Insider: Gabriele Bianchi
Šarmantais itāliešu sinjors Gabriels Bianki (Gabriele Bianchi) aizvien dzīvu uztur tādu īstenu senlaiku pilsētas idilli, kurā ikkatram pazīstams ir tās kārtībsargs, dakteris, bārddzinis un, protams, bodnieks. Bianki ģimenes rūpals jau trīs paaudzēs ir pārtikas tirdzniecība - agrāk Rialto tirgus tuvumā, tagad jau 35 gadus Via Garibaldi sākumā. Nelielās bodītes plauktos no grīdas līdz griestiem rindojas turziņas, paciņas, burciņas un pudeles. Lielākoties tie ir produkti no dažādiem Itālijas reģioniem, kur vēsturiski meklējama attiecīgo ēdmaņu izcelsme. Šeit rodama olīveļļa no Ligūrijas, no Umbrijas reģioniem, tradicionālie Venēcijas sviesta biskvīti (bussolai buranei), kukurūzas putra polenta, kas Veneto reģiona virtuvē 15., 16. gadsimtā aizvietojusi maizi. Dažus no produktu ražotājiem Gabriels pazīst personiski, piemēram, slavenā rožu ziedlapās un zemeņu garozā vīkšķītā kazas siera ražotāju, kura viņam reiz atklājusi, ka patiesībā šī recepte radusies kāda misēkļa rezultātā. Tagad šis siers ir bestsellers, un cilvēki par 100 gramiem šīs delikateses gatavi maksāt 5 eiro. Trīsdesmit procenti šeit sastopamo produktu ir bioloģiski ražoti. Gabriels gan atzīst, ka paši itāļi ne sevišķi uzticas bioloģiskās un organiskās pārtikas konceptam, esot jāpieliek pūles, lai pierādītu, ka šāda partika ir droša. Bet katrā ziņā, nobaudījuši produktus no veikaliņa plauktiem, viņi atgriežas, slavē un ir gatavi tos iegādāties atkal.
Atlikušie brīvie sienas laukumi veikaliņā virs pārtikas produktu plauktiem, tuvāk griestiem noklāti bērnu zīmējumiem. Tos Gabrielam veltījuši vietējie rezgaļi, kurus veikalnieks šad tad pacienā ar šķēlīti siera vai biskvītiem. Tieši šo aspektu Gabriels par savu pilsētu mīl visvairāk: “Šeit visi viens otru zina. Ciao, Gabriele! Ciao, Gabriele! – viņi sauc no malu malām!”. Līdzās mīļajiem zīmējumiem, pie sienas rodamas arī fotogrāfijas no aqua alta reizēm – pirms 11 un 20 gadiem, kad, augsta ūdens līmeņa dēļ, veikaliņš noplūdis. Tā kā grīdas līmenis bodītē nav līdzens – viss ūdens, kā grimstošā kuģī, saskrējies tieši veikala noliktavas zonā - augstumā virs ceļgala. Jautāts, vai Gabriels baidās no iespējamās Venēcijas pazušanas ūdens dzelmē, viņš atbild, ka tam īsti neticot. Viņš stāsta, ka Venēcijas glābšanas plāna jeb MOSE projekta dēļ, lagūnas ūdeņos gan pazudušas zivis. Tā viņam stāstot vietējie makšķernieki.
Gabrielam līdzās veikaliņā darbojas arī viņa meita Frančeska. Abi pamīšus dalās savos iespaidos par savu pilsētu un vienbalsīgi atzīst, ka cilvēki patiesībā nenovērtē venēciešu pacietību, jo teritoriāli mazajai Venēcijai gada laikā cauri izskrien 24 miljoni tūristu. Gabriels nosaka, ka Venēcijai nav noslēpumu – tā ir absolūti atvērta, un kādi gan var būt noslēpumi pilsētai, kuru krustu šķērsu izlodājuši tik daudz cilvēku. Turklāt jau vēsturiski, kā ostas pilsēta, Venēcija bijusi noslogots ceļotāju pieturpunkts. Frančeska gan atzīst, ka Venēcijai tomēr ir savs noslēpums, proti, tās ieliņu labirints, kurš bieži vien līdz galam neiepazīts paliek pat pašiem venēciešiem. Viņa atzīst, ka aizvien gadoties nomaldīties vai uziet vietas, kurās viņai nekad līdz šim nav gadījies nokļūt. Viņa arī atzīst, ka zināmus šī labirinta noslēpumus venēcieši rūpīgi glabā, un ļauj viesiem iet ierastās takas, kamēr paši izmanto īsāko ceļus. Tā ir daļa no Venēcijas paralēlās realitātes. Vēl uz to attiecināma arī dārdzība, kas nereti ir liels Venēcijas stereotips. Ja vien ir enerģija meklēt dziļāk – izdevīgākas alternatīvas atrast ir iespējams.
Veikaliņā ienāk kāda sarkanmataina itāliešu kundze. Gabriels norāda, ka tā ir restorāna Corta Sconta (Calle del Pestrin Castello, 3886; www.cortescontavenezia.it) saimniece un šis restorāns noteikti ierindojams Bianki ģimenes iecienītāko restorānu sarakstā, tāpat arī viņa draugiem piederošais Il Nuovo Galeon (Via Garibaldi, 1309; www.ilnuovogaleon.com). Al Covo (Castello, 3968) netālu no Arsenāla arī ir droša un vietējo ļoti iecienīta vieta.
Jautāts, kur Gabriels mīl doties ārpus Venēcijas, viņš atzīstas, ka patiesībā Venēciju atstāt nemēdz – darbs veikalā aizņem lielāko viņa dzīves laiku, taču citiem noteikti iesaka doties uz Monetello kalnu netālu no Trevizo, vai Conegliano pilsētiņu, kur vērts iepazīt vienu no vecākajiem vīna ceļiem Itālijā - Strada del Prosecco e Vini.
Bet, ja pirms Venēcijas apmeklējuma vēlaties noskaņoties pilsētai ar kādu filmu vai mūzikas noti, tad noteikti vērts atgriezties pie klasikas, proti, Enrico Maria Salerno 1970. gada filmas “Anonīmais venēcietis” (Anonimo Veneziano) un ieklausīties tās brīnišķajā Vivaldi mūzikā, vai arī vēlreiz noskatīties Fellinī Kazanovu (Fellini's Casanova, 1976). Frančeska, kas savulaik studējusi kinematogrāfiju, piemetina, ka arī Vudijam Allenam izdevies atrast un nofilmēt mazākpazīstamo Venēciju. Savukārt grāmatplauktos vērts uzmeklēt Tiziano Scarpa grāmatu “Venice is a Fish – A Sensual Guide” vai Salvatore Settis “Se Venezia Muore” – bestselleru, kurā tiek runāts par patieso pilsētas realitāti, par to, kā pilsēta mainās un tās iedzīvotājiem ar to sadzīvot.
Foto: Ieva Raudsepa
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.