noķert arī, raugoties pa vilciena logu.

Pusdienu pārtraukumā...

Viena no Rīgas mājīgākajām kafejnīcām ir Pieci Vilki (Stabu ielā 6). Kādreizējā Cocoloco vietā nu jau kādu laiciņu saimnieko Uno Vilks. Pats vienmēr uz vietas, arī sieva Ligita šiverē pa virtuvi, tāpēc stabilitātes ziņā šarmanto krodziņu droši var pielīdzināt Osīrisam - vieta ar garantiju, tā teikt. Ja kaut kas neapmierina, visu var uzreiz noskaidrot - pa tiešo, nevis ar samulsušu viesmīļu starpniecību. Pagrabiņa interjers palicis vēl no Cocoloco laikiem, ja nu vienīgi dažviet noklāta jauna krāsas kārta. Tā kā Ligitas aizgādībā ir Latvijas „vabolīšu" auto klubs un šautriņmetēji, bet pats Uno pazīstams kā kaislīgs vējabrālis, tad sanākušo gardēžu vidū bieži vien manāmi klubu biedri, Volkswagen busiņu stūrmaņi, hipiji, un, tā vien šķiet, ka Vilki adoptējuši arī Mārtiņu Freimani, kurš bez sava balzāmiņa neiztiek arī te. Tikmēr slavenā Frīža vārdā nosauktas pat brokastis - sagriezti kartupeļi, desa un olas (aptuveni2 Ls). Kārtīgs vecpuišu ēdiens! Porcija pamatīga, un klāt iesaku ņemt Yucatan mērcīti asumam. Starp citu, labākais karstais saldējums Rīgā jāmeklē tieši Piecos Vilkos.

Savukārt picērijā Piranija (Strēlnieku iela 11) cep labākās picas Rīgā. Tās saimnieks Eduards Zvejnieks kādu laiku dzīvojis un picas mākslu apguvis Itālijā, bet nu atvēris savu mazo templi tepat Rīgas klusajā centrā. Un paldies Dievam! Neticami garšīgi! Picu izmēri ir pamatīgi un vienu var notiesāt tikai divatā. Turklāt Edžus konsekventi atsakās dzērienu kartē iekļaut coca-colu. Tās vietā - pašmāju kvass. Piranija piedāvā arī dažādas zupas un gaļas ēdienus. Īpašs stūrītis ar mazākiem galdiņiem un spēļu klučiem atvēlēts bērniem.

Portretfoto: Jānis Saļms (www.art-mosphere.lv)

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: