Insider: Mārcis Auziņš
Mana bērnība pagāja Brīvības un Miera ielas stūra apkaimē. Pirmskara laika īres nams ar pagalmu aizvien atrodas tagadējā Maiznīcas ielā 10. Tagad šis rajons kļuvis par pilsētas centru, taču es vēl atceros ābolu speršanu apkaimes zaļajos dārzos. Iepretim mūsu mājai – mazā, dārza ieskautā namiņā dzīvoja luteriskās baznīcas arhibīskaps. Kad arhibīskaps pameta šīs pasaules dzīvi, likvidēts tika gan dārzs, gan pēc laiciņa nojaukts arī nams. To vietā tika iekārtots skvēriņš, kurā dīvaini ļaudis sāka lakt šņabi. Blakus mājā atradās operas dekorāciju noliktavas. Bieži pie milzīgajiem angāriem piebrauca traktors ar piekabi, kurā tika krauti milzīgi audekla rāmji un citas butaforijas. Kraušanas darbu laikā mūs, sētas zēnus, mēdza tajos ielaist - tad mēs vien nevarējām nopriecāties par glabātavā slēptajām rekvizītu bagātībām, piemēram, zobeniem skaisti greznotās makstīs.
Tolaik par mūsu pagalmu ar strūklaku tā centrā rūpējās mājas sētniece – īsta miera laika sieviete. Ik vakaru viņa noslēdza vārtiņus, pavasaros rūpējās par pagalma puķu dobēm un talkā ņēma sētas bērnus nožogojuma stabiņu balsināšanā. Lai gan nemaz tik vecs neesmu - dzimis esmu labu laiku pēc kara, tomēr bērnības atmiņas iekrāsojas tādās kā Latvijas laika niansēs. Piemēram, atceros, kā šajā pašā sētā nāca kungs ar kājminamu akmeņu ierīci un izkliedza piedāvājumu par taisnīgu samaksu uzasināt nažus...
60. gados namā sāka ievilkt centrālo apkuri un tas piedzīvoja daudzas pārmaiņas – vārtiņi tika izlauzti, pagalms tika tranšeju caurvagots un tā arī līdz galam nenolīdzināts. Ar šo laiku saistās arī drūmākas atmiņas par dzīvi Maiznīcas ielā. 1962. gads bija Karību krīzes laiks, kad ļoti iespējams, pasaule atradās vistuvāk kodolkaram. Padomju Savienība un Amerika uz Kubu sūtīja atomraķetes, un arī mūsu pagalmam secen negāja šī laika specifika. Zem mājas tika iekārtota atompatversme – metāla bunkurs, kuru bija paredzēts izmantot mājas nopostīšanas gadījumā. Kā tagad atceros sētā izvietotās norādes uz patversmi un noteikumus par logu aizklāšanu.
Laiki ir mainījušies. Esmu kļuvis pārdaugavietis un tagad manas mājas ir Nometņu iela. Ja kādam ir sajūta, ka Pārdaugava ir depresīva vieta, kur dzīvo mazāk turīgi ļaudis ar visām no tā izrietošajām sekām, tostarp, nedrošību, tad vēlos sacīt, ka nekā tamlīdzīga vis nav. Tieši Nometņu iela visā savā garumā šobrīd veidojas par Miera ielai līdzīgi dvēselisku rajonu ar labu noskaņojumu. Tāpat kā Miera ielas rajons ir atdzimis jaunai dzīvei, kļuvis interesants ar sirsnīgām tējnīcām, kafejnīcām un veikaliņiem, arī Nometņu ielā sākusi kūsāt nelielas bohēmas iekrāsota ikdiena. Šeit rodami gan mākslinieku veikali, gan mākslas saloniņi. Protams, ne tādi ar pretenzijām uz augsto mākslu, drīzāk tādas sirsnīgas, demokrātiskas mākslinieku telpas, kā, piemēram, mākslas salons CMYKI un māksla (Nometņu iela 18).
Vietējo iemīļota un jebkurā dienas laikā un apstākļos absolūti pārpildīta vieta ir konditoreja Ciemakukulis (Nometņu iela 9). Cilvēki mīl šeit iegriezties uz visvienkāršāko kafijas pauzi ar bulciņām un cepumiem. Protams, pieminēšanas vērta ir arī centra restorāna Fazenda māsa Nometņu ielā 7, kas komentārus neprasa. Tai līdzās nesen atvēries līdzīgs iestādījums ar nosaukumu Nometne.
Kalnciema kvartāls ar tajā notiekošajiem tirdziņiem ir lieliska iespēja sastapt pazīstamas sejas, kas rada tādu patīkamu piederības sajūtu. Kad man dažkārt rodas vēlme iegādāties kādu skaņu plati, to vienmēr var izdarīt pie kunga, kuru visi pazīst kā Vinila Vili. Viņš vienmēr priekš manis jau atlicis ko interesantu, un šādas mīļas epizodes Āgenskalnā nav retums!
Slavenais Kalnciema kvartāls ir tikai niecīga daļiņa no visām Pārdaugavas koka arhitektūras bagātībām. Garo pastaigu laikā ar manu, nu jau citos medību laikos aizgājušo, suni Čerčilu gluži neviļus savācās vesela kolekcija ar telefonu uzņemtu veco koka ēku fotogrāfiju. Skumji, ka daļa šo namu vienkārši pazūd. Atceramies vēl nodegušos Arkādijas parka paviljonus, nostalģiski varam pasūkstīties par namiem, kas pēc renovācijas zaudējuši savu patinas šarmu un ļodzīgo kolorītu...
Šo to vēl var uziet absolūti fantastiskās ieliņās, ar visai poētiskiem nosaukumiem, Medus un Puķu ielās... Šīs vietas Pārdaugavā bijušas apdzīvotas jau ļoti sen. Televīzijas raidījums „Ielas garumā” jau apspēlējis, piemēram, Lavīzes ielas oficiālo vēsturi - ar reiz tajā dzīvojošajiem baroniem un viņu atvasēm, kuru vārdā nodēvētas šīs apkaimes ielas. Interesants ir arī akadēmiķa Andra Caunes seno pastkaršu izdevums par Daugavas kreiso krastu „Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem”, kas atklāj, ka, piemēram, Māras dīķos darbojušās ne vienas vien dzirnavas.
Ko nedrīkst aizmirst, runājot par Pārdaugavu, – tās fantastisko zaļumu! Uzvaras parks ir dabas atspulgs, kurā novērot gadalaiku nestās pārmaiņas. Manam Pārdaugavas fotoalbumam ir pievienojusies „Straumēnu” garā absolūti idilliska dūmakā tīta saullēkta aina, kas patiesībā uzņemta Uzvaras parkā.
Dažkārt mēdzu izskriet kādu apli pa šejienes zaļajām teritorijām. Patiesībā šis aplis iezīmē veselus 10 kilometrus garu maršrutu (precīzi nomērītu ar GPS ierīci), kas pilnībā noskriets pa parkiem un dārziem – no Daugavmalas apkārt dambim, caur Torņakalnu ieskrienot Arkādijas parkā, apkārt Māras dīķiem ieskrienot Uzvaras parkā.
Ļoti agros rītos Uzvaras parkā var novērot parādību, kas mani vienmēr izbrīnījusi, proti, entuziastiskos makšķerniekus parka dīķos. Parka malā piestājušas turīgu ļaužu automašīnas, kas liecina, ka to īpašnieki varētu atļauties doties makšķerēt uz jebkuru vietu, kur vien vēlas, taču tie izraudzījušies tieši Rīgas centra parku. Vienmēr esmu domājis – diez tur tiešām tik bagātīgs loms?
No parka perspektīvas daudzu lamātā bibliotēkas ēka izskatās vienkārši lieliski! Esmu no tiem, kas uzskata, ka Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka būs laba lieta, ka mūsu paaudzei kaut kas tāds Rīgai ir jāatstāj. Var jau strīdēties par to, vai tā ir vai nav slidkalniņš, vai projekts ir vai nav novecojis, taču, manuprāt, ir jāsaprot, ēkas tāpat taču neceļam uz pieciem gadiem. Lai arī tās realizācija ir iekavēta, tāpat tā ar laiku kļūs par sava laika zīmi.
Uzvaras parks arī ir īpaša Pārdaugavas zīme – katram ar savu asociāciju bagāžu. Ap to, kas notiek Uzvaras parkā 8., 9. maijā, vienmēr tiek pausti drūmi stāsti, taču reiz gadījās to caurstaigāt šajos piemiņas dienu datumos, piefiksēju, ka aina nebūt nav tik politiski konfrontējoša, drīzāk vairāk atgādina tādu kā tautas pikniku ar attiecīgu tās interesējošu dziesmu izpildi.
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.