“Une chambre en Inde“, Le Théâtre du Soleil, līdz 27. janvārim, 2017
Parīzes Saules teātris ir viena no 20. gadsimta skaistākajam mākslas parādībām. Tā izteiksme un domāšana ir attīstījusies, studējot dažādu pasaules kontinentu kultūras, un bagātinot ar tām Eiropas teātra valodu. Šodien Saules teātris pieder klasiķiem, taču tā dibinātāja, septiņdesmit septīto gadu slieksni pārkāpusī režisore Ariane Mnuškina turpina domāt par teātra uzrunas iespējām mūsdienu radikāli izmainītajā pasaulē. Jauns jautājums caurstrāvo Mnuškinas nule kā novembrī pirmizrādīto darbu 'Istaba Indijā' – kā šodien, jau pēc visiem asiņainajiem notikumiem Parīzē, franču teātrim sarunāties ar savu skatītāju?
'Istaba Indijā' ir atvērusi savas durvis vai visiem Saules teātra dzīvības avotiem un domu biedriem – Indijas un Japānas senajam teātrim, cilvēka traģisko kolīziju sakņu atsedzējam Viljamam Šekspīram, krievu modernā teātra adeptam – rakstniekam un ārstam Antonam Čehovam, universitāšu publikas līmenī sarunas vedošajam vācu režisoram Pēteram Šteinam, nu jau mirušajam vienotas Eiropas teātra adeptam Džordžo Strēleram. Kā atraisīt šodien teātra enerģijas, lai tas skan pasaules sarunas spēkā?