SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Adi cilts mīt skaistā neskartas dabas apvidū, kurā brīvi sastopamas vairāk kā 500 orhideju šķirnes. Šeit ir mājvieta ziloņiem, tīģeriem, leopardiem, lāčiem, sarkanajām pandām. 100 000 Adi ļaužu ir viena no 25 svarīgākām Adivasi ciltīm Arnuchal Pradesh reģionā. Siang ielejas siltais un mitrais klimats, ražīgā augsne un bagātīgie medību resursi ļāvuši Adi ļaudīm veiksmīgi izdzīvot. Tulkojumā Adi nozīmē „kalnu cilvēki".

Adi pamatuzturu veido rīsi, dažādi graudaugi, zvēru, putnu gaļa, savvaļas augi un dārzeņi, bet īpašā cieņā ir vāveres un dažādi grauzēji, vislielākais kārums - žurkas. Aran festivāla laikā martā tiek pagatavota specifiska kūka, kuras pamatā ir milti un dažādas gaļas gabaliņi - putni, zivis, grauzēji ar visiem nagiem un astēm. To ietin palmu lapās un cep ugunī. Lai arī garša esot ciešama, toties smaka esot kaut kas starp tualeti un nāvi! Šādu sižetu iespējams noskatīties zemāk minētajā saitē Bruce Parry BBC raidījumā „Going Tribal" par Adi cilti.
www.youtube.com/watch?v=OtllSVI4TkY

Adi kopienā pastāv daudzsievība. Reliģijas ziņā Adi ir animisti. Animisms (latīņu: anima - dvēsele) ir seno tautu priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, ka pat nedzīvas lietas spēj just un domāt. Viņu galvenais dievs ir Dionyi-Polo (tulkojumā Saule-Mēness). Katrā ciemā ir šamanis, kuru dēvē par Miri. Adi tic, ka pastāv divas slimības - dabiskās un pārdabiskās. Šamanis lūkojas lapās vai ziedotas vistas aknās, un tādējādi nosaka slimnieka slimības veidu. Adi uzskata, ka ir ļoti viegli aizvainot garus, tāpēc tiem jāpielabinās un jāizpatīk ar dažādu rituālu un ziedojumu palīdzību, lai gari neuzsūtītu dažādas kaites. Galvenie Adi festivāli ir Aran - martā, Solung Etor - maijā, Mopin - aprīlī un Solung - septembrī.

Festivālu laikā vīri uz vairākām dienām dodas mežā medībās, pirms tam atveicot dažādus rituālus garu nomierināšanai, piedāvājot gariem alu. Tikai tad var sākties medības. Pēc medībām sākas ceremonijas - mituna ziedošana. Mitunu aiz galvas pakar speciāli izveidotā konstrukcijā - karātavās. Pēc tam mituna gaļa tiek proporcionāli izdalīta visiem ciema iedzīvotājiem, nekas netiek izmests ārā. Ziedojumi tiek veikti par godu gariem, lai tie nodrošina labu lauksaimniecības gadu, dod daudz cūkas, vistas, lopus un vispārēju pārticību. Lai gan mūsdienās ir jūtama spēcīga Budisma un Kristietības ietekme šajā reģionā, bet neskatoties uz to, Arnuchal Pradesh paliek ļoti spēcīgas senās tradīcijas un reliģiskie uzskati.

Bēru tradīcijas Arnuchal Pradesh ir dažādas - atkarībā no ticības. Ja cilvēki ir pievērsušies budismam - pēc nāves ķermeni atstāj mežā, lai to apēd savvaļas putni un zvēri. Animisti ķermeni apglabā zemē, bet virs tās no bambusa uzbūvē speciālu konstrukciju par godu aizgājējam. Savukārt visīpatnējākās tradīcijas bija kaimiņreģionā Nagaland, kur senākos laikos Naga cilvēki aizgājējus ietina bambusa paklājā un iekāra līķi speciālā vietā nostāk no ciema - tādā kā kapsētā. Tur, protams, dikti smirdēja, apkārt uzturējās daudz suņu, dzīvnieku. Miesa pamazām sadalījās, iztecēja caur sietu, beigās atlikušos kaulus apglabāja zemē. Arnuchal Pradesh galvenais ārsts ir šamanis, bet ja neizdodas cilvēku glābt, un gadījumā, ja tas nomirst ārpus ciema teritorijas, to nedrīkst ienest atpakaļ ciema teritorijā.

27.aprīlis. Pēc ciemošanās Ziro ciemā mēs dodamies uz Daporijo. Nobraucam 320km, kas prasa apmēram 14 stundas. Šajā pārbraucienā man rodas tā retā iespēja redzēt kā zied bambuss. Bambuss zied 12. savā dzīves gadā. Pēc ziedēšanas tas savu dzīvi ir beidzis. Savā ceļošanas pieredzē nekad nebiju redzējusi šo skatu, jo cilvēki nepieļauj, ka bambuss sāk ziedēt, tos izcērtot. Kāpēc? Vietās, kur bambuss ziedējis lielā ātrumā iemitinās žurkas.

Gada vai divu laikā var savairoties tik daudz žurku, ka tās var izpostīt visus rīsa laukus un var izraisīt badu. Nagaland avīzē uzgāju rakstu par vietu, kur sākusies bambusa ziedēšana - tā ir valsts līmeņa problēmas situācija. Vēl pirmo reizi redzu savvaļas banānus, kas no skata ir līdzīgi tiem kādus mēs pazīstam, taču iekšā tiem ir tikai sēklas. Savvaļas banāni nav ēdami, bet to gigantiskās lapas labi noder saimniecībā un māju būvniecībā.

Pa ceļam uz Daporijo mēs tiekamies ar Hill Miri cilts cilvēkiem. Pretēji kaimiņos mītošajiem Apatani cilvēkiem, Hill Miri nodarbojas ar lauksaimniecību džungļos un kalnu nogāzēs. Vizuāli šīs cilts cilvēki ne ar ko īpaši neatšķiras. Vizuāli viņus pat grūti atšķirt no Nishi.

Daba ir ļoti atšķirīga, un ainavas mainās ik pēc pāris kilometriem. Lai arī brauciens ilgst 14 stundas (ieskaitot apstāšanos nofotografēt ainavas un tikties ar cilvēkiem), tas nav apnicīgs un nogurdinošs, jo ik pēc līkuma sagaida arvien jauni dabas skati. Šādu skaistumu neizdodas redzēt bieži! Mēs jūtamies kā „joy-stick" džipā, mētājoties no vienas puses uz otru - ceļš ir ārkārtīgi līkumots, un mūsu šoferis Dilips meistarīgi pat krietni lielā ātrumā (vietām pat 60 km/h) traucas uz Daporijo galamērķi.

Ceļš ir ārkārtīgi šaurs. Ja pretī brauc vieglā mašīna, izmainīties var itin labi, taču, ja kāds lielāks armijas spēkrats, ir jāapstājas un uzmanīgi jāizmainās. Pārsvarā pirms katra līkuma ir jāsignalizē, lai dotu par sevi ziņu, jo saskrieties ar pretimnākošo automašīnu ir elementāri. Mums tas pāris reizes gandrīz arī izdodas, taču Dilipa meistarība ņem virsroku. Cilvēkiem, kam ir bail no augstām kraujām, es neiesaku te braukt. Vakarā Dilips ir pilnīgi bez spēka, saguris, bet nemainīgi laipns, smaidošs un mirdzošām acīm. Profesionālis un fantastisks cilvēks!

Daudzās vietās šķērsojam britu laikos būvētus skaistus tiltus, kas nokarājas pāri līkločos plūstošām zaļganu toņu upēm. Visas mājas atrodas ļoti stāvu krauju malās mākoņu līmenī. Cilvēki te dzīvo drīzāk kā putni ligzdās, nevis kā mājas. Es pie sevis prātoju, kā gan vecākiem nav bail, ka viņu mazie bērni nenokrīt no terases lejā kraujā, bet šeit tādu problēmu un bažu neesot. Vienīgās briesmas ir spēcīgās lietavas, kas izskalo ceļu, tad māja var sagāzties vai pavisam noslīdēt lejā no kraujas.

Pa ceļam mūs sāk mākt izsalkums, bet te nav nevienas pašas ēstuves. Ceļā pavadītas jau aptuveni 10 stundas, no rīta agri izbraucām no viesnīcas un palikām bez brokastīm. Vēders neganti rūc, meklējam ko ēdamu vietējā tirgū kādā mazā miestiņā. Te, šķiet, rietumu cilvēki nekad nav bijuši, jo visi mūs pamatīgi nopēta. Tirgū pieliecos un fotografēju kādu sieviņu, tikmēr ap mani jau sarindojas ap 10 cilvēkiem, un es jūtu, kā pa maniem matiem čubinās daudzas rociņas. Viņiem interesē mani blondie mati. Kevins saka, ka šiem cilvēkiem es esot totāla eksotika.

Tirgū atrodam tikai mums neatpazīstamus dārzeņus, augļus, un nav nekā mums pieņemama, nav pat banānu. Mēs paliekam badā. Es iegādājos pašus stiprākos Indijā piparus, tos tikai nedaudz ieelpojot jau jāšķauda. Es šķaudu, viebjos, bet vietējie par mani gardi ķiķina. Netālu no tirgus ieraugu vīru ar amizantu saru veidojumu uz muguras. Pēc cepures atpazīstu, ka vīrs ir no Adi cilts - Galong. Tā kā Kevins nav tuvumā, es mēģinu atrast kādu, kas varētu man tulkot, jo ļoti gribas aprunāties ar vīru. Žigli man apkārt izveidojas pulks ap 20 cilvēkiem - viens no tiem spēj tulkot. Es jautāju, vai tas ir kā aizsargs, kā lietussargs vīram uz muguras. Tā arī ir! Es ko līdzīgu redzēju Ķīnā Yangshuo Cormorant Fishing zvejniekiem.

Tuvojas vakars, mums vēl tāls ceļš priekšā, tai skaitā ceram vēl pirms krēslas apciemot kādu Adi ciematu.
Mēs apciemojam Kevina draugus kādā palielā ciemā. Esam šokā par māju izmēru, tās ir vienkārši gigantiskas un ļoti atšķiras no Nishi un Apatani mājokļiem. Iedzīvotāju skaits vienā mājā ir krietni mazāks, nodomāju, ka ir daudz jaukāk piedzimt Adi ciltī un baudīt ērtāku dzīvi. Nemainīgi gan ir dūmi! Kad Adi ciemā kāds nodomā būvēt māju, tas apmēram trīs mēnešus vāc džungļos bambusu, kokus un lapas - sagatavo būvniecības materiālus. Kad pienāk laiks pašai būvniecībai, talkā nāk viss ciems un ap 60 vīru rosās pie vienas ēkas. Tad darbs norit ļoti raiti, katrs zina, kas un kā jādara, neesot nekādas nesaprašanās. Mājas saimnieks neko par darbu nemaksā, tik pabaro un galdā liek gana daudz rīsu alus!

Tā dažu dienu laikā top māja, kas kalpos daudzus gadus, ik pēc 5 gadiem gan jānomaina jumts. Adi mājās virtuve ir daudz lielāka, griesti augstāki, līdz ar to dūmi ne tik ļoti kož acīs. Te viennozīmīgi ir labāka dzīvošana kā citu cilšu mājās. Adi cilts esot visattīstītākā un progresīvākā, bagātākā no visām Arnuchal Pradesh ciltīm. Katrā apvidū izmanto dabīgos materiālus, kas sastopami konkrētā vidē. Šim ciematam blakus džungļos aug retāk sastopamas palmas ar vēdekļveidīgām lapām, no kurām tad arī tiek veidots jumts. Tāpat kā pārējās ciltīs, Adi glabā rīsus speciālos rīsu namiņos, kas tiek būvēti drošā attālumā no dzīvojamām mājām.

Rīsu māju biežie viesi, žurkas, nav īpaši mīļi gaidīti, tāpēc tiek veikti dažādi pasākumi, kā pasargāt rīsu krājumus. Tiek izveidoti dažādu konstrukciju atjautīgi risinājumi, piemēram, koka apļi ap stabiem vai metāla kārbas. Rīsi ir visdārgākais, kas pieder šiem ļaudīm. Sūri, grūti audzētie rīsi ir pamatēdiens, un bez tā praktiski nebūtu iespējams pabarot ģimeni.

Mēs sastopam jauniešus, kas spēlē novusu. Tā Arnuchal Pradesh šķiet vispopulārākā spēle. Kevins paskaidro, kā varot noteikt vai cilvēks ir slinks. Tas, kurš labāk spēlē novusu, tas esot vislielākais sliņķis, jo maz strādājot, daudz laika pavada pie spēļu galda.
Uz ceļa pamanu kādu ar Indiju kopīgu iezīmi - smagās automašīnas ir tāpat izdekorētas kā citos Indijas reģionos. Jā, un arī bērni tikpat amizanti un dzīvespriecīgi!

Pa gabalu mazie miesti izskatās kā no pasakas. Vakaros var redzēt, kā caur palmu jumtu spraucas dūmi. Skats ir sirreāls! Dzīve te norit mierīgā gaisotnē, nekādas steigas, te ir ļoti labi ciemoties pēc mūsu ierastās trauksmainās un stresa pilnās dzīves Latvijā. Visi smaida, draudzīgi uzņem.

Šajā reģionā nekur nav speciālu, tūristiem orientētu, suvenīru veikalu, kur iegādāties kādas piemiņas lietas, kas raksturīgas katrai ciltij. Tā kā mana tradīcija ir pārvest mājās etniskas lietas no katras cilts, kuru es apciemoju - tekstila izstrādājumus, koka vai metāla priekšmetus, pinumus, rotaslietas, sadzīves priekšmetus, tad es lūdzu Kevinam tās priekš manis uzmeklēt pie cilvēkiem mājas, lūgt tās man pārdot, lai vai cik tas maksātu. Kādā mājā mums izdodas nopirkt kāroto pīto mugursomu no saimnieka, kas to bija darinājis savām vajadzībām. Tā ir jauna pīta soma, vēl nelietota, bet jau ar ļoti spēcīgu dūmu smaržu. Šī smarža ir neatņemama sastāvdaļa!

Tāpat pārvedu mājās īstu mačeti, kas tapusi no smagās automašīnas detaļas. Tirgū uzmeklējam kalēju. Man tiek liktas priekšā daudzas mačetes - īsākas, garākas... Es izvēlos vienu, bet Kevins piebilst, ka tā esot nedaudz līka. Tā nu meistars sola to pielabot - tiek darbinātas plēšas, mačete karsēta ugunī, tad atkal dzesēta ūdenī un kaltā. Beigās tais piestiprina kātu. Turpat tirgū es nopērku pītu maksti - nu man ir tieši tāda pati mačete kā ikvienam Arnuchal Pradesh vīram. Man gan nav nodoma mājas dārzā ar to ravēt, bet gan paglabāt kā unikālu suvenīru un rādīt to draugiem.

Apbraukājam daudz mazus Adi ciematus, bet paviesojamies arī pēc iedzīvotāju skaita ļoti lielā ciematā, kurā dzīvo aptuveni 1800 iedzīvotāju. Šeit pārsvarā mīt valdības posteņos strādājošie, par ko liecina arī automašīna gandrīz pie katras mājas. Šo cilvēku namu celtniecībā jau tiek pielietots arī betons, bet nemainīga paliek manis iepriekš aprakstītā tualešu sistēma ar cūku līdzdalību. Pēc tam cūkas gan pašas tiek apēstas, it sevišķā cieņā tieši šīs tualetes cūkas.
Modernākās mājas būvētas uz betona stabiem, ar pamatīgām konstrukcijām, betonētu pavarda vietu. Nemainīgi tiek plaši pielietots bambuss kā unikāls, stiprs un izturīgs būvmateriāls. Bambusu saskalda ar mačeti, tad to pārplēš, no iekšpuses nolīdzina, un tas ir gatavs kalpot gan kā grīda, gan kā sienas paneļi.

