GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Moldova

Citādi maršruti

IZVĒLIES AUTORU

Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmes

Moldova

Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmesKišiņevas danči un Piedņestras kolorīts« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Citādi maršruti · Eiropa · moldova · Moldova · Andris Vītoliņš

Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmes

Autors: Andris Vītoliņš4 ATSAUKSMES

Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmes

Moldova ir viena no etniski krāsainākajām Balkānu reģiona valstīm. Te dzīvo moldovi, krievi, ukraiņi, bulgāri, rumāņi, armēņi, turki u.c. Savā ziņā Moldova ir kā krustceles, kur vienkopus tiekas vairākas kultūras. Diemžēl tautu dažādība iet roku rokā ar politisko un ģeogrāfisko sašķeltību. Turku pārvaldītā Gagauzija dienvidos, Piedņestras teritorija austrumu pusē. Trīs atšķirīgas un tai pat laikā līdzīgas pasaules. Ja Moldovas lielākā daļa cenšas raudzīties Rietumeiropas virzienā, tad Piedņestras separātiskā teritorija ir kā iekapsulējusies Padomju Savienība, pilnībā balstīta uz militāriem stāstiem un tā laika ideoloģijas glorificēšanu.

Vēl šodien Moldova maksā par atsevišķu lielvaru rīcības sekām un arī par to, ka tagad vismaz oficiāli tā ir brīva valsts. Vecie māju pagalmi ar nodrupušām trepītēm un izlauztām durvīm, pamests botāniskais dārzs ar salauztām strūklakām un sūnām noaugušu kanālmalu, un Hotel National, reiz viena no lielākajām viesnīcām, kas nu stāv tukša un pamesta. Ietves ir izdangātas un lietus laikā nākas brist cauri dzīviem dubļiem, bet kādreizējā Tautsaimniecības sasniegumu izstādes mājvietā uz apmeklētājiem noraugās vien izdedzis un sagāzies paviljons.
Taču līdzās absolūtam pieminekļu kultam un haotiskai galvaspilsētas autoostai Moldova prot pārsteigt arī ar izciliem 15 gadīgiem konjakiem un šķirnēm, kādas nav atrodamas pat Rīgas veikalos. Tāpat arī šarmantie čigānu miesti pie Ukrainas robežas, kur dzīvojošie vēl tagad ar sentimentu atceras laikus, kad braukuši uz Latviju vākt ražu. Visbeidzot romantiskā cara laika dzelzceļa stacija un prezidenta pils - sirreāla 90. gadu celtne ar spoguļstikliem. Vietējā kolorīta Moldovā netrūkst, arī padomju laika nostaļģijas ne. Bet varbūt tas ir viens un tas pats...

Samostroju kultūra un klejojošu suņu bars

Kišiņevas lidosta. Mazliet lielāka par Liepājas lidostu, turku uzņēmēju atjaunota, ar labiem tax-free veikaliem un vidēji 3-4 reisiem dienā. Ik reiz, kad te nolaižas lidmašīna, sarosās vietējie taksometru šoferi, un, ejot cauri lidostas ēkai, uz ārvalstu ciemiņiem atskatās gandrīz visi. Pirms tam vērts no kāda vietējā noskaidrot aptuvenās taksometru cenas un firmas, kuras piedāvā lētāko pakalpojumu, pretējā gadījumā var pamatīgi iegrābties, jo atšķirības ir līdz pat vairākām reizēm. It īpaši, ja nerunājat krievu mēlē. Tad gan brīžiem šķiet, ka lētāk būtu bijis noīrēt luksus apartamentus Ņujorkā. Mūs gan sagaida kāds Kišiņevā dzīvojošs beļģis, kurš tūristiem izīrē dzīvokļus. Viesnīcu cenas ir astronomiskas un nereti par numuriņu viena persona maksā tikpat, cik 5-6 cilvēki par visu dzīvokli. Turpretī dzīvokļa atrašanās vieta ir ideāla - pašā pilsētas centrā, uz galvenās ielas, blakus prezidenta pilij. Jauks, izremontēts, lai gan drusku jūtams tāds 90. gadu „skaistums" - mistiskas gleznas pie sienas, ādas dīvāni un TV ar pāris kanāliem. Tas viss ir sīkums, zinot, ka katram no mums jāmaksā vien nieka 12 eiro par nakti. Perfekti!

Raugoties pastkartēs un reklāmas bukletos, Kišiņeva liekas diezgan eiropeiska un moderna pilsēta. Tiesa, realitātē ir drusku mazāk krāsu un košuma. Latvija, 1992. gads, tikai vēl trakāk. Sabiedrību veido divi slāņi - pūlis jeb nabadzīgākā tautas daļa un glamour elitārais, kas savus spēkratus noparko, kur sirds vien vēlas.
Uz Kišiņevu nav vērts doties tiem, kas cenšas izzināt moldoviešu saknes un meklē liecības par pirmskara Moldovu. Tā gāja bojā II pasaules karā. Valsts galvaspilsētas arhitektūru galvenokārt veido padomju laika celtnes, un tieši utopisko objektu apskate ir galvenais mūsu ceļojuma mērķis. Nekā cita Kišiņevā jau īsti nav, ko darīt, un atrakcijas jāmeklē pašam. Vietējā kolorīta ķeršana ir viena no tādām. Pirms tam gan vērts laikus sagatavoties, sākot jau ar piemērotu apģērbu. Šī nav tā vieta, kur gribas īpaši izcelties, tāpēc vēlams pielāgoties vispārējam dress code. Un tāds patiešām te arī eksistē. Visi ģērbti un izskatās gandrīz vienādi - vīriešiem īsi mati, melnas ādas jakas un tumšas treniņbikses. Pankus vai garmatainus metālistus te neredzēsiet. Mazliet smieklīgi, bet uz šķietami drūmā fona kurpes visiem ir perfekti nopulētas. Apģērbu veikali it kā ir, bet cenas tajos aizsniedzamas vien šauram miljonāru lokam. Dārgāk nekā Rīgā! Pat ja zīmols nav tas prestižākais, jāmaksā par to būs vienlīdz daudz, tāpēc lielākā daļa tautas iepērkas vietējā tirgū un mazajās bodītēs, kas pārbāztas turku lupatām. Arī pārtikas supermārketos cenas pārsniedz pat Rīgas rekordus, izņemot maizi, pienu un dažus citus produktus. Vietējo ražotāju lielveikalos neatradīsi, tas iznīdēts pilnībā, bet Rīgas balzamu un šprotes gan. Tikmēr Kišiņevas tirgus pārbāzts ar visu, ko vien var iedomāties. Sākot no skrūvgriežiem, beidzot ar gaļu un lētām, valsts subsidētām cigaretēm.

Kišiņeva pietiek pāris dienām. Ja pacenšas, tad nedēļai. Savā ziņā pilsēta ir skaista, kalnaina un vasarā sulīgi zaļa. Taču vissāpīgāk noraudzīties uz izdemolētajām cara laika pilīm un veselu lērumu citu celtņu, kas stāv pustukšas un aizlaistas nebūtībā. Ironiskākais ir tas, ka, lai tās neizlaupītu pavisam, pie katra no panīkušajiem objektiem norīkoti divi, trīs zaldāti. Jaunie puiši armijā iesaukti, kaut kāds darbs taču jānodrošina. Pilsēta pilna policistiem, melnās uniformās un steku pie sāniem (ieročiem naudas nepietiek). Tiesa, tāda snaikstīšanās un aliņa dzeršana krūmos vien ir. Ja netaisies nospert krāsaino metālu no kāda pieminekļa, tu viņiem esi dziļi vienaldzīgs.
Gluži kā padomju gados uz ielām šur tur izlīmētas avīzes un arhitektonisko ainavu „rotā" teju vesela samostroju kultūra. Daudzdzīvokļu nami burtiski apauguši visdažādākajām piebūvēm - katrs ceļ, ko grib. Brīvs fantāziju lidojums. Stikloti, restoti vai pat mūra sienas apņemti balkoni, kas pa gabalu vēl izskatās puslīdz ciešami, bet, pienākot tuvumā, saproti, ka te virsroku ņēmusi šausmīga pašdarbība. Vietām balkons kļuvis pat tik smags, ka visa godība draud sagāzties un zem tā izbūvēti papildus balsti. No otras puses, tas pilsētu padara tikai vēl kolorītāku.
Tam visam pa vidu klejojošu suņu bars. Pārbijušies, ierautu asti, tie riņķo ap autobusu pieturām un lielveikaliem. Šķiet, pirmo reizi mūžā nākas redzēt, kā suns norij cīsiņu nesakožot. No tuvējā supermārketa iznāk kāda turīgāka pircēja un, turēdama cīsiņu virs suņa galvas, cenšas to pabarot. Maltīte pazūd burtiski sekundes laikā un kundze nedaudz pat apmulst. Dod nākamo - tas pats. Izsalkušais dzīvnieks burtiski iesūc cīsiņu vienā acumirklī.

Pitons teātrī un Kišiņevas kolorīts

Foto: Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmesFoto: Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmesFoto: Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmes

Pārvietošanās Kišiņevā ir vesels piedzīvojums. Var jau braukt ar taksi, bet vismaz vienreiz jāpamēģina vietējais trolejbuss. Tas maksā vienu levu (4-5 santīmi) un ar to pārvietojas visa parastā tauta, nereti arī kāds rūpnīcu direktors vai valsts iestādes darbinieks. Drebošs, klabošs un pārbāzts kā siļķu muca, trolejbuss atgādina īstu padomju miskasti. Nobrauktu līdz pēdējam. Tikt tajā iekšā nav nemaz tik vienkārši. Nākas palaist garām pat dažus spēkratus, līdz izdodas kādā no tiem iestūķēties. Iekrampējies augšējā stienī un gaidi līdz sava pieturai. Pa vidu visiem spraucas konduktore. Tantuks, kam abos sānos milzīgas pakas ar banknotēm. Pasažieri tās turpina dot un dot, bet vietas kļūst mazāk un mazāk. Diez ko ērtāka braukšana nav arī ar mikroautobusu. Tas maksā 3 levas un, lai arī izgrabējis, skaitās pakāpi augstāk. Adatai nav, kur nokrist, bet, iekāpjot kādai smalkāk ģērbtai kundzei, šoferis teciņiem atnes no bagāžas tabureti un iebiksta ejā pa vidu - lūk, dāmai sēdvieta...

Īsts kolorīts ir pilsētas mākslas akadēmija. Pat mazliet sirreāla vieta. Jau no ārpuses vien to rotā skaistas, zaļas eglītes abās pusēs. Trūkst tikai Ļeņina piemineklis pa vidu, kas pavisam noteikti savulaik tur arī atradies. Iekšpusē visa padomju vēsture aizkrāsota un gaiteņa grīdu sedz parketa un linoleja kārta. Tam pa virsu vēl ar metāla plāksnēm sasisti ielāpi. Cauras, saplīsušas durvis, virtuve, kurā katrs galds un krēsls ir atšķirīgs, un sajūta, ka viss ož pēc trauklupatas. Bet pagalmā stāv sagrabējušu mašīnu kolekcija un akadēmijas sargs pamanījies vēl iekopt kartupeļu vagas. Ar svešiniekiem neviens īpaši nevēlās runāt. Arī fotoaparātu pamanījušais sargs nadzīgi cenšas paslēpties - nedod Dievs, vēl nofotografēs.

