GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW VEIKALS FOTO GALERIJAS

IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Ukraina

Baudītāja ceļvedisCitādi maršruti

IZVĒLIES CEĻVEDI

Sirmā neticamie garšu ceļojumi

Dzīvesviļņa sērfsIgaunijas forest food un safari SāremāKarija kurss Indijā'Sushi high society'Sardīnijas ganu maize un zilās spuras tunča kultsDzūkijas sēņu bumsCeļojums laikā: Etiopija, 2007. gadsKu-kū, ku-kū! Laiks sparģeļiem un Švarcvaldes kiršu kūkaiUkrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFeta, frappe un grieķu izēšanās kultsTurcijas smaržu psihedēlijaNormandijas laika rēbuss un malks kalvadosaCitrusa enerģija un vaniļas erotiskais valdzinājumsEiropas Bābeles garšasPica un mafija. NeapoleSenā alu pilsēta Matera« ATPAKAĻ « UZ SADAĻAS SĀKUMU

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Baudītāja ceļvedis · Eiropa · ukraina · Ukraina · Sirmā neticamie garšu ceļojumi

Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Autors: Ilze Lasmane-Brože0 ATSAUKSMES

Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Kara stāsti nav tie, kas mūs interesē. Mūs interesē cilvēki, kultūra, kulinārija un draudzīga līdzāspastāvēšana. Tāpēc līdz sirds dziļumiem izjutām vajadzību izrādīt Ukrainas tautai atbalstu un doties uz šo bagāto, skaisto un auglīgo zemi. Kaut prātā un sajūtās psiholoģiskā barjera, protams, saglabājas, jāatceras, ka Ukraina tomēr ir milzīga – lielākā valsts Eiropā, tāpēc vēsu prātu izmērot ģeogrāfiskos atstatumus no Ukrainas-Krievijas šībrīža konfliktzonām un mūsu apmeklētās Kijevas, kā arī Ļvovas un tās lauku teritorijām, jāsecina, ka daudzas citas Rietumeiropas pilsētas bēdu zonai atrodas daudz tuvāk. Politiskās situācijas un absurdās Krievijas propagandas dēļ, lielākā daļa ceļotāju šobrīd no Ukrainas apmeklējuma izvairās. Kaut ne viss šajā valstī ir gluži tā, kā tiek klāstīts avīžu lapās.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Ļvovas konceptu neprāts

Realitāte ir pārsteidzoša. Piemēram, Ļvovas pilsēta Ukrainas rietumos ne pārāk sen izspriedusi, ka galvenais tās ienākumu avots būs tieši tūrisms. Tālab cilvēki ārkārtīgi drosmīgi darbojas savās rūpalās – dažbrīd pat uz ekstrēmisma robežas. Jāteic, reti kur vēl ko tādu iespējams pieredzēt!

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Pirms piparotākajām atrakcijām gan vērts mierīgi izstaigāt katras pilsētas klasiku, proti, tirgu. Ļvovas centrāltirgū iespējams novērot, ka burkānus, kartupeļus un visu citu patiesi arī audzē tā pati tantīte, kas tos tirgo. Tirgus ir pārpildīts un bagātīgs - stendi rindojas viens aiz otra, produkti tajos skaisti izkārtoti gluži tāpat, kā dažs to vēl atceras no Padomju laikiem. Jā, var jau būt, ka tirgus savā ziņā ir nedaudz kā ceļojums laika mašīnā, taču vienlaikus tajā ir kaut kas apbrīnojami skaists un patīkams.

Vēl ir divas spožas Padomju Savienības reminiscences ir gāzētā ūdens automāti un pīrādziņu vietas, kur uz paplātes šķīvī sakrautos gardumus kopā ar saldo tēju, cilvēki notiesā turpat uz vietas, kājās stāvot. Šeit skaidri redzams, ka šādās vietas nav nekas īpaši taisīts, bet patiesi vēl saglabājies no laikiem pirms gadiem trīsdesmit, un šo ātro uzkodu formātu cilvēki aizvien vēl tur par labu esam.

Uz ielām sastapsiet arī biezpiena tirgotājas, kuras ar stingru roku izdzenāt mēģina policisti, pretim saņemot spīvu pretošanos. Un jāatzīst, ka ukraiņu tauta no represijām un ierobežojumiem nebaidās, un tas izpaužas arī viņu konceptuālajos krodziņos...

