SAŅEM JAUNUMUS

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Pēc nedēļu ilgās ceļošanas Arnuchal Pradesh reģionā, esam ceļā uz kaimiņreģionu - Nagaland, kas robežojas ar Assam un Manipur reģioniem Indijā, un Mjanmu. Nagaland galvaspilsēta ir Kohima, bet mūsu mērķis ir Moatsu festivāls Mokokchung pilsētā, kurā uz trīs dienu svinībām pulcējas viena no Naga ciltīm - Ao. Naga cilts ļaudīm šis festivāls ir prieka un atelpas brīdis pēc drudžaina darba posma - lauku apkopšanas, koku dedzināšanas un sēšanas darbiem. Ir iztīrītas akas, būvētas jaunas ēkas un atjaunotas vecās.
Šī būs lieliska iespēja vienotā dinamiskā ilustrācijā iepazīt Naga ļaudis. Un, kā vēlāk izrādīsies, neskaitāmi manis pirms tam lasīti citāti par šiem ļaudīm iedzīvināsies patiesās atskārsmēs un emocijās.

Naga ļaudīs ir kāda īpaša spēka, pašpaļāvības, brīvības un neatkarības dvesma. Tajā pat laikā līdz pat mūsdienām tie spējuši saglabāt nesaraujamu uzticību savai zemei, ciltij un ģimenei. Tādu pat sirds siltumu pret draugu kā spēku, kādu iemieso viņu kara bungas, arī sīkstumu cīņā pret ienaidnieku. Fenomenāla ir šo cilvēku iedzimtā nekļūdīgā krāsu un dizaina izjūta, piesātinātā dejas un mūzikas izteiksme, kā arī nekad neizsīkstošs humors.

Naga lielākās ciltis var iedalīt trīs daļās: ziemeļu grupa - Tangsa, Noche, Tutsa, Wancho; centrālā grupa - Lower Konyak, Upper Konyak, Phom, Chang, Khiamniungan, Yimchunger, Sangtam, Lainong, Macham, Haime, Ponyo, Gongvan; dienvidu grupa - Sema, Ao, Lhota, Rengma, Pochuri, Chakhesang, Angami, Zeliangrong, Mao, Maram, Thangal, Tangkhul, Maring.

Vārdu „Naga" šiem kalnu iedzīvotājiem patiesībā piešķīruši līdzenumu iemītnieki. Tas varētu būt cēlies no birmiešu vārda na-ka - „cilvēki ar caurdurtām ausu ļipiņām", vai assamu „noga", kas nozīmē „kails". Sanskrita literatūrā, piemēram, vēdās un eposā „Mahābhārata" minēti ļaudis „ar zeltainu ādas krāsu", saukti „kirātas", kas klejojuši sub-Himalaju reģionā. Tomēr vārds „kirātas" attiecas uz visām ne arjanu, indo-mongoloīdās rases tautām, un nav skaidri zināms, vai tas ietvēris arī Nagas. Nagas pieder pie mongoloīdiem, kas sastopami ļoti plašā teritorija, ieskaitot Ķīnu, Arktiku un Amazones reģionu.

Nagas aizsāka savu izplatību Dienvidaustrumāzijā pirms apmēram 12000 gadiem un, iespējams, nāca no Ziemeļķīnas, laika gaitā asimilējot australoīdiem un negroīdiem raksturīgās iezīmes. Tās vērojamas dažādos Naga kultūras aspektos - darbarīku veidos, megalītiskās akmens būvēs un ticībā, ka galva ir cilvēka dvēsele mājoklis. Atsevišķos gadījumos šiem ļaudīm raksturīgas arī tipiskas ārējās iezīmēs, piemēram, sīksprogaini mati. Kultūras un sociālās paralēles vērojamas arī starp Nagas, Indonēzijas un Okeānijas kopienām. Kopumā pastāv vairāk nekā 30 atšķirīgas Naga tonālās valodas. Dažādu šo valodu lietotāji nereti viens otru pat nesaprot, taču tās visas pieder pie sino-tibetiešu valodu saimes tibetiešu-birmiešu apakšgrupas.

Mēs dodamies no Assam reģiona Jorhat pilsētas uz Mokokchung pilsētu pa stāviem serpentīna ceļiem aptuveni 1000 m augstumā virs jūras līmeņa. Nemainīga ainavas sastāvdaļa ir zem ceļa līmeņa līgani peldošie mākoņi. Tādus baltus un pūkainus tos gaiņā vējš, un tos fotografējot, ik minūtes iespējams „noķert" jau pavisam citu skatu. Ik pēc pāris kilometriem ainava mainās - meži, džungļi, ananāsu dārzi, par lauksaimniecībai noderīgu zemi pārvērsti izcirsti džungļi, dārzeņu plantācijas vai rīsu pakalni... Dažviet vēl kūp dūmi tikko izcirstos meža laukumos.

Tā kā Naga cilvēki vēsturiski apmetušies pašās kalnu virsotnēs, veidojot ciemus pašā augstākajā kalna spicē, tad lauksaimniecībai atvēlētā zeme jāveido stāvās nogāzēs, ne līdzenumos. Tā kā izmantojamā zeme kalpo tikai 3-4 gadus, Naga cilvēki ir spiesti veidot jaunus laukus ik pēc dažiem gadiem, ieguldot tajā smagu fizisku darbu - sākumā izcērtot augus, krūmus, tad dedzinot un izraujot celmus. Šie lauki ir pat desmitiem kilometru attālumā no mājām, tādēļ tiek būvētas pagaidu koka būdas, kurās atpūsties, paēst un pārlaist kādu nakti. Katrs kilograms rīsu tiek mājās pārnests pītos grozos uz muguras. It viss tiek mājās atgādāts uz muguras - gan dārzeņi, gan rīsi, gan malka. Nogāzēs nevar izmantot nekādu citu tehniku, kā tikai savu fizisko spēku, tāpēc kalnieši ir fiziski ļoti spēcīgi, muskuļotiem augumiem, ārkārtīgi sīksti un izturīgi.