Līdzīgi reaģē vairums pilsētnieku. It kā jau laipni un atsaucīgi cilvēki, jo īpaši, ja proti krievu mēli, bet joprojām ir tēmas, par kurām neviens nerunā. Nostaļģijā par Padomijas ziedu laikiem gatavs padalīties katrs, līdz brīdim, kad sāksi apspriest mūsdienu politiskās peripetijas. Balss pieklust, cilvēki instinktīvi sāk čukstēt vai vispār par to nerunā. Ne jau tamdēļ, ka negribētu vai būtu sāpīgi ko atcerēties. Cilvēkiem vienkārši joprojām bail no represijām un „nepareizā" viedokļa paušanas. Gluži kā kādreiz Latvijā. Tāpēc īpaši nepārsteidz arī fakts, ka Moldovā brīvi pieejami Krievijas mediji, bet tiklīdz vēlēsies abonēt kādu rietumu žurnālu, sāksies problēmas - Kādu žurnālu gribi abonēt? Kāpēc tev tas būtu jālasa? Kas tieši tevi tajā interesē? utt.

Baudot Kišiņevas kolorītu, vērts aiziet arī uz kādu teātra izrādi. Ne jau programmas, bet paša teātra dēļ. Tradicionālais sarkanais paklājiņš, tautiskajiem rakstiem gar malām, un skatītāji, kas nez kāpēc nenovelk virsdrēbes. Neizpratne, ziņkāre. Kāpēc tā? Vien pēcāk ieejot mitrajā un drēgnajā teātra zālē, viss top skaidrs. Nu jā, te vienkārši nekurina... Arī gaisā jūtams tāds viegls pelējuma aromāts. Tas gan netraucē uzgaidāmajā telpā iekārtot kafejnīcu ar plastmasas galdiņiem un krēsliem. Bet turpat līdzās aktieru portretu noklātajai sienai var nofotografēties ar pitonu vai košu papagaili uz pleca. Sviests! Bet tā kā cirks un zooloģiskais dārzs aizklapēti ciet, kaut kur taču tie dzīvnieki jāliek.

Citu izklaides iespēju tā īsti nav. Arī naktsklubos valda diezgan brutāla un drūma gaisotne. Astronomiskas cenas, riktīgs krievu kalbasiks, stieņi un beibes. Visiem vienādas sejas, drēbes, atšķirība tikai, kurš izskatās agresīvāks. Tiesa, zināma priekšrocība atrakciju trūkumam pilsēta tomēr ir. Gada siltākajos mēnešos parkus piepilda lērums jauniešu. Restorāni ir dārgi, klubi draņķīgi, tāpēc daudzi izvēlas visu dienu zvilnēt saulītē. Pasēdēt, pastaigāties, papļāpāt un vienkārši patusēt. Šais dienās pilsēta liekas dzīva un zaļa. Varbūt tieši tamdēļ vasara ir vislabākais laiks Kišiņevas baudīšanai, kad nupat ienākusi augļu raža, viss plaukst un smaržo. Ak, jā, un vēl restorāni. Vietējos gan pārāk bieži tajos nemanīsiet, taču laist garām lielisku iespēja nobaudīt visdažādākās virtuves būtu grēks. Sākot no turku pikantajiem ēdieniem un ukraiņu zupām, beidzot ar nacionālo moldoviešu dārgumu - pankūkām vai pīrāgiem līdzīgie plācenīši, kurus cep turpat uz vietas. Svaigi un smaržīgi. Tiesa, kurā katrā pirmajā iestādē bez zināšanas nav gudri iet iekšā, atceroties kaut vai Vecrīgas trekno gadu utu biznesu.

Ko apskatīt? Neoislāma muzejs ir viens no retajiem apskates objektiem, uz kuru patiešām ir vērts aiziet. Nekā mega-pārsteidzoša jau nav, bet vismaz neliels pieturpunkts pirmskara Moldovas vēsturē. Un neizdemolēts. Droši vien tamdēļ, ka te šiverē vēl pāris tantuki un pieskata savdabīgo celtni. Ieejas maksa kādi 20 santīmi un visticamāk būsi vienīgais apmeklētājs. Jebkurā gadījumā ārvalstu ciemiņš šai muzejā ir ļoti liels notikums.
Mazliet neierastu Moldovas kultūras daļu ļauj izbaudīt kapsētas. Viena no tām ir armēņu-bulgāru kapsēta, kas pārsteidz ar savdabīgajiem pieminekļiem. Pie katras kapu kopiņas slejas galdiņš un krēsls, pie kura mirušā piemiņai pacelt kādu stiprāku glāzīti. Skats brīžiem sirreāls - nolaistās kapsētas vidū pēkšņi uzsliets teju vesels marmora templis. Līdz tam tad arī biezais oligarhs dragā ar savu džipu pa taisno cauri kapsētai.

Otra ir padomju varoņu kapsēta, kurā II pasaules karš pilnībā glorificēts pēc padomju pareizās ideoloģijas un nav skaidrs, kur pazudis Vācijas pusē karojošais rumāņu leģions. Savukārt interesantākā, šķiet, ir ebreju kapsēta, kas, vairākkārt bombardēta, joprojām pārsteidz ar neskaitāmajiem metāla režģiem virs katras kapu kopiņas. Pirmajā brīdī netiec īsti gudrs, kas tie par dzelzs būriem, taču savā ziņā skaisti - unikāls roku darbs, kas vienu režģi atšķir no cita. Visi kārtīgi aizslēgti. Acīmredzot, baidoties no izlaupīšanas.
Visbeidzot kara muzejs. Tiesa, visai bēdīgs, bet šādu tādu kara tehniku tomēr var apskatīt.

Uz robežas

Foto: Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmesFoto: Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmesFoto: Kišiņevas un Piedņestras ceļojuma piezīmes

Ja vien nav vēlme kārtot papildus dokumentus, vīzas un burties cauri dzelžainajai Piedņestra birokrātijai, uzturēšanās tajā atļauta vien līdz plkst. 22 vakarā. Proti, tieši tad separātiskās valsts teritorija jāatstāj visiem ārzemniekiem. Ja vēlaties pārnakšņot Tiraspolē vai uzturēties tur pat vairākas dienas, tā jau ir cita opera. Tiesa, iemeslu šādam ceļojuma plānam grūti iedomāties - nedaudz vairāk kā 500 tūkstošu apdzīvotajā valstī tā īsti nav, ko darīt, ja nu vienīgi meklēt un izjust vietējo kolorītu. Jebkurā gadījumā iepriekš morāli sagatavojāmies un ievācām šādu tādu papildus informāciju. Vismaz par peripetijām, kas sagaida uz robežas. Trīs svarīgākie padomi - pirmkārt, braukt agri no rīta, lai sliktākajā gadījumā tiktu ar gaismu atpakaļ; otrkārt, ņemt līdzi pēc iespējas mazāk naudas (lai pietiktu ēšanai un atpakaļ ceļam, aptuveni 50 eiro) un glabāt to dažādās vietās; treškārt, nebraukt ar taksi, vai vēl sliktāk, savu vai īrētu auto. Tā būs gluži kā zaļā gaisma, ka esat naudīgs tūrists un teju katram robežsargam var sakāroties noslaukt mazumiņu jūsu finanšu.
Ideālākais variants ir iegādāties autobusa biļeti turpat Kišiņevas autoostā, kas maksā nieka 2 eiro. Te gan labāk acīs nelēkt - neuzkrītoši ieslīdam autobusā, apsēžamies savās vietās un, vismaz pirms spēkrats sācis kustēt, savā svešvalodā nesarunājamies. Iemesls gaužām vienkāršs - baidoties no liekām problēmām robežkontroles laikā, šoferis var negribēt savā reisā vest arī ārvalstu viesus.

Tuvojoties Piedņestras robežai, skatienam aizslīd necils policijas postenis. Tā kā Moldova neatzīst savu kaimiņu neatkarību, tad no savas puses nekādu īpašo robežu kontroli nenodrošina. Tad seko frontes līnija un puķēm apauguši ierakumi, kur ar Krievijas gādību jau gadus 10 uzturas miera uzturēšanas spēki - garlaicības mākti zaldāti, kas šautenēm rokās un tanku priekšgalā baiļpilnām acīm raugās Rietumeiropas virzienā - Uzbruks? Neuzbruks? Skats diezgan sirreāls. Un tad jau beidzot Piedņestras robeža - muita, robežsardze, imigrācijas policija un gan jau, ka vēl kaut kas - būdele aiz būdeles, postenis pēc posteņa. Tā īsti gudrs netiec, kas ir kas, bet vietējie savas teritorijas apsargāšanu, šķiet, uztver ļoti nopietni. Pārbaudot autobusa pasažierus, uzieti tiekam arī mēs. Apsardzei acis iemirdzas un rietumu tūristiem palūdz izkāpt - izsaukums uz nopratināšanu.

Dapros kā īstā padomju laika filmā - sēdi uz taburetes, riņķī sastājas kādi 10 buļļi un jautājums seko jautājumam - Kur brauc? Kāpēc brauc? Ko tev tur vajag? Kāpēc nebrauc uz Parīzi? Kas esi? No kurienes esi? utt. Tirpina ilgi un pamatīgi, beigās trīc arī rokas, bet laikam jau tas ir smagākais posms, kam jāizkuļas cauri. No kaitinošās ziņkāres atkauties izdodas vien ar stāstu, ka braucam uz Tiraspoli padzert konjaku un paklīst pa pilsētas ielām. Tā kā līdzi nav arī liekas bagāžas, robežsargu interese par mums ātri vien zūd un žurnālā uz rūtiņu lapeles tiek atzīmēts - pribalti.

Ja gadās atsaucīgs autobusa šoferis, tad visticamāk viņš pagaidīs. Arī mūsu spēkrats, padzīts dažas būdeles tālāk, joprojām stāv un gaida trūkstošos pasažierus. Bet tik ātri te nekas nenotiek. Tālāk seko imigrācijas policija, kurā jāaizpilda anketas. Pat autobusa vadītājs steidzas palīdzēt. Droši vien tamdēļ, lai procesu pabīdītu mazliet ātrāk uz priekšu. Šoreiz jau viss rit mazliet civilizētāk un pieklājīgāk. Ārvalstu ieceļotājiem tiek izsniegts „svētais" talons, kas Piedņestrā ļauj uzturēties līdz desmitiem vakarā. Tāda parasta špargalka vien ir, bet to jācenšas nepazaudēt, jo atkārtoti jāuzrada, izbraucot no teritorijas. Visbeidzot esam iereģistrēti un varam doties tālāk. Parasti viss process ievelkas uz kādu pusstundu. Sliktākajā gadījumā robežkontrole var tomēr neielaist un savā necilajā butkā noturēt kādu stundu, divas. Diezin vai ilgāk, jo pamatojuma jau tāpat nav. Tad atliek vien pārķert kādu taksometru vai nostopēt garām braucošos un doties atpakaļ uz Kišiņevu.