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Trakākas idejas nav redzētas! To izklāstam jāsāk ar Speķa muzeju – Salo (lvivalive.com/salo-modern-art-museum), kas reizē darbojas kā kafejnīca/restorāns. Piedzīvojums sākas jau dodoties lejup uz pagrabstāvu – trepju telpā ir jābučo cūka! Ja kārtīgi nobučo – iztek samagons, kurš obligāti jāizdzer. Ejot dziļāk – jāpadejo, tad atkal ielīst samagons. Cauri visām interakcijām tikuši iekšā, varat baudīt trakāko mākslinieku veikumu – kariķētas slavenas gleznas, kurās iestrādāts speķis un no tām izveidoti komiksi, dažnedažādas skulptūras no izkausētiem speķa taukiem, piemēram, citplanētietis vannā – no taukiem un milzīgs dzimumloceklis no taukiem… Kur vēl kas tāds ietu cauri?! Protams, arī ēdienu līdz pat saldajiem – saldējumam un šokolādei - viscaurvij speķis. Koncepts, katrā ziņā, ir izturēts līdz galam!

Un tādu vietu Ļvovā netrūkst…

Tikpat traka vieta ir Petrolejas lampu muzejs un kafejnīca - Gasova Lampa (lvivalive.com/gasova-lampa) piecos stāvos. Izrādās, petrolejas lampa ir izgudrota tieši Ļvovā. To izgudrojis poļu bēglis – aptiekārs, kurš izciešot savu izsūtījumu, ķērās pie kalnu dzīļu atraduma – naftas, un uzmeistaroja lampu. Kopumā muzejā savāktas trīs tūkstošs lampiņas. Pieci institūcijas stāvi ir ļaužu pārpildīti - visi sēž šajā lampu biezoknī, ēd un dzer.

Ja vēl nav gana, Ļvovā variet pieredzēt Mazohistu kafejnīcu (lvivalive.com/masoch-cafe) - kā izrādās, šeit dzimis arī sadomazohisma “tēvs” - rakstnieks Leopolds Mazohs. Oficiantēm līgumā ierakstīts punkts, ka viņas drīkst darīt ar klientiem, ko vien vēlas...

Tabu nepastāv, regulu nav! Šejienieši dzīvo tā, kā vēlas dzīvot – ļoti brīvi.

Bet mierīgākai atkāpei pilsēta piedāvā arī savu Kafijas muzeju (lvivalive.com/coffee-manufacture). Paši ļvovieši uzskata, ka kafija Eiropā ir ienākusi tieši caur Ļvovu - kaut kad austroungāru un turku kauju laikā. Kāds ļvoviešu kareivis par varonību kā trofeju no uzvarētājiem saņēmis visu, ko iebrucēji atstājuši aiz sevis. Un, proti, turki bija atstājuši ļoti daudz kafijas maisus. Ļvovietis pabijis Turcijā, bija redzējis, kā kafiju grauzdē un vāra. Tā viņš pēcāk atvēris arī pirmo kafijas kafejnīcu Vīnē. Bet šī Ļvovas kafijotava ir stāvgrūdām pārpildīta un populāra, turklāt ar ļoti plašu kafijas izvēli.

Liela Ukrainas daļa, tostarp Ļvova ilgus gadus bijusi Galīcijas sastāvdaļa, tādēļ šeit meklējamas arī galīciešu virtuves pērles, ko vietējie kulinārijas un vēstures entuziasti ķērušies restaurēt un popularizēt. Galīciešu ēdienus var izmēģināt Dārgākajā galīciešu restorānā (lvivalive.com/most-expensive-galician-restaurant), bet “banošu” (banosh) pagaršot restorānā Kumpel (www.kumpel.biz).

Labs ir arī armēņu atvērtais iestādījums pēcballītes rītam - “Šampanietis un hotdogi”. Kāds ir tās nosaukums - tāda arī ēdienkarte: kādi divdesmit veidu hotdogi un šampanietis. Arī uzdrošināšanās, vai ne?!

Kaut arī Ļvovu apdzīvo aptuveni 700 000 cilvēku, tajā neatradīsiet nevienu lielu ielu, turklāt tā atrodas ieplakā, tāpēc tai piemīt mazas pilsētas sajūta.