Nagas ir kalnu iemītnieki. Viņi par savu dzīvesvietu izvēlējušies kalnu nogāžu augstākās vietas, un nepeiceišams pielkt milzu pūles, lai piekļūtu vai ikvienam viņu ciematam. Galvenais priekšnoteikums šādai vietas izvēlei ir agrākos laikos Naga cilšu kultūrā tik izplatītās skalpu medības - „headhunting". Starp ciemiem nereti pastāvēja naids, un tāpēc tos vajadzēja būvēt pretiniekiem grūti pieejamās vietās. Kalnu virsotnes šim nolūkam, protams, bija vispiemērotākās. No tām viegli varēja pamanīt ienaidnieka tuvošanos vai atvairīt uzbrukumus. Tomēr bija arī citi apsvērumi, kas noteica šādu izvēli, piemēram, klimatiskie apstākļi. Zem 500m līmeņa klimats ir ļoti karsts un neveselīgs, savukārt virs 1500m - ziemas ir ļoti skarbas. Arī avotu tādā augstumā ir maz, tādēļ trūkst ūdens.

Tā kā Naga ciltis laiku laikos ir karojušas savā starpā, tāpēc lai brīdinātu ciema iedzīvotājus par naidnieka cilts tuvošanos, pašā kalna galā tiek izvietotas milzīgas koka bungas, kas rada spēcīgu un dobju dārdu. Kādā ciematā aplūkojam bungas, kuru radīšanā piedalījušies 8632 cilvēki. Milzīgais koka bluķis ticis vilkts kalnā augšā 36 dienas, distance - 4,26 km. Iespaidīgi! Ap pusdienas laiku ierodamies Mokokchung, kas atrodas 1325 m virs jūras līmeņa, iedzīvotāju skaits - virs 4000 cilvēku. Pakalnē izvietotās mājas pa gabalu atgādina „Lego" krāsainos klucīšus. Spilgtākajā - zilajā krāsā ir vannas istabas - tādas kā nojumītes no plastmasas plēves.

Naga cilšu ciemati ir ļoti atšķirīgi. Vienos - ēkas izvietotas pēc stingri noteiktiem principiem, vietām pat vērojams kas līdzīgs rindu mājām, bet citos - nekāda acīmredzama sistēma nepastāv. Nav iespējams atrast divus vienādus ciematus. Dažos ēkas ir sagrupētas vienkopus, cieši līdzās un apjoztas ar sētu, citviet - tās ir būvētas it kā puduros, un tām starp tām iekoptas dārzeņu dobes un bambusa audzes. Gluži tāpat kā Arnuchal Pradesh reģionā arī Naga cilšu mājokļos vienojošs elements ir ugunskurs mājas plāna vidū, ap kuru noris visa ģimenes dzīve. Visu telpu apgaismo vieni vienīgi saules staru kūlīši, kas izlaužas no bambusa sienām, bet ugunskura dūmi no telpas izlaužas cauri jumta segumam.

Morung

Naga cilts ciemati, atkarībā no to izmēra un iedzīvotāju skaita, parasti ir sadalīti divos vai vairākos administratīvajos sektoros, kas saukti „khel". Katra sektora centrā atrodas tā lielākā un galvenā ēka - „Morung". Šī ēka, kas agrāk kalpoja par pusaudžu kopmītni, mūsdienās vairs tikai retumis pilda šo funkciju. Tagad tā visbiežāk kalpo par pulcēšanās vietu, tur tiek uzņemti viesi un pieņemti svarīgi lēmumi. Šīs ēkas, kā ciemata centrs, parasti saistīja ienaidnieku uzmanību, un pret tām tika vērsti visspēcīgākie uzbrukumi. Tas, kura varā atradās Morung, bija noteicējs arī par ciemata iedzīvotājiem.

Morung ir lielākā un greznākā ēka, kas būvēta pie ieejas ciemā vai arī vietā, kas būtu visdrošākā potenciāla iebrukuma gadījumā. Pubertāti sasniegušie jaunieši tika tajās uzņemti un izmitināti attiecīgi zēnu un meiteņu kopmītnēs. Kristiešu misionāri intuitīvi saprata Morung nozīmi un visiem spēkiem centās tās iznīcināt, to vietā būvējot baznīcas. Nemaz nerunājot par nekaitamām Naga nelegālo grupējumu un Indijas armijas sadursmēm, kristiešu misionāru provocētā Morung dedzināšana nodarīja neatgūstamu zaudējumu Naga kultūras mantojumam. Iestājoties modernākiem laikiem, Morung sistēma Indijas ciltīs vairs netiek praktizēta.

Meiteņu kopmītnes
Lielākai daļai Naga cilšu grupu pastāvēja meiteņu kopmītnes. No izglītības viedokļa, tās bija vietas, kur meitenes mācījās visus mājsaimniecības un lauku darbus, kā arī apguva dziedāt un dejot prasmi. Tomēr taisnības labad jāteic, ka, galvenokārt, tās kalpoja kā jaunu cilvēku tikšanās vieta - gan precētiem pāriem, gan arī neprecētiem. Pie atsevišķām birmiešu Naga cilšu grupām bija pazīstamas arī tā sauktās „mīlas mājas". Ir, piemēram, ziņas, ka Tsawlaw Naukkon kopmītnē bijušas līdz pat 30 pāriem domātu istabiņu. Meitenes šajā kopmītnēs uzņēma līdz ar pubertātes sasniegšanu.