Vēstures rasols un high-tech stadions

Kad Maskavā trolejbusu nobrauc līdz kliņķim un vēl vairāk, to pārkrāso, uzšņāpj uzrakstu „Humanitarnaja pomašč" un nogādā Tiraspolē. Atplestām rokām vietējie to sagaida kā cēlu dāvanu no lielā brāļa, lai gan patiesība ir daudz skarbāka. Kā pilsēta, tā visa valsts lielā mērā pārtiek no Maskavas pārpalikumiem un apbrīnojama ir tās svētā ticība lielvarai. Tik liela, ka joprojām saglabāta padomju moldovu valoda (moldovu valoda ar kirilica burtiem) un rubļa dalījums „1-3-5", bet pilsēta burtiski pārbāzta ar tā laika varu glorificējošiem monumentiem un atribūtiku. Viss, kas tika uzcelts PSRS laikos, tā arī palicis. Atjaunots nav gandrīz nekas. Pat asfalts ne, kas nu izdilis pilnībā. Latvijas vecie mikroautobusi kā ātrās palīdzības mašīnas, trolejbuss, pilns kā šprotu bundža un parādās labi ja reizi stundā, un iekšlietu ministrs - bijušais Rīgas omonietis, kuru meklē Interpols. Pati valsts ir absolūts „kabatas uzņēmums", kur oligarhiem pieder visa ražošana, lielāko konjaka rūpnīcu ieskaitot.

Spriežot pēc plakātiem, pieminekļiem un vispārējās noskaņas, svarīgas ir tikai divas tēmas - karš ar rietumiem un draudzība ar Krieviju. Ne velti uz kāda nama sienas sānu pie sāna gozējas Čegevaras un Putina ģīmetnes. Militarizētais un heroizētais sviests turpinās arī pilsētas centrālajā kapsētā, kur vienuviet samuļļāta visa vēsture. II pasaules karam veltīts monuments, tad kaut kur pazib Frunzes vaibsti, pāri ielai - Suvorovs, bet citviet turpat netālu brāļu kapi, kuros kopā sadzīvo 1945. gads, 90. gadu kaujas un Afganistānas karam veltīta skulptūra. Nu riktīgs rasols!

Dīvainību pavisam noteikti netrūkst. Ieskaitot gāzēto dzērienu automātus, kas, bieži apzagti, tagad sasieti kopā kā tādā ķēdē. Galā atrodas kiosks, kurā sēdošais tantuks tik nospiež pogu un ielej dzērienu. Tikmēr pie vietējās pašvaldības ēkas uz garāmgājējiem cēli noraugās īpašu apbalvojumu laureātu portreti. Pazīstama aina, vai ne? Tiesa, mazliet tālāk no centrālā prezidenta pils laukuma skatam paveras pavisam cita Tiraspole - pussagruvušas sabiedriskās tualetes, norūsējis un burtiski salāpīts ikaruss un pa pusei nogrimuši tūristu kuģīši kanālmalā. Simtiem vietu, kas aizklapētas ciet un pamestas.

Par aizraujošu komunikāciju ar vietējiem jāaizmirst. Nerunīgi un izvairīgi, piedņestrieši iztrūkstas ik reiz, kad mēģinām kaut ko pavaicāt. Godīgi sakot, tu viņiem esi pilnīgi vienaldzīgs. Un diez cik plaukstoša nav arī rūpniecības nozare, kas savus ziedu laikus piedzīvoja, pie varas esot Padomju Savienībai. Vietējo konjaku marķē zem Moldovas vārda, jo citādāk to neapstiprinātu ne pārtikas veterinārais, ne kāds cits dienests. Tai pat laikā Piedņestras veikalos stirpā dzira nopērkama ar vietējo etiķeti. Lielākā daļa ienākumu ir ārvalstīs dzīvojošo piedņestriešu sūtītās paciņas. Visi jaunie cenšas no šejienes izrauties.
Visai savdabīga vieta ir Benderi - militārais punkts, kam sanāk braukt cauri ceļā uz Tiraspoli. Viens no sirreālākajiem skatiem. Tilts, kur risinājās 90. gadu kaujas un par godu šim notikumam uzsliets kārtīgs monuments - tanks un zaldāti. Smieklīgi, bet turpat blakus ierakumos sēž īsti, dzīvi karavīri ar tādu pašu tanku priekšgalā. Oficiāli jau karš vēl nav beidzies, tikai iesaldēts, tāpēc jaunie censoņi turpina tur sēdēt un gaidīt, kad uzbruks ļaunā Eiropa.

