Festival d'Avignon, 4. līdz 25. jūlijs, 2015
Jūlijā visi ceļi ved uz Dienvidfranciju – Aviņonas festivāls pieder vieniem no mākslinieciskās daudzveidības piesātinātākajiem Eiropas teātra svētkiem ar bagātu starptautisko programmu un franču skatuves mākslas plašu panorāmu. Jaunais festivāla vadītājs režisors Olivjē Pī (Olivier Py) gan bija draudējis pērnovasar festivālu slēgt sakarā ar labējo spēku nākšanu pie varas, tomēr svētki notika. Šogad ir cita liga - festivālam nākas iztikt ar krietni mazāku budžetu, un attiecīgi skatītājam tiek piedāvāta kompaktāka programma, akcentus liekot uz pārbaudītām vērtībām.
Tāda ir franču teātra un kino ikona Izabella Ipēra, kas festivāla godpilnākajā spēles laukumā - Pāvestu pils pagalmā, lasīs marķīza de Sada tekstus, savienotus zem nosaukuma «Juliet et Justine, le vice et la vertu».
Teksts franču teātrī ir ārkārtīgā cieņā, un tā kvalitāte ir izšķirošais kritērijs, lai darbu izvēlētos Aviņonas festivālam - režijas skatuviskais risinājums dažkārt ir pat mazāk svarīgs. Tāpēc doties uz franču mūsdienu nozīmīgākā dramaturga Valere Novarina izrādi «Le Vivier des noms» ieteicams franču valodas pratējiem, jo šīs izrādes spēks un valdzinājums ir tieši teksts.
Arī lieliskā franču aktrise Fanija Ardāna (Fanny Ardant) aicina skatītāju ļauties teksta valdzinājumam, viņa izpildīs runas operu, ko sarakstījis franču komponists Michael Jarrell, iedvesmojoties no vācu rakstnieces Kristas Volfas teksta «Kasandra».
Taču arī franču valodas nepratējiem šajā festivālā ir ko redzēt un dzirdēt.
Krievu režisors Kirils Serebreņikovs, pirms viņam Krievijā ierēdņi liks iestudēt tekstus, kā tie sarakstīti, ved uz Aviņonu Maskavas Gogoļa centrā iestudētos «Idiotus». Tas ir spilgts teātra formas darbs, veidots pēc tāda paša nosaukuma Larsa fon Trīra filmas.
Fiziskā teātra un citāda, ne psiholoģiskās spēles veida meklējumos ir attīstījies Viljama Šekspīra traģēdijas «Ričards III» iestudējums Berlīnes teātrī Schaubühne am Lehniner Platz. Kaut izrādes režisors Tomass Ostermeiers dzimtenē ir kritiķu vienbalsīgi nemīlēts, Francijā viņš ir kļuvis teju vai par kulta figūru. Kopā ar aktieri Larsu Eidingeru viņi novieto uzmanības centrā cilvēcisko kroplību,
atgriežoties Šekspīra laika teātra uztverē, kad cilvēka iekšējo pasauli mēdza uzsvērt caur ārējo, fizisko formu. Viņu Ričards III, kura «sociālais lifts» ir spēja kāpt pāri līķiem, ekselenti virpinot intrigas, ir kontroversāli risināts, ieejot slidenā jo slidenā tabu zonā – rādot uz skatuves cilvēku ar masīviem fiziskiem traucējumiem, un vienādojot viņa fizisko nepilnvērtību ar garīgajām deformācijām.