Kijevas torte un Kijevas kotlete

Kijeva ir pārsteidzoši patīkama pilsēta, kurā jaušams vēriens un plašums, ko grezno skaistās katedrāles. Pilsēta ir ļoti zaļa, jaudīga, taču jūtams, ka tā palēnām noveco...

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Tāpēc ir entuziasti, kas kaut no viena gala, proti, virtuves – cenšas ko atkopt un restaurēt. Lielisks restorāns ir KANAPA (www.kanapa-restaurant.kiev.ua), kura pavāru komanda šobrīd reabilitē gadu laikā sevi pierādījušas, bet ar negatīvu pēcpadomju pieskaņu apaugušas receptes. Šajā restorānā tiek ceptas mazas Kijevas tortes versijas – bezē kūciņas ar riekstiem un krēmu, ko pasniedz uz koka dēlīšiem, klāt pievienojot kastaņa lapas, kastaņus un, viņiem vien zināmā vietā iegūstamo, kastaņu sīrupu. Kas ir Kijevas torte? Kā izsecinājām, jau Padomju laikā ir mēģināts “brendot” pilsētas. To darīja arī caur ēdienu, kas bija paredzēts eksportam. Tā tapa gan Kijevas kotlete, gan Kijevas torte, kuras rūpnīca pieder šībrīža Ukrainas prezidentam. Torte ir traki salda un traki koša. To ukraiņiem vienmēr vajag – jo košāk, jo labāk! Un visam pa virsu kastaņkoka motīvi rotājumos, jo, kā izrādās kastanis ir Kijevas simbols.

Bet kas ir Kijevas kotlete? Kijevas kotlete patiesībā ir vistas filejā iepanēts garšaugu sviests, kurš, pārgriežot kraukšķīgo gaļiņu, iztek un kūst uz mēles. Restorāns šo vēlēdamies pacelt augstākā līmenī, vistas vietā izmanto fazānu gaļu.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Klevan ciemata ”Mīlas tunelis”

Klevan ciemats no Kijevas atrodas trīsarpus stundu brauciena attālumā. Tajā īsti nekā nav - tikai patīkami cilvēki, mazdārziņi, kultūras dzīve un interneta foto megahits – ”Mīlas tunelis”, kura dēļ turp arī devāmies.

Trīs kilometrus garais kok-krūmu tunelis, caur kura vēderu aizvijas dzelzceļš, ir izveidojies dabiski. Tas ir pasakains – zaļš, sulīgs, noslēpumains. Paradoksālākā daļa ir tā, ka, lai gan to sauc par “Mīlas tuneli” un tas patiesi arī izskatās romantisks, vairākas reizes dienā caur šo dabisko koridoru brauc vilciens, kas pārvadā kara tehniku...

Šis dabas brīnums atrodas purvainā teritorijā, tāpēc jābrīdina, ka to pamatīgi apsēduši odi.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Ternopiļas Tarass Buļba

Ternopiļa arī ir neliela pilsētiņa, taču šeit viss uz pilnu klapi.

Restorāna Kovcheg (beerplace.com.ua/pivovarna-restoraciya-kovcheg-ternopil) īpašnieks izskatās pēc Gogoļa radītā Ukrainas nacionālā varoņa – Tarasa Buļbas. Ja viņš kaut ko nosapņo, tad nevilcinās to nekavējoties realizēt. Tā, nu, viņš reiz nosapņojis, ka restorānam jābūt kā Noasa šķirstam, un tāds, nu, konstrukts viņam šobrīd pieder. Tas darbojas ar pilnu jaudu – piedāvā nacionālo ēdienu virtuvi ar visu veidu boršču – zaļo, sarkano un balto, kurus arī devāmies uz Ukrainu izzināt, un alus brūzi ar izcilu alu.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Šim pašam īpašniekam pieder vēl viens krogs – Stary Mlyn, kurā var sajust īsteni ukrainisku vidi ar tik daudz tautiskas atribūtikas, ka nav skaidrs, kā pie tādu lietu pārbagātības iespējams putekļus noslaucīt. Un tad vēl tās kundzes otrajā stāvā, kas nacionālajos tērpos lipina kopā vareņikus...

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Pie gucuļiem...