Par spīti tam, Piedņestra prot pārsteigt. Pirmkārt, ar reģionā lielāko futbola stadionu, ko sava dēla priekam uzcēlis kāds vietējais oligarhs. Absolūts high-tech, kas redzams pat no google satelīta! Ironiski, bet kvalifikācijas spēle futbolā starp Latviju un Moldovu risinājās tieši šeit. Bet vēl vairāk separātiskā valsts pārsteidz ar tīrību. Tieši tā! Kamēr Moldovā atkritumus daudzviet gāž ceļa malā, te zālīte nopļauta un lapas sagrābtas - viss tīrs un kārtīgs. Kā pilsētā, tā ārpus tās. Galu galā cilvēki taču oficiāli kaut kā jānodarbina.
Kad jau liekas, viss fenomenālais piedzīvots, seko ceļš atpakaļ. Te jāiziet cauri diviem metāla detektoriem, drīzāk tādu veclaiku „televizori" vien ir. Nepaiet ne mirklis, kad no kabatām izbērtos santīmus aši pamana kāds robežsargs. O, što za ģengi?! Padarji! (O, kas par naudu? Uzdāvini!) un ar roku iekšā monētās. Tā pašsaprotami, bez stresa...

Vērts zināt:

- Piedņestrai ir sava valūta, ko iespējams samainīt tikai uz robežas. Pārējā Moldovā šādu naudu neviens neņem, atkaitot autobusos, kas brauc uz Tiraspoli.
- Piedņestrā ir trīs oficiālās valodas - moldāvu, krievu un ukraiņu. Uz vietējās naudas zīmes rakstītas visas trīs.
- Nebrīnieties, ja Piedņestras kartē manīsiet vairākus baltus plankumus. Tās ir krievu armijas kara bāzes, kuras kartē aizliegts iezīmēt.
- Izīrējamos dzīvokļus visērtāk meklēt internētā.
- Kišiņevā jārēķinās ar briesmīgu braukšanas kultūru. Kam ir mašīna, tas brauc, kur grib. Luksofori daudzviet nav uzstādīti, un joslām ir sekundāra nozīme. Arī gājējiem.
- Moldova slavena ar savām vīna darītavām, taču to apskati labāk gan atlikt. Kā zina stāstīt citi ceļotāji, tad par šādu prieku noplēš neadekvāti augstu summu. Tuvu vairākiem simtiem eiro jāmaksā tika par to, lai iekļūtu pagrabos. Tad jau labāk nopirkt aviobiļeti uz Franciju.

 

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Otto

Apmeklēja: marts, aprīlis 2009

Lai nu kā, bet Vītoliņa kungs nav daudz samelojis. Pat vairāk - pabiju arī ārpus galvaspilsētas, tātad laukos. Viedoklis ir nemainīgs un laiks te ir apstājies pirms 20 gadiem. Kas attiecas uz cilvēkiem -atsaucīgi, ciemiņam izrādīs un piedāvās to labāko. Pēc rkstura diezgan depresīvi, bez gaiša skata nākotnē. Vai ir vērts ceļot uz Moldovu? Tikai pārspīlēta padomjlaiku kolorīta meklējumos, enduro motobraucēju kompānijām, lēta, bet ļoti laba vīna un konjaka cienītājiem. Ar sviem auto neiesaku - ceļi, ceļi un vēlreiz ceļi. ne velti vai ik uz stūra ir būdele ar uzrakstu "Vulkanizacja" kas aptver darbības ap un par riepām, piekari.

Inga

Apmeklēja: Paslaik

Labak aizbraukt un konkreti redzet, nevis te rakstit tadas aplamibas!!! Bezkaunība!

ggg

dafulja2@inbox.lv
būšu ļooti pateicīgs.

ggg

iedo tā beļģa kōrdinātes!
dafulja@inbox.lv

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: