Starptautiskais Čehova vārdā nosauktais teātra festivāls, 13. maijs – 17. jūlijs, 2015
Par spīti Krievijas teātros uzsāktajai tīrīšanas kampaņai, šaurpierīgajiem ierēdņiem iestājoties pret ārzemju teātra izteiksmes līdzekļu kaitīgajiem uzslāņojumiem pašmāju produkcijās, Antona Čehova vārdā nosauktais starptautiskais teātra festivāls tomēr Maskavā turpina notikt. Gandrīz divu mēnešu garumā iepazīstinot gan ar kvalitatīviem iestudējumiem ārvalstu teātros, gan vēršot uzmanību uz ievērības vērtākajiem ārzemju režisoru iestudējumiem Krievijā. To vidū atrodas arī lietuviešu režisora Rima Tuminas Maskavas Vahtangova vārdā nosauktajā teātrī iestudētais Aleksandra Puškina romāns “Jevgeņijs Oņegins”, kuru vēl pirms mēneša Prohorova vārdā nosauktā pagātnes mantojuma komisija bija ierindojusi “klasikas izkropļojumu sarakstos”, izplatot šo paziņojumu caur Krievijas Valsts ziņu dienesta TASS paziņojumu. Krievija – paradoksu zeme. Bet Tuminas “Oņegina” interpretāciju ir vērts nepalaist garām, kas zina, cik ilgi tā vēl turēsies teātra repertuārā.
Savukārt ārzemju programmā ir vērts nepalaist garām Lika Bondī Parīzes “Odeona” teātrī iestudētos “Neīstos noslēpumus”.
Ja šveiciešu režisoru Liku Bondī kāds nodēvē par psiholoģiskā teātra meistaru, viņš vienmēr uzmanīgi izlabo. Viņa teātris neesot psiholoģisks, viņu interesējot cilvēka dvēseles. Savas mākslas teritoriju Liks Bondī dēvē par dvēseļu morfoloģiju un vislabprātāk strādā ar lielajiem aktieriem, kuriem ir pa spēkam kaut ko tādu atklāt un parādīt. Liks Bondī ir fenomenāli iemīļots aktieru vidū un viņa uzaicinājumam atsaucas visi mūsdienu pasaules meistari. Šoreiz tas ir izcils aktieru ansamblis, kas pulcēts ap Izabellu Ipēru, ar kuru kopā viņi ļaus mūsdienu cilvēkam sadzirdēt astoņpadsmitā gadsimta franču dramaturga Pjēra Marivo spalvas radīto rokoko valodas mūziku un tās pasauli. Un šajā pasaulē viss ir valodas jautājums.
Savukārt spēja ļaut dziļi sadzirdēt cita laikmeta valodas formu un tajā ieslēgto saturu, ko šodien vairs neprot gandrīz vairs neviens režisors, ir Lika Bondī īpašais spēks. Viņa režijas māksla neuzrādās ārējos inscenējuma efektos, bet smalkās cilvēku atklāsmēs, runājot vienam ar otru, lai cik neierasta mūsdienu cilvēka mēlei un ausīm šī valoda arī nebūtu. „Neīsto noslēpumu” lielais jautājums skan - kādas stratēģijas cilvēkam lietot, lai pārvarētu naudas radītu reālu bezdibeni.
Uzmanības vērta ir britu performeru un animatoru apvienības „1927” veidotā izrāde “Golem”. Brīnišķīgs melnais humors, ar asprātību apveltīta iztēle un dzīvi apliecinoša vitalitāte visbaisākajos apstākļos ir katapultējusi šīs radošās grupas darbus uz Eiropas vislabāko namu skatuvēm. Šie mākslinieki sevi nodēvējuši par „1927” , uzturot atmiņā robežšķirtnes gadu, kad tapa pirmā pilnmetrāžas skaņu filma „The Jazz Singer”, bet cilvēki skeptiski šūpoja vien galvas, nespējot noticēt, ka šis tehniski revolucionārais jaunievedums spētu jelkad izspiest kaut ko tik grandiozi pārliecinošu kā mēmais kino. “1927” nolēma ne mazāk, kā apturēt laiku un palikt klavieru pavadīto filmu pasaulē. Savu izvēlēto ceļu viņi nosauca par dzīvo zīmēto filmu kabarē, un viņu uzvedumi ir gara radinieki kinorežsioru Tima Bērtona un Deivida Linča iracionālajām, melnā humora apdzīvotajām pasaulēm.
Savā jaunākajā darbā „1927” ir ieinteresējies par Prāgas leģendu un Gustava Meirinka 1915. gadā sarakstīto romānu „Golems”, pēc kuru motīviem ir tapušas arī trīs Paula Vegenera mēmās filmas – „Golems”(1915), „Golems un dejotāja”(1917), „Golems, kā viņš nāca pasaulē”(1920), kurās galveno lomu atveidoja viņš pats.
Taču braucot uz Maskavu, protams, ir vērts apskatīties to, ko nevar redzēt nevienā citā Eiropas pilsētā. Un, iespējams, arī pašā Maskavā drīz vairs nevarēs redzēt. Proti, to, kas notiek Krievijas teātra psiholoģiskajai aktierskolai nonākot radošā saspēlē ar Eiropas režijas teātri – atšķirīgu Francijas, Lietuvas, Latvijas, Lielbritānijas, Grieķijas un Vācijas režisoru mākslinieciskajiem rokrastiem un pasaules izjutām.
Foto: Vladimir Vyatkin




