Kochi-Muziris Biennale, 12. decembris – 13. marts, 2013
Indija šobrīd ir modē. Arī mākslas tirgū. Decembrī Keralas štata vēsturiskajā ostas pilsētā Kočī durvis vēra pirmā Indijas mākslas biennāle, tādējādi to pilntiesīgi piepulcējot globālajiem mākslas tūrisma galamērķiem.
Tās oficiālais nosaukums ir Kočī-Muziris biennāle (Kochi-Muziris biennale), tādējādi izrādot simbolisku cieņu Kočī pagātnei un vēsturiskajai Muziris ostai, kas savulaik atradās apmēram 30 kilometrus no tagadējās biennāles norises vietas. Pirms 2000 gadiem Muzuris bijusi stratēģiski nozīmīga osta tirdzniecības attiecībās starp Arābu valstīm, Grieķiju, Indiju un Ķīnu. Te raibā pūlī tirgojušies asīrieši, romieši, grieķi, ķīnieši, arābi un ebreji. Mitoloģija vēsta, ka ostu izpostījuši 1341. gada plūdi. Vēlāk tās vietu ieņēma Kočī, kam nosaukumu piešķīra britu kolonisti.
Kopumā biennālē piedalās vairāk kā 80 mākslinieki no 24 pasaules valstīm, to vidū arī tādi pazīstami vārdi kā brazīliešu zvaigzne Ernesto Neto, skandalozais ķīniešu mākslinieks Aiveivejs un Indijas mākslas šī brīža superstārs Subods Gupta (Subodh Gupta). Tās galvenā norises vieta ir Aspinwall House – izbijusi ostas noliktavu teritorija, taču liela daļa darbu izvietojusies arī citviet pilsētā. Gan vēsturiskās ēkās, gan vienkārši pilsētvidē.
Kaut pirmajā mirklī biennāles atrašanās vieta varētu arī mazliet izbrīnīt – plaukstošās Indijas mākslas scēnas sakarā parasti biežāk tiek piesauktas metropoles - Deli un Mumbaja, kas pēdējos gados piedzīvojušas īstenu mākslas galeriju bumu, Kočī jau izsenis bijusi pazīstama ar spēcīgu mākslas dzīvi. Turklāt Kerala ir īpašs Indijas štats, kas pārējo vidū izceļas ar visaugstāko lasītprasmi - vairāk kā 90 procenti tās iedzīvotāju ir izglītoti. Te aug arī 90 procenti visu pasaules garšvielu, un tas vienmēr bijis šīs Indijas daļas zelts. Pirmie to atklāja arābi, tad romieši, ēģiptieši, ķīnieši, portugāļi, francūži, dāņi un visbeidzot briti. Kočī vecpilsētas Fortkočī arhitektūra joprojām ir unikāls portugāļu, arābu, holandiešu un britu stilu sajaukums. Viena no Keralas raksturzīmēm ir arī unikālā iekšzemes ūdeņu sistēma jeb backwaters, kuru veido 45 upes un 1900 kilometru savstarpēji savienotu ezeru, lagūnu un kanālu. Savulaik tā tika radīta rīsu un garšvielu transportēšanai no viena ciemata uz otru, un joprojām tiek izmantota kā alternatīvais ūdens ceļš. Un arīdzan kā plaukstošs tūrisma rūpals, piedāvājot izbraucienus tradicionālajās Keralas laivās jeb tā dēvētajās houseboats. Google iekārojamāko Indijas destināciju topā Keralai pagājušajā gadā apsteidzot pat leģendāro Tadžmahalu.
Biennāle ir divu Keralā dzimušu un šobrīd Mumbajā dzīvojošu mākslinieku – Bose Krishmamachari un Riyas Komu, ideja. Ambiciozs, pirms diviem gadiem aizsācies projekts, kurš jau no pašiem pirmsākumiem bijis pretrunu apvīts, vietējiem māksliniekiem protestējot pret nosacīto “autsaideru” iniciatīvu, kura, turklāt, bija guvusi toreizējā kultūras ministra – valdošās komunistu partijas pārstāvja, atbalstu. Kā jau šādās reizēs, līdzi astē velkot arī apvainojumus korupcijā, līdzekļu izšķērdēšanā utt. Biennāles plānotais budžets bijis gana iespaidīgs – 730 miljoni rūpiju, taču, mainoties valdībai un politiskajam pokerim, kurā kultūra vairs nebija prioritāšu sarakstā, tā arī palicis uz papīra. Paliekot bez valsts atbalsta, māksliniekiem nācās ķepuroties pašiem, piesaistot sponsorus – daļa biennāles dalībnieku savu dalību finansējuši paši. Tās pašreizējais budžets tiek lēsts 250 miljonos rūpiju, no kuriem lauvas tiesa ieguldīta bijušo ostas noliktavu daļējā restaurācijā, to telpas aprīkojot ar nepieciešamajām komunikācijām un kaut cik pielāgojot mākslas darbu eksponēšanai.
Londonas Tate Modern direktors Kriss Derkons (Chris Derkon), kurš biennāles ietvaros Kočī uzstājās ar lekciju, intervijā indiešu laikrakstam The Hindu, to nodēvējis par visradikālāko visā savā pieredzē, jo “tā ir mākslinieku biennāle, kur gan mākslinieku izvēli, gan organizatorisko darbu veikuši mākslinieki paši.” Šim apstāklim vienlaikus piešķirot arī māksliniecisku haosu. Tā teikt, lai jūs neaizmirstu, ka atrodaties Indijā, kur dzīvei ir savs ritums un sava kārtība, daļa darbu tika pabeigti tikai pēc biennāles atklāšanas. Savukārt daļu apskatīt ik pa mirklim traucēja naktī negaidīti uznācis lietus.
Taču tieši haoss, norises vieta un fakts, ka lielākā daļa eksponēto darbu tapuši speciāli biennālei un turpat uz vietas (no vietējiem materiāliem), ir raksturzīmes, kas piešķir Kočī biennālei īpašu kolorītu un autentiskumu. Kā trāpīgi apgalvojis Financial Times – tiem, kas “apšauba, ka mākslinieki joprojām strādā paši savām rokām, vajadzēja būt te atklāšanas dienās. Sajūta bija kā proces-mākslas performancē – māksliniekiem gleznojot, naglojot, šujot un uzstājīgi komunicējot ar strādniekiem, elektriķiem un celtniekiem.”
Turklāt, Kočī esot, ir sajūta, ka māksla patiešām pārņēmusi visu pilsētu – daļa ēku fasāžu kļuvusi par tāfeli ielu māksliniekiem, un, jāteic, ka impulsīvi salīgta tuk-tuka (jeb rikšas) šoferis visus biennāles pieturpunktus pilsētā zina krietni labāk par dažu labu taksistu līdzīgos notikumos Eiropā.
Indieši ir zinātkāri, ģimenēm spieto gar mākslas darbiem, rūpīgi iedziļinoties to aprakstos. Mazliet sajūta kā tādos visas tautas svētkos, ne mazākās snobisma vai elitārisma piešprices, kas tradicionāli tiek piedēvēta laikmetīgās mākslas ainai. Un šeit tas tiešām būtu absurdi, jo kāds gan elitārisms iespējams Kočī ikdienas haosā – starp nemitīgi pīpinošiem tuk-tukiem, govīm, vistām, kristiešu jaungada un hindu svētku dekorācijām, ielu tirdziņiem un raiba jūkļa. Lielākā daļa mākslas darbu ir apkārtējās vides, tās vēstures un aktuālo problēmu iedvesmoti, vienlaikus kalpojot kā spilgta to esence. Tās koncentrēts, emocionāli uzlādēts akcents. Un, iespējams, tieši šis aspekts – kolorītā vides un mākslas darbu simbioze, arī padara Indijas pirmo biennāli tik organisku un unikālu vienlaikus. Starp citu, biennāles atklāšanas dienā skolas esot bijušas slēgtas un arī tās moto ir pietiekami nepārprotams: “Tā ir mana biennāle.”
