Rudens Festivāls, 4. – 29. novembris, 2009
Viens no aizraujošākajiem starptautiskajiem festivāliem ik gadu vēlā rudenī notiek Spānijas galvaspilsētā, teātrim, mūzikai, dejai un cirkum ieņemot Madrides ēkas, ielas, laukumus. Šogad festivāla programma piedāvā simt četrdesmit divas izrādes, no kurām 35 ir pirmizrādes, kā arī lasījumus, radošās darbnīcas un diskusijas. Rudens festivāls (Festival de Otoño) ir ielūdzis izrādes no ļoti dažādām kultūrzemēm - Argentīnas, Austrijas, Itālijas, Francijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Bosnijas un Hercogovinas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Portugāles, Nīderlandes, ASV, Polijas, Japānas, Brazīlijas, Kanādas, Vjetnamas, Šveices, Serbijas, Islandes, kā arī, protams, izrāda pašu festivāla rīkotāju mītnē - Spānijā - tapušus darbus.
Vērts nepalaist garām japāņu mākslinieka, Tokijas multimediālās avangarda grupas Dumb Type dalībnieka un dibinātāja Shiro Takatani darbu La Camara Lucida, kas veidots pēc franču strukturālista Rolāna Barta fotogrāfijai veltītās tāda paša nosaukuma grāmatas, un kas Madridē piedzīvos pasaules pirmizrādi.
Īpašu pieredzi piedāvā kanādiešu režisora Robēra Lepāža teātris, kas izgudrojis jaunu valodu, apvienojot teātrī, kino, dejā, cirkū, leļļu teātrī, modernajās tehnoloģijās veiktus atklājumus visdažādākajos laikos un zemēs. Lepāža darbos skatītājs var sastapties ar pārsteigumiem un sajust sevī emocijas. Viņa vairāku desmitu garumā attīstītā Drakonu triloģija savieno mūsdienas ar seniem stāstiem un civilizācijām. Madrides festivālā viesojas triloģijas trešā izrāde The Blue Dragon.
Ģeniālās vācu horeogrāfes un režisores Pīnas Baušas izrāde Kontakthof mit Damen und Herren ab 65 sākotnēji bija iecerēta tikai dažu vakaru izrādīšanai, taču nu jau šis darbs ir viesojies pārdesmit valstīs, saņēmis arī vienu no pagodinošākajiem Eiropas profesionālajiem novērtējumiem - Lorensa Olivjē balvu. Izrādes pirmavots - Pīnas Baušas 1978. gadā radītais Kontakthof septiņdesmito gadu beigās kļuva par radikālu pavērsienu dejas un teātra izrāžu veidošanā visā Eiropā, kļūstot par nopietnu pārbaudījumu arī skatītājiem ne tikai mazpilsētā Vupertālē, kur tā tapa un tika parādīta. Kontakthof kļuva par izaicinājumu skatītājam arī pasaules lielpilsētās un tādās mākslas metropolēs kā Ņujorka un Londona, jo izrāde nerespektēja ierastos skatīšanās noteikumus, bet izveidoja jaunus, savus.
1978. gadā Kontakthof Pīna Bauša izveidoja ar saviem dejotājiem, izciliem māksliniekiem no dažādām pasaules valstīm, bet jaunās tūkstošgades sākumā viņa savu darbu uzveda vēlreiz - ar neprofesionāļiem, cilvēkiem vecuma grupā no 65 gadiem un uz augšu. Par svarīgu uzskatot nevis ķermenisko trenētību, bet cilvēcisko piedalīšanos, ar visu savu dzīves bagāžu un tajā balstīto attieksmi pret līdzcilvēkiem, pret pasauli.
Les ballets C de la B asociatīvi aizvien saistās ar beļģu horeogrāfa Alena Platela vārdu, kur tapuši šī izcilā mūsdienu mākslinieka darbi. Taču patiesībā Les ballets C de la B šifrējas kā Beļģijas mūsdienu balets, un tā ir jau divdesmit piecus gadus pastāvoša mākslas platforma, kas piedāvā izteiksmes iespējas spēcīgiem māksliniekiem. Horeogrāfa Koen Augustijen darbs Ashes tapis kopā ar beļģu kontrtenoru Steve Dugardin un soprānu Amaryllis Dieltiens, kurus uz skatuves pavada pieci mūziķi - vijole, flauta, čells, akordeons, marimba. Komponists Wim Selles īpaši izrādei ir aranžējis Hendeļa mūziku. Ashes tēma ir visa esošā nepastāvība. „Nekas nav dots uz visiem laikiem. Kā mēs ar to tiekam galā? Ko cilvēki dara(vai nedara), lai nepazaudētu to, ko viņi ir ieguvuši?"
Programma: www.madrid.org/fo200