Kad braucām pie gucuļiem, lūdzām pēc patīkama un jautra šofera, kā nekā kopā būs jāpavada četras dienas. Sagaidījām tipu sporta tērpā, drūmu, draudīgu seju, kas knapi piepūlas sveicienam. Vienu dienu braucām kopā klusēdami, otrā dienā lēni uzsākām sarunu, trešajā dienā aizrunājāmies tiktāl, ka, viņa paša viesmīlīgi aicināti, devāmies pa viņa Ternopiļas bērnības takām, kas aizveda līdz pat viņa vecmāmiņai, kura mums ierādīja, kā taisāmi vareņiki. Mūsu šoferis izrādījās labestīgs, atvērts, pilns humora un gatavs parakstīties uz jebkādām trakulībām. Tā tas ir - pirmais iespaids nereti pie šiem ļaudīm var būt mānīgs, un, jāsaka, ka ukraiņu vīri patiešām nereti izskatās “baigie tipi”... taču tad atveras viņu plašā sirds – slāviskā tipa sirds, kas ieslēgta austroungāru čaulā.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Tikpat brīnišķīgi, silti, priecīgi un ārkārtīgi moderni domājoši ļaudis izrādījās arī gucuļi, kas, kaut būdami moderni, tomēr izvēlas ļoti savrupu dzīvi.

Tā mēs ar kādu gucuļu ģimeni devāmies augšup kalnos pie ganiem, kas tur pavada 110 dienas gadā. Augšup stundu ”gāzām” ar gaziku un stundu rāpāmies kājām, bet paši viņi gan pārvietojas ar zirgiem un pajūgos.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Augšā, mežā vidū - vairāk kā simt gadus vecā guļbūvē sastapām tur dzīvojošus četrus ganus. Pie viņiem arī mācījāmies taisīt Brinzas sieru. Sieru milzu katlā viņi vāra visas 110 dienas gadā, pēc tam virs katla to kūpina.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Savukārt boršču viņi vāra no baltajām bietēm, bet gaļas vietā lietā liek baravikas, kuras tur teju ar izkapti pļaujamas. Baltās bietes viņi 30 dienas notur siltā ūdenī, tādējādi ieskābējot. Gucuļi apgalvo, ka būtībā tā skābējuma sula arī ir borščs. Ar to pat varot matus mazgāt – esot laba iedarbība.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Viss pie gucuļiem ir sakopts un kārtīgs. Mājas – īstas stila pērles, kurās kā īpašs skaistuma etalons tiek turēti skārdā izdauzīti ornamenti. Tie tad nu tiek stiķēti pie katras mājas.

Foto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltaisFoto: Ukrainas garša: borščs – sarkanais, zaļais un baltais

Un, protams, arī gucuļu tērpi – krāsas vienkārši gāžas pāri malām, tāpat kā bagātīgie kvadrātveida izšuvumi. Tie tiek šūti ap kaklu un piedurknēm – aizsardzībai.

Tad vēl ir tāda lieta, pēc kuras tvīkst visi ukraiņi, proti, ližņiki - glītas segas no aitas-kazas vilnas, ko paši izmanto guļot šajās kalnu mājās, kurās, protams, nav ne elektrības, ne apkures. Vienīgā apkure ir tā, kas zem katla, kurā vāra sieru.

Mūsu gucuļu draugiem divas dienas pirms mūsu atbraukšanas bijis nelāgs notikums – atnācis lācis un pasitis padusē 150 kg smago cūku. Un aizgājis. Varbūt leģenda, varbūt nē, bet smieklīgi.

Raidījuma “Sirmais. KULTA ĒDIENI” 3. sezona LTV1 ēterā vērojama un radio SWH dzirdama - jau 2014. gada rudenī.
Sagatavoties braucienam un atrast interesantākās vietas un feinākos cilvēkus mums palīdzēja: Nikodem Szczyglowski, Olga Khomenko, Marta Naumenko un Aleksandr Martich.
Uz Ukrainu nokļūt palīdzēja un ērtus Ukrainas iekšējos reisus nodrošināja: Ukraine International Airlines www.flyuia.com.
Atbalsta: Latvijas Televīzija, RIMI, AmericanExpress, Lattelecom E-dati, Sixt Latvija, If.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: