GALAMĒRĶI KULTŪRAS AFIŠA BAUDĪTĀJA CEĻVEDIS CITĀDI MARŠRUTI INSIDER'S VIEW JAUNUMI FOTO GALERIJAS

SAŅEM JAUNUMUS

Ierakstiet savu e-pasta adresi, ja vēlaties saņemt ikmēneša jaunumus.

REKOMENDĒJAM:

Londonas jaunā Thaddaeus Ropac galerija

Eiropas skulptūru parki – laikmetīgās mākslas telpa atelpai

Diānas Venē mākslinieku radīto rotu kolekcija

Insider's view · Eiropa · latvija · Rīga

Insider: Austris Mailītis

0 ATSAUKSMES

Insider: Austris Mailītis

Mežaparka zīmes

Cariskās Krievijas ostas pilsētā Rīgā savulaik ritēja dinamiska dzīve. Pilsēta gāja vienā solī ar pārējo Eiropu un idejas šurp atceļoja ātri. Arī arhitektu vidē noritēja aktīva profesionālo kontaktu un domapmaiņa.

Kad rūpnieciskās revolūcijas pilnbriedā Eiropas pilsētas saskārās ar pirmajām pilsētfenomena problēmām – sliktu gaisu un saules gaismas trūkumu, par pilsētvides veselību sāka domāt aizvien vairāk, jo īpaši Vācijā un Anglijā. Šaurās, augstu namu ieskautās ielas tika pārbūvētas, tika veikti atpūtas zonu labiekārtošanas darbi, kā arī attīstīta jauna pilsētplānošanas filozofija, kuras pamatā bija atgriešanās pie dabas.

1898. gadā britu parlamentārais referents sociālajos jautājumos Ebenīzers Hovards, iedvesmojies no utopistu filozofijas, attīstīja ideju par, tā saucamo, dārzu pilsētu – savrupmāju koloniju mežā vai parkā - tuvu jau apdzīvotam centram. Shēmas pamatā bija koncentriska plānojuma modeļi, pārdomāti attālumi starp mājām, centru un citām pilsētas daļām.

Kā avangarda projekts, jau 1901. gadā Ķīšezera krastā tika plānota viena no pirmajām dārzu pilsētām Eiropā. Tāpēc par Mežaparka (tolaik sauktu par Ķeizarmežu) kā dārzu pilsētas pirmdzimtā statusu strīdas vien gada vai dažu mēnešu laika šķērsgriezumā. Būvniecības iniciators bija tolaik galvenais Rīgas pilsētas inženieris Gustavs Ādolfs Agte. Savukārt dārza pilsētas plānojumu izstrādāja Rīgas dārzu direkcijas galva, vācu izcelsmes daiļdārznieks un ainavu arhitekts Georgs Kūfalts.

Rīgas Mežaparka pirmais plānojumus esot atbildis zvaigznes formai ar centrālo laukumu, taču tas ticis pārveidots, vairāk harmonizējot ar dabu un ļaujot būvniecībai sekot līdzi krustu šķērsu savērptajiem kāpu pauguriem. Ja esat ievērojuši, Mežaparkā tik tiešām nav centrālā laukuma. Vien Kokneses prospekta, Visbijas prospekta un Stokholmas ielas sateces punktā tāds savveida nosacīts centrs izveidojies pats no sevis, laika gaitā ap sevi koncentrējot pastu, veikalus un pat vairākas poliklīnikas. Šodien šeit atrodas vietējo, kā arī centra iedzīvotāju vidū iemīļotā kafejnīca-minirestorāns „Gustavs Ādolfs” (Kokneses prospekts 13a).

Pirmajos septiņos gados Mežaparkā tika uzceltas pirmās astoņpadsmit villas, bet jau līdz Pirmajam pasaules karam  - simtu astoņas villas Hamburgas, Ščecinas, Lībekas ielās un Visbijas prospektā. Četrdesmit deviņas no tām ir projektējis arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens, viņš arī bijis autors vairākām dvīņu mājām Stokholmas ielā. Tie, kas pabijuši dvīņu mājas vienā pusē, zinās to mazliet mistisko sajūtu nokļūstot otrajā. Viss it kā pazīstams, bet citāds. Šodien šo namu fasādēs interesanti lasīt abu mājas pušu saimnieku raksturus - katram stingri pieturoties pie savas pārliecības par nama uzturēšanas un uzpošanas nosacījumiem.

20. gadsimta 20. - 30. gados Mežaparkā tika uzceltas vairāk nekā 250 savrupmājas, tostarp vairākas modernisma stilā ieturētas ēkas ar latviskiem nacionālā romantisma elementiem.

Pārsvarā Mežaparka nami veidoti racionālā Jūgendstila izteiksmē, taču tajā jaušami arī dažādi iepriekšējās ēras „neo” stili. Tā teikt, vecās idejas tika pasniegtas ar jaunu dekoru. Tajā pat laikā Jūgendstils jau sāka attīstīties uz modernisma pusi - ar idejām par loģiku un konstruktīvismu kā estētiku.

Eklektismā celtās ēkas, galvenokārt, tika akcentētas ar verandām, tornīšiem, portikiem un jumta izbūvēm, kopskatu papildināja labi žogi, sakopti dārzi un lapenes. Jumtu segumā tika izmantoti populārie trīsstūra betona dakstiņi vai klasiskie dakstiņi. Tagad, galvenokārt, novērojams skārda jumtu vai moderno materiālu segums.

Šodienas Mežaparkā līdzās labi renovētiem namiem, lapu koku biežņā aiz pašķidriem žogiem ieslēpušās arī uzlabojumus nepiedzīvojušu namu fasādes. Šo ēku sašķiebusies mīmika arī veido to īpašo Mežaparka simtgadu vēstures auru.

Pirms dārzu pilsētas izveides šai vietā bija neskarts ezermalas priežu mežs un dažas muižas – vasaras rezidences, ko apkopa zemnieciskas izcelsmes latvieši, kā arī igauņi. No muižām gan nekas daudz nav palicis, varbūt viena, kas atrodas Saules dārzā - Grāves muiža.

Muižu laikā šurp no centra varēja atbraukt ar tvaikoni, un vasarās šeit saradās atpūtnieki, kas kavēja laiku koka peldētavu mājās. Ziemās savukārt ļaudis pa ezeru slidoja un slēpoja. Zināms arī, ka latvieši bija vieni no labākajiem ledus jahtu burātājiem. Tagad savukārt aktuāls ir veikbords un vindsērfings, bet ūdens sportistu vidū iemīļots pieturpunkts atpūtai ir kafejnīca Cabo Cafe Ķīšezera krastā.

Savulaik pirmie cilvēki, kas varēja atļauties savrupnamu būvniecību Mežaparkā, bija vācu inteliģence, tāpēc arī pamanīsiet vāciskos ielu nosaukumu - Štrālzundes, Vismāras, Dancigas iela...

Vēlāk zemes gabalus sāka iepirkt arī latviešu inteliģence. Aizvien Mežaparkā ir mājas, kuras dzimtām izdevies noturēt vēl līdz šodienai.

Starp citu, nekur citur Latvijā vienuviet nav bijis tik daudz kultūras un zinātnes darbinieku mitekļu kā Mežaparkā – rakstnieku Viļa Lāča (Stokholmas iela 33, māja celta 1958. gadā, arhitekts Osvalds Tilmanis), Annas Sakses (Gdaņskas iela 14, māja celta 1927. gadā, arhitekts Bernhards Bīlenšteins), Kārļa Skalbes (J. Mātera iela 9, māja celta 1931. gadā, arhitekts Matīss Cukurs) un daudzu citu mājas. Bet mākslinieces Džemmas Skulmes māja, iespējams, ir īpašākā no privātmājām, kas uzbūvētas Mežaparkā Padomju gados (vispār tādu ir maz). Tā ir unikāla ar savu trīs bišu šūnu plānojumu, zemzemes stāvu, savam laikam moderno un arī šodien īpašo iekārtojumu.

Arī šodien Mežaparka publiku veido gan Akurateru, gan Urtānu un citas ģimenes, vēl pavisam nesen - Vekmaņu, Kleinu un Zantu ģimenes.

Pirms diviem gadiem mūsu mājai apritēja simts gadu. Nams ir dvīņu mājas projekts - viena māja divi pagalmi. Mājas augšstāvu savulaik īrēja literāts, publicists - Rēriha biedrības pārstāvis Rihards Rudzītis. Bēniņu telpā atradās Rēriha biedrības bibliotēka. Cik no bērnības atceros, mūsu mājā notika arī „Jumpravas” mēģinājumi.

Savulaik tēvs (mākslinieks Ivars Mailītis) Stokholmas ielas nama pagalmā uzbūvēja darbnīcu. Sākotnēji tā bija paredzēta kā kino kombinēto kadru filmēšanas vieta, taču beigās šeit tapuši daudzi vecāku radīti lielformāta mākslas darbi, skulptūras un scenogrāfijas darbi.

Agrāk Mežaparkā kaimiņi mēdza kopīgi darīt dažādas lietas, piemēram, tēvs budēļos no Zoodārza ņēma divus zirgus un divas kamanas. Toziem savācās pat vairāki simti ķekatnieku. Savukārt Imants Vekmanis savā pagalmā Lieldienās kāra lielās šūpoles, bet Valts Kleins mežā nāca kā Ziemassvētku vecītis. Tas bija bērnībā.

Šobrīd mamma (Inese Mailīte) ar kolēģi rīko zīmēšanas skolu Mežaparka bērniem. Savukārt Mežaparka Attīstības biedrība ar Andi Zīlānu un Kristīni Āboliņu priekšgalā cenšas daudz darīt Mežaparka un tā sabiedrības labā, rīkojot svētkus, organizējot attīstības plānu apspriedes utt.

Kaimiņi Mežaparkā vienmēr bijuši draudzīgi - domāju arī tagad, lai arī bieži skandināviski atturīgi ikdienā, tomēr draudzīgi.

Padomju laikā šeit mājas tika pielāgotas sociālās dzīves modelim un pārveidotas par komunālajām mājām. Daudziem pagalmiem vairs nebija sētu - gluži kā mikrorajonos, kur viss pieder visiem. Uz tramvaju varēja iet pa taisno caur pagalmiem, kur katram bija savi šķūnīši un sava malka. Tagad gan šķūnīšu nav.

Atmodas laikā - 1995. gada vasarā, Mežaparks bieži dega - teju katru nakti pa kādam šķūnītim. Vecāki ar kaimiņiem izveidoja ko līdzīgu nakts dežūru vienībām.

Ar bērnības atmiņām saistās arī bērnudārza ēka Cimzes ielā 3. Bērnu dārzā gan pavadīju vien kādu nedēļu. Atceros, kā pusdienlaikā gāju cauri senlaiku auras apdvesmotajai mājai, pa čīkstošu parketu, cauri plašām telpām, kaut kur skanēja klavieres... Es izkāpu pa logu un aizgāju mājās.

Agrāk gar bērnu dārza ēkas sānu aizstiepās ceļš līdz pat pašai ezermalai. Ar šo saistās kāda mūslaiku vietēja leģenda. Proti, līdz ar jauno kaimiņu ambīcijām pret privātās teritorijas norobežošanu, tika plānota sētas būvniecība, kas liegtu pieeju ezeram. Vietējā, radošajai mūzikas pasaulei tuvu stāvoša persona vārdā Klāvs esot uzsācis aktīvu cīņu pret šo patvaļību. Kaimiņiem nācies piekāpties – piekļuvei līdz ezeram tika atvēlēta neliela eja, kas ar tīšu vai netīšu ironiju nokristīta par Klāva bulvāri. Klāvs šeit blakus dzīvo aizvien, bet bulvāra statusu iznes neliela taciņa līdz ezeram.

