Wiener Festwochen, 12. maijs – 18. jūnijs, 2017
Viens no vecākajiem un tradīcijām bagātākajiem Eiropas teātra un mūzikas festivāliem Wiener Festwochen šogad ir pilnībā apmetis kažoku uz otru pusi un pieslējies mūsdienu pasaules modīgākajam svētku veidotāju galam. Proti, tām kuratoru veidotajām programmām, kuru koncepts un intelektuāli nospriegotās taciņas ved no vienas festivāla vienības uz otru, kuru aktuālā diskursa spoguļošanās sacensībās ar citiem kuratoriem - ir pulka svarīgākas par katru apskatāmo vienību atsevišķi.
Sīvā konkurencē ar citiem 16 pretendentiem uzvarējušais Zalcburgā dzimušais un uzaugušais kurators Tomas Zierhofer-Kin, kā vēsta Austrijas laikraksts “Der Standard“, ir Vīnes kultūrpolitiķu atzīts par labāko esam, jo viņa projekts esot vērsts uz nākotnes publiku. Blakus Wiener Festwochen pamatskatītājam svētki šogad grib iekarot sev jaunus interesentus. Un līdz ar to ne tikai pati programma ir aktuāli diskursīvi formatizēta, bet arī veselas 16 programmas vienības ir pieejamas par baltu velti. Tā ka savā ziņā šogad var apmeklēt ar dārgajām biļetēm slaveno Wiener Festwochen arī nemaksājot pilnīgi neko. Turklāt spektrs ir gana plašs – sākot no perfomances “Haircuts by Children“, kas nosaukumā ietverto arī nozīmē – atļaut bērniem sev Vīnē nogriest matus, un beidzot ar Slavoja Žižeka lekciju “The Courage of Hopelesness.“
Wiener Festwochen programmas operas sadaļa šogad iesakāma pamatā dekonstruktīvā mūzikas teātra cienītājiem. Pajumti te radis tostarp arī vācu vizuālās mākslas viens no radikālākajiem protagonistiem Jonatans Mēze (Jonathan Meese), kurš pēc Baireitas festivālā nobrukušā “Parsifāla“ iestudējuma, Vīnē turpinās strādāt ar Riharda Vāgnera mūzikā iekodēto mitoloģiju. Bet jau sadarbībā ar citu komponistu Bernhardu Langu. Viņu kopā radītā izrāde “Mondparsifal Alpha 1- 8“, kas Wiener Festwochen piedzīvos pasaules pirmizrādi, katapultē Parsifalu tālas tālas nākotnes kādas revolūcijas gadā.
Šī gada Wiener Festwochen grib iesaistīt skatītāju interaktīvos projektos, dodot viņam pašam vārdu, vietu un telpu izteikties. Tā sakot, radīt darbu visiem kopā. Tā ka, ja interesējaties par
šveiciešu dokumentālista Milo Rau jaunāko darbu, un par viņa darbu interesēties gandrīz vienmēr ir vērts, tad esat gatavi interaktīvai diskusijai.
Milo Rau kopā ar Vīnes žurnālistu un blogeri Robert Misik veidotais vakars “Agora“ piedāvā skatītājiem, politiķiem un ekspertiem kopā diskutēt par mūsu laika tēmām.
Ja nu kādam gribas tomēr arī kaut ko skatīties, tad iesakāms doties uz britu aktiera Džuda Lova un holandiešu režisora Ivo van Hoves kopīgi Londonā veidoto izrādi, kas iedvesmojusies no Lukino Viskonti agrīnās filmas “Ossesione“ (“Apsēstība“), kuru itāļu kinoģēnijs uzņēma 1943. gadā, mēģinot ielūkoties idealizētas mīlestības gaistošajā dabā.
Cienījama programmas vienība ir arī britu vecmeistara Pītera Bruka jaunākā izrāde “Battlefield“. 92 otro gadu slieksni pārkāpušais un jau redzi zaudējušais mākslinieks turpina strādāt viedā teātra valodas vienkāršībā. Izrādi “Battlefield” Pīters Bruks veidojis kopā ar savu agrāko asistenti - franču dramaturģi Marie-Hélène Estienne, vēlreiz iedziļinoties senajā sanskritu epā “Mahabharata” - lielajā grāmatā, kurā atrodami, kā uzskata Pīters Bruks, visi mūsu dzīves jautājumi.
Astoņdesmitajos gados Pīters Bruks, pārradot šo grāmatu teātra valodā, bija izveidojis deviņu stundu garu norisi, vienus no visu laiku iespaidīgākajiem un garīgi dziļākajiem meklējumiem teātra praksē.
Savā jaunākajā izrādē režisors ir atteicies no fascinējošā krāšņuma, kādā bija veidota viņa izrāde pirms 30 gadiem, kad tā atklāja Aviņonas festivālu un pēc tam četrus gadus ceļoja pa visu pasauli. Pīteram Brukam vairs nav vajadzīgas milzīgās materiālās ivestīcijas, pat ne vairs 250 tonnas smilšu un 140 tonnas mālu, tagad viņam pietiek vienkārši ar cilvēkiem uz skatuves. No 3000 gadus senā epa Pīters Bruks ir izvēlējies tikai vienu nodaļu, nodarbinot sevi un skatītāju ar jautājumu – kā no piedzīvotām kara šausmām ir iespējams izlobīt jēgu?
Šiem jautājumiem līdzās Wiener Festwochen piedāvā arī pavisam citas dabas pārdomas. Vakars zem nosaukuma “All the Sex I’ve Ever Had“ sola pieskarties tēmai, kas Rietumu sabiedrībā joprojām ir tabu zona – sekss vecumdienās. Seši seniori - ne aktieri, bet Vīnē atrasti vienkārši cilvēki - dalīsies savā pieredzē un piedzīvotajā. Skatītāju gaida autentiski dzīves stāsti, sākot no pirmās iemīlēšanās, vētrainiem sānsoļiem, negribētas grūtniecības un beidzot ar seksuālu parorientēšanos. Kā uzsver pats festivāls, šis neparastais vakars esot piedzīvojis jau pilnībā izprādotus teātra namus Bernē, Singapūrā, Glāzgovā un Toronto, kur tas ik reizi veidots no jauna ar attiecīgās pilsētas iedzīvotājiem.
Ja nu tas nav īsti tas, kādēļ liktos vērts ceļot uz Wiener Festwochen, tad jāpasaka, ka šī nu ir viena no iespējām sastapties ar itāļu metafiziskā teātra meistara, suģestīvā vizionāra Romeo Castellucci jaunāko darbu “Democracy in America“.Ta iedvesmas avots ir franču filozofa Alexis de Tocqueville 1835. gadā sarakstītais traktāts “Demokrātija Amerikā”, kas tiek uzlūkots kā pagrieziena punkts Eiropas domāšanas vēsturē attiecībā uz valsts jautājumiem.
Programma: www.wienerfestwochen.at
Attēls: All the Sex I’ve Ever. Foto. Lucia Eggenhoffer
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.