IZVĒLIES GALAMĒRĶI

Parīze

IZVĒLIES CEĻVEDI

Viens no leģendāro Parīzes pasāžu rašanās iemesliem, starp citu, ir visai merkantīls - 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā tās tapa kā vieta, kur skaisti iztērēt naudu un šo sajūtu zināmā mērā tās saglabājušas arī šodien. Ar mazajām kafejnīcām, vīna bāriem un bodītēm, kurās iepirkties ir īstena bauda un piedzīvojums vienlaikus. Pasāžas – šauras gājēju ielas veidolā, parasti savieno divas paralēlas ielas, tādējādi nodrošinot ērtu un ātru nokļūšanu no vienas otrā. Tām var būt stiklots jumts, bet tas nav obligāti. Taču to arhitektūrai jābūt dekoratīvai, tādējādi saspēlējoties ar mazo bodīšu izsmalcināto piedāvājumu. Pie pirmās Parīzes pasāžas šūpuļa stāvējis princis – Orleānas hercogs, karaļa Luija XVI brālēns, savukārt pārējo iniciatori lielākoties bijuši no buržuāzijas aprindām, viņu nodarbēm esot tikpat kolorītām kā pašas pasāžas – inženieris (Passage des Panoramas), miesnieki (Galerie Vero – Dodat), notārs (Galerie Vivienne), baņķieri (Passage Choiseul) u.c. Jūlija monarhijas jeb Franču karalistes laikā Parīzē tika uzceltas vairāk kā piecdesmit pasāžas, to arhitektūrai – stikla kupolu, masīvu dzelzs vārtu un dažādu detaļu veidolā, iemiesojot arī sava laika industriālā progresa sasniegumus. Katrai no pasāžām bija savs raksturs un dzīves dramaturģija – kā jau miniatūrās pilsētās pilsētā. Te pulcējās literāti, mākslinieki, politiķi, taču neiztrūka arī baudas un urbānās dzīves sārņi – prostitūtu un nelegālo tirgoņu veidolā. Turklāt, brienot 19. gadsimta Parīzes dubļus, slēgtās pasāžas bija arī savveida glābiņš – kā saglabāt kājas sausas. Kaut vēstures līkločos ne visas pasāžas ir izdzīvojušas un laiks ieviesis savas korekcijas arī to ciematsajūtas ikdienā, tās joprojām ir veids, kā iepazīt pilnīgi citādu Parīzi – soļu ritms acumirklī kļūst lēnāks, tādējādi mudinot izgaršot un ļauties mirklim visā tā detaļu krāšņumā. Turklāt, domājot par tuvējiem Ziemassvētkiem, pasāžas un to mazie veikaliņi ir arī lieliska vieta netradicionālu dāvanu iegādei.