Insider: Liks Levī
Cik grūti runāt par pilsētu, kas tik bieži filmēta, fotografēta, godināta, gleznota un apdziedāta! Taču laikam gan nedrīkst pārmērīgi baidīties no klišejām.
Man Parīze ir sirdij tuva pilsēta. Jāpiekrīt slavenajai dziesmai J'ai deux amours: Parīze tiešām ir kā mīlas dēka. Varat atrasties tālu prom no mājām, taču, no jauna nonākuši Parīzē, jūs ik reizi sajutīsiet, ka šī ir tā pilsēta, kurā jūs vienmēr atgriezīsieties un kuru nekad neaizmirsīsiet. Tās neatkārtojamais skaistums un šarms sasildīs jūsu dvēseli un piešķirs arī citām jūsu jūtām īpašu burvību. Protams, tā ir liela pilsēta ar savām problēmām, un reizēm mūsu kopīgās dzīves smagā nasta var likties nomācoša. Taču vienu gan nav iespējams noliegt: Parīzei piemīt maģisks spēks, kas dāvā apgaismību. Izejiet nelielā pastaigā kopā ar mīļoto cilvēku pa Parīzes ielām jebkurā diennakts stundā - pavērojiet debesis, sajūtiet pilsētas dvēseli - un jūs apņems šī neatkārtojamā Parīzes atmosfēra. Jums nevajadzēs daudz laika, lai saprastu, ko nozīmē dziesmas vārdi : «Man ir divas mīlestības - Parīze un mana dzimtene.»
Man Parīzē īpaši patīk lieliskais līdzsvars starp to brīvības sajūtu, ko spēj sniegt vienīgi lielpilsēta, un šarmu, kurš piemīt tās atsevišķajiem quartiers - kvartāliem; šajā kosmopolītisko ciematu tīklā katram no tiem ir pašam sava smarža, un tieši tas padara Parīzi tik neparastu.
Tāpēc došu jums vienu padomu. Mēģiniet nedomāt par Parīzi kā tūrisma galamērķi. Nebēdājiet, ja jums sava ceļojuma laikā neizdodas aplūkot kādu vēstures vai arhitektūras pieminekli, - tas nekur nepazudīs un sagaidīs jūsu nākamo apciemojumu. Labāk atvēliet vairāk laika pastaigām - paklaiņojiet, pavērojiet, kas notiek visapkārt, un uzsūciet to sevī.
Man, kā jebkuram parīzietim, ir savs iemīļotais pilsētas rajons. Es dzīvoju Parīzes 9. iecirknī (arrondissement). Atļaujiet man jūs iepazīstināt ar dažām mon quartier pērlēm.
Es, protams, nevaru neminēt krāšņo opernamu Palais Garnier (www.operadeparis.fr) Operas laukumā (Place de l'Opéra), vēlīnā ampīra stila simbolu. Nama pamati likti 1861. gadā, bet celtniecība sākās 1862. gadā. Leģenda vēsta, ka imperatora laulātā draudzene imperatore Eiženija arhitektam Garnjē apvaicājusies, vai ēka būšot grieķu vai romiešu stilā; uz to viņas majestāte saņēmusi atbildi: «Tā būs Napoleona III stilā, kundze!». Operas nama ekstravagance un noslēpumainības plīvurs, kas to apvij, savulaik iedvesmoja Gastonu Lerū (Gaston Leroux) sarakstīt gotisko romānu «Operas spoks».
Ārzemniekiem mazāk pazīstama, bet Parīzes izklaides industrijas vēsturē svarīga ēka ir Les Folies Bergère (www.foliesbergere.com). Es dzīvoju pavisam netālu no šī veclaicīgā franču mūzikhola žanra tempļa - Art Déco stila pērles, kas atrodama Rišē ielas 32. numurā (Rue Richer 32); teātris vēra durvis 1869. gadā, toreiz ar nosaukumu Folies Trévise, un piedāvāja operešu un komisko operu iestudējumus, populāru dziesmu un akrobātikas šovus. Taču hercogs de Treviss, ietekmīgs aristokrāts, nebija apmierināts ar domu, ka cilvēkiem viņa vārds varētu asociēties ar piedauzīgu varietē, tālab mūzikhols tika pārdēvēts par Folies Bergère, citas šīs apkārtnes ieliņas (Rue Bergère - «Ganes ielas») vārdā. Folies Bergère piedāvāja tālaika publikas gaumei atbilstošu izklaidi. Izrāžu dalībnieki iznāca uz skatuves krāšņos kostīmos; dāmu ietērps bieži vien piesedza visai maz. 1926. gadā šeit vienā vakarā par zvaigzni kļuva afroamerikāņu izcelsmes dziedātāja un dejotāja Žozefīne Beikere (Joséphine Baker) ar savu pikanto un divdomīgo «banānu deju», ko izpildīja, ģērbusies no banāniem darinātos svārciņos (tas arī bija tikpat kā vienīgais viņas ietērps). Ar Folies Bergère likteni saistītas arī rakstnieku Mopasāna un Koletes, aktieru Čārlija Čaplina un V.K. Fīldsa, kā arī daudzu citu slavenu cilvēku gaitas.
Vēl viens izklaides templis ir L'Olympia (www.olympiahall.com) Kapucīņu bulvāra 28. namā (Boulevard des Capucines 28). Šo mūzikholu (pašu vecāko Parīzē) 1888. gadā atvēris slavenā kabarē Moulin Rouge dibinātājs; tas sāka darbu 1889. gadā ar nosaukumu Montagnes Russes, bet 1893. gadā ieguva pašreizējo vārdu - Olympia. Pēc kara, 1954. gadā, ar Bruno Kokatrī (Bruno Coquatrix) gādību teātris ar krāšņu atklāšanas koncertu no jauna atsāka darboties kā mūzikhols. Edīte Piafa - la Môme Piaf - iekaroja milzu popularitāti ar saviem koncertiem uz «Olimpijas» skatuves laikā no 1955. gada janvāra līdz 1962. oktobrim; viņas koncertieraksts Live at Olympia tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem sasniegumiem dziedātājas karjerā. Šeit leģendārus koncertus snieguši arī Žaks Brels, Šarls Aznavūrs, Barbara (mana mīļākā dziedātāja), Džo Dasēns - izcili franču mūzikas spīdekļi. Šī zāle uzņēmusi arī starptautiska mēroga zvaigznes no citām valstīm, viņu vidū Džūdiju Gārlendu (Live in Paris 1960), izcilo portugāļu dziedātāju Amāliju Rodrigesu, džeza mākslinieci Nīnu Simonu, grupas The Shadows, The Beatles, Otisu Redingu un daudzus citus.
Šo nostalģisko pastaigu pa manu 9. iecirkni pabeidziet, ienirstot pašā Parīzes dvēselē - ļaujiet sev pamaldīties neaizmirstamajās segtajās tirdzniecības pasāžās; tās celtas 19. gadsimta sākumā netālu no Lielajiem bulvāriem (Grands Boulevards), kas tolaik bija Parīzes izklaides centrs. Galerijas bija labi pazīstamas visiem parīziešiem, un, pirms uzradās konkurenti - Les Grands Magasins, Galerie Lafayette un Le Printemps -, tā bija pati svarīgākā iepirkumu vieta visā pilsētā.
Taču vēl šodien, ja vēlaties ļauties pavedinošajam Parīzes garam, ir vērts pastaigāt pa šīm galerijām Passage Verdeau un Jouffroy (1847) (www.passagesetgaleries.org) ar to burvīgajiem antikvariātiem, mākslas grāmatnīcām un 1901. gadā atvērto fotodarbnīcu; pēc pastaigas atalgojiet sevi ar šokolādi vai kādu citu kārumu izsmalcinātajā gastronomijas veikalā A la mère de famille (www.lameredefamille.com), kas atvērts 1761. gadā; tas atrodas jau ārpus galerijas, Rue du Faubourg Montmartre 32 („Monmartras priekšpilsētas ielā"). Un tad jums jau būs vairāk nekā tikai divas mīlestības - jūsu dzimtene, Parīze un vēl arī šie neaizmirstamie saldumi.