Viens no poētiskākajiem biennāles darbiem ir indiešu mākslinieces Sheela Gowda instalācija “Beržamie akmeņi” (Grinding stones, 2012). Pirms pusgadsimta katrā Keralas mājā bijis speciāls akmens garšvielu smalcināšanai. Savā ziņā tās dvēsele – mājas saimniece tajā ar piestu ik dienas smalcinājusi garšvielas pusdienām – un tā gadu no gada, paaudzi paaudzē. Akmens bluķis svēris kilogramus divsimt un kā ticis nolikts savā vietā, tā vairs nav kustināts. Šodien indiešu mājās garšvielas neviens šādi vairs nesmalcina, bet gan samaļ ar elektrisko mikseri. Un to aromāts, protams, ir jau pilnīgi cits. Savukārt daudzas no vecajām ēkām, pieaugot īpašumu cenām, tiek izdemolētas un nojauktas, to vietā uzceļot jaunas – bez vēstures. Saprotams, ka vecajiem akmeņiem tajās vairs nav vietas un gluži kā govis, kas nedod pienu, Indijā tiek palaistas ielās, tie bieži tiek nomesti turpat apkārtnē, kur pamazām apaug ar laika kultūrslāni un neviens tos vairs nemana. Sheela Gowda instalācija it kā aktivizējusi šo seno stāstu – vienā no vecajām noliktavu ēkām izstādot 170 senos garšvielu beržamos akmeņus, katru ar savām laika skrambām - tiem, caur lielajām noliktavas durvīm simboliska ceļa veidolā aizvijoties uz kanāla pusi – kādreizējo garšvielu tranzīta dzīslu. Šodien pa to kursē kravas kuģi un mazi tūristu kuterīši. Sari tērptās indiešu sievietes, ienākot izstādes telpā, mēdz piesēst uz akmeņiem un “uzsist klaču”, gluži kā pie pavarda, kamēr viņu vīri starp tiem lavierēdami dodas uz kanāla pusi un skatās kuģos.
Starp citu, līdzīgs liktenis nākotnē draud piemeklēt arī daļu biennāles norises vietu – viena no vecajām noliktavām drīz pārtapšot luksusa hotelī, rekonstrukcija iecerēta arī ostas teritorijā. Tālab biennāle vienlaikus ir arī unikāla iespēja piedzīvot to Kočī, kas līdz ar globālā tūrisma un urbanizācijas blaknēm drīz izzudīs – visticamāk aizslaukot nebūtībā arī vecās, gadsimtus pārdzīvojušās koka kāpnes, smagās durvis un plato koka grīdas dēļu šķirbas.
Ekstenciālu noti iemieso arī indiešu mākslas superzvaigznes Subota Guptas darbs Untitled (2012). Augšup saslieta milzu koka laiva – līdz ūkai piekrauta ar turpat apkārtnē atrastiem sadzīviskiem objektiem. Piena kannām, kastroļiem, televizora vraku, ventilatoru, krēsliem, galda kājām utt. – laiva kā mikrokosmoss, kur atrodas visa bēgļa iedzīve. Nevis transporta līdzeklis, bet vienīgais glābiņš un dzīves telpa. Vienalga, kāds bijis bēgšanas iemesls – migrācija, politiskie motīvi, dabas stihija. “Sauja zemes vai gabaliņš mālu nereti ir viss, pie kā cilvēks spēj pieturēties, kad dabas untumi viņu aizrauj projām,” darba aprakstā apgalvo mākslinieks. Katrs no laivā iemestajiem objektiem ir kā spoku stāsts – par sabradātiem sapņiem un ilūzijām, un kailo mērķi izdzīvot.
Nelielajā namiņā, kur eksponēti skandalozā ķīniešu mākslinieka Aiveiveja videodarbi, abas istabas ir piekvēpušas melnas. Tieši pretim ekrānam ir koka sols un ventilators - Kočī svelmes eksistenciālā askēze. Biennālē skatāmi divi Aiveiveja darbi, viens no tiem – So Sorry, tapis īsi pēc mākslinieka izstādes Minhenē, kas kalpoja kā kārtējais katalizators viņa saspringtajām attiecībām ar Ķīnas valdību.
Savukārt brazīliešu mākslinieka Ernesto Neto instalācija “Dzīve ir upe” (2012) atrodas 400 gadus vecas ēkas bēniņos, kur savulaik mitusi kokosa šķiedru pārstrādes kompānija. Lai to apskatītu, jākāpj pa vecām pie griestiem pieslietām, pieputējušām koka trepēm un beigās jaizlien caur lūku. Vēlams, nesadauzot galvu. Saules uzkarsētajos bēniņos gaiss ir tik biezs un piesātināts, ka to var maisīt kā kariju, kas mājo arī Ernesto Neto slavenajos “garšvielu maisos”. Oranžo audumu, kas notur garšvielām piestūķētās likras “zeķes”, kas mazliet atgādina piebriedušus govs tesmeņus, mākslinieks atradis turpat vietējā tirgū. Tālumā pa jumta siju spraugām redzama upe. Kočī eksponētā ir viena no Ernesto Neto smaržojošo “monstru” variācijām, kas savu popularitātes maratonu aizsāka 2001. gada Venēcijas biennālē, kur toreiz bija must-see objektu statusā. Aizpagājušajā gadā radniecīga lielformāta instalācija bija skatāma arī Romas Laikmetīgās mākslas muzejā Macro. Taču, ja tur tai vairāk bija intriģējoša un mazliet eksotiska objekta statuss – gigantiskajai garšvielu “medūzai” ne tikai šokējot ar apjomu, formu un krāsu tonalitātes smalkumu, bet arī baltā kuba askēzē iedarbojoties uz skatītāju ožu, Kočī bēniņos bija sajūta, ka tā atrodas savā īstajā vietā. Mājās - kur, turklāt iederas tik organiski it kā karijs vienmēr tiktu glabāts zeķēs. Tāds brutāls, nepieradināts skaistums.
Kaut jāatzīst, ka arī kopējā biennāles darbu kvalitāte brīžiem ir tikpat neviendabīga kā Indijas ikdiena, iespējams, tās lielākā vērtība ir tieši robustais īstums. Vides un roku darba raupjums un absolūts lielas naudas smaržas iztrūkums. Tāds veselīgs pretstats aktuālajai rietumu mākslas tirgus ainai. Nākamā Kočī-Muziris biennāle notiks 2014. gadā.
P.S. Materiāls publicēts arī laikraksta “Diena” kultūras pielikumā “Kdi” (10. janvāris, 2013)
DALIES:
PAR MUMS • KONTAKTI • RSS • SEKO MUMS: 
ENG
LAT
© anothertravelguide.com 2015
Anothertravelguide.lv ir interneta žurnāls laikmetīgiem mūsdienu ceļotājiem. Visas anothertravelguide.lv apkopotās adreses – viesnīcas, restorāni, veikali u.c.,
ir autoru pārbaudītas un izvērtētas. Visi autoru viedokļi ir subjektīvi un anothertravelguide.lv neuzņemas nekādu atbildību, ja kāda no te aplūkotajām vietām neatbilst jūsu subjektīvajai gaumei, konkrētā mirkļa noskaņojumam vai kaut kas tajā būtiski mainījies kopš mirkļa, kad tajā pabijuši anothertravelguide.lv autori un eksperti.