Moatsu festivāls Mokokchung pilsētā

Ekonomikas un politiskā ziņā Mokokchung ir svarīgākais centrs Nagaland ziemeļu daļā, kā arī Ao cilvēku kultūras centrs, tālab uz festivāla laiku Ao cilts pārstāvji sabrauc vienviet no visas apkārtnes. Mūsu gids Kevins ļoti atvainojas, taču mums ir jādodas piereģistrēties pilsētas policijas iecirknī. Tāpat kā Arnuchal Pradesh, arī Nagaland nemainīga ir posteņu sistēma, mums jāatzīmējas katrā postenī. To nedarīt nedrīkst, jo nevēlamies sagādāt nepatikšanas aģentūrai, kas mums izkārtojusi šo ceļojumu. Pēc tam dodamies uz Mokokchung labāko viesnīcu - „Tourist Lodge", kur pavadīsim trīs naktis. Tā kā uz festivālu ir ieradušās daudz svarīgas personas no valdības, dažādi ministri, visur redzam VIP zīmītes, un tā kā mēs dzīvojam labākajā vietā, kāda ir iespējama Mokokchung, tad esam vienviet ar šiem VIP'iem.

Mūsu viesnīcas pagalmā ir ap trīsdesmit valdības džipu, daudz militārpersonas ar nopietniem ieročiem un miesassargi. Viesnīcā regulāri sastopamies ar svarīgajiem VIP vīriem apaļīgos, pārtikušos apveidos un viņu kundzēm dārgos, modernos ietērpos. Par godu festivālam kundzes tērpjas tautiskos, krāšņos svārkos un rotājas krellēm. „Tourist Lodge" agrāk piederēja valstij, tad tā esot bijusi nolaista, tagad tā ir privatizēta un šeit veikti nozīmīgi uzlabojumi...

Rietumniekiem gan šī vieta varētu aizvien šķist ļoti vienkārša. Mani gan te viss apmierina - ir ūdens, duša, nav dūmu istabā. Tāpat kā Arnuchal Pradesh, Nagaland cilvēkiem mājās ir ugunskurs, un dzīvošana dūmos ir dzīves norma. Ja rodas iespēja nakšņot istabā, kurā nav dūmu, man vairāk neko citu nevajag! Esmu laimīga! Tā kā Nagaland mēdz būt politiski nestabili momenti, tad vietās kur mēdz apmesties VIP, par drošību tiekot nopietni padomāts - apkārt viesnīcas ēkai slejas milzīgs žogs un dzeloņdrātis.

Mokokchung ir pāris ēstuves, daži veikali, interneta kafejnīcas, tirgus, bet viss uzsāk darbu ne agrāk kā ap 10.00 un ciet veras jau ap 15.00-16.00, vēlākais ap 17.00 pēcpusdienā. Tas ir kas līdzīgs komandantstundai. Tā kā ik pa laikam esot notikuši nemieri, valdība drošības nolūkos nevēlas, lai līdz ar tumsas iestāšanos pilsētā vēl būtu cilvēki uz ielām. To atrisina visu aizverot ciet, un cilvēkiem nav iemesla būt ārpus mājām. Pagūstam apmeklēt vietējo tirgu, sortiments līdzīgs kā Arnuchal Pradesh - neatpazīstami savvaļas augi, dārzeņi, augļi un zivis.

Pilsētas lielākā ēka ir kristiešu baznīca. Kristietība te ļoti spēcīgi nostiprinājusi savas pozīcijas, līdz pat līmenim, ka baznīcai ir lielāka vara pār politiķiem un valdības pārstāvjiem. Moatsu festivāls parasti notiek trīs dienas, bet tā kā viena no festivāla dienām ir svētdienā, baznīcas pārstāvji vēlas aizliegt svinības svētdienā. Vēl sestdienas vakarā mēs nezinām, vai nākošā dienā festivāls notiks vai nē. Cilvēki mēnešiem ilgi ir gatavojuši priekšnesumus, darinājuši tērpus, taču baznīca tomēr aizliedz rīkot festivālu svētdienā.

Kristietības atnākšana
Nozīmīgs pagrieziena punkts Naga cilšu vēsturē bija misionāru ieceļošana un kristietības izplatīšanās, kas nesa ievērojamas pārmaiņas to sociālajā, kultūras un politiskajā dzīvē. Pāriešana kristietībā nozīmēja atkāpšanos no senajām cilšu parašām un tradīcijām, un līdz ar angliskās izglītības ieviešanu, Naga kalnos ienāca modernie laiki. Tiek uzskatīts, ka pirmais misionārs Naga kalnos ieradās 1841. gadā, un tas bija mācītājs Mails Bronsons (Miles Bronson). Misionāru ietekmē veidojās pavisam cita Naga identitāte, kas radikāli atšķīrās no līdzšinējā, gadsimtiem ilgušā naidīguma starp atsevišķiem ciematiem. 20.gadsimta sākumā aizvien vairāk Naga cilšu piederīgo pievērsās kristietībai, un šausminošā skalpu medību tradīcija zaudēja savu aktualitāti un drīz vien izzuda pavisam. Šodien vairāk nekā 95% Naga cilvēku apgalvo, ka ir kristieši, un kristietība ir pilnībā izmainījusi viņu sabiedrību.

Priekšnesumi pompoziem dīvāniem

Sestdienas rītā dodamies uz stadionu, kas ir galvenā festivāla norises vieta. Visi svarīgākie priekšnesumi paredzēti šeit, mazāka mēroga priekšnesumi - arī apkārtējos mazajos ciemos. Programma visur ir nemainīga - lielāko pasākumu daļu aizņem svarīgo valsts vīru uzrunas, kas ilgst stundām ilgi, un runātāju ir vesela virkne, tikai pēc uzrunām sākas dejas. Ja esat noskaņojušies uz garu, plašu kultūras programmu, tad nāksies vilties - priekšnesumi ir krāšņi, meistarīgi, fantastiski, bet to garums ir daudz īsāks par tik svarīgajām VIP runām.

Stadionam pa vidu izveidots dejotājiem atvēlētais laukums. Vienā tā pusē Morung formā no kokiem, salmiem, palmu lapām izveidota tāda kā skatuve, uz kuras izvietoti krāsaini, pompozi dīvāni, kuros savus apaļumus ievieto svarīgie valdības pārstāvji un viņu kundzes. No šīs skatuves uz abām pusēm ir mazākas Morung tipa nojumes, kurās ir rezervētas vietas televīzijas un preses pārstāvjiem. Pretējā malā ir izvietoti plastmasas krēsli lielā vairumā - tur paredzētas vietas skatītājiem un pašiem festivāla dalībniekiem.

Visvairāk mani pārsteidza tas, ka kolektīvu priekšnesumi ir vērsti nevis pret lielāko skatītāju daļu, bet gan pret pompozajiem dīvāniem un VIP'iem. Žigli saprotu, uz kuru pusi ir vērsts viss skaistums, tāpēc ieņemu vietu pie žurnālistiem un fotogrāfiem. Lai arī tur ir apsardze, man neviens liekus jautājumus neuzdod - esmu vienīgā ārzemniece visā festivālā un bruņojusies ar divām kamerām, un mierīgi sēžu starp žurnālistiem no visiem Nagaland reģioniem. Ik pa laikam apkalpojošais personāls pienes limonādi, dažādas uzkodas.

Sākas priekšnesumi, tad savdabīgas sacensības, kurās jaunieši sacenšas ar koka braucamajiem, notiek skriešanās uz koka kāpšļiem kā cirkā. Moatsu festivālā piedalās tikai Ao cilts pārstāvji, kā arī daži kolektīvi no Assam. Ja ir vēlme baudīt Nagaland kultūru pilnā apmērā, tad jādodas uz Kohima, Nagaland galvaspilsētu, decembrī - uz Hornbill festivālu, kas ir daudz, daudz nopietnāks. Uz to sabrauc pilnīgi visas Nagaland ciltis. Man šī ir pirmā reize Nagaland, un esmu laimīga arī par šeit notiekošo!

Dejas ir horeogrāfiski interesantas, galvenais to vadmotīvs - kaujas. Gandrīz katras dejas sākumā dejotāji ar skaļiem kaujas saucieniem burtiskā nozīmē izlec uz laukuma, tad rindojas, lēkā, kliedz, rokās tiem šķēpi un vairogi, daži solo dejotāji attēlo kaujas elementus un lēkā kā gaiļi lielā augstumā. Daudz mierīgāka noskaņa ir jauniešu dejās, kurās attēlotas jauno cilvēku iepazīšanās, simpātiju izrādīšana. Cilšu tautas dejām raksturīgas sinhronas kustības un tās parasti izpilda grupās. Dejo gan vīrieši, gan sievietes, atkarībā no dejas rakstura.

Kad VIP ir beiguši savas runas, tie vēl kādas 15 minūtes pavēro pašus priekšnesumus, bet tad dodas prom - laikam kādus svarīgus valsts līmeņa darbus darīt. Patiesībā viņi dodas izklaidēties, nedaudz baudīt ko grādīgāku. Tā nu visi priekšnesumi ir vērsti pret tukšiem dīvāniem, kas, manuprāt, ir krietni nepieklājīgi attiecībā pret cilvēkiem, kas centušies un gatavojuši priekšnesumus. Taču tā kā es vairs netraucēju VIP, ieņemu pozīciju netālu no skatuves un varu labi fotografēt un filmēt.

Spainis skābena rīsa alus civilizācijas neskartā nostūrī

Bez galvenās pasākuma norises vietas, mēs apmeklējam vēl divus citus mazākus ciemus cerībā apskatīt festivālu tur, taču vienā no šādām vietām ierodamies par vēlu, festivāls tikko beidzies. Taču, kad organizatori pamana mūs, rietumniekus, mēs tiekam izjautāti, no kurienes esam ieradušies, un par godu viesiem no Latvijas, festivāls atsākas! Mums uzstājas sieviešu kolektīvs ar dziesmām, kā arī notiek puišu deju priekšnesums. Neliegšos, ka šāda attieksme ir vairāk kā aizkustinoša.

Kad festivāla priekšnesumi beigušies, viss ciems dodas pie vienota gara galda, lai nodotos kopīgai maltītei. Galdā tiek likts tradicionāls mielasts - rīsi, asa mērce, vārīti dārzeņi, savvaļas augi un cepta, trekna cūkas gaļa. Visi ēd no metāla šķīvjiem ar rokām. Pēc tam tos samet kaudzē - čaklās ciema sievietes parūpēsies par tīrību. Jauniešiem no deju kolektīva ir liela interese par mums - tiekam izjautāti, top kopīgas bildes un daži manāmi iereibuši jaunieši mani mēģina pierunāt nobaudīt rīsu alu. Viņiem rokās 10 litrīgs plastmasas spainis, jau pustukšs.

Mans ceļabiedrs nesaņemas to baudīt, bet man jāglābj situācija, nedrīkst izrādīt nepieklājību - sadūšojos un pieņemu metāla krūzīti ar balto šķidrumu, kas vizuāli atgādina kefīru vai paniņas. Tas pēc garšas izrādās savādāks kā manis nobaudītais rīsu/prosas alus Ziro ciemā Arnuchal Pradesh reģionā. Jāatzīst šis pat ir labāks, nedaudz skābens. Taču, jāatzīst, es tomēr labāk baudu Jaunzēlandes baltvīnu! Bet tālu valstu un kultūras iepazīšana sevī ietver šādus eksperimentus un jaunas garšas. Pēc tam dodamies ciema apskatē. Mūs pavada daži iereibušie jaunieši, kas ir bezgala draudzīgi.

Ciema otrā pusē paveras dievīgs skats uz ieleju un pakalniem. Bet šī ainava nākotnē mainīsies, jo paredzēta dambju būvniecība. Visur, kur ceļoju, visur viens un tas pats stāsts - paredzēta vai jau notiekoša dažādu grandiozu būvju celtniecība, kas ļoti lielā mērā mainīs vidi, cilvēku likteņus un dzīves veidu. Viss pakārtots attīstības, ekonomikas, naudas un biznesa vajadzībām. Ik reizi iespējams pārliecināties, ka pat šādi slēptie pasaules nostūri ir ļoti mainīgi. Tāpēc, ja vēlaties būt liecinieki senām kultūrām, tradīcijām - pasteidzieties uz Arnuchal Pradesh un Nagaland - it sevišķi austrumu daļu, kur civilizācijas pēdas ir minimālas.

„Naga Idol" un modes skate

Vakarā atgriežamies Mokokchung un dodamies uz modes skati. Festivāla ietvaros paredzētas jauno modes mākslinieku darbu kolekcijas izrādīšana un koncerts - „Naga Idol". Nagaland cilvēki ir vienreizēji skaisti, viņu mongoloīdu sejas vaibsti mums ir neierasti, un esmu patiesā sajūsmā par modelēm. Tērpi ir gaumīgs rietumu kultūras un nacionālā Naga apvienojums. „Naga Idol" mūziķi un dziedātāji ir profesionāli, balsis - fantastiskas. Tā kā Nagaland dažādu cilšu cilvēki runā atšķirīgās valodās, savā starpā tie komunicē tādā kā visiem neitrālā valodā - Nagamese vai angļu valodā. Respektīvi, ja vēlaties baudīt angļu valodu perfektā izpildījumā - Nagaland ir īstā vieta kurp doties. Arī pirms modes skates neizpaliek ilgas valdības pārstāvju uzrunas. Šoreiz uz centrālās skatuves notiek modes skates un koncerts, bet VIP'u dīvāniņi nonesti lejā stadionā. Pārējā tauta vēro skatuvi, kurai priekšā ir televīzijas filmēšanas aparatūrai sagatavotās konstrukcijas un VIP dīvāni.

Naga māksla un amatniecība

Nākošā dienā festivāls nenotiek, tādēļ nolemjam doties uz 120 km attālo Tuesang ciemu. Kevins stāsta, ka ceļš būšot ļoti slikts, ceļā jāpavada pat piecas stundas, tieši tāpēc uz turieni aizceļo tik retais. Tā kā uz Tuesang rietumnieki vispār neaizbrauc, tad ceļā malās dzīvojošie cilvēki tos dzīvē nav satikuši. Jāatzīst ceļš nemaz nav tik neizbraucams. Pamanu, uz kādas mājas sienas mitunu un citu dzīvnieku galvaskausus, palūdzu piestāt, un ejam ciemoties. Tā ir visu cilšu kopīga iezīme, ka tradicionāli viņu mājokļu ieejas rotā bifeļu galvas.

Naga ļaudis mīl krāsas. To arī apliecina viņu košās un krāsainās šalles un galvas rotājumi, kas katrai ciltij ir atšķirīgi. Viņi veido bagātīgus, sarežģītus pērlīšu rotājumus un prasmīgi liek lietā dažādus citus materiālus, piemēram, stiklu, gliemežvākus, akmeni, kaulu, dzīvnieku ilkņus, nagus un ragus, kā arī metālu, vilnu, sēklas, matus, dažādas šķiedras, u. tml.
Krāsainu vilnas un kokvilnas šaļļu aušana ir galvenā Naga cilšu sieviešu nodarbošanās. To īpatnība ir tāda, ka šalles tiek austas no trim atsevišķiem gabaliem, kurus beigās sašuj kopā. Aušana ir komplicēts un darbietilpīgs process, un vienas šalles darināšana aizņem pat vairākas dienas. Sievietēm un vīriešiem domāto šaļļu un gurnautu (sauktu „meghala") dizains ir atšķirīgs. Daudzās ciltīs krāsa un dizains norāda uz valkātāja sociālo statusu.

Svešie cepumi un gaišie mati, kas rada izbīli

Cilvēki te dzīvo ļoti primitīvos apstākļos, un, kad uzcienāju mazu meiteni ar cepumu, viņa to neizpratnē nomet zemē - viņa pat nezin, kas tas ir - cepums. Viņas opaps gan zina un to, paceļot, noglabā kabatā. Bērni priecājas par uzdāvinātajām pildspalvām, jo, lai arī cik šī vieta nebūtu tālu no civilizācijas, tas nenozīmē, ka bērni neiet skolā un neapgūst klasiskās zināšanas. Rakstāmie bērniem noderēs!

Vēl pēc kāda laika piestājam ceļa malā pie citām mājām. Pieaugušie ieinteresēti mēģina ar mums komunicēt, bet maziem bērniem mani blondie mati izsauc pārāk lielu izbīli, un kādā mirklī asaras līst pār vaigiem un iet vaļā skaļa raudāšana. Līdz mamma bērnu nomierina, un meitēns ieinteresēts manī veras un pozē kā modele. Mājas atrodas pašā ceļā malā uz kraujas, atkal rodas sajūta, ka cilvēki te dzīvo kā putni ligzdās.

Vārītas papardes un suņa delikatese

Iebraucam kādā nelielā ciemā un redzam uzrakstu „Rice Hotel", kas gan nav viesnīca, bet Indijā tā tiek dēvētas nelielas ēstuves. Tas sola ko ēdamu! Visa ceļojuma laikā ēdam ne pārāk bieži (mēdz gadīties, ka ēdam reizi 36 stundās), tāpēc nolemjam apskatīt vietu un iedzert kafiju. Ko tas nozīmē? Palūdzam uzsildīt ūdeni un no metāla krūzītēm dzeram līdzpaņemto „Nescafe" kafiju un līdzpaņemto kēksu.

Uz vietas var nobaudīt, piemēram, vārītas papardes. Tā nu dzeram siltu kafiju, ēdam saldumus, un es pasniedzu sunim vienu cepumu. Arī suns nezin, kas ir cepums un bailīgi no manis atkāpjas. Tad cepumu sunim pametu - nu, tas bailēs metās bēgt. Kevins stāsta, ka suņi te netiek kā īpaši lutināti, un suns noteikti padomājis, ka es metīšu tam ar akmeni. Suņi te drīzāk gaidīs ko sliktu no cilvēka nekā labu. Vēl jāpiemin, ka nereti, kad suns ir paaudzies - to apēd. Jā, šī vieta man paliks atmiņā kā vieta, kurā nepazīst cepumus.

Jostu rotājumi no sievietes skalpa un paši sliktākie vārdi

Kad ierodamies Tuesang, uzmeklējam Kevina draugu, kurš mums izrādīs ciemu, kas kā čūska vijas lejup pa kalnu apmēram 3 km garumā. Viss ciems sadalīts trīs daļās - trīs klaniem. Agrākos laikos, kad dažādas Naga ciltis karoja savā starpā, nebija iespējamas laulības cilvēkiem no dažādām ciltīm, tāpēc precēties varēja tikai no savas cilts, lai izvairītos no incesta gadījumiem, cilts tik sadalīta klanos. Precības varēja notikt tikai cilvēkiem no dažādiem klaniem. Lai atvieglotu visu pasākumu, ciems tik sadalīts zonās pēc klanu piederības. Mūsdienās precību jautājumi tiek risināti daudz vienkāršāk, tomēr Kevins stāsta, ka gribot izvēlēties sievu no savas cilts.

Bērni skrien pakaļ pa visu ciemu, cienājam viņus ar saldumiem, un drosmīgākie pat nāk fotografēties. Tuesang ciemā vēl ir saglabājušās tradicionālās mājas. Ejam ciemos kādā mājā, kur man saimnieks rāda speciālu jostu, kas paredzēta mačetes nēsāšanai. Pati mačete tiek novietota pie muguras pa vidu, bet lai josta būtu greznāka, tai ir apdare no gliemežvākiem un sievietes matiem. Agrākos laikos cilvēki bija gatavi iet uz citu cilti, noskatīt sievieti ar gariem, skaistiem melniem matiem un to nogalināt, noņemot skalpu, ko izmantot savai jostai. Nežēlīgi? Jā, protams! Skaistums prasa upurus! Es uzlaikoju šādu jostu, kurai gan izmantoti sari no kāda dzīvnieka, ne īstie sievietes mati.

Uznāk tropiskais lietus, gāž kā ar spaiņiem, esam izmirkuši, un galvenais, kameras būs pagalam. Uzmeklējam plastmasas maisiņu un ātrā solī dodamies uz mājām pie Kevina drauga. Esam nedaudz izbadējušies, un ir milzīgs prieks, redzot, ka Kevins gatavojas visiem pagatavot omleti. Tāda dāvana! Kevins meistarīgi rosās pa virtuvi, top omlete, virtuves stūrī kuras ugunskurs, virs tā žāvējas malka, pie sienas sarindotas mačetes un zāģi.

Dzeram „Nescafe" un pārspriežam kāds nu kuram varētu būt vārds, jo, redz, senos laikos Nagaland cilvēki esot devuši saviem bērniem pēc iespējas sliktākus vārdus, kā, piemēram, „vistas mēsls" vai ko tamlīdzīgu. Jo, ja dots skaists vārds, tad gari varot bērnu nolaupīt. Izjautāju mājas saimnieku par dzīvi Tuesang, par attiecībām un ģimeni. Viss te rit mierīgu gaitu, cilvēki dzīvo ģimenēs saticīgi, nekrāpj, jo ciems ir tik mazs, ka kur, nu, tu aizskriesi...

Naga ģimenes

Naga sabiedrības pamatvienība ir ģimene. Laulības parasti ir monogāmas un uzticība laulātajam tiek vērtēta kā cienījams tikums. Laulības viena klana ietvaros nav atļautas, un tiek pielīdzinātas incestam. Pāri, kas tomēr piekopj šāda veida savienību, tiek padzīti no ciemata. Vecāki ģimenēs, kā arī cilšu vecākie bauda vislielāko cieņu un respektu. Materiālie labumi, piemēram, zeme un lopi, tiek nodoti mantojumā ģimenes vīriešu kārtas atvasēm, un to lielākā daļa parasti tiek vecākajm dēlam.

Īpašs ir arī sievietes statuss. Naga sabiedrībā nepastāv klases un kastas, un sievietes tradicionāli bauda augstu sociālo stāvokli un viņām ir svarīga loma gan ģimenes, gan kopienas dzīvē. Tomēr neskatoties uz to, kā jau patriarhālā sabiedrība ar dziļi sakņotām karotāju tradīcijām, tika uzskatīts par godu piedzimt par vīrieti. Saskaņā ar cilšu parašām un tradīcijām, no Naga sievietēm tiek gaidīta pakļāvība un pazemība. Viņām ir jāpilda sievas un mātes loma, jādzemdē bērni, jāgādā uzturs un jārūpējas par mājsaimniecību. Sieva arī papildina ģimenes budžetu, aužot krāsainas šalles, kas ir tikai un vienīgi sieviešu nodarbošanās. Lai arī sievietes tiek ļoti cienītas un tām ir piešķirta liela brīvība, tradicionāli viņas nevar piedalīties ciltij vai klanam svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Tikmēr ārā vēl līst. Nedaudz fotografēju saimnieka māju, sadzīvi, cilvēkiem tiešām te nepieder daudz mantu. Omlete gatava, Kevins to pasniedz milzīgā metāla traukā, kas pēc formas atgādina padomju laikos lietotos saldējuma/deserta traukus. Tik šie trauki vairāk līdzinās augstajam ierocim. Mani šo cilvēku labestība un draudzīgums neatstāj vienaldzīgu un es ik pa laikam raudu. Protams, no laimes un apziņas, ka man rīt jādodas prom no šīs pasaku valstības. Te ir tādas patiesi jaukas attiecības un sirsnība, kuru reti kur vari piedzīvot. Pilnīgi sveši cilvēki izrāda tik jauku attieksmi kā paši tuvākie draugi! Atvadāmies no saimniekiem, uzdāvinām no Latvijas vestos krāsainos zīmuļus bērniem un dodamies ceļā.

Pēc lietus ir tāda migla, ka knapi var redzēt ceļu, un kalnu nogāzes ir ievīstījušās mistiskā baltā plīvurā. Sirreālas sajūtas, skaistums, laimes asaras.. viss mijās, un esmu patiesi laimīga! Turpceļā netikām pāri kādam tiltam, jo metāla plāksnes bija tā uzlocījušās, ka džips nevarēja uzbraukt. Kelvins un mans ceļa biedrs to mēģina sakārtot, ar savu svaru nospiežot plāksni uz leju, lai tiekam tālāk. Atpakaļceļā vietējie jau remontē tiltu, un mēs nedaudz uzgaidot, to veiksmīgi šķērsojam. Aiz loga fantastiski skati - rīsu pakalni, spilgti zaļās koku galotnēs kā vates pikas ieķērušies mākoņi un migla...

Nagaland klimats ir dažāds - vasaras ir mitras, ar daudz nokrišņiem, ziemās - vēss, bet Saramati virsotnēs ir sniegs visu cauru gadu. Visvēsākā vieta esot Pfutsero 2133 m augstumā Phek reģionā. Musonu laiks ilgst no maija līdz septembrim. Naga cilvēki veido savas mājās kalnu virsotnēs arī tā iemesla dēļ, ka šādi vieglāk pasargāties no malārijas.
Pārvietojoties automašīnā garas stundas, pārspriežu ar Kevinu faktus, kurus esmu uzzinājusi par Nagaland.

Skalpu medības (headhunting)

Viena no pārsteidzošākajām Naga cilšu sociālajām iezīmēm bija skalpu medības - „headhunting". Gandrīz katram ciematam bija savs kaulu kambaris, un no katra vīrieša tika sagaidīts, ka viņš pievienos savu trofeju šai kolekcijai. Galvas nociršana simbolizēja drosmi, un tie vīrieši, kuri nespēja to izdarīt, tika nievāti par sievietēm un gļēvuļiem. Pēc Naga cilšu mērauklas nevarēja būt nekas lieliskāks par uzvaru kaujā, kas vainagojās ar mājās pārnestu ienaidnieka galvu.

Atsevišķās kultūrās valdīja pārliecība, ka dvēsele, no kuras atkarīga dzīvība, ir vairāk vai mazāk vieliska matērija, kas atrodas cilvēka galvā. Tika uzskatīts, ka nocērtot galvu, iespējams to paturēt un pievienot kopējam kopienas dvēseļu „fondam", kas, savukārt, palīdz nodrošināt auglību tās visplašākajā nozīmē - gan ļaužu skaita pieaugumā, gan lauku un ganāmpulku ražības ziņā. Galva tika uzlūkota kā dvēseles mājoklis, un tas pielīdzināms atsevišķām kanibālisma formām, kur tika uzskatīts, ka ienaidnieka ķermeņa vai tā daļas apēšana it kā ļauj pārņemt upura dvēseli. Zināmas paralēles var vilkt arī ar falliskajiem kultiem un auglības rituāliem, kas tika veikti augsnes auglības vairošanai.

Neskatoties uz to, ka skalpu medības tika aizliegtas, ir ziņas, ka šī tradīcija iesniedzās vēl arī 20. gadsimta. sākumā, bet Indonēzijā pat 21.gadsimtā. Arī Eiropā šī prakse saglabājās līdz 20.gadsimta sākumam, kur tā tikusi piekopta Balkānu pussalā. Galvas nociršana tur nozīmējusi upura dvēseles pāriešanu pie uzvarētāja. Galvu ciršana savulaik tikusi praktizēta visā pasaulē: Britu salās, Nigērijā, Indonēzijā, Okeānijā, Mikronēzijā, Melanēzijā, Austrālijas aborigēnu vidū, Jaunzēlandē, Dienvidamerikā, Taivanā, Filipīnās un Borneo. No mitoloģiskā viedokļa, paši Nagas skalpu medības skaidro ar dabas mīmikriju. Agrākos laikos cilvēki savus strīdus par zemi, mežiem un upēm risināja citā ceļā, un skalpu medības, šķiet, nemaz nepastāvēja. Taču, laikam ritot, nepacietīgie mājās palicēji pieprasīja, lai uzvarētāji no cīņas atgrieztos ar pierādījumiem.

Iesākumā Naga karotāji mājās nesa upuru ceļgalu bļodiņas. Šos pierādījumus drīz nomainīja visa ķermeņa augšdaļa (galva, pleci un viena roka), bet tas bija ļoti smagi un neparocīgi. Līdzīgi kā ļaudis daudzviet pasaulē, Naga ļaudis tic, ka cilvēka dvēsele mājo galvā. Viņuprāt, tam ir vienkāršs „pierādījums", proti, uz jaundzimuša bērna galviņas pulsē avotiņš, kas, savukārt, saistīts ar dvēseli galvas iekšienē. Nagas pieņēma, ka cilvēkam galvā ir divas vai pat trīs dvēseles. Otrā dvēsele spēj nodrošināt auglību, un tālab ir noderīga arī citiem. Acīmredzot šī auglību veicinošā dvēsele varēja tikt iegūta vienīgi nocērtot galvu. Ir jāatzīst, ka kontrasts, kas pastāv starp šo brutālo tradīciju un citādi tik miermīlīgo un draudzīgo Naga cilvēku dabu ir tiešām dīvains.

Neskatoties uz atšķirīgajām dažādu grupu metodēm un viņu viedokli par šo praksi, skalpu medības Naga ļaužu vidū tika uzskatītas kā ceļš, lai iegūtu noteiktu sociālo statusu. Šāda veida nogalināšana izraisīja apbrīnu un skaudību jauniešu vidū un cēla vīrieša reputāciju cilts vecāko acīs. Spriežot par viņu karošanas metodēm, Nagām bija raksturīga „kolektīvā agresivitāte", lai gan nekāda dziļāka izpēte šajā jomā nav veikta. Izplatīta skalpu medību motivācija bija arī asinsatriebība. Līdzīgi kā daudzās citās Ziemeļindijas sabiedrībās, ģimene un klans bija pamats, kurā sakņojās katra indivīda identitāte, un jebkura klana apziņu aizskaroša rīcība tika uzņemta ļoti naidīgi. Īstenais skalpu medību pamatojums visu Naga grupu vidū ir pārliecība, ka galvā mīt visa cilvēka dzīvības esence, un tas vienlīdz attiecas gan uz cilvēkiem, gan daudziem dzīvniekiem.

Šī dzīvības esence tika nogādāta uz ciematu un novietota svētā vietā, no kurienes, kā tika uzskatīts, tā izplatījās pa visu ciematu, dodot labumu cilvēkiem, laukiem un ganāmpulkam. Tas izskaidro nepieciešamību ņemt ienaidnieku galvas, lai tādējādi stiprinātu slimībās un trūkumā novārdzinātos pašu ciemata iedzīvotājus. Tas arī izskaidro šīs tradīcijas lielo nozīmi jaunu vīriešu dzīvē, kuri gatavojās apņemt sievas. Ja viņš vēl nav nocirtis nevienu galvu, tad maz ticams, ka būs spējīgs radīt pēcnācēju, jo viņa rīcībā nav nekāds papildu dzīvības. Līdzīgi, tas arī izskaidro, kāpēc īpašā vērtē bija sievietes galvai ar gariem matiem, jo tieši garos matos koncentrējas dzīvības esence. Skalpu medības nebija vienkārši bezjēdzīga nogalināšana, un upuris nekad nepiederēja pie tā paša klana vai ģimenes.

Noteiktās cilšu grupās augstāk kotējās bērna, vīrieša vai sievietes galva, jo lai to iegūtu karotājam bija praktiski jāiekļūst ienaidnieka ciematā. Vārgi un garīgi slimi cilvēki bija tabu. Laikos, kad notika skalpu medības, daudz pūļu tika ieguldīts bruņojumā. Tika darinātas bruņu cepures, vairogi un ieroči, piemēram, zobeni, bultas, šķēpi un šaujamie stopi. Visizplatītākā uzbrukuma metode bija zagšus no slēpņa. Šādi uzbrukumi nereti tika vērsti pret sievietēm, kas vienas bez pavadoņa devās uz lauka. Tiklīdz ciemata vadība, šamaņi vai cilts vecākie, vienojās, ka skalpu medības ir nepieciešamas (piem., lai nodrošinātu labāku ražu, celtu vai atjaunotu ciemata ēkas vai arī iesvētītu kādu maģisku instrumentu, kā, piem., jaunas koka bungas), tā tika uzsākti sarežģīti rituāli. Daudzus rituālus un parašas ievēroja arī pēc veiksmīgām skalpu medībām. Vispirms karotāji izņēma no galvaskausa smadzenes, tad devās uz tuvējo upi mazgāties.

Galva tika novietota pie koka bungām vai pakārta ciematā īpaši šim nolūkam paredzētā galvu kokā, līdz miesa izdēdēja un sadalījās. Tad galvai nesa ziedojumus un visbeidzot, koka bungām rībot, ciemata iedzīvotāji dejoja tai apkārt, dziedāja rituāla dziesmas un notika dzīres par godu karotājiem. Kad galvaskauss bija pavisam kails, to pakāra vai novietoja līdzās citiem, kas jau rindojās Morung nojumē vai virs rituāla bungām. Ja ienaidnieka galvaskauss tika novietots kādā privātā mājā, tad Ao cilts ļaudis virs tā vienmēr pakāra suņa galvaskausu. Viņi ticēja, ja mirušā cilvēka radinieki sapnī viņu sauktu un aicinātu nogalēt savu nonāvētāju, tad suņa rejas neļautu mirušā cilvēka dvēselei viņus sadzirdēt.
Vēl 60.-70. gados tika praktizētas skalpu medības, un esot zināmi gadījumi, kad tas notiek pat vēl mūsdienās, nekādas izmeklēšanas gan nenotiek, valdība uz to piever acis.

Šīs ir citādās Indijas ceļojuma trešā cēliena beigas. Ceļojuma, kas ļāva aci pret aci sastapties ar vēl pirmatnīgu civilizāciju, par kuru tikai nelielu ieskatu var gūt vien retumis antropologu pētījumu izvilkumos. Ceļojuma, kas dāvāja sastapšanos ar ļaudīm, kuru sirds siltums licis aizkustinājumā acīs sariesties ne vienai vien laimes asarai.

Visas bildes:
picasaweb.google.com/mazins1

Ceļojuma video:

Dejas Mokokchung festivālā laikā:

Deja I

Deja II

Deja III

Deja IV

Deja V

Deja VI

Deja VII

Deja VIII

Modes skate

Brauciens ar koka riteņiem

Dejas ciemā:

Dejas I

Dejas II

Assam dejas Mokokchung:

Assam dejas I

Assam dejas II

DALIES:

PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: ENG LAT

© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c., ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.