Vienā no Adi ciemiem ir saglabājies vecais apmēram 250 pēdu garais bambusa tilts. Tas veidots no trosēm un bambusa. Laika gaitā tas ir ļoti nolietots un vairs netiek izmantots, blakus jau ir uzbūvēts jauns metāla tilts. Katrā ziņā mani nomoka ziņkārība un es pa to eju - uzmanīgi, lēnītēm, uz priekšu var tikt! Upē pamanu zvejniekus, kas nav no vietējās cilts. Tie pērkot no ciemata ļaudīm tādu kā atļauju makšķerēšanai.

Adi bērni ir bezrūpīgi un jautri, visu laiku rotaļājas un smejas. Manuprāt, vide, kurā viņi aug, rada patiesi harmonisku un jauku bērnību. Viņi nav izlutināti un viņiem nav klasiskas rotaļlietas, varbūt tieši tāpēc viņi ir iemācījušies rast prieku komunicējot savā starpā, ejot rotaļās. Viņiem nav pilnīgi nekā, ko mēs esam pieraduši redzēt rietumnieku bērnu istabās, kurās nav pat kāju kur spert no milzīgā mantu daudzuma.

Kādam zēnam es mācu fotografēt un filmēt. Puikam šī nodarbe iet pie sirds, viņš lepni uzņem vienu kadru pēc otra, lai arī knapi var noturēt rociņās smago kameru. Viņš dienās noteikti kļūs par slavenu Adi fotogrāfu. Pastaigājamies pa ciemu, puika ik pa laikam grib man no rokām izvilināt kameru, Kevins viņam palūdz tā nedarīt - zēns klausa bez ierunām. Jā, to var pamanīt katrā ciemā - bērni te nav izlutināti. Koka ritenis ir galvenā atrakcija, tas gan ik pa laikam izjūk pa detaļām, mazie to žigli samontē un atkal traucas lejā pa grubuļaino pakalnu.

Atkal jāatzīst mums rietumniekiem nesaprast to, kā vecāki var neuztraukties, ka mazais nenoripo par tālu no kraujas, ka nesavaino kājeles gar koka riteņiem, jo braucamrīku konstrukcija patiešām nav droša. Bet... nekāda stresa!

Adi un citu kalnu cilšu cilvēku higiēna ir mums ne gluži pieņemama. Vecākie cilvēki mazgājas ārkārtīgi reti, ja blakus ir kāda ūdens tilpne, upe, ezers, tad viņi iet mazgāties uz turieni. Zobus netīra. Jaunākās paaudzes cilvēki gan ir tīrīgāki - tie mazgājas „vannas istabās", kas izveidotas ārpus mājas - pagalmā. Ar lupatām izveidojot tādu kā žogu, mazgāšanās notiek ar plastmasas spaiņu un toveru palīdzību. Tādas lietas kā duša vai vanna nav te manītas, un, nez vai, kas tik drīz mainīsies. Tajās dienās kad ārā spīd saule, viss ciems pārvēršas par krāsainu paklāju - visi steidz mazgāt veļu un to izžaut saulītē. Tad beidzot var iegūt svaigas, smaržīgas drēbes kā labas pārmaiņas pēc dūmu piesūkušajām drēbēm.

Esam pavadījuši nedēļu Arnuchal Pradesh! Laiks doties uz Nagaland. Pēc Daporijo, caurbraucot Along, dodamies uz Pasighat, kur plānots ar prāmi šķērsot upi, lai nokļūtu Assam reģiona pilsētā Jorhat, no kurienes mērosim tālāko ceļu uz Nagaland. Ceļa malās atkal vērojam Orissa ļaudis, kas strādā ceļu būves labā. Kā arī tos, kas strādā uz prāmjiem, tiem gan jāsamierinās ar to, ka drīzumā tie paliks bez darba, vai būs spiesti pārcelties uz citiem upes posmiem, jo šobrīd noris lieli tiltu celtniecības projekti, kas aizstās līdzšinējo prāmju transportu. Vērienīgajos darbos gan tiek maksimāli izmantots cilvēku roku darbs, minimāli - tehnika.