Līdzās dzīvojamajam rajonam atrodas plašais Mežaparka meža masīvs ar daudzveidīgiem publiskās ārtelpas elementiem. Agrāk mežā bija ieslēpies vasaras kinoteātris ar 350 skatītāju vietām. Kinoteātra gan vairs nav, tagad tā vietā iekārtots bērnu rotaļu laukums. Šis tas vēl ir saglabājies no Zaļā teātra, bet agrākā slidotava tagad pārtapusi par hipodromu. Interesanti, ka tajā izvietotas reiz Dziesmusvētku estrādē atradušās padomju ideoloģiskās iezīmes, proti, skulptūras.

Savulaik uz katriem Dziesmusvētkiem būvēja savu estrādi no koka - dažādās Rīgas un Latvijas vietās. 1956. gadā uzbūvēja Dziesmu svētku estrādi Mežaparkā. Laika gaitā tā piedzīvojusi vairākas pārbūves, bet jaunais projekts uz šo brīdi ir iesaldēts.

Ir tādas simboliskas būves, tāpat kā bibliotēka, kas iet kopā ar nācijas noskaņojumu un kalpo kā sinhrons manifests kaut kam jaunam. Ja ieslēdzam jaunu laikmetu, tad uzskatu, ka jaunajai estrādei būtu jābūt tā simbolam. Protams, dziedāt var arī šajā estrādē, taču pamatojums būtu tieši simbolika - metafizika un enerģija, ne tikai tas ko uztveram ar ausīm un acīm, bet kaut kas vairāk – garīgā līmenī.

Mežaparka Ziemeļu rajonā, pie Čiekurkalna, savulaik atradās militārās armijas teritorija. Bērnībā ar tramvaju braucot gar tās žogu, aiz tā varēja novērot Sarkanās armijas vīrus sargposteņos ar automātiem rokās. Likās - draudīgi. Kad armija gāja prom, tā mēģināja izpārdot visu, ko iespējams pacelt. Atceros, kā tie piedāvādami, stiepa kaut kādu sliedi pa mājām. Tālāk aiz armijas daļas sākās mazdārziņi - teju purvainā, kanāliem tīklotā teritorijā.

Interesanta, bet maz pamanīta Mežaparka iezīme ir baznīciņa pie Saules dārza. Neticami maza un diez vai retais vispār iedomāties, ka Mežaparkam ir arī sava baznīca.  Stāsta, ka tā ierīkota kādreizēja tramvaja galapunkta depo mājā.

Agrāk no Brasas kara hospitāļa pa Valtera fon Pletenberga bulvāri (tagadējo Ķīšezera ielu) un Ketlera ielu (tagadējo Kokneses prospektu) gājusi zirgu tramvaja līnija. 1910. gada vasarā Ķeizarmežā agrākās „konkas” maršrutā līdz Samsona ielas galam sāka kursēt elektriskais tramvajs. 1915. gadā tramvaja līnija tika pagarināta līdz Zooloģiskajam dārzam.

Mežaparks ir īpašs ar tajā pilnībā pazūdošo steigu. Kā nekā - tas tomēr ir uzbūvēts mežā. Ziemā, ja pilsētā uz ielām ir brizgas, Mežaparkā - baltas kupenas un klusums, bet karstā vasarā - veldze un svaigs smaržojošs gaiss.

DALIES:
Facebook Twitter

 

Jūsu atsauksmes

Diemžēl par šo objektu atsauksmes nav saņemtas

Jūsu vārds:

Laiks, kad apmeklējāt šo objektu:

Jūsu komentārs: