1 GBP = 0.82300000 LVL
Joko Ono personālizstāde, kas ir trīs mēnešus ilgā Londonas kultūras festivāla sastāvdaļa, demonstrēs mākslinieces daiļrades grandiozo ietekmi uz mūsdienu mākslu, performanci un kino. Pati Ono atzīst, ka vienmēr uzskatījusi sevi par autsaideri. jo "esmu sieviete, esmu aziāte un ļoti slavena vīra sieva." Un tā esot barjera, kuru ļoti grūti pārvarēt.
Viņas karjera kopumā ilgst vairāk nekā piecdesmit gadus. Tonijs Eliots 1968. gadā sarunas ar Joko Ono pieteikumā Time Out Magazine rakstīja: "Viņa ir komponiste, māksliniece, dzejniece, performanču un akciju ģenerētāja un filozofe. Viņa uzņem arī filmas." Viņu vaino arī visu laiku populārākās un slavenākās grupas "Bītli" izjaukšanas grēkā. Vēl žurnālisti apgalvo - jo vecāka viņa kļūstot, jo vairāk līdzinoties Džordžijai O'Kīfai.
Mākslas jomā Joko Ono sāka darboties 20. gadsimta 50. gadu beigās. Viņas pirmā personālizstāde "Gleznojumi un zīmējumi" notika 1961. gadā galerijā AG Ņujorkā, Madisona avēnijā. Ono vārds nesaraujami saistīts ar sešdesmito gadu visradikālāko eksperimentālo kustību mākslā, kurai lietuviešu izcelsmes arhitekts un grafiskā dizaina mākslinieks, viens no tās aktīvākajiem dalībniekiem Džordžs Mačuns (George Maciunas) deva nosaukumu fluxus. Neviens cits strāvojums Rietumu mākslas vēsturē neesot piesaistījis tik daudz sieviešu un citas ādas krāsas mākslinieku.
Radošā perioda aktīvāko posmu dzīvojusi kopā ar mākslinieku paaudzi, kas aktīvi atbalstīja ideju par to, ka māksla ir dzīve, Joko Ono sava mūža lielāko daļu izcili ir spēlējusi sievas un atraitnes lomu (1969. gadā, pašas vārdiem runājot, "japāņu aristokrāte apprecēja strādnieku puisi no Liverpūles" - Džonu Lenonu). Rietumu prese atļaujas teikt, ka tā patiesībā ir viņas izcilākā performance.
Joko Ono dzimtas kokā var izlasīt daudzus japāņu aristokrātu un baņķieru vārdus. Jau kopš agras bērnības viņa apguvusi klavierspēli un vokālo mākslu, skolā mācījusies kopā ar Japānas pašreizējo imperatoru Akihoto un rakstnieku Jukio Misimu, studējusi filozofiju Gakushuin universitātē Tokijā (tur viņa bija pirmā sieviešu kārtas filozofijas studente). Viņu esot valdzinājusi pēckara Japānas intelektuāļu avangardiskā vide. Tomēr klasiskā filozofija sagādājusi vilšanos, tālab Joko Ono nolēmusi pievienoties ģimenei Ņujorkā, kur viņas tēvs vadīja Tokijas bankas filiāli Amerikā. Tur viņa atsāka studēt filozofiju Sāras Lorensas (Sarah Lawrence) koledžā. Atrašanās starp divām pasaulēm - starp Austrumiem un Rietumiem - visu mūžu likusi justies kā autsaiderei, jo viņa īsti nekad neesot jutusies piederīga Japānai un vienmēr bijusi ārzemniece Amerikā.
Izstādē Serpentine Gallery skatāma Joko Ono instalāciju un filmu izlase - tostarp ir gan tādas, kuras jau īslaicīgi rādītas Londonā, gan arī jauni darbi. Ekspozīcijas nozīmīga sastāvdaļa ir lielformāta projekts Smile, kurā iemūžināti visdažādāko cilvēku smaidi. Tas tapis ar mērķi radīt globālu portretu antoloģiju.
Kensington Gardens
www.serpentinegallery.org
Atslēgas vārdi: Londona, izstāde