Dažkārt ceļš no viena punkta līdz nākamajam, kur ir pieejams prāmis pāri upei, var prasīt pat 5 dienas. Viss brauciens pakārtojas tam, kurā vietā noteiktajā apvidū varēs tikt uz šīs „koka tupeles". Arī pati upes šķērsošana lietus sezonā var prasīt stundu, taču sausajā periodā - vairākas stundas vai pat dienu, jo prāmji mēdz uzsēsties uz sēkļiem. Kevins mums stāsta gadījumus no savas pieredzes, kad viņš ir ceļojis ar viesiem līdz pat 5 dienām, bet tad uz ceļa ir milzīgi nogruvumi un tālāk izbraukt nav iespējams, jo ceļa remonts var ieilgt nedēļām. Tad neatliekot nekas cits kā griezties atpakaļ un tā arī neizbraukt vēlamo maršrutu.

Vai arī otra situācija - prāmis uzsēžas uz sēkļa uz veselu dienu, un viesi nokavē lidmašīnu Jorhat. Šajā reģionā patiešām var rasties negaidīti pavērsieni. Mums veicas! Vēl runājot par transportu, jāmin, ka Purvi aģentūra mums tik tiešām sagādājusi to pašu labāko. Indiešiem populārs auto ir Maruti firmas džips, bet mums tiek piedāvāts augstākās klases indiešu braucamais Mahindra. Nagaland festivāla laikā tikai augstākās pakāpes valdības vīrus manījām Mahindra džipos. To var attiecināt arī uz naktsmītnes izvēli, kas nebūt nenozīmē atbilstību rietumu standarta komfortam, taču tās bija labākās, kas konkrētajā vietā ir iespējams.
Prāmi var nākties gaidīt veselu dienu, kamēr pietiekošā skaitā sapulcējas pasažieri un automašīnas. Mums veicas un pēc 15 minūtēm jau dodamies ceļā. Taču sākas spēcīgs vējš un vētra, mūsu prāmi neganti šūpo viļņos, auto riteņi tiek nostiprināti ar koka klučiem, bet Dilipa sejas vaibsti liecina, ka šī nav ierasta situācija - viņā manāms satraukums.

Pretī peldošais prāmis, uz kura ir vismaz 100 cilvēku, piestāj krastā pārlaist vētru. Savukārt mēs skaitliski esam mazākumā, jo ceļojam ar valsts prāmi, un tam ir jāiet pēc konkrēta grafika, nevis, kad savākušies pietiekoši daudz pasažieru. Tāpēc turpinām peldēt, bet kādā mirklī tomēr uzsēžamies uz sēkļa. Vīri, izmantojot garas kārtis, mēģina dabūt prāmi nost no sēkļa. Tas izdodas jau pēc stundas, un esam veiksmīgi nokļuvuši krastā.
Pirms došanās ceļā, nolemju izmantot labierīcības, kas ir izvietotas telpā turpat blakus virtuvei. Burtiskā nozīmē iekāpju kādu pusmetru zemākajā minitelpā, ceļoties kājās gan pamatīgi atsitu galvu, jo telpa kopumā ir tik kādu metru augsta. Nelielā šokā, bet laimīga, varu mēģināt izkļūt laukā.

Jorhat nakšņojam Purvi aģentūrai piederošā viesu namā, kas vienlaikus ir arī blakus esošo tējas plantāciju īpašnieka nams. Mums tiek nodrošināta karaliska uzņemšana, klasiskās Assam mūzikas un deju koncerts, gardas vakariņas, ieskaitot tējas lapiņas ceptas mīklā, nacionālā Assam virtuve, elegantas naktsmājās. Jūtamies nedaudz kā britu kolonizatori. Negaidīti esam nokļuvuši komforta saliņā! Patīkamas pārmaiņas, jo rīt atkal dosimies ārpus civilizācijas uz Nagaland. Tā, ar punu galvā, nelielu izbīli no vētras, esmu veiksmīgi beigusi ceļojumu pa šamaņu valstību - Arnuchal Pradesh. Ceru, jums radās vēlme turp doties!

Visas bildes:
picasaweb.google.com/mazins